AMD*

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.47, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Lai pie kā es vērsos (turklāt vesela pusgada garumā), par šo konfliktu zināja itin visi. Un ne tikai zināja, bet pret savu gribu bija tajā arī iesaistīti. Gan administratīvie un ražošanas vadītāji, gan dažāda ranga ideoloģiskie līderi, gan godprātīgi tīrās zinātnes aizstāvji. Un, protams, žurnālisti. Netaisos uzslavēt savu apņēmību, pie šā mudžekļa atšķetināšanas ķeroties, bet gan — attaisnot pārējo darbības personu atturīgumu. Pirmkārt, nav patīkami mazgāt otra veļu, un civilizētā pasaulē neviens to arī nedara. Otrkārt, šai skaļajai jezgai spīd cauri vienas no cilvēka visneģēlīgākajām tieksmēm — mantkārība, varaskāre, kuras mūsu valsts sistēma gan tieši stimulē un aktīvi atbalsta (bet kārtīgs latviešu cilvēks no tām joprojām instinktīvi vairās). Un tomēr atļaušos izteikt smagu pārmetumu Madonas vietvalžiem — tieši jūsos gribējās just ieinteresētību un gatavību palīdzēt... Kaut vai vārdos, kā esat raduši.

 

***

 

Kad iebraucām Madonas rajona «Iedzēnos», jau iztālēm dzirdējām būvdarbu troksni. Kaut kas tika kalts, zāģēts vai nests. Dacis un Anita pēc mūsu lūguma ieveda «būvlaukumā». Par to bija kļuvis izbrīvēts jumta laukumiņš un vēl kāda neliela daļa no siltumnīcas otrā stāva. Tur kādreiz bijušas dienesta telpas, bet nu pēc pamatīgas pārbūves strādnieki iekārtošot dzīvoklīti «ledzēnu» saimniekiem — Robertam Āboliņam un Rūdolfam Dumbravam.

Savādi jurģi. Pusmūža vīriem, kuri zem viena jumta — savrupmājā turpat saimniecības pagalmā — nodzīvojuši vairāk nekā piecdesmit gadu. Tiesa, trijatā — ar mājas īpašnieku un līdz šim laikam nešķiramu draugu un aroda biedru Aleksandru Maizīti, kas nu pret saviem «apakšīrniekiem» izrāda nepārprotamu naidu.

Jā, Latvijas neparastākā augļkoku selekcijas dārzniecība jeb — kā mēs, žurnālisti, labprāt mēdzam to apzīmēt — «paradīzes stūrītis» pārdzīvo krasas pārmaiņas.

Un ne tāpēc, ka «Iedzēnos» jau trešo gadu saimnieko un tā sevi pieteic jaunā maiņa: diplomēta agronome un celtnieks — Brosovu pāris, laboranti Arnis Gavars un Igo Rudzītis u. c., bet...

Sākšu ar to liktenīgo brīdi, kad viens no «ledzēnu» entuziastu trijotnes visvairāk pieredzējušajiem — Aleksandrs Maizītis — smagi saslimst un tiek uz kājām vienīgi ar brīnumārstes (vismaz tā apgalvo viņas laulātais draugs Andris Neilands) — nervu slimību speciālistes — palīdzību. Ar to brīdi veselību atguvušais pacients savā mājā kā savējo uzņem šo bezbērnu ģimeni, bet jo īpaši bieži tur viesojas, pareizāk sakot — jau dzīvo, vīrs. It kā fiziskās kultūras institūta beidzējs, it kā pirmās grupas invalīds, jo nestrādā taču jau trešo gadu, kopš piedzīvo pie Maizīša.

Jūs teiksit: kāda man daļa, kur katrs dzīvo? Tiesa gan. Tā domāja arī kolēģi Āboliņš un Dumbravs, kuri mita zem šā paša jumta. Un pat nepamanīja, ka (ne bez Neilanda ziņas) no pašu mājām tiek padzīti.

84 gadus vecais Āboliņa tēvs tikai tagad konstatē, ka šī nelietība tikusi gatavota ilgi un pamatīgi. Visi taču esot redzējuši, ka šis Neilands — pusmūžu piedzīvojušais ļaunu acu īpašnieks — ik dienas Maizītim nopakaļ staigājis. Ne tikai mājā un pagalmā (tāds līdz šim gan nemaz neesot pastāvējis, jo viss it kā bijis kopīgs, vienā košumdārzā saplūdis), bet arī dārzniecībā, siltumnīcā, darba telpās. Ņēmis pat atslēgas un gājis iekšā viens. Un pamazām ieviesis sev tādu kā nelūgta kontroliera padomdevēja statusu: jaucies citu darbā, aizrādījis, skaļi apsaucis, viņaprāt, neaktīvākos Maizīša palīgus. Pats roku maz licis pie darba.

Bet viņi jau zinājuši, ka vasarās siltumnīcas bijušas tādā kā pabērna lomā, jo visi 18 strādnieki ņēmušies galvenokārt ārā uz lauka: sezonas darbiem čaklu roku arvien pietrūcis. Aleksandram Maizītim iznācis vairāk vienam pa siltumnīcām rauties. Ziemā, kad lauki apsniguši, lielākos spēkus veltījuši siltumnīcām. Apstākļus visi zinājuši un bijuši pie šādas kārtības pieraduši.

Te pēkšņi uzzinājuši par oficiālu sūdzību: Maizītim palīgus tīšuprāt nedodot. Mīļo cilvēk, attopies! — viņi lūguši, lai vecais vīrs ļaunos vārdus ņem atpakaļ. Bet šis nekā. Raksta atkal:

««Sovhozs «Gaiziņš» neinteresējas par selekciju un gatavojas «Iedzēnos» radītos augļkoku hibrīdus pārdot ārzemēs par valūtu. Viņus interesē tikai nauda!»

Te nu varbūt vajadzētu izskaidrot «ledzēnu» status quo. Viena no tām nedaudzajām Latvijas saimniecībām, kur tūlīt pēc kara aizsāka un vēl šobaltdien sekmīgi vāc, pieradina un veido jaunas, vēsajai Latvijai piemērotas ābeļu, bumbieru, ķiršu šķirnes. Galu galā dārzā to savākts gandrīz tūkstotis. Sešdesmito gadu sākumā atklātībā parādījās hibrīdi, kuriem deva šķirņu nosaukumus: ābeles «ledzēni», «Stars», «Gaiziņš», ķirši «Veldze», «Elfrīda», «Zita», «Agris», bumbieres «Kursa», «Vidzeme», plūmes «Spīdola», «Laimdota». Protams, visdaudzsološākie šķiet perspektīvie hibrīdi, kuriem tika dots pašu selekcionāru kopīgais vārds — AMD. Kā pierādot gudru un strādīgu vīru draudzības mūžīgumu. Un nu jau visiem prieks, ka «ledzēnos» aug aptuveni 16 000 AMD, taču nevienam ne prātā nav nācis tos pārdot kaut kur tālāk. Tikai tad, kad hibrīdi kļūs par šķirnēm, varētu būt runa par kādu komercdarbību. Tā man teica Rūdolfs Dumbravs, kurš kopš pērnā rudens oficiāli ir selekcijas grupas vadītājs.

Katrs pamanīs, ka šai «paradīzē» neesmu iezīmējusi t. s. melno pamatu. Jā, kas tad baro šo fantāzijas radīto dārzu? Oficiāli saimnieki ir divi — Latvijas agrorūpniecības komitejas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūts un padomju saimniecība «Gaiziņš». Jaunie Brosovi šo dalījumu paskaidro tiešāk:

— Selekcijas daļu pārzina institūts, kas maksā algas diviem zinātniskajiem līdzstrādniekiem un vienam laborantam. Otru — prozaisko jeb ražošanas pusi — uz saviem pleciem uzņēmies sovhozs, algodams strādniekus, dārzkopjus siltumnīcu uzturēšanai (arī Anita ir viena no tiem), celtniekus remontdarbiem (Daci, kas nu gan kļuvis par selekcijas punkta pārzini), nemaz nerunājot par zemi un visu, kas tur atrodas.

