Padomju okupācijas zaudējumu pieprasīšanas juridiskais pamats
Daiņus Žaļimas, Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs
Padomju okupācijas zaudējumu pieprasīšanas juridiskais pamats
Par juridisko pamatu – saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pamatojums par valsts atbildībai ir starptautiski nepareiza rīcība vai ļaunprātīga rīcība. Padomju okupācija Baltijas valstīs ir notikums, kuru var definēt ar vienu vārdu – agresija.
Padomju armija iekaroja Baltijas valstis. Londonas konvencijā 1933. gadā tika izstrādāta definīcija par agresiju; tāpat ir izstrādāti arī citi starptautiski dokumenti, kuros definē gan agresiju, gan noziedzīgus nodarījumus karadarbības laikā.
Baltijas valstu piekāpšanos okupācijas invāzijai nevar uzskatīt pat iemeslu Padomju Savienībai vai Krievijai kā tās pēctecei izvairīties no atbildības. Mēs varam runāt arī par Nirnbergas spriedumu 1946. gadā, tāpat Nirnbergas tribunāls arī lēma par Austrijas iedzīvotāju vēlmi pievienoties Vācijai, kas bija noteikta kā nelikumīga. Mēs varam minēt daudzus lēmumus šādās starptautiskās lietās.
Protams, saskaņā ar starptautiskām tiesībām nav iemesla nesalīdzināt daudzus un dažādus līdzīgus atgadījumus, piemēram, notikumus Krimā.
Ir jārunā arī par citiem pamatiem Krievijas atbildībai. Mēs varam padomju agresiju piedēvēt Krievijas Federācijai, bet pirms tam es gribētu norādīt, ka pēdējo gadu laikā, it īpaši, starptautiskā sabiedrība uztver Baltijas valstu okupāciju kā nelikumīgu un kā labi nodibinātu faktu – kā patiesību. Līdz ar to mēs varam minēt Ždanokas un Kononova lietas Strasbūras tiesā – tātad Ždanoka, Kononovs pret Latviju un arī citus gadījumus – Vasiļauskas lieta, lieta par genocīdu. Tātad okupācijas faktu uzskata par labi zināmu faktu, par kuru nav šaubu.
Mums ir jārunā arī par subjektīvu elementu – vai mēs varam Padomju Savienības nodarījumus piedēvēt Krievijas Federācijai. Es vēlētos uzsvērt, ka Krievijas Federācija nav vienkārši Padomju Savienības pēctece, bet kā valsts turpinājums – juridiska persona.
Mana kolēģe Ineta Ziemele man piekrīt, ka šeit ir abi šie elementi – valsts nepārtrauktība un šīs nepārtrauktības starptautiska atzīšana. Es tomēr nevēlētos pārāk sīki iedziļināties šajā jautājumā, bet es vēlētos teikt, ka Krievija pati sevi ir proklamējusi par Padomju Savienības turpinātāju un šādā veidā Krievija vēlas attaisnot Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju, noliedzot pašu faktu. Starptautiskā sabiedrība ir arī apliecinājusi šo nepārtrauktības faktu – Eiropas kopienu 1991. gada paziņojumā bija sniegts atbalsts faktam, ka Krievija ir Padomju Savienības turpinātāja. Tāpat Krievija turpina savu dalību ANO Drošības padomē.
Ja mēs runājam par atbildību par jebkuru nepareizu rīcību, tad jāņem vērā pilnīgas restitūcijas princips. Šo principu izstrādāja Starptautiskā tiesa 1928. gadā un tas nozīmē, ka tas ir jebkurš kaitējums, kurš ir izdarīts nelikumīgas vai ļaunprātīgas rīcības rezultātā. Būtiskākais princips ir tāds, ka reparācijai pēc iespējas ir jāizskauž visas ļaunprātīgās rīcības sekas un jānodrošina tas, ka atkārtoti šādu nelikumīgu ļaunprātīgu rīcību nevar izdarīt.
Tāpat ir jārunā par kompensāciju – kāda veida kompensācijai tai ir jābūt un kāda veida atlīdzībai tai ir jābūt. Līdz ar to ir jāņem vērā dažādi principi, kas ir izstrādāti, lai mēs varētu aprēķināt pienākošos kompensāciju par kādu ļaunprātīgu nodarījumu. Kompensācija tas ir ļoti pierasts jēdziens prasībās par zaudējumu atlīdzību, bet, protams, ir jārunā arī par to, kāda ir saprātīga kompensācija. Mēs runājam šeit par dažādiem zaudējumiem – šodienas laikā mēs jau dzirdējām, ka ir vairāki zaudējumu veidi – ne tikai viena veida zaudējumi, bet es gribētu teikt, ka visus zaudējumus ir iespējams aprēķināt. Mēs varam aprēķināt zaudējumus, kas tieši nodarīti valstij, gan zaudējumus, kas tieši nodarīti valsts iedzīvotājiem. Valstij ir jārīkojas savu iedzīvotāju vārdā, lai pieprasītu atlīdzību par valsts iedzīvotāju ciestajiem zaudējumiem. Mēs runājam par starptautisko aizsardzību, bet mēs runājam arī par konstitūcijas pamatiem, jo jebkura konstitūcija parasti paredz starptautisku aizsardzību savas valsts iedzīvotājiem.
Kaitējums ietver arī kaitējumu, kurš ir nodarīts noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Tie būtu kara noziegumi, genocīds un citi. Dažkārt mēs varam runāt par dubulto – par valsts atbildību, kura nodarīja šos noziedzīgos nodarījumus un arī vainīgo atbildību jeb indivīdu atbildību.
Lietuvas konstitucionālā tiesa ir teikusi, ka starptautiskie noziegumi varētu būt divu veidu. Mēs varam runāt par reparācijām no valstu puses un reparācijām no cilvēku puses. Dažos gadījumos var iestāties arī kriminālatbildība un civiltiesiskā atbildība, proti, ja noziedzīgus nodarījumus ir veikušas konkrētas personas.
Pēdējais, par ko es gribētu runāt, ir par minēto prasību pieņemšanu. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām es šeit varētu pieminēt dažādus tiesu lēmumus un rakstus. Cietušajai valstij ir jāpaziņo vainīgajai valstij par savu prasību. Baltijas valstīm būtu jāziņo Krievijai par savām prasībām; Krievijas Federācija ir atbildētāj-valsts.
Mēs esam pieprasījuši vairākkārt kompensācijas, piemēram 1992. gada referendumā Lietuvā mēs pieprasījām kompensāciju. Mēs pieņēmām speciālu likumu par padomju okupācijas zaudējumu kompensāciju. Tomēr nepastāv precīza prasība starptautiskajās tiesās, kādai ir jābūt šīs prasības formai. Dažreiz no preses relīzēm un preses konferencēm kur pulcējas augstākās vadības un valdības amatpersonas mēs dzirdam par prasībām, bet tas svarīgākais aspekts šajā jomā būtu tas, ka šo prasību ir jāuztur, nevis vienkārši no tās jāatsakās neko nedarot. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pasīva rīcība – prasības neuzturēšana dažkārt var nozīmēt arī prasības atsaukšanu un atteikšanos no savām tiesībām.
Ja mēs uzturam prasību, tas nozīmē, ka Baltijas valstis ir gatavas celt savu prasību pret Krievijas Federāciju. Tāpat, ja prasība ir celta likumīgi un uzturēta likumīgi, tad tā ir spēkā pat, neskatoties uz tās izpildes kavējumu vai atteikumu, kā to pašlaik ir izdarījusi Krievijas Federācija. Tāpat mēs varam pieminēt pretprasības, jo kā jūs ziniet Krievija šobrīd aprēķina tā saukto savu “ieguldījumu” Baltijas valstu tautsaimniecībā un arī citu okupēto valstu tautsaimniecībā. Šīs pretprasības nemaina prasības priekšmetu; šīs pretprasības nevar pieņemt, jo tās nav prasības par kompensāciju ļaunprātīgas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu kompensācijai.
Protams, mums ir jāapzinās, ka mums ir jāpieliek lielas pūles, lai panāktu to, ka mūsu prasību apmierina, un tas var aizņemt ilgu laiku, jo šajā jomā nepastāv nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Mums ir jāsaprot, ka, lai mēs panāktu prasības noregulējumu, ir jāsaņem Krievijas piekrišana, kas nav sagaidāma tuvākā laikā. Mums ir jāizmanto fakts, ka Krievija atzīst daudzus un dažādus nodarījumus, tai skaitā, arī Krimas okupāciju. Līdz ar to ir nepieciešamas koordinētas rīcības no visām trijām Baltijas valstīm, lai nodrošinātu mūsu prasību turpmāko veiksmi. Mums arī ir jābūt kopējai sapratnei par visiem agresijas aktiem.
