Esmu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
sašutis par nule kā publicēto valodu lietojuma likumprojektu, kurā gluži kā Interfrontes ierosinātajā variantā krievu valodai de facto piešķirts otras valsts valodas statuss. Tad kāpēc šī demagoģiskā blēdīšanās? Vai nebūtu godīgāk atzīt, ka līdz šim par valsts valodu kalpoja krievu valoda un tagad beidzot par tādu atzīta arī latviešu valoda? Tiesa, ne visā Latvijā. Četros republikas austrumu rajonos arī turpmāk vienīgā valsts valoda, vismaz līdz 1995. gadam, paliks krievu valoda.
Gandrīz katrā likumprojekta pantā pēc daudzsološas pirmās rindkopas seko piebilde, kas faktiski tādas pašas tiesības piešķir krievu valodai. Atcerēsimies Interfrontes izvirzīto variantu — divas valsts valodas ar prioritāti latviešu valodai. Daudzi nesaprata, kā šāda prioritāte varētu izpausties. Tagad šai neizpratnei vajadzētu izkliedēties: 34. pantā lasāms, ka uzrakstos un izkārtnēs informācija jāsniedz krieviskā analogā. Lūk, prioritāte!
Tāpat neizpratni rada 14. pantā pieminētie uzņēmumi, iestādes un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu. Gribētos precizēt — kuras ir šīs iestādes? Vai šeit nav domātas Vissavienības pakļautībā esošās organizācijas? Nav noslēpums, ka tādas ir vairākums Latvijas rūpniecības uzņēmumu. Tātad saglabāsies krievu valodas dominējošā loma.
Manuprāt, krievu valodu vispār nevajadzētu izcelt citu valodu vidū. Izņēmums varētu būt vienīgi federatīvo attiecību reglamentācija. Par starpnacionālo saziņas valodu līdztekus latviešu un krievu valodām jānosaka arī angļu valoda, turklāt — nodrošinot tās mācīšanu atbilstoši starptautiskajai nozīmībai.
Uzskatu, ka līdzšinējā redakcijā projekts nav pieņemams.
Ar cieņu —
B. Latkovskis
