Garantēt latviešu valodai pienācīgas tiesības
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas PSR Žurnālistu savienības valdes prezidijs atzīst, ka pēc LPSR Augstākās Padomes 1988. gada 6. oktobra lēmuma, ar kuru latviešu valodai piešķirts valsts valodas statuss Latvijas PSR, ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai tagad nekavējoties tiktu pieņemts Likums par Latvijas PSR valsts valodu. Gan latviešu tautas, gan progresīvo, pārbūvi un tiesiskumu atbalstošo republikas iedzīvotāju — cittautiešu viedoklis ir skaidrs: Latvijā valsts valodai jābūt vienai — latviešu valodai. Ar likuma pieņemšanu par Latvijas PSR valsts valodu jādara arī gals mēģinājumiem demagoģiski tulkot Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valodu likuma projektu, kūdīt krievu tautības iedzīvotājus pret republikas vadību un LKP CK.
Uzskatām, ka publicētais likuma projekts ir pārāk izvairīgs un nerada pietiekamu skaidrību par latviešu valodas un citu valodu lietošanas sfēru Latvijā. Tāpēc pirmām kārtām maināms likuma nosaukums, kuram jābūt: «Likums par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valodu». Likumā jābūt nepārprotami noteiktam, ka latviešu valoda kā valsts valoda neierobežo krievu valodas un citu valodu lietošanas tiesības ģimenē, sadzīvē, darba attiecībās, kā arī attiecībās ar valsts varas orgāniem. Obligāta valsts valodas prašana nebūt netiek prasīta no visiem republikas iedzīvotājiem, tā ir saistīta ar atrašanos vadošos amatos un ar strādāšanu valsts varas un pārvaldes orgānos, kā arī iedzīvotāju apkalpošanas sfērā, tirdzniecībā, ārstniecības un izglītības iestādēs u. tml. Tikai tā būs nodrošināta atbilstība PSRS Konstitūcijas 36. pantam un Latvijas PSR Konstitūcijas 34. pantam. Līdz šim latviešu tautības pilsoņi attiecībā uz šiem konstitūciju pantiem bijuši diskriminēti, jo griežoties pie valsts varas orgāniem, iestādēm un sabiedriskās apkalpošanas uzņēmumiem, bieži nav varējuši lietot latviešu valodu. Valsts valodas prašana tiem pilsoņiem, kuriem tā ir obligāta, ietilpst šo pilsoņu profesionālajā sagatavotībā, tā ka šajā ziņā nevar būt runas par PSRS Konstitūcijas 40. panta noteikto tiesību pārkāpšanu. Republikas pilsoņiem garantējamas tiesības apgūt vidējo vispārējo izglītību katra pilsoņa dzimtajā valodā — latviešu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, ebreju, poļu vai citā valodā.
Publicētā likuma projekta tekstā atzīstam par nepieciešamiem šādus labojumus.
3. pants pašreizējā redakcijā var radīt vienīgi pārpratumus kā latviešiem, tā cittautiešiem. Republikas pilsoņi nav jaucami vienkop ar iestāžu, uzņēmumu, organizāciju amatpersonām, jo pilsoņiem ir jāgarantē tiesības lietot latviešu, krievu vai kādu citu valodu, turpretī amatpersonām izvirzāma par obligātu kā latviešu, tā krievu valodas prašana.
4. pants svītrojams, jo šā likuma uzdevums nav reglamentēt visas krievu valodas lietošanas sfēras.
5. pantā teiktais rediģējams un ietverams likuma preambulā. Attiecībā uz PSRS Bruņotajiem Spēkiem nav izvēršams uzskaitījums «iestādes, organizācijas» utt., bet formulējumam jābūt: «PSRS Bruņotajos Spēkos».
6. pantā svītrojama 3. un 4. rindkopa, jo 3. rindkopā teiktais ir jau pietiekami skaidri formulēts 2. rindkopā ar vārdiem «tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai», bet 4. rindkopa nesaskan ar prasību, lai visas amatpersonas, tātad arī deputāti, prastu valsts valodu.
12., 13. pantā jānosaka, ka tiesvedība Latvijas PSR notiek valsts valodā. Ja kāda persona, kas piedalās lietas iztiesāšanā, neprot latviešu valodu, nodrošināms tulkojums krievu valodā. Tiesvedība var notikt krievu valodā, ja visas personas, kas piedalās lietas iztiesāšanā, ir krievu tautības un ir izvirzījušas šādu prasību.
14. pantā svītrojama 2. un 4. rindkopa. Likums par valsts valodu attiecināms uz visu republiku vienādā mērā. Reālie priekšnoteikumi pārejai uz lietvedību latviešu valodā nav nosakāmi ar likumu, tie katrā iestādē vai uzņēmumā jārada atbilstoši savām iespējām.
Uz 20. un 21. pantu attiecināms iepriekš teiktais par tiesībām apgūt vispārējo vidējo izglītību latviešu, krievu vai citā valodā un augstāko izglītību — latviešu valodā. Atbilstoši rediģējams 22. pants.
28. pants. Sabiedriskajā saziņā gan mutvārdos, gan rakstveidā visur lietojama literārā valoda, tāpēc šajā pantā svītrojami vārdi «mācību, kultūras un zinātniskajās iestādēs», jo tie var radīt pārpratumu, ka teiktais attiecināms tikai uz šīm iestādēm.
29. pantā svītrojama 1. rindkopa, jo Pareizrakstības komisijai un Terminoloģijas komisijai te piešķirtas pilnvaras, kas pārsniedz šo komisiju kompetenci.
37. pants formulējams šādi: «Par Latvijas PSR valsts valodas noniecināšanu, tās kropļošanu oficiālajos dokumentos un tekstos, kā arī par pilsoņu valodas izvēles tiesību pārkāpšanu vainīgie saucami pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.»
Pievienojamies prasībai lūgt LPSR Augstāko Padomi valodas likuma pieņemšanai sasaukt ārkārtējo sesiju 1989. gada aprīļa sākumā. Likumam jāstājas spēkā tūlīt pēc tā pieņemšanas.
LATVIJAS PSR ŽURNĀLISTU SAVIENĪBAS VALDES PREZIDIJS
