Kāda konstitūcija nepieciešama tiesiskai valstij?

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 7. maijs, plkst. 09.01, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)

Jau pašā pārbūves procesa sākumā izvirzījās jautājums: vai padomju sabiedrību var apmierināt spēkā esošā PSRS Konstitūcija, kas tapusi stagnācijas perioda «ziedu laikos», kas nostiprināja un attīstīja staļinisma izstrādāto centralizēto administratīvi birokrātisko varas realizācijas sistēmu? Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu deva partijas XIX Vissavienības konference. Tās rezolūcijās ietvertas idejas par politiskās sistēmas dziļu reformu, tiesiskas valsts izveidošanu, padomju valstiskuma atbilstību visas tautas valsts jēdzienam, tautas deputātu padomju patiesas varas atjaunošanu, sabiedrības pašpārvaldes attīstību, varas dalīšanu un decentralizāciju, padomju federācijas attīstību uz ļeņinisko principu pamata, ko varēja realizēt, tikai būtiski grozot spēkā esošo PSRS Konstitūciju.

Pēc partijas XIX konferences visa sabiedrība gaidīja, ka tiks izveidota PSRS Konstitūcijas grozījumu izstrādāšanas komisija un sāksies diskusija par to, ka konferences idejas būtu uztveramas konkrētas konstitucionālās normās. Tā vienmēr bija notikušas Konstitūcijas reformas Padomju valstī, arī staļinisma un stagnācijas gados. Taču man grūti saprotamu iemeslu dēļ pārbūves un atklātības apstākļos notika citādi.

Konstitūcijas grozījumu projektu izstrādāja nevis oficiāla PSRS Augstākās Padomes izveidota komisija, kurā agrāk vienmēr bija visu savienoto republiku pārstāvji, bet gan – kāda anonīma grupa, kurā mūsu republikas un arī kaimiņrepubliku pārstāvji nebija ietverti. Projekts tika publicēts bez jebkādiem paskaidrojumiem un komentāriem. Konstitūcijā izdarāmie grozījumi un papildinājumi netika sīki izskaidroti un argumentēti. Tas apgrūtināja cilvēkiem šo grozījumu un papildinājumu jēgas izprašanu. Bet tāds jau acīmredzot bijis šo anonīmo autoru nodoms...

Par to liecina arī ārkārtīgi īsais laiks, kas dots Konstitūcijas apspriešanai, un vēl īsāks (tikai viena nedēļa) – šīs apspriešanas rezultātu apkopošanai. Nedēļas laikā var, labākajā gadījumā, saskaitīt, cik sapulcēs notikusi projekta apspriešana, cik priekšlikumu iesniegts, bet šādos termiņos nevar izanalizēt un izvērtēt visus iesniegtos priekšlikumus. Tas viss rada bažas, ka šī visas tautas apspriešana, tāpat kā stagnācijas gados, ir iecerēta kā demokrātisks aizsegs aparāta gribas realizācijai.

Iepazīstoties ar publicētajiem projektiem, rodas pārliecība: lai gan ārēji tie ir pamatoti ar PSKP XIX Vissavienības konferences lēmumiem, faktiski tie ir orientēti uz pilnīgi pretējiem mērķiem. Tautas pašpārvaldes attīstības vietā notiks varas tālāka atsvešināšana no tautas. Varas decentralizācijas vietā notiks tās tālāka centralizācija. Vēlēšanu demokratizācijas vietā – atteikšanās no demokrātiskiem vēlēšanu tiesību principiem, ļeņiniskās sociālistiskās federācijas principu atjaunošanas vietā – savienoto republiku tiesību tālāka ierobežošana.

