Padomju pulkveža scenārijs globālam pilsoņu karam
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Melnā pulkveža» Viktora Alkšņa izvirzītā pretkrīzes programma, kā iebīdīt savienību atpakaļ komunistiskajos un «attīstīta» sociālisma rāmjos, šodien pēc paziņojuma par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu atsevišķos plašās tēvzemes reģionos varētu būt uz pārdomām rosinoša lasāmviela. Amerikāņu presē publicētā Alkšņa programma kopš pirmdienas jau tiek īstenota. Vai būs pilsoņu karš? Vai Latvija un savienība atrodas uz jauna kara sliekšņa?
Vai bads šoziem savienībā ir iespējams un līdz ar to masveida emigrantu plūdi? Kas ir noticis ar Mihailu Gorbačovu? Šie un citi jautājumi pagaidām paliek bez atbildes. Bet pulkvedis var priecāties – ne bez viņa pūlēm noticis apvērsums Padomju Savienībā.
G.T.
***
Laikā, kad padziļinās krīze Padomju Savienībā, ir ļoti grūti noteikt, kam lielākas iespējas – Mihailam Gorbačovam vai Borisam Jeļcinam. Vai valsts izturēs šo grūto laiku, vai tas nepāraugs bruņotā konfliktā? Atbildot uz šiem jautājumiem un analizējot stāvokli, jāņem vērā tie spēki, kurus pārstāv 41 gadus vecais, pasaulē jau pietiekami pazīstamais brašais militārists Viktors Alksnis.
«Melnā pulkveža» domas par Padomju Savienības nākotni krasi atšķiras gan no Gorbačova, gan Jeļcina uzskatiem. Alksni necieš ne demokrāti, ne intelektuāļi.
Viktors Alksnis nepārtraukti runā par pieaugošo pilsoņu kara iespējamību un paredz, ka tāds notikumu pavērsiens izraisīs globālu konfliktu, kurā neizbēgami iesaistīsies ASV, Eiropa un Japāna.
To, ka Alksnis var ietekmēt notikumus, liecina viņa atrašanās lielas deputātu grupas «Sojuz» priekšgalā. Un tie nav tikai deputāti, viņi ir ietekmīga spēka – militāri rūpnieciskā kompleksa – pārstāvji. «Sojuz» ir visagresīvākā un vislabāk organizētā grupa padomju parlamentā.
Viņu galvenais mērķis ir padomju valsts vienotības saglabāšana, bet tas, ka šajā jautājumā viņu un PSRS prezidenta domas sakrīt, vēl nenozīmē draudzīgu attieksmi pret Gorbačovu. «Sojuz» uzskata sevi par «trešo spēku», alternatīvu Jeļcina demokrātiem un Gorbačova komunistu partijai.
Pats Alksnis gan to noliedz, bet viņš personificē militārus draudus jebkurai savienības civilai valdībai. Lai labāk iepazītu un saprastu Gorbačova kritiķus – militāristus, mums ar Alksni Maskavā notika trīs stundas ilga saruna.
Skatoties uz nolikumiem ar pulkveža Alkšņa acīm, Jeļcins un citi «radikāļi», «rasisti» un republiku vadītāji cenšas sašķelt tautu (padomju), un Gorbačovs neko nedara, lai to novērstu. «Mums jāglābj (armija) no šķelšanās. Ja mēs saglabāsim armiju, mēs saglabāsim arī valsti.»
Alksnis bija viens no pirmajiem, kas pieprasīja «neizlēmīgā un svārstīgā» Gorbačova atkāpšanos. Spēcīga personība, vaļsirdīgs un atklāts, diezgan izskatīgs, cilvēks ar dramatisku ģimenes vēsturi – raksturīgākās šā politiķa īpašības.
Pretkrīzes programma
Alksnis ir aviācijas pulkvedis un inženieris elektroniķis, kurš piedalījies radaru sistēmas izveidošanā lidmašīnām MIG-29. Viņa desmit punktu programma krīzes atrisināšanai:
- Gorbačovam ir jāatkāpjas;
- likvidēt prezidenta institūtu;
- nodibināt «Nacionālās glābšanas komiteju»;
- likvidēt visas partijas, izņemot komunistisko;
- noteikt republikām ierobežotu autonomiju, tādu, kas stiprinātu savienību kopumā. Nekādas izstāšanās;
- likvidēt visas neatkarības kustības. Ja nepieciešams – ar varu;
- likvidēt visas politiskās kustības, aizliegt jebkādas politiskās debates un diskusijas;
- nodibināt privātīpašumu un tirgus ekonomiku. Ja nepieciešams – piespiedu kārtā;
- tikai tad var pāriet uz daudzpartiju sistēmu un viedokļu dažādību;
- atjaunot padomju militāro sistēmu, kas atdotu Padomju Savienībai superlielvalsts statusu.
Jautāju Alksnim, kā viņš domā īstenot šo programmu. Vai ar militāra apvērsuma palīdzību?
«Vienā no demokrātu dokumentiem iedzīvotāju aptauja liecināja, ka 22 procenti aptaujāto vēlas militāru diktatūru, turklāt nekavējoties... Esmu pārliecināts, ka viens no stingras civilās pārvaldes priekšnosacījumiem ir armija. Armijai nevajadzētu būt galvenajam balstam, bet patiesībai pēdējā instancē.»
Pēc Alkšņa uzskata, «valsts iet nepareizu ceļu. Gorbačovs sākumā izvēlējās demokrātiju un tikai tad tirgu. Bet demokrātija deģenerējās anarhijā. Mans modelis ir vispirms radīt tirgu un pēc tam demokrātiju. Tas ir reālāk.»
Pilsoņu kara scenārijs
Alksnis nav vienīgais, kas paredz pilsoņu karu. Nesen arī komunistu oficioza «Pravda» korespondents plašai pasaules auditorijai televīzijā paziņoja, ka pilsoņu kara iespējamība ir – 40 procenti.
Alksnis uzskata – ja Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas un citu republiku separātisti jau tuvākajā laikā netiks apspiesti, bruņotās sadursmēs bojā ies miljoni.
Pajautāju, vai šķelšanās iespējama pašā armijā.
Alkšņa atbilde: «Vislielākās briesmas ir saistītas ar republiku neatkarības centieniem. Daļa armijas pāries Krievijas pakļautībā, daļa Ukrainas, vēl daļa Gruzijas. Viens izvēlas pistoli, otrs – atombumbu.»
Kā izteicies kāds militārais eksperts, Padomju Savienība ir pārbāzta ar ieročiem... Pietiekami ir apbruņot 20 - 30 miljonus vīru, kuriem pretī varētu stāties 5 - 6 miljoni pastāvīgajā karadienestā esošo. Konflikts varētu ilgt vairāk par pusgadu. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts liecina, ka pretspēku rīcībā nav tikai kalašņikovi, ir arī kas spēcīgāks.
Vairākumam PSRS vīru ir militāro apmācību pieredze, tūkstoši savukārt ir izgājuši ugunskristības Afganistānā. Pirms manas sarunas ar Alksni Rietumu prese ziņoja, ka Persijas līča kara laikā Gorbačovs pavēlējis VDK pārvietot tūkstošiem atomieroču no pārējām republikām (pārsvarā islama ticīgo rajoniem) uz Krieviju, Kazahiju un Ukrainu.
Savukārt CIP rīcībā ir informācija, ka Azerbaidžānā bruņoti fundamentālisti mēģinājuši aizkavēt atomieroču pārsūtīšanu.
Kā uzskata Alksnis, tie Rietumu līderi, kuri atbalsta republiku neatkarības centienus, neizprot situāciju un spēlējas ar atomuguni.
«Pilsoņu karš Padomju Savienībā nozīmē trešo pasaules karu.» Un, protams, vienīgā izeja ir apturēt PSRS šķelšanos.
«Atomkonflikta briesmas ir tik lielas, ka NATO līderi un «augstas aprindas» Vašingtonā pārrunā, vai NATO spēkiem nevajadzētu iebrukt Padomju Savienībā un novērst atomieroču iespējamo lietošanu,» tā apgalvo Alksnis.
Pajautāju, vai Alksnis atbalsta stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas projekta izstrādāšanu.
