Sarunas Kremlī

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 3. janvāris, plkst. 12.52, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Migrate data to 'Written by' and 'About domain' templates)

Sakarā ar priekšlikumu, ko LPSR Augstākās Padomes Prezidijs 1990. gada 5. aprīlī izteica PSRS vadībai, apspriest jautājumu par Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu — ceturtdien, 19. aprīlī, Maskavā, Kremlī, Latvijas delegācija tikās ar PSRS prezidentu M. Gorbačovu. Sarunā piedalījās Prezidenta padomes locekļi N. Rižkovs, A. Jakovļevs un G. Revenko. No Latvijas puses bija ieradušies I. Bišers, V. E. Bresis, A. Gorbunovs un D. Īvāns.

PSRS prezidents tika informēts par Latvijas jaunievēlētās Augstākās Padomes deputātu vairākuma nelokāmo nostāju ar mērķi atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. PSRS prezidents paziņoja, ka tikšanos Kremlī viņš uzskatot par simbolisku. Viņaprāt, tās uzdevums ir ievadīt sarunas starp ekspertu grupām par PSRS un Latvijas turpmākajām attiecībām.

Par PSRS ekspertu grupas vadītājiem tiek pilnvaroti PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks I. Silajevs un PSRS Augstākās Padomes Prezidija loceklis G. Tarazevičs.

Pēc tam norisa principiāla diskusija par Latvijas valstiskuma turpmākās attīstības iespējām. Latvijas pārstāvji aizstāvēja Latvijas tautas vairākuma viedokli: ir nepieciešams atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. Brīvā Latvija uz līdztiesības pamatiem būtu gatava nodibināt visciešākās attiecības ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

PSRS prezidents paziņoja, ka viņš saskatot divus galvenos ceļus PSRS un Latvijas savstarpējo attiecību turpmākai veidošanai. Ja Latvija vēlas iegūt patstāvību ārpus PSRS, tai precīzi jāizpilda PSRS likums par kārtību, kādā izlemjami jautājumi par savienotās republikas izstāšanos no PSRS. Savukārt, ja Latvija būtu ar mieru palikt PSRS sastāvā, PSRS vadība piekristu iesaistīties sarunās par Latvijas politiskās un ekonomiskās patstāvības krietnu paplašināšanu.

Atbildēdams uz Latvijas pārstāvju iebildumiem, ka piedāvātais risinājums negūšot Latvijas tautas piekrišanu, PSRS prezidents pieļāva šādu varbūtību:

Latvijai PSRS ietvaros varētu piešķirt īpašu statusu, veidojot PSRS un Latvijas attiecības uz konfederatīvu attiecību principiem. Šādā kontekstā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs N. Rižkovs izteica gatavību risināt jautājumu par Latvijas jauniešu karadienestu republikas teritorijā. Sarunas nobeigumā abas puses vienojās, ka ekspertiem jāapspriež un jāizstrādā abu minēto variantu īstenošanas iespējas Latvijas valstiskuma turpmākai attīstībai, bet Latvijas tautai no tiem ir jāizraugās pats piemērotākais.

PSRS prezidents izteica brīdinājumu: ja Latvijas Augstākā Padome ar vienpusēju aktu pasludinās republikas neatkarību, sarunas netiks turpinātas.

I. BIŠERS, V. E. BRESIS, A. GORBUNOVS un D. ĪVĀNS