Par brīdi, kad spēšu noticēt
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Cienījamie lasītāji!
Atgādinām jums, ka rīt plkst. 19.30 raidījumā „Risinājumu meklējot” runāsim par V. Lāča Valsts bibliotēkas grāmatu glābšanas iespējām. Šodien publicējam bibliotēkas ilggadējās direktores Ainas Deglavas atbildi uz jautājumu, kas meklēt meklē atbildi, — kā tas varēja notikt, ka republikas galvenajai grāmatu krātuvei nav pienācīgu māju.
Par brīdi, kad spēšu noticēt
Atkal mūsu republikas sabiedrību saviļņojis Valsts bibliotēkas jeb nacionālās grāmatu krātuves liktenis.
Jau 1945. gada 29. maijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes pieņemtajā kopīgajā lēmumā Rīgas pilsētas Izpildkomitejai tika uzdots, izstrādājot Rīgas rekonstrukcijas plānu, paredzēt Valsts bibliotēkas jaunās ēkas celtniecību.
Pagājuši 42 gadi! Pa šiem gadiem ir bijuši daudzi un dažādi lēmumi, rīkojumi ar norādītiem konkrētiem termiņiem, ierādītiem būvlaukumiem, kad sākt un beigt Valsts bibliotēkas projektēšanu un celtniecību. 1978. gada celtniecības pasē ar 698. numuru norādīts, ka nacionālās grāmatu krātuves celtniecība veicama X piecgadē. Sākt 1981. gadā un pabeigt XI piecgadē.
Latvijas KP Centrālajai Komitejai, Latvijas PSR Ministru Padomei un Latvijas PSR Kultūras ministrijai nebija noslēpums, ka Valsts bibliotēka ir sliktā stāvoklī. Es daudzkārt virināju šo iestāžu smagās durvis un kāpu augšā pa skaistajām marmora vai koka kāpnēm uz daudzajiem kabinetiem, lai kārtējo reizi izkliegtu bibliotēkas bēdas.
Atbilde, kuru man pateica toreizējais Centrālās Komitejas sekretārs Imants Andersons, skanēja:
«Jūs raugāties no sava viedokļa, bet jautājums par to, kas jāceļ vispirms, jāizlemj republikas Kultūras ministrijai.»
Taču 1980. gada sākumā I. Andersons bija jau daudz pesimistiskāk noskaņots: «Ne es, ne jūs neredzēsim jauno bibliotēku.»
Šo gadu laikā, kad mēs izmisīgi meklējām izeju, Rīgas pilsētas Izpildkomiteja piešķīra Valsts bibliotēkai telpas Krišjāņa Barona ielā 3. Krišjāņa Barona ielā 16/18, Miesnieku ielā 15 (bijām spiesti pēc zināma laika no šīs ēkas atteikties, jo tā bija pārāk ērti pieejama zagļiem).
Bet tas viss bija tikai ielāps, ko veidoja daudzi mazi ielāpiņi, kuri uz kādu laiku ļāva uzelpot.
1980. gadā es biju aizgājusi pie toreizējā Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Viktora Krūmiņa un lūdzu piešķirt Valsts bibliotēkas grāmatu fonda izmantošanai gāzes uzglabāšanas torņus Vagonu ielā 20 (arhitektūras piemineklis), jo tie tobrīd stāvēja tukši. Aprēķinot lielākā torņa tilpumu, varējām secināt, ka pēc pārbūves tur varētu izvietot trīs miljonus grāmatu un šis tornis nostāvēs vēl vairākas simtgades.
Viktoram Krūmiņam ideja iepatikās, un viņš nekavējoties runāja ar LPSR Valsts gazifikācijas komitejas priekšsēdētāju. Viņi vienojās, ka šī ideja ir pareiza un ka tukšais gāzes uzglabāšanas tornis vislabāk noderētu grāmatu izvietošanai. Steidzami bija jāsagatavo Latvijas PSR Kultūras ministrijas vēstules projekts Latvijas PSR Ministru Padomei par gāzes torņa nodošanu Valsts bibliotēkai.
Vēstules projektu nodevu toreizējam republikas kultūras ministra vietniekam Ilmāram Puteklim ar lūgumu to nodot Latvijas PSR Ministru Padomei. Kāds liktenis bijis vēstulei, neņemos apgalvot, bet laikam tā iegūla ministrijas kādā no plauktiem, jo gāzes uzglabāšanas torņi tāpat kā toreiz stāv tukši…
Ir pagājuši gadi. Vēl pavisam nedaudzi, bet valstī notiek lielas pārmaiņas. Pamazām cilvēki laikam sapratīs, ka vairs nedrīkst nerisināt tik nozīmīgu mūsu tautas kultūras jautājumu, kāds ir mūsu nacionālās grāmatu krātuves ēkas celtniecība.
Savas dzīves 30 gadus esmu atdevusi Valsts bibliotēkai. Man tuvojas astoņdesmitgade, bet es ļoti vēlētos sagaidīt to brīdi, kad spēšu noticēt, ka beidzot cilvēki sapratīs, kāda nozīme tautas garīgajā augsmē ir grāmatai, un darīs visu, lai tā pienācīgi tiktu cienīta un godāta, un ienesta jaunā ēkā. Tādā, kurā visiem pietiks vietas un gaismas. Gan ļaudīm, gan grāmatām.
AINA DEGLAVA,
Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece,
kādreizējā Valsts bibliotēkas direktore
