Latvijas pārkrievošana ir jāturpina

No Barikadopēdija
Versija 2013. gada 30. decembris, plkst. 01.30, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
[[LX19880629|]]
TĀDS IR LKP CK 18. JŪNIJA PLĒNUMA LĒMUMS

Latvijas Rakstnieku savienības plēnumā 1. un 2. jūnijā pieņēma rezolūciju, kas prasīja suverenitāti Latvijai un tiesības latviešiem. Tam sekoja 14. jūnija demonstrācijas, kas šis prasības izteica ar plakātiem, milzīgām tautas masām demonstrējot Rīgas ielās. Latvijas komunistu partija, kuras locekļu vairākums ir krievi un krievu imperiālistisko centienu atbalstītāji, savu viedokli ir izteikusi "Lēmumā par politisko situāciju republikā", kas publicēts "Rīgas Balsī" 20. jūnijā.

Šis lēmums uzsver, ka Latvijas pārkrievošana ir jāturpina un ka padomju vara gādās, lai mēģinājumi panākt lielākas tiesības latviešu nācijas labā netiktu pieļauti. Tur arī teikts, ka Latvijas rakstnieku un citu radošo savienību plēnums ar rezolūciju, kas prasa pārtraukt forsēto industrializāciju ar krievu iepludināšanu Latvijā, nav ņēmis vērā, kādas politiskās sekas tas rada. Pret spriedumiem rakstnieku plēnumā, ka padomju varas nodibināšana Latvijā nebija ne revolucionāra, ne tiesiska, ir jādarbojas ar pretsparu, t. i., vainīgajiem jārēķinās ar nepatīkamām sekām. (Skat. rakstu par to, ko M. Vulfsons teicis plēnumā, kas iespiests šinī "Laika" numurā.) Tālāk CK plēnums konstatē, ka latviešu žurnālisti ir neatbildīgi rakstījuši, jo par daudz pilnīgi rakstnieku plēnumā un 14. jūnija demonstrācijā teikto atreferējuši un arī attēlojuši gan fotogrāfijās, gan televīzijā. Krievu varas prominentais stāvoklis Latvijā ir jārespektē, un latviešu centieni pēc suverenitātes un tiesībām ir kaujinieciski jāapkaro ar čekas un padomju armijas palīdzību, ja vajadzīgs. (Par LKP CK plēnumā teikto un Pugo draudiem sūtīt tankus skatīt atsevišķu rakstu šī numura slejās).

LKP CK plēnuma lēmuma svarīgākās daļas šeit dotas parastajā padomju varas žargonā, kā tās arī oficiāli publicētas "Rīgas Balsī".

 

Redakcija

***

"Nevar neievērot, ka pēdējā laikā radušās tendences sarežģīt politisko situāciju republikā. Komunistiem un darbaļaudīm nopietnas bažas rada nacionālisma, šovinisma un antisovetisma recidīvi. 14. jūnijā Rīgā sarīkoto mītiņu, kas bija veltīts cildenam mērķim — godināt Staļina represiju upuru piemiņu, atsevišķas grupas un ekstrēmistiski noskaņotas personas izmantoja nosodāmos nolūkos — uzstājās ar buržuāziskās Latvijas simboliku, pretpadomju un provokatoriska rakstura lozungiem.

Biežāki kļuvuši tādi gadījumi, kad tiek izplatītas skrejlapas, kas musina uz