Alksnis: «Principā tas ir Amerikai nepieciešams. Bet šī sistēma jūs neglābs. Jūs varat sevi aizsargāt no raķetēm, kuras tiks sūtītas no šejienes, bet nav iespējams aizsargāties no atomizvirduma.»
Toflers: «Gadiem ilgi mums ir stāstīts, ka visi palaišanas ieroču kodi glabājas VDK...»
Alksnis: «Arī tagad tas tā ir. Bet, ja sašķelsies valsts, sašķelsies arī VDK un armijas pavēlniecība.»
Toflers: «Vai jūs atbalstāt sarunas par bruņošanās kontroli un kā jūs grozītu savienības ārpolitiku?»
Alksnis: «Pirmām kārtām, apsveicu Afganistānas kara beigas. Mums nevajadzētu atbalstīt nepopulārus režīmus.
Bet briesmas Padomju Savienībai ir pieaugušas. Es atbalstu mūsu aiziešanu no Austrumeiropas, bet tikai tad arī Savienotajām Valstīm jāaiziet no Rietumeiropas. Ja mēs pametīsim Vjetnamu, amerikāņiem vajadzētu pamest Filipīnas.
Mēs esam likvidējuši Varšavas paktu, bet Rietumi nav likvidējuši NATO. Vēl vairāk, par spīti solījumiem aizvākties, Savienoto Valstu armija joprojām atrodas Persijas līča rajonā. No Irānas ziemeļiem līdz padomju robežai ir ļoti mazs attālums. Un šajā rajonā mums jau ir pilsoņu karš – starp Azerbaidžānu un Armēniju.
Esmu karavīrs. Man jābūt gatavam visļaunākajam. Ja, piemēram, bruņotais konflikts starp Azerbaidžānu un Armēniju izraisīs vispārēju reģionālu krīzi, amerikāņi iejauksies. Kā apstiprinājums tam ir amerikāņu interese par šo reģionu. Pilsoņu karš starp armēņiem un azerbaidžāņiem radīs nestabilitāti Irānā, Turcijā un Irākā.»
Toflers: «Vai jūs tiešām domājat, ka Savienotās Valstis grib iebrukt Armēnijā vai Azerbaidžānā?»
Alksnis: «Nē, es nedomāju, ka amerikāņi to grib. Bet, vispārinot jautājumu, reģiona libanizācija piespiedīs ASV iejaukties.»
Toflers: «Kurš ir atbildīgs par šo pēdējo (globālo) krīzi?»
Alksnis: «Es jums atbildēšu kā militārists. Gorbačovs un Ševardnadze ir sagrāvuši pēckara kolektīvās drošības sistēmu.»
Toflers: «Vai Gorbačovs izturēs? Vai viņš būs savā amatā 1992. gada 1. janvāri? Ja ne, tad kas valdīs Maskavā? Un vai Maskava valdīs pār Padomju Savienību?»
Alksnis teica, ka viņš nezinot to, vai Gorbačovs noturēsies. Tad viņa leduszilās acis samiedzās un viņš paziņoja: «Maskava būs PSRS priekšgalā, un esmu pārliecināts, ka Maskavas hierarhijas priekšgalā būs cilvēks vai cilvēku grupa, kuri spēs kontrolēt situāciju.» Cik daudzi no viņiem būs militārajās uniformās, to Alksnis nevarēja pateikt.
Kā lai izskaidro Maskavas «melnā pulkveža» paziņoto?
Kamēr Rietumi svārstās, kam sniegt palīdzību – Gorbačovam, Jeļcinam vai baltiešiem, Alksnis risina dziļākus jautājumus. Vai viņam ir taisnība, ka demokrātijai jānāk tikai pēc tirgus ekonomikas nodibināšanās? Vai tās ir tik cieši saistītas, ka viena bez otras nevar pastāvēt?
Vai Rietumiem ir jāatbalsta populistiskie demokrāti, lai kas tos vadītu? Kas pasaulei ir labāk – spēcīga, atomieročiem bruņota padomju armija vai 15 dažādas armijas, kas atrodas starp Poliju un Japāņu jūru?
Alvins Toflers
Tulkojis G. Trekteris