Nekur līdz šim nav sīkāk izklāstīti argumenti, kāpēc mums viena augstāka valsts varas orgāna PSRS Augstākās Padomes – vietā jārada divi orgāni – PSRS tautas deputātu kongress un PSRS Augstākā Padome. Kāda ir vajadzība radīt šādu vairākpakāpju varas orgānu sistēmu, kurai līdzīgu nevar atrast nevienā demokrātiskā valstī? Visi izcilākie pasaules politisko un tiesību zinātņu pārstāvji ir vienisprātis, ka visdemokrātiskākie ir tie pārstāvības orgāni, kurus ievēlē tieši tauta.

Tā līdz šim vēlēja arī PSRS Augstāko Padomi. Tās gan bija vēlēšanas bez iespējas izvēlēties, taču pārbūves apstākļos jau vairākās republikās notikušas demokrātiskas papildvēlēšanas, kurās brīvi sacentās vairāki kandidāti. Pastiprinot šo pieredzi ar nepieciešamajām juridiskajām garantijām, varētu izveidot visiem pieņemamu demokrātisku vēlēšanu sistēmu.

Tā vietā mums piedāvā sarežģītu vēlēšanu sistēmu: vispirms tiek ievēlēts PSRS tautas deputātu kongress, kurā ir 2250 deputāti (no tiem trešā daļa tiek ievēlēta bez tautas līdzdalības). Šis kongress pēc sanākšanas no sava vidus ievēlēs PSRS Augstāko Padomi 422 deputātu sastāvā. Ņemot vērā, ka dažādu republiku deputātu lielākā daļa nepazīs cits citu, nav saprotams, pēc kādām pazīmēm tie ievēlēs deputātu PSRS Augstākajai Padomei. Acīmredzot tie būs pilnīgi atkarīgi no aparāta dotām rekomendācijām.

Nav pietiekami skaidri norobežota abu augstāko valsts varas orgānu kompetence. Ir skaidrs, ka PSRS Augstākās Padomes sesijas ilgs 6–8 mēnešus gadā, bet, ņemot vērā pastāvīgo komisiju un citu darba orgānu darbību, tā darbosies pastāvīgi. Turpretim PSRS tautas deputātu kongress darbosies tikai dažas dienas gadā. Radīsies divu veidu deputāti – vieni darbosies cauru gadu un būs apveltīti ar reālām pilnvarām, turpretī otru darbība ierobežosies tikai ar līdzdalību dažās nobalsošanās. Tādējādi arī vēlētāji dalīsies divas kategorijās – vienu pārstāvji ir Augstākajā Padomē, bet otru darbībai ir epizodisks raksturs. Turklāt jāņem vērā, ka iespējams PSRS Augstākās Padomes sastāvu izveidot no tās deputātu trešdaļas, kuri ievēlēti bez tautas tiešas līdzdalības. Tādējādi PSRS Augstāko Padomi no tautas pārstāvības orgāna var pārvērst par dažādu organizāciju pārstāvības orgānu. Tas neapšaubāmi radītu PSRS Augstākās Padomes atsvešinātību no tautas.

Nekādi par demokrātisku nevar uzskatīt 1/3 deputātu ievēlēšanu no sabiedriskām organizācijām. Tā ir nopietna atkāpe no vispāratzītiem padomju vēlēšanu tiesību demokrātiskiem principiem – vispārējām vienlīdzīgām un tiešām vēlēšanām. Šādu kārtību nevar uzskatīt par vispārējām vēlēšanām, jo tajās piedalās nevis visi iedzīvotāji, bet gan tikai Vissavienības mēroga sabiedrisko organizāciju centrālo orgānu locekļi.

