Divi jautājumi Rolandam Blezūram
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Īsai uzziņai: Rolands Blezūrs ir Eiropas latviešu jaunatnes apvienības vicepriekšsēdētājs. Viņa pienākums — organizēt sakarus ar Latviju.
– Kādēļ pastāv tāda organizācija kā ELJA? Kādu ELJA redz savu sadarbību ar Latvijas jauniešiem?
— Mūsu mērķis ir veicināt latviešu kopību jaunatnē un tāpat mūsu mērķis, bez šaubām, ir brīva un neatkarīga Latvija .. . Tieši šo mērķi mēs varam sasniegt sadarbojoties.
Mūsu struktūrā ir piecas ārzemju latviešu jaunatnes organizācijas, un mūs visus vieno Vispasaules latviešu jaunatnes kongress. Mūs vieno Etlingenas deklarācija, kas apzīmē visu mūsu kopējo darbību. Nedrīkst aizmirst arī to, ka piecas ārzemju latviešu organizācijas — tie būtībā ir pieci dažādi «kontinenti». Mūsu sadarbība var notikt, tikai braucot citam pie cita un arī ar korespondenci. Visi mūsu biedri satiekas tikai Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā.
Eiropas latviešu jaunatnes apvienību var raksturot apmēram šādi — tā ir organizācija, kas vienmēr meklēs jaunus sadarbības ceļus. Mēs arī esam mēģinājuši sadarboties, bet šie mēģinājumi bieži bijuši neveiksmīgi. Mums ir mēģināts «iezāģēt», mēs esam apmeloti un tā tālāk. Bet šodien ir citi apstākļi, tāpēc es arī aizgāju uz Latvijas Jaunatnes saeimas organizācijas komitejas sanāksmi. Šeit atkal redzēju to, ka viņi visi grib sadarboties, visi grib braukt. Tiesa, viņi gan ir aizmirsuši, ka paši vēl nav organizējušies ... Ir daudz organizāciju, daudz viedokļu, vajadzētu atrast kādu kopsaucēju.
— Bet ja tomēr LJS Izveidosies par nozīmīgu un demokrātisku struktūru?
— Tad mēs noteikti aicinātu saeima pārstāvjus uz saviem kongresiem un pilnsapulcēm, kā arī mums būtu jāpiedalās līdzīgos forumos šeit.
Mēs domājam arī par alternatīvu variantu: iespēju rīkot semināru Latvijā, lai jaunatnes organizācijas Latvijā smeltos arī kādu informāciju un iedvesmu sev no mūsu līdzšinējās pieredzes. Domāju, ka sadarbības projektu netrūktu. Viņi varētu nākt klajā ar saviem priekšlikumiem — par alternatīvu dienestu vai par ko citu, kas skar visu latviešu jaunatni. Tā varētu būt arī mūsu kopīga Jāņu svinēšana. Taču nedrīkst aizmirst, ka mums sabiedriskā dzīve ir tikpat svarīga, cik politiskā. Mums ir jāveicina kopība. Ja kāds to nejutīs, tad viņš šajā politiskajā jūkli pazudīs. Lai tie, kas grib nodarboties ar politiku, nodarbojas, tomēr nedrīkst aizmirst, ka mēs visi esam cilvēki, un dažreiz vajag arī gluži vienkārši sanākt kopā, padziedāt, padejot — lai izjustu savu latvisko kopību.
Intervēja — IVETA TOMSONE
