Bez avansa priekšdienām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vladimirs Kononovs. Pēc tautības — krievs. Pēc izglītības — ceļinieks (ceļu remonta un būvniecības pārvaldē strādā par galveno inženieri). Pēc pārliecības — LTF biedrs (viens no Rēzeknes Tautas frontes priekšsēdētājiem). Viņš ir reģistrēts par deputāta kandidātu Rēzeknes 313. nacionāli teritoriālajā apgabalā.
— Es būšu morāli gandarīts, ja tikšu ievēlēts, taču apzinos, ka tas būs grūts un atbildīgs darbs. Pašlaik daļā cilvēku dominē sociālā apātija. Daudzi netic, ka var kas mainīties uz labo pusi. Tādēļ vēlreiz uzsveru — ir svarīgi, ko ievēlēs. Vai tie būs cilvēki, kuriem tauta uzticas, vai arī tādi, kas koncentrēs varu savās rokās un tautas vēlmes neuzklausīs. Arī Rēzeknē vēlēšanu process vēl aizvien virzās vecajās sliedēs. Partijas komitejas birojs nolemj, kas izvirzīs par deputātu pirmo sekretāru. Aparāta mašinērija tiek iedarbināta ar parasto pārliecību — ka viss virzīsies tālāk pats no sevis. Taču šoreiz, par laimi, «iejaucās» Tautas fronte. Tā izvirza savus kandidātus. Domāju, ka šī izvirzīšana notiek demokrātiskāk — kandidātu izvirza nevis cilvēku grupa, bet paplašināta pārstāvju sapulce. Pateicoties tam Rēzeknē vismaz viens no reģistrētajiem deputāta kandidātiem nav nomenklatūras darbinieks.
Šobrīd par deputāta kandidātu esmu izvirzīts es, lai gan sapulcē apspriedām trīs kandidatūras. (Rēzeknes 313. nacionāli teritoriālajā apgabalā vēl reģistrēti Z. Petkevičs — partijas Rēzeknes pilsētas 1. sekretārs, G. Klindžāns — Rēzeknes rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs — I. K.)
— Vai jūs ne brīdi neesat šaubījies par to, ka varat būt deputāts?
— Nē, jo ticu tam, ko daru un gribu paveikt. Jūtu, ka man tic, mani saprot un galu galā — aiz manis ir mana tauta, cilvēki, kas mani ir izvirzījuši.
— Rēzeknē, arī citos Latgales rajonos nerimst sašutuma vilnis ap jaunā Valodu likuma projektu, kur trešais punkts paredz valsts valodas ieviešanu Rēzeknes rajonā par 4 — 5 gadiem vēlāk nekā republikā kopumā. Jūsu domas?
— Nesaprotama un nepieņemama man šķiet doma, ka mūsu rajonā pāreja uz latviešu valodu tiks aizkavēta. Manuprāt, tas ir ļoti loģiski, ka atkāpes nedrīkst būt. Mēs taču esam vienota republika. Kāpēc Rēzeknes rajonā būs citādi darba apstākļi nekā Jēkabpils, Preiļu rajonā? Domāju, ka tas neveicina saprašanos ne starp cilvēkiem, ne tautām. Valodas likuma projekta trešais punkts aizsargā nevis pilsoni — krievu, bet tieši birokrātiskā aparāta darbinieku. Ja pastāv prasība šiem darbiniekiem zināt abas valodas, tad tā arī jābūt. Ja kooperatīvā apvienojušies trīs krievi, ebreji vai poļi, tad viņi savu dokumentāciju kārto sev ērtā valodā. Tiklīdz viņi iziet ārpus savas apvienības — tad gan noteikti būs jālieto valsts valoda.
— Vladimir, kur jūs tik labi iemācījāties runāt latviski?
— Esmu rīdzinieks. Nāku no tā dēvētās jauktās ģimenes. Pabeidzu krievu skolu. Taču brīvi runāt latviski iemācījos augstskolā. Esmu pabeidzis RPI Celtniecības fakultāti, kur eksāmeni bija jākārto latviešu valodā. Pēc institūta beigšanas abi ar sievu — arī rīdzinieci, apzināti izvēlējāmies Rēzekni. (Latgale ir mana vectēva dzimtene.) Izmantojām iekšējās migrācijas priekšrocības — biju jaunais speciālists, tātad pastāvēja reālas iespējas saņemt dzīvokli. Palikdami Rīgā, droši vien vēl tagad mitinātos saspiestībā. Mūsu likumi vismaz līdz šim ir aizsargājuši un arī veicinājuši migrāciju. Tagad jau divpadsmit gadus esmu rēzeknietis.
— Šķiet, Rēzekne ir viena no tām pilsētām, kur migrantu īpatsvars ir visai augsts. Lai gan zināms arī tas, ka pilsētas vadība, negaidot valdības lēmumu, ir sākusi ierobežot iebraukšanu savā reģionā.
— Jā, tā tas ir. Taču joprojām pastāv reālas bažas par to, vai ir iespējams migrāciju apturēt. Izpildkomitejā pieņemts lēmums par ierobežotu pierakstīšanos, taču izrādās, ka to var apiet ar līkumu. Kādu iebraukušo ģimeni nepierakstīja kopmītnē, tika dots prokurora protests un lēmumu atcēla. Ir jābūt tādam likumam, kuru nevar ne apiet, ne noprotestēt. Tam pamatā jābūt pilsonības likumam ar visu no tā izrietošo.
— Migrācijas problēma ir viens no jautājumiem, kas ietilpst jūsu kā deputāta programmā. Par ko vēl iestāsieties, būdams deputāts?
— Galvenais — atdot varu padomēm. Viens no principiem — nopelnītā taisnīga sadale. Lai vietējās padomes nav nabaga lūdzēju lomā. Ir jāatstāj tām lielāka daļa no tā, ko šajā teritorijā nopelna. Tad būs vieglāk risināt visus mūsu ikdienas sasāpējušos jautājumus. Uzlabosies mūsu sadzīve, veselības aizsardzība, celsies kultūras līmenis. Ja mēs virzāmies uz tiesisku valsti, tad viens no pamatfaktoriem ir sociālais taisnīgums. Pašlaik pie mums pastāv nevis ražotāju, bet — dalītāju diktatūra. Mašīnas ražo vieni, sadala — diezin kas, pienu ražo otri — sadala «agroproms». Būtiski ir arī tas, kā mēs saimniekojam. Rāznas ezers — šis Latgales stūrītis ir īpaši saudzējams. Pagaidām vēl dzīvs ezers, vajadzētu ap to veidot nacionālo parku. Bet tagad ezerā satek apkārtnes fermu notekūdeņi. Piens un gaļa mums ir nepieciešami, taču ne jau uz mūsu veselības, skaistuma izpratnes rēķina!
— Šai sarunai impulsu deva jūsu uzstāšanās republikas Žurnālistu kongresā, kurā jūs piedalījāties kā viesis. Varbūt atgādiniet dažas tēzes no tā, ko teicāt kongresā!
— Pašlaik presi lasīt kopumā ir interesanti, lai gan izlasīt visu, protams, nav laika. Runājot par Rēzeknes rajona avīzi, negribu apvainot redakcijas darbiniekus, tomēr liekas, ka viņiem nav savas pozīcijas. Varbūt tas ir aiz pārliekas cenšanās radīt plurālismu, taču laikraksta autoritāti tas neveicina. Ir beidzies veco, standartspriedumu laiks, cik slikti bija dzīvot buržuāziskajā Latvijā, bet — tieši padomju varas gados mums ir uzdāvināta pārpilnība — vienam dzīvoklis, otram mašīna. Tad jau vēl spēcīgāk var salīdzināt XIII gadsimtu — cik tālu no tā esam aizgājuši. Jūtat, cik tas šobrīd ir pat smieklīgi! Nedrīkst pastāvēt domu monopols, tāpēc uzskatu, ka rajonā jābūt divām avīzēm.
Un vēl. Cilvēkam ir jākļūst brīvam — gan darbos, gan domās. Tieši te vēl aizvien notiek vislielākās netaisnības. Viens no mūsu rajona pirmajiem kolhozniekiem — Semjons Vančenko, strādādams visu mūžu kolhozā, nopelnīja sev pensiju. Mūža novakarē pievērsās reliģijai — kļuva par garīdznieku. Viņam nez kāpēc tika atņemta pensija. Un nu šis vīrs ir spiests iztikt no draudzes ziedojumiem. Kāpēc? Es domāju, ka baznīca vienmēr ir mācījusi labo — tikumību. Tieši reliģiski noskaņotie cilvēki ir tie, kas ir saglabājuši cerības un ticību labajam...
INESE KALVEITE
ULDA BRIEŽA foto
