Atkal «Čaušesku un Ilijesku». Aplausi nerimstas. Priekškars veras vēl un vēl. Šoreiz Maskavā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Janvāris un augusts. Viļņa — Rīga un Maskava — Ļeņingrada (Baltija kā piedeva). Lietuvas un Latvijas Augstākās Padomes un Ministru Padomes popularitāte krītas sakarā ar gatavojamo cenu paaugstināšanu un daudzām citām lietām. Gorbačovs un Co arvien mazāk rada sajūsmu ne tikai nacionāļos, bet pat lielkrievos. Kā lai Baltija noslēdz līgumus ar Krieviju, ja tie paredz nolādēto «nulles» variantu? Kā lai noslēdz savienības līgumu, kurā Krievijai, Ukrainai un citām republikām valstiskās suverenitātes vietā tiek piedāvāta mērena autonomija?
Uz mazās skatuves iznāk Rubiks un Vislatvijas glābšanas komiteja. Uz lielās arēnas izskrien Janajevs un GKČP (ārkārtas stāvokļa valsts komiteja). Līst nevainīgu cilvēku asinis. Latviešu tauta izvēlas mazāko ļaunumu un metas Gorbunova, AP un MP apkampienos. Krievu padomju tauta izvēlas mazāko ļaunumu un piesauc ne tikai Jeļcinu, bet atceras arī Gorbačovu. «Okupācijas pašpārvalde» — AP — latviešu acīs arvien vairāk iegūst vienīgā likumīgā parlamenta veidolu. Gorbačovs padomju tautas atmiņā uzpeld kā «mūsu valsts» likumīgais prezidents. Gandrīz visi Latvijas deputāti «neatkarībnieki» balso par Gorbunova — Jeļcina paktu. «Citādāk jau toreiz nevarēja.» Gandrīz visi krievu padomju un citu tautību «demokrāti» balso par diktatora Gorbačova vai kādu citu savienības līgumu, kas republikām suverēnu valstu savienības vietā iedos pigu, bet Baltijas valstīm deokupācijas vietā iemānīs marionešu valstiņu «brīvību». «Citādāk jau toreiz nevarēja…» sacīs Gorbačovs (?), Jeļcins, Krievijas un citu republiku «demokrāti» un padomiskoto ļaužu vairākums viņiem dziedās līdzi.
Rubiks un Alksnis smaida. Tas jau bija tikai mēģinājums. Janajevam trīc rokas. Tas vairs nav mēģinājums. Tā jau ir izrāde. Viņš to zina. Varbūt viņš vēl nezina, kāda loma — Čaušesku vai Berijas — tam atvēlēta, taču iznākums abos variantos viens un tas pats — tiesa, farss, izrēķināšanās. Kas uzņemsies galveno — Ilijesku — lomu: Jeļcins, pats Gorbačovs vai kāds trešais?
Mazā skatuve un lielā arēna? Ģenerālmēģinājums vai pirmizrāde? Varbūt tomēr arī pēdējā izrāde? Varbūt pietiks saskatīt izeju izvēlē starp Čaušesku un Ilijesku?
Māris Grīnblats,
Latvijas Republikas
Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs
