Ievadam
|
Tuvojas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas desmitā gadskārta. Ir pienācis laiks apzināt un izvērtēt procesus, kuru rezultātā kļuva iespējama mūsu valsts brīvības atgūšana. Taču vienlaikus ar vēstures objektīvo procesu izpēti nepieciešams uzskatāmi atklāt un saglabāt nākotnei tās milzu garīgās vērtības, kuras radās līdztekus sabiedriski politiskajām norisēm un noteiktā laika posmā kļuva par šo norišu galveno dzinējspēku. Šīs vērtības nedrīkst pazust no cilvēku redzesloka dokumentāli nefiksētas. Vēl vairāk — tās jācenšas atgriezt sabiedrības apritē, jo to nozīmi tautas kopības apziņas un pašcieņas saglabāšanā, sabiedrības integrācijā, jaunatnes patriotiskajā audzināšanā nav iespējams pārvērtēt.
Visnoteiktāk šīs vērtības manifestējās apstāklī, ka simtiem tūkstošu cilvēku piedalījās barikāžu celtniecībā un aizstāvībā 1991. gada janvārī.
Kādas ir šo vērtību dokumentālās izpausmes?
Barikāžu laikā nepieredzēti uzplauka tautas anonīmā daiļrade, kurai visciešākais sakars ar folkloru — tautasdziesmu parafrāzes, sakāmvārdi un parunas, anekdotes un lozungi; parādījās jauns žanrs — karikatūras un zīmējumi, turklāt šis žanrs ir devis patiesi unikālus avangarda mākslas paraugus — barikāžu freskas, resp., mūsu mākslinieku stājdarbus, gleznotus uz reāli pastāvējušām aizsargbūvēm. Pārliecinošāku nevardarbīgās pretošanās simbolu mūsdienu pasaulē ir grūti iedomāties. Gan fotoamatieru, gan profesionālu fotogrāfu darbi ir iemūžinājuši barikāžu norises tūkstošos izteiksmīgu attēlu, daudziem no tiem ir izcila vēsturiska un mākslinieciska vērtība. Šis neparastais garīgais pacēlums — iespējams, pats lielākais, pats masveidīgākais latviešu tautas vēsturē — jo spilgti atspoguļojas arī barikāžu dalībnieku dienasgrāmatās un atmiņās. To dienu notikumu tiešie pieraksti pārliecinoši atklāj dažādu tautību cilvēku vienreizēju saliedētību un apņēmību darīt brīvības un demokrātijas vārdā visu, atspoguļo šo garīgo vērtību prioritāti, cilvēku patieso brālību un gatavību uzupurēties. Arī atmiņu pierakstos jo bieži pavīd doma par to, ka Atmoda kopumā un Barikādes kā šā procesa augstākā izpausme ir bijis tas skaistākais un būtiskākais, ko rakstītāji un stāstītāji savā mūžā ir piedzīvojuši. Tā ir bijusi viņu dzīves kulminācija. Šie pieraksti sava emocionālā un bieži arī intelektuālā blīvuma dēļ vērtējami kā vienreizēji dokumentālās prozas darbi.
Barikādes Latvijā 1991. gadā būtībā ir neizsmeļams vēsturiskās, socioloģiskās, etnopsiholoģiskās informācijas avots. Šis apstāklis, no vienas puses, nodrošina patiesi bagātīgu materiālu klāstu, no otras — liedz šim materiālam atrast noteiktu, grodu pasniegšanas formu. Vienas grāmatas ietvaros praktiski nav iespējams iztirzāt visus kaut cik nozīmīgus kontrapunktus (kaut vai — izsmeļoši aptverot visas svarīgākās barikāžu vietas, atklājot pašaizliedzīgo organizatorisko darbu, izrietošās mācības, nemaz nerunājot par globālajiem, arī PSRS ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem aspektiem, kuri darīja iespējamas pašas barikādes, par ārlatvijas tautiešu lomu, par Latvijas bezgalsarežģīto politisko un ekonomisko situāciju...). Protams, vēl ir pāragri gaidīt, ka viena grāmata spētu pretendēt uz barikāžu lomas un nozīmes izvērtēšanu.
Barikāžu pētniecībā šī grāmata ir tikai izpētes procesa rosinājums. Te apzināti nav ievietoti apkopojoši, analītiski raksti, par autoriem nav aicināti nedz tā laika Augstākās Padomes, Ministru Padomes un Latvijas Tautas frontes vadītāji, nedz PSRS Tautas deputāti no Latvijas, nedz mūsu vēsturnieki, filozofi, publicisti. Grāmatā nav ievietoti arī tā laika dokumenti, OMON tiesas materiāli vai, piemēram, Eiroparlamenta debašu stenogrammas. To atlase, pārbaude, izvērtējums prasa profesionālu vēsturnieku padziļinātu darbu un varbūt vēl zināmu laika distanci. Daļēji šo uzdevumu paredzēts veikt Barikāžu desmitgadei veltītās konferences referātos balstītā rakstu krājumā, papildinot to ar dokumentiem un citiem analītiskiem materiāliem.
Mums šķita vissvarīgāk — fiksēt barikāžu tiešo, ierindas dalībnieku redzēto un pārdzīvoto. Ieskicēt konkrētā laika aprises. Mēģināt izveidot tautas kopējo tēlu vēsturiskā lūzuma brīdī. Dramatiskais un liriskais, traģiskais un komiskais, patētiskais un aizkustinošais... viss kārtu kārtām, caur dažādu paaudžu un sociālo slāņu pārstāvjiem, dažādu politisko uzskatu piekritējiem, dažādiem psiholoģiskajiem tipiem. Tāpēc grāmatā iespēju robežās saglabāts gan stāstītāju un rakstītāju izteiksmes veids (valodas īpatnības, stils), gan notikumu izpratnes un vērtējuma elementi. Piemēram, daudzos tekstos runa ir par vienu un to pašu — rīdzinieku nesto pārtiku, taču šī detaļa acīmredzot ir atstājusi tik spēcīgu iespaidu, ka šķita nepareizi mazināt tās nozīmi arī grāmatā. Tas pats — viedokļi, vai kādreizējie cīnītāji šodien atgrieztos uz barikādēm, ja tāda nepieciešamība rastos. Vai — trīs krievu tautības jaunietes, tolaik pusaudzes, uzrakstījušas savu tēlojumu latviski, taču ar zināmām valodas kļūdām; šīs kļūdas ir saglabātas kā liecinājums tekstā atspoguļoto izjūtu patiesumam. Grāmatas kompozicionālais dalījums nodaļās pēc barikāžu atrašanās vietas, apkopojot vienuviet arī novadniekus, koru dalībniekus un bērnus, protams, ir nosacīts — vieni un tie paši cilvēki bieži ir pabijuši dažādās barikāžu vietās un attiecīgi stāsta par dažādiem, tikai nosacīti vienotiem notikumiem.
Un vēl. Barikādes ir mūsu valstiskās neatkarības un demokrātijas atjaunošanas simbols, būtisks jaunlaiku vēstures atskaites punkts. Šis apstāklis ļauj — un pat liek! — mums skatīties uz tām kā uz vienreizēju kopsaucēju plašāku, tīri zinātnisku pētījumu veikšanai. Tomēr vienu var noteikti uzsvērt jau tagad — janvāra barikādes Latvijā kļuva par paraugu barikādēm Maskavā augusta puča laikā, veidojot tiešu tiltu uz mūsu iespēju pilnībā atjaunot savas valsts neatkarību.
Taču barikādes un to piemiņa nedrīkst pārvērsties par nostalģisku izjūtu kultivēšanas pamatu. Valsts, sabiedrība un katrs no mums atrodamies nemitīgajā kustībā no pieredzes uz apziņu, no pagātnes uz nākotni, no sevis uz citiem. Mūsu būtība ir nemitīga tapšana, un pagātnes pieredze nedrīkst kļūt par kavēkli mūsu virzībai uz mūžam jauno. Atceroties un zinot, ka mēs esam, ka mēs gribam būt, ka mēs būsim mūžīgi.
Viktors Daugmalis,
grāmatas "Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata"
sastādītājs un redaktors
Jānis Stradiņš,
Barikāžu desmitgadei veltītās starptautiskās konferences
rīcības komitejas priekšsēdētājs
