Prātīgs politiķis nekad nesaka «nē»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
PSKP CK allaž zinājusi, kādas parādības ieskaitīt pozitīvajās, kādas negatīvajās un kuras pavisam noklusējamas. Tā bija, tā ir tagad. Par to, ka bija, mēs jau tīri labi zinām, kaut gan Patiesības gaismu ieraudzījusi tikai katra, teiksim, piecdesmitā vēstures traģēdijas rindiņa.
Vērtējot vēstures mācību, man negribētos pakļūt zem kādas citas tikpat supergudras organizācijas tupeles, kas diktētu savas iegribas tāpat kā iesnainā grāfiene, kura daktera ieteiktos sīpollokus neēda tāpēc, ka tie smirdot...
«PJ» bija pirmā, kas sāka publicēt LNNK dokumentus un darīs to arī turpmāk.
«PJ» daudzkārt sniegusi atbalstu LNNK arī tās visgrūtākajos brīžos, taču pat «PJ» redaktoram ir ļoti bīstami kritizēt LNNK – var gadīties, ka sāktos pārlieku jestrs domu apmaiņas viesulis.
Un tomēr – god. kungi un cien. dāmas no LNNK!
Vai jums nešķiet, ka ar «PJ» 20. oktobra numurā publicēto paziņojumu jūs sākat kļūt neizprotami kā izlutināti bērneļi: šito gribu un šito negribu! Jūsu patieso vēlmju ārējās izpausmes (ne jums un ne man to gribot) neviļus sāk izskatīties pēc pielabināšanās interfrontei. Gan LNNK, gan interfronte iebilda pret Latvijas Republikas nosaukuma atjaunošanu, gan LNNK, gan interfronte negrib, ka sarkanbaltsarkanais karogs būtu Latvijas Republikas oficiālais karogs, gan LNNK, gan interfronte ir pret republikas pilsonību; LNNK un interfronte tāpat negrib par valsts oficiālo himnu «Dievs, svētī Latviju». LNNK tagad ziņo, ka šai organizācijai nav pieņemams republikas prezidenta amats, un man nav ne mazāko šaubu, ka arī interfronte iestāsies pret to.
Die's pasarg, es negribu šo līdzību uzskaitījumu turpināt, es tikai nesaprotu, kāpēc tāda vēsturiska paralēle nekādi nesatrauc LNNK vadītājus? Vai daiļkājiņa sapiņķējusies leģitimēšanas sprungulīšos?
Mērķi, protams, ir dažādi. Interfrontes ieceres no LNNK vēlmēm atšķiras kā drūma ziemas nakts no saulstaru apspīdētas burvīgas vasaras dienas. Vieni grib «Sojuz nerušimij bratskih respublik», bet otri cenšas pēc tādas Latvijas, kas būtu šķīstāka no visšķīstākajām un, par spīti daudzajām izvarošanām, atkal kļūtu nevainīga un neiedomājami tikla. Tikai tad Latvija saņemšot savu nosaukumu, himnu, karogu, prezidentu…
Nu jā, bet kā pie tā tikluma Latvija lai tiek? Šito nedrīkst, to nedrīkst… Ak, ekonomika taču ir tik garlaicīga!
Redzat, piemēram, kāda šmuce tagad sanāk ar to sarkanbaltsarkanā karoga neatzīšanu. LNNK un interfronte tik vienprātīgi strikti pret to iebilda, ka Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs savu jau sagatavoto dekrēta projektu iegrūda visdziļākajā šūplādē. Bet tagad virsū nāk vēlēšanas. Jāveic arī tādi tīri tehniski darbiņi: jāizgatavo Augstākās Padomes, pilsētu, rajonu, pilsētciematu un ciemu deputātu krūšu nozīmītes. Ja Latvijas Republikas oficiālais valsts karogs būtu sarkanbaltsarkanais, tad arī iespējamie Augstākās Padomes deputātu kandidāti Lopatina kungs, Aleksejeva kungs justos šausmīgi draņķīgi, jo ik priekšvēlēšanu sapulcē viņiem vaicātu: vai tad jūs plēšaties tās riebīgo nacionālekstrēmistu nozīmītes dēļ? Bet nē – tagad šie smaidīdami aizstāvēsies: ko jūs, aneksijas laikā ieviestais sarkanbaltzilviļņotais joprojām («mīļš paldies LNNK!») ir mūsu cīņas karogs, to mēs staipām visos savos mazskaitlīgajos mītiņos un šīs nozīmītes ar sarkanbaltzilviļņotajām līnijām tagad mums nodrošinās milzīgu internacionālistisku deputātu kandidātu pieplūdumu...
Ah, pēc tam vēl kvēli iesauksies tie pilsoņkomitejnieku aizstāvji, mēs te savulaik ierosinājām neiet uz tā okupācijas režīma varas vēlēšanām... Lai taču interfrontei tiek pārsvars! Brīvību uz pēcmaksu mums piegādās B. kundze!
Kolosāls ir B. kundzes – es pat teiktu – izcili burvīgais aicinājums LTF kongresa rudens iesaukuma puikām neiet armijā. Puikas patiešām var paklausīt, var dedzināt savas iesaukšanas pavēstes, taču iespējama daudz lielāka traģēdija: B. kundzes tiešajā pakļautībā nav tie cietumi, kur, kā zināms, ieslodzītos spīdzina, izvaro, kur pret viņu galvām dauza ķebļus un tā fiziski un garīgi sakropļo, ka bail iedomāties. Tādā gadījumā klajā vajadzēja nākt ar tādu radikālu programmu, kas izvirza ne tik vien prasības, bet jau ar likumspēku piešķirtas garantijas... Jā, to varētu darīt, ja garantijas jau būtu spēkā. Bet vēl nav. Realitātei var būt dažādas izpausmes formas, taču aicinātājai būtu vismaz jāpaziņo puiku vecāku priekšā, ka viņa personiski uzņemas atbildību par sekām un ka viņa piespiedīs savu asaraino vaigu katrai meitenei, kuras zēns var aiziet postā.
Pasaules diplomātijas vēsturē ir zināms, ka prātīgi politiķi nekad nesaka «nē». Tāpēc ir vajadzīga atklāta, godīga diskusija.
Ņemot vērā iepriekš teikto tēzi, es nevaru teikt kategorisku «nē» LNNK kategoriskajam «nē» pret republikas prezidenta ievēlēšanu. Varbūt patiešām nevajag. Varbūt tieši to nevajag... Ja jau negrib ne Gorbačovs, ne PSRS AP deputātu vairākums, ne LNNK, ne interfronte.
Hm... bet varbūt 10. novembra sesijā mums tomēr vajag nodibināt Latvijas Republikas nosaukumu, vajag pieņemt sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas Republikas valsts karogu, vajag pasludināt «Dievs, svētī Latviju» par Latvijas Republikas himnu, vajag izsludināt Latvijas Republikas prezidenta vēlēšanas? Kā tad būtu?
Varbūt tad viss raitāk uz priekšu ritētu, un tad arī mēs, PSRS tautas deputāti, Baltijas parlamentārajā grupā lietuviešu un igauņu deputātu vidū nejustos tik nelāgi kā iepriekšējā, pirmajā kongresā. Tad mēs teicām: jūsu revolucionārie likumi mums ļoti patīk, mēs arī tāpat gribam… Ak, viņi bilda, bet kur jūsu pašu likumi? Tolaik to vēl nebija…
***
LTF II kongress iesāka debates par šīm problēmām, bet saruna jāturpina. Taču tā neveiksies, ja, atbildīgus politiskus lēmumus pieņemot, teiksim tikai kategorisku «nē». Politika bez diskusijas ved uz strupceļu.
Lūdzu, rakstiet! «PJ» varētu izvērst par šīm problēmām arī plašāku diskusiju.
ANDREJS CĪRULIS