— Materiāli institūts mums maz ko var palīdzēt. Un ari «Gaiziņam» vairāk tādi pabērni vien esam. Taču — ne jau nemīlēti. Tikai — tāli un pasveši, jo no acīm nost. Tāpēc paļaujamies galvenokārt uz pašu spēkiem. To, protams, Neilands (tpū, tpū, Maizītis!) savās sūdzībās nemin. Tāpat to, ka iekopti 60 hektāri zemes, no kuras divdesmit piecus aizņem bagāts augļu dārzs, bet pārējo teritoriju — naudas ražotājas lecektis, dobes un siltumnīcas. Jā, tik tiešām, svaigie ziedi, stādi pavasaros un podu puķes nemīlīgajās ziemās ir tas, kas dod ikdienas peļņu dārzniecībai. Konkrētāk — selekcijas dārza kopšanai. «ledzēnos» nu taču ir bagāta hibrīdu audzētava — 13 500 ābeļu un 2500 bumbieru, kas zelta rubļus vēl ilgi nedos.

Anita izvadā mani pa savu saimniecību. Liela gan. Un dažāda. Kaktusu kolekcija (tie esot Dumbrava mīluļi), sukulenti, platlapji (tie nu ļoti moderni, tātad ienesīs naudu), rozes, krizantēmas (Anitas mīlules). Jo īpaši viņai patīkot tās mazās, plānām ziedlapiņām — «Yellow Sun». Viena siltumnīca pilna ar neparastākiem augiem — citronkoks, kafijas krūms, paparžu paveidi... Te esot sanesuši Maizīša mīluļus. Lai viņš vienmēr, kad tik vēlas, var atnākt šurp un strādāt.

— Šeit ieradāmies ar vienu domu: turpināt «ledzēnu» tradīcijas, palīdzēt radošajai trijotnei, būt viņu darba tālākdarītājiem, — turpmākos vārdus Anita tikko pār lūpām pārdabū. Asaras traucē. — Sākumā mums nekas nelikās par grūtu. Vīrs taču tik daudz tika strādājis! Bet neviena laba vārda šais sūdzībās neesam par sevi lasījuši.

Es savukārt atceros vizīti pie Latvijas Universitātes prorektora profesora, arī selekcionāra Riharda Kondratoviča Rīgā. Tobrīd kabinetā sēdēja Aleksandrs Maizītis un atkal žēlojās: jaunie Brosovi izaruši viņa flokšus, kas bijuši domāti selekcijai (TV variantā — Brāļu kapiem — L. L.). Profesors Kondratovičs lūdza žurnālisti parūpēties, lai Latvijas selekcija neietu bojā.

Aizbraukusi uz «ledzēniem», uzzināju, ka par flokšu selekciju šais gados Maizītis gan domājis ļoti maz. Ne velti šo uz saimniecības zemes augošo kultūru strādnieki kopuši tikai kārtības labad. Un, kad Rīgas speciālisti atzinuši, ka šai laukumā nekā vērtīga kā nav, tā nav, tad nolēmuši pārdot kā stādus: vismaz naudu dabūs! Taču no cerētās tirgošanās nekas neesot iznācis: Neilands-Maizītis pastāvējuši uz zinātnisko perspektīvu.

— Atkal mīļā miera labad piekāpāmies, pārcēlām visus šos stādus uz citu vietu, lai tad arī veido jaunās šķirnes, — stāsta Dacis. — Bet kas tev deva! Nepaiet necik ilgs laiciņš, skatāmies: jauno šķirņu aizstāvji gatavojas... tirgum. Un, kad tur nekā vērtīga vairs nebija, kādā rītā abiem pateicām: pietiks to nekārtību, arsim ārā! (Devām gan mēnesi laika pārdomām.) Beidzot tā arī izdarījām. Zinādami, ka šai principu cīniņā uzvarētājs palika Maizītis (ietirgotie tūkstoši pilnīgi sedza viņu garīgos un fiziskos pūliņus), cerējām, ka nu beidzot būs miers...