Šādu kārtību nevar uzskatīt arī par vienlīdzīgām vēlēšanām. No teritoriāliem vēlēšanu apgabaliem vienu deputātu ievēlēs no 370000 iedzīvotājiem, bet Latvijas nacionāli teritoriālajos vēlēšanu apgabalos – vienu deputātu apmēram no 88000 iedzīvotājiem. Turpretim deputāti no sabiedriskajām organizācijām pārstāvēs daudzkārt mazāku vēlētāju skaitu. Tā, piemēram, PSKP Centrālajai Komitejai, kurā ir 307 locekļi, ir tiesības ievēlēt 100 deputātu. Dažas sabiedriskās organizācijas atrodas vēl privileģētākā stāvoklī. Pārstāvības normas atsevišķām sabiedriskām organizācijām ir noteiktas voluntāri, neņemot vērā to reālo politisko autoritāti. Politiskais iespaids un autoritāte ir parādība, ko nevar noteikt no augšas, bet kas atklājas tikai vispārēju vēlēšanu rezultātā.

Daļa deputātu mandātu ir piešķirta dažādu sabiedrisko organizāciju grupām, un nav zināms, kāds orgāns sadalīs šos mandātus starp atsevišķām sabiedriskām organizācijām. Nav arī saprotams, kāpēc republikāniskām sabiedriskām organizācijām ir atņemtas tiesības ievēlēt savus kandidātus PSRS tautas deputātu kongresā, ja jau šādas tiesības tiek piešķirtas Vissavienības organizācijām.

Runājot par sabiedrisko organizāciju tiesībām ievēlēt savus deputātus, nevar aizmirst M. Gorbačova vārdus PSKP XXVII kongresā, proti, ka vairākas sabiedriskās organizācijas mēģina darboties galvenokārt ar štata aparāta spēkiem, birokrātiski, maz balstoties uz masām. Ne visās sabiedriskās organizācijās stāvoklis ir būtiski mainījies. Šo organizāciju ierindas biedri attālināti no to centrālajiem orgāniem, ka praktiski nevar ietekmēt vēlēšanu norisi šajos orgānos. Tāpēc prāva daļa šādi ievēlēto deputātu neizbēgami būs nevis šo organizāciju pārstāvji, bet gan – šo organizāciju aparāta pārstāvji.

Šāda vēlēšanu kārtība dos iespējas tiem aparāta pārstāvjiem, kas nebūs saņēmuši vēlētāju atbalstu teritoriālajos vēlēšanu apgabalos, iekļūt deputātu vidū caur sabiedriskajām organizācijām.

Visai būtiski jauna vēlēšanu kārtība skar nelielo savienoto republiku (arī Latvijas) intereses. Jau pastāvošā PSRS Augstākās Padomes formēšanas kārtība nenodrošina pietiekamu Latvijas pārstāvību šajā orgānā. Ja jau PSRS ir 15 līdztiesīgas republikas, tad katra republika varētu pretendēt uz 1/15 (t.i., 6,6 procenti) deputātu vietu. Šobrīd Latvijas deputāti veido 2,6 procentus no PSRS Augstākās Padomes deputātu skaita (0,9 procenti Savienības Padomē un 4,3 Tautību Padomē).

Ja tiks pieņemta ierosinātā vēlēšanu kārtība, republikas pārstāvība vēl samazināsies. PSRS tautas deputātu kongresā Latvijas PSR var rēķināties tikai ar tām pašām 39 deputātu vietām, kas tai šobrīd ir PSRS Augstākajā Padomē. Ievērojot to, ka PSRS tautas deputātu skaits tiek palielināts par vienu trešdaļu, šie 39 deputāti veidos tikai 1,7 procentus no deputātu kopskaita.

PSRS Augstākajā Padomē šis procents vēl vairāk samazināsies. Ja vēlēšanas notiks ierosinātajā kārtībā, Latvijas PSR var nesaņemt nevienu vietu Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka palātu darbība tagad tiks specializēta, republika var tikt atstumta no visai svarīgu vispārvalstisku jautājumu risināšanas.

Paredzēts samazināt mazo republiku pārstāvību arī Tautību Padomē. Latvijas PSR ir paredzētas septiņas deputātu vietas, kas veido 3,3 procentus no Tautību Padomes deputātu skaita un 1,6 procentus no visu PSRS Augstākās Padomes deputātu skaita. Turpretī KPFSR Tautību Padomē saņems 43 procentus deputātu mandātu, bet Savienības Padomē tai var prognozēt vēl lielāku mandātu procentu. Šādu republiku pārstāvību nekādi nevar atzīt par līdztiesīgu.

Savienoto republiku suverēno tiesību ierobežošana ir vērojama ne tikai PSRS orgānu formēšanā, bet arī to kompetences noteikšanā. Nav izpildīta prasība par PSRS un savienoto republiku kompetences norobežošanu un savienoto republiku pilnvaru paplašināšanu. Gluži otrādi, projektā iezīmējas arī tālāki valsts centralizācijas centieni. PSRS orgānu kompetencē no jauna ietverti tādi jautājumi kā PSRS iekšpolitikas galveno virzienu noteikšana, īpašuma, attiecību, darba samaksas un cenu veidošanas, dabas aizsardzības un dabas resursu izmantošanas regulēšana, pilsoņu konstitucionālo tiesību, brīvību un pienākumu īstenošanas regulēšana, sabiedrisko organizāciju statusa noteikšana un vairāki citi svarīgi jautājumi.

Ar 108. panta 2. punkta jauno redakciju būtībā tiek likvidētas savienoto republiku tiesības brīvi izstāties no PSRS. Ar to zūd galvenā pazīme, kas šobrīd atšķir savienoto republiku no autonomās republikas.

Ierosinātie PSRS Konstitūcijas labojumi paredz būtiski grozīt arī Latvijas PSR orgānu valsts sistēmu. Lai gan neviens republikas pārstāvis nav ierosinājis nodibināt arī Latvijā tādu orgānu kā tautas deputātu kongresu, tomēr Konstitūcijas labojumi paredz šādu orgānu izveidošanu visās savienotajās republikās. Šāda republikas valsts orgānu regulēšana no augšas neatbilst republikas kā suverēnas valsts statusam.

Nepietiekami konsekventi ir realizēta arī partijas XIX konferences izvirzītā varas dalīšanas ideja. Attiecībā uz dažām amatpersonām izdarīti nemotivēti izņēmumi. Tautas tiesnešu neatkarīgums nav vis nostiprināts, bet gan ir paredzēts to pavājināt. Līdz šim tos ievēlēja iedzīvotāji, bet tagad tos paredzēts ievēlēt rajonu un pilsētu tautas deputātu padomju sesijās, kuru priekšā tie arī būs atbildīgi. Šādai kārtībai pastāvot, nevar cerēt uz tiesnešu neatkarību no dažādām vietējām ietekmēm.

Publicēto projektu būtisku trūkumu uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Tas nebūt nenozīmē, ka projektos nebūtu ietvertas arī progresīvas normas, kuras atspoguļo partijas XIX konferences lēmumus un varētu būtiski veicināt pārbūves procesu padomju sabiedrībā. Taču projekti kopumā ir raksturīgs piemērs, kā aparāts cenšas noturēt savās rokās reālo varu, dažādi interpretējot pieņemtos principiālos kongresu un konferenču lēmumus. Tikai tāpēc jau neveiksmīgi ir beigušies iepriekšējie pārkārtošanās mēģinājumi mūsu valstī. Nedrīkst pieļaut, ka vēsture atkārtotos. Pašreiz ierosinātie PSRS Konstitūcijas grozījumi un papildinājumi nesekmē tiesiskas valsts izveidošanu, bet var tikai attālināt šo mērķi.

Uzskatu, ka minētie likumi tādā redakcijā, kā tie ir publicēti tautas apspriešanai, nebūtu pieņemami. Tie ir būtiski jāpārstrādā oficiāli izveidotai konstitucionālai komisijai ar savienoto republiku pārstāvju līdzdalību. Taču, lai PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas varētu notikt, atbalstu tos priekšlikumus, kas izteikti Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija šā gada 17. novembra lēmumā.

J. BIŠERS,

LVU docents