Meistarstiķis

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 22. jūlijs, plkst. 19.44, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)

Divas stundas pirms akcijas sākuma Dievs kā kārtīgs saimnieks uzlaida jestru lietus šalti pār Līgatni, aizskalojot ikdienas putekļus no Vidzemes šosejas, uz kuras līčloču lentes pāri kalniem un lejām bija jātop «Baltijas ceļam» — vienīgajam ceļam uz brīvību un vienlīdzību.

Mēs, līgatnieši, stāvējām iepretim Gaujasmalas ceļa galam Vidzemes šosejas 50. —51. kilometrā. Jau stundu pirms akcijas sākuma bijām savā vietā. Drīz mašīnu straume uz ceļa kļuva nepārtraukta, gar acīm zibēja uzraksti Ogre (visbiežāk), Aizkraukle, Ķegums, Lāčplēsis… Paldies jums, mīļie no Ogres puses, no manas jaunības dienu zemes! Nepazīstami cilvēki — ceļmalās un automašīnās — sirsnībā māja cits citam, smaidīja, ar pirkstiem rādīja «V» — Victoria… Tikai reti, reti aiz stikliem pazibēja drūmas sejas. Skaidrs, kāpēc!

Un tad nāca tas mirklis, kura dēļ vien vērts dzīvot. Mēs sadevāmies rokās! Visa Baltija! Caur kolēģu Vijas Meņģeles un Jāņa Zaķa rokasspiedienu sajutu siltus sveicienus no kaimiņu zemēm — Lietuvas un Igaunijas. Atsaucoties radiobalsīm, mēs kopā dziedājām «Dievs, svētī Latviju!». Tā bija vēl lielāka kopības izjūta nekā Dziesmu svētkos, nekā pērn grandiozajā tautas oktobra manifestācijā Mežaparkā. Bet, kad ķēde pajuka, tūlīt arī saule paslēpās aiz mākoņiem.

Man tas šķita simboliski. Mēs atgriezāmies ikdienas pelēcībā, lai ar darbu, tikai un vienīgi ar darbu tuvotos kopīgajam mērķim, kur pelēcībai vairs nebūs vietas.

Otrreiz skudriņas skrēja pār muguru un kamols kāpa kaklā jau mājās, skatoties «Panorāmu». Ak tad tajā rēcošajā un svilpojošajā spārē, kurai mājām sveicienus, bijis Edvīns Inkēns. Un mēs varējām uz sevi paskatīties no putna lidojuma. Bezgala skaista bija Latvija un spēcinoša tā dzīvā josta, kas aizvijās pa Vidzemes šoseju. Es jutos lepns. Cik mēs daudz spējam, cik vienoti vienai domai un vienam mērķim varam būt, ja gribam. Tā kopā sapulcināt sevi var tikai un vienīgi tauta. Man, protams, bija skumji, kad uzzināju un redzēju, ka ķēde nav izdevusies pavisam bez robiem. Un paldies Edvīnam, kas nomierināja, skaisti salīdzinot tos ar robiem mūsu dzīvē. Realitāte. Tāda pati kā tā, ka gribam būt vienoti Latvijai, Baltijai, savai un citu nākotnei.

Uz visu atlikušo mūžu paliks atmiņā tas ceturtdaļstundas mirklis uz Vidzemes šosejas «Baltijas ceļā», kad bijām sadevušies rokās, un tie mirkļi, kurus dāvāja Edvīns Inkēns, operators Mārtiņš Andersons un Latvijas televīzija. Par TV kadriem un komentāru jāsaka: «TAS BIJA MEISTARSTIĶIS!»

 

ARNOLDS MARKSS