Nekā nebija! Vismaz man likās, ka to saka biedrs Neilands, kas veco Maizīštēvu ilgi un pacietīgi gaidīja pie Rīgas profesora kabineta durvīm. Skatījos uz šo pusmūža brašuli un atcerējos, ka viņš bija izteicis vēlēšanos nākamgad mācīties Universitātes biologos. Turpināt Maizīša iesākto darbu. Lai tik profesors aizliek labu vārdu. Laikam jau tāpēc vienā no Maizīša sūdzībām ir šāds teikums: «Ceru vēl atrast skolniekus, kas pēc manis būtu gatavi turpināt manu darbu, jo visi pēdējie notikumi liecina, ka R. Dumbravu selekcija vairs neinteresē un viņš grib «novilkt laiku» līdz pensijai.»

 *** 


— Man par visu vairāk sāp tā svešatnība, naids, kas starp mums nu nostājies, — skumji teic R. Āboliņš. — Šie trīs burti AMD taču bija nešķirami vairāk nekā piecdesmit gadu. Atceros pašus sākumus, kad visi trijatā sapņojām par plašu augļu dārzu, kokaudzētavu, eksotisku augu pārbagātām siltumnīcām. «ledzēni» Latvijai! — mūsu nodomi bija jādara zināmi visiem.

Fantastiskais akmeņdārzs mājas priekšā, pagalms, kas mūs tikai domās norobežoja no lielā dārza. Nebija tādas dienas, kad pie mums kāds nebūtu atbraucis ciemos. Skolēni, studenti, biologi, augļkopji. Bet par visu vairāk — mākslinieki, rakstnieki, aktieri. Viņiem patika mūsu mājas — vakara pasēdēšana, miers un draudzīga saskaņa visapkārt. Bet nu jau otro gadu neviens pie mums vairs nebrauc... Naids taču nebaro.

— Nevajag visu tik melnu redzēt! — veco draugu mierina Rūdolfs Dumbravs. — Par spīti visam, mūsu darbs taču rit uz priekšu itin sekmīgi. Kad tiksim jaunajā dzīvoklī, viss būs atkal labi. Vēl būvēsim. Dzīvokļus vajadzēs jaunajiem strādniekiem, tāpat divi studenti no LU Bioloģijas fakultātes teicās nākt pie mums. Beidzot taču būs jāizveido arī kokaudzētava. «ledzēnu» stādus cilvēki grib pirkt, dosim arī. Nāks nauda jaunām cerībām.

— Viņiem tiešām darbi sokas, — uz manu vaicājumu atbild «ledzēnu» zinātniskā darba pārzinātājs LARK Zemkopības institūta direktors Mārtiņš Belickis. — Nākampavasar četras piecas jaunas šķirnes jau varēsim dot uz valsts standarta pārbaudi. Apmēram 25 jauno šķirņu kandidātus nodosim pirmajām pārbaudēm izmēģinājuma stacijās. Viņi paredzējuši arī pāriet uz intensīvāku strādāšanu — nomā. Nesaprotu, kāpēc vēl aizvien runā par kādu krīzi vai konfliktu «ledzēnos»? Principiāla konflikta tur taču vispār nav. Pat sūdzību rakstītāji neko tādu nespēj uzrādīt.

Es varu tikai piekrist — neatlaidīgie un bezkaunīgie mēģinājumi izjaukt «ledzēnu» mikroklimatu domāti vienam, savtīgam mērķim. Paštaisītajā melu un netīrumu burzmā pamanīties, lai pagrābtu kādu daļu sev. Un kāpēc tas nevarētu būt pateicīgā pacienta mantojums?

  • AMD — Āboliņš. Maizītis. Dumbravs.

LIGITA LIEPA

ULDA BRIEŽA foto