«Bet aiz muguras man ir tumsa…»

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 17. marts, plkst. 20.53, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)

Domāju, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kas vakar sekoja Latvijas PSR Augstākās Padomes jaunā sasaukuma pirmās sesijas norisēm un no saviem radioaparātiem nešķīrās ne mirkli, visvairāk saausījās brīdī, kad Ivars Godmanis 131 deputāta vārdā ierosināja kā pirmo izskatīt jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu un pieņemt attiecīgo dokumentu bloku. Taču — stop! Nesteidzieties sist plaukstas. Rau, pie mikrofoniem laužas vairāki citādi domājoši deputāti. Tikai pateicoties viņu pūliņiem, 4. maija rīta sēde izvērtās veltīgā laika izšķiešanā.

Federācijas piekritēju pretdarbība nereti pārsniedza sava viedokļa paušanas robežas un lielākoties atgādināja klajus mēģinājumus dezorganizēt sesijas darbu. Samākslotas un liekuļotas likās dažu opozicionāru iebildes: «Jautājums ir pārlieku nopietns… pirmoreiz redzam šos dokumentus… neko nezinām par šīm problēmām…» Nenobalsojot par vienu priekšlikumu (par procedūru), ļoti veicīgi tika izvirzīti citi (par būtību), kas radīja pilnīgu nesapratni un bija atšķetināmi tikai ar vaicājumu: «Pag, bet par ko tad īsti balsosim?»

PSRS Augstākās Padomes darba principu dedzīgākie pārmantotāji mēģināja ieviest tos arī Latvijas parlamenta darbā, pārlieku enerģiski manipulējot zāles vidū un retumis pārtraucot sēdes vadītāju ar spalgiem dvēseles izkliedzieniem. Taču tādējādi nav atrisināma principiālā domstarpība; opozīcijas rūpes par «suverenitāti» (tas ir, pašreizējo Latvijas statusu PSRS) krasi disonēja ar deputātu vairākuma ieinteresētību patiesas suverenitātes atjaunošanā. Deputātu Viktora Alkšņa, Aļeksejeva un viņa mazāk pazīstamo tautiešu un domubiedru mēģinājumus patvaļīgi skaidrot Latvijas PSR Konstitūcijas pantus Andris Plotnieks bija spiests nosaukt par demagoģiskiem. Savukārt biedrs Alksnis savā «tiesiskajā» ekvilibristikā aizgāja tik tālu, ka neviļus bija jāsecina: federācijas bruņinieka pārmērīgais darbs ir laupījis viņam spējas daudzmaz kritiski attiekties pret savu pretrunīgo izteikumu jēgu.

Tika apgūti arvien jauni darba kavēšanas paņēmieni. Līdzko kaut vai viens deputāts nenospiež attiecīgo elektrosistēmas podziņu, tā kāds uzreiz skaļi apšaubīja šīs sistēmas funkcionēšanas precizitāti, tādējādi izraisīdams jaunas jukas. Bet atbildību par savu nespēju normāli strādāt dažs pretenziju pārpilns deputāts mēģināja uzvelt tehniskajiem darbiniekiem.

Pirmajā pusstundas pārtraukumā dalīties iespaidos par novēroto palūdzu Mavriku Vulfsonu. Viņš izskatījās sarūgtināts un no priekšlaicīgiem secinājumiem atteicās. Optimistiskāks bija Vilis Seleckis:

Šī sēde uzskatāmi parāda, ka būtiskāko jautājumu apspriešanas laikā izraisās ļoti asas debates, ka mūsu opozīcija acīmredzot vēl meklēs dažādas iebildes procedūras jautājumu sakarā, atradīs sīkas neprecizitātes, «aizķeroties» aiz kurām, varētu apturēt likuma vai kāda cita juridiska akta pieņemšanu. Šodien viņiem tomēr izdevās atrast dažus sīkumus, kurus mūsu frakcija laikus nebija ņēmusi vērā. Turpmāk ir jāstrādā precīzāk, lai  neradītu iemeslus — kaut arī formālus — oponentu iebildumiem.

Ļoti lietišķi strādā sēdes vadītājs. Salīdzinot ar agrāk novēroto, Gorbunovs kļuvis daudz drošāks, konkrētāks, stingrāks, un līdz ar to sesijas darbs rit normāli, kaut arī situācija ir visai sarežģīta.

Un ko domā Ilmārs Bišers deputāta Viktora Alkšņa un Co iebildumu sakarā, kas saistīti it kā ar nepieciešamību Ivara Godmaņa piedāvātos dokumentus sākotnēji izskatīt speciālā komisijā?

Alkšņa pretenzijas nav pamatotas. Domāju, ka šis jautājums ir ļoti nopietns, un to nevajadzētu sadrumstalot pa komisijām. Bet, ja reiz biedriem ir tāda milzīga vēlme strādāt komisijā, tāda iespēja jau tika piedāvāta, taču Viktors Alksnis no līdzdalības redakcijas komisijas darbā atteicās. Turklāt, ja būsim pedantiski līdz galam, Ivars Godmanis nepiedāvāja nedz lēmuma, nedz likuma projektu, bet gan tādus dokumentus, kuru pieņemšanu attiecīgais Konstitūcijas pants vispār nereglamentē.

Viņi grib ievilcināt darbu un nepieļaut dokumenta pieņemšanu šodien, jo uz to gaida visa tauta.

Ļausim arīTatjanai Ždanokai iesēt plurālisma graudu šajā publikācijā:

Mēs jau vakar teicām, ka dokumentu teksti nav izsniegti, un es, strādādama sekretariātā, tā arī nepaguvu ar tiem iepazīties. Tas taču ir neprāts — pieņemt tik svarīgu lēmumu, to iepriekš neiepazīstot!

Deklarācijas projektā ir daudz konkrētu faktu, kas saistīti ar vēsturiskajiem notikumiem. Bet tās ir tikai konstatācijas, apgalvojumi, kas jāapstiprina ar attiecīgajiem dokumentiem. Es, piemēram, nepiekrītu frāzei, ka 1920. gada vēlēšanas bijušas it kā demokrātiskas. Turklāt mani interesē arī 1940. gada notikumu izvērtējums, taču Ķezbera komisija pētījusi tikai 1939. gada situāciju.

 — Vai jūsu iebildumi ir pret atsevišķu nostādņu būtību vai arī — redakciju?

Pret būtību, jo šīs nostādnes ir ļoti nopietnas un skar miljonu cilvēku likteņus.

Sēdes pēcpusdienas daļā, pārvarot visus šķēršļus un aizķeršanās, tika atklātas debates jautājumā par Deklarāciju. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, runā Andris Plotnieks. Mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka būsim reiz izķepurojusies, ka vēl pavisam maz atlicis gaidīt. Un šobrīd gribas rīkoties pavisam pārgalvīgi, sakot: jā, TAS reiz ir noticis. Es to saku tāpēc, ka neredzu neko citu, bet aiz muguras man ir tumsa.

JURIS LAKSOVS