Rekviēms augšu revolūcijai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
PSRS Tautas deputātu IV kongresā turpinājās debates par Gorbačova piedāvāto politiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanas programmu. Nemitīgi tika paustas runātāju ideoloģiskās pretišķības, kas pierāda, ka tas nav kolektīva meklējumu forums. Šoreiz kongress drīzāk atgādina formālu saietu, kur PSRS prezidentu paredzēts iecelt PSRS Goda prezidenta kārtā. Tikai kas no tā iznāks?
«Jebkurā sabiedriskā pārveidē ir pieci posmi: trokšņošana, juceklis, laimīgā meklēšana, nevainīgā sodīšana un malā stāvētāja apbalvošana,» — tā Ukrainas premjerministrs Vitolds Fokins. Lai nekļūtu par nevainīgo, kuru soda, Ukrainas valdība pati sākusi veidot starprepubliku horizontālās saites, kas ir vienīgā iespēja atbrīvoties no centra diktāta. «Jūs neesat varējuši izveidot saimniecības pārvaldes sistēmu,» Ukrainas premjers vērsās pie unitārās valsts vadītājiem, «tad vismaz netraucējiet to darīt mums republikā!»
Kārtējo reizi šķīstījās Nikolajs Rižkovs, kurš joprojām saglabā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja posteni. Šoreiz viņš jau bija spiests atzīt, ka mūsu valstī ideoloģija bijusi svarīgāka par ekonomiku un ka valdības krīze vienmēr izraisījusi saimnieciskas nebūšanas. Rižkovs pat neslēpa, ka prezidenta pārvaldes ieviešana nav līdzējusi kaut nedaudz mazināt šo krīzi. Tomēr arī tas nespēja nevienu pārliecināt, ka Rižkovs ideologs piekāpsies Rižkova saimnieka priekšā. Jo, kā var spriest no simtkārtējas abstraktu «mēru» piesaukšanas, Rižkovs saimnieks gluži vienkārši neeksistē.
Pārmiju dažus vārdus ar laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» kriminālpublicistu Juriju Ščekočihinu.
— Rižkovs savā «glābšanās» runā pieminēja arī cīņu ar noziedzību…
— Tā ir kārtējā Nikolaja Ivanoviča raudāšana. Ja pagātnes darboņi paliks vēsturē ar savu runu izlasēm, tad viņš ar savu raudāšanu izlasi. Mani mulsina sarunas par ēnu ekonomiku, ka netiek izprasta šā jēdziena būtība. Sociālismā visa mūsu saimniecība sakņojas ēnu ekonomikā. Domāju, ka ar noziedzības faktoru šobrīd ļoti viegli «apbruņojušies» gan Rižkovs, gan labējie spēki. Kādreiz, kad sāku runāt par mafiju, partijas aparāts brēca, ka es pats to visu esmu izdomājis. Tagad viņi šo faktoru izmanto, lai pateiktu: «Lūk, ko izdarījuši demokrāti! Lūk, kāds haoss! Kāda noziedzība!»
Tribīnē bija arī Boriss Jeļcins, kas izkliedēja jebkādas šaubas par Krievijas iespējamo piekāpšanos centram. Jeļcina vadībā Krievija kļuvusi par suverēnas saimniekošanas skolotāju. Asi kritizēdams savienības valdību un PSRS parlamentu («Esam kļuvuši par tautas neuzticības centru», «PSRS parlaments ir ārpus politikas», «Valdībai nav savas programmas»), Jeļcins atzina, ka augšu revolūcija ir beigusies. Viņš teica, ka PSRS prezidenta arvien pieaugošās pilnvaras ir bezprecedenta gadījums valsts vēsturē. Šādu privilēģiju nebijis ne Staļinam, ne Brežņevam, tāpēc jebkuru patvaļu var pasludināt par konstitucionālu, bet jebkuru likumīgu rīcību, kā, piemēram, republiku suverenitātes un neatkarības deklarācijas, par nepareizu. «Līguma nosacījumi jāpiedāvā pašām republikām,» uzsvēra KPFSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs.
Patiesībā viņš to jau ir iesācis, noslēdzot tiešus saimnieciskos līgumus ar Ukrainu, Baltkrieviju un Kazahiju. Ir sākusies citas, ekonomiskās savienības veidošanās.
Rīta sēdes noslēgumā pie vārda tika arī Latvijas PSR pārstāvis Klaucēns. Ko viņš tur teica? Skatiet kādu no viņa iepriekšējām runām!
Intervēju arī Alekseju Kazaņņiku.
— Vai, jūsuprāt, Gorbačova nomaiņa tagad ir aktuāla, un, ja — jā, tad kas varētu nākt viņa vietā?
— Es nobalsoju pret neuzticības izteikšanu prezidentam — nevis faktisku, bet formālu apstākļu dēļ. Būdams jurists, zinu, ka neuzticību prezidentam var izteikt tikai tad, ja viņš ir pārkāpis Konstitūciju. Tā kā Gorbačovs neko nav darījis, saprotams, arī Konstitūciju viņš nav varējis pārkāpt. Taču uzskatu, ka viņš acīmredzami netiek galā ar prezidenta pienākumiem. Normālā valstī prezidents nepieņem dekrētus par pornogrāfijas apkarošanu un netērzē par pensiju apmēriem. Prezidentam jānosaka valsts attīstības politikas pamatvirzieni. Cita kandidatūra? Es ieteiktu Juriju Afanasjevu. Viņš ārkārtīgi dziļi analizē politiskos procesus.
— Vai jūs piedalīsities savienības līguma apspriešanā?
— Es, tāpat kā visa starpreģionālā deputātu grupa, savienības līguma apspriešanā nepiedalīšos. Tā nav mūsu darīšana. Lemt, kādu līgumu noslēgt, ir tiesīgas tikai pašas republikas.
Vakar pēcpusdienā jau atkal runāja Mihails Gorbačovs.
* * *
Kongresa preses centrā notika PSRS aizsardzības ministra preses konference. D. Jazovs nekautrējās atzīt, ka pieminekļu spridzināšana Baltijā ir viņa padoto ziņā…
P.S.
Nule kā uzzināju par PSRS tautas deputātu atsaukumu, ko parakstījuši Krastiņa un Daudiša kungi. Atcerējos pirms divām dienām Kremļa kongresa pils gaitenī Anatolija Gorbunova teiktos vārdus:
— Kamēr PSRS mūs uzskata par savu sastāvdaļu de facto, mums savas intereses PSRS Tautas deputātu kongresā ir jāizklāsta un jāaizstāv. Citādi tās paudīs un pēc savas sapratnes aizstāvēs citi.
Cik var noprast, «mūsu» intereses jau ir izklāstītas Ilmāra Bišera runā. Žēl tikai, ka, teikdams «mūsu valsts», viņš domāja PSRS pretēji Rītela kungam, kas ar šo jēdzienu apzīmē Igaunijas Republiku. Šķiet, ka šajā situācijā deputātu atsaukšana ir nepārdomāta pārsteidzība, jo Anatolijam Gorbunovam vēl nav bijusi iespēja uzstāties visas republikas vārdā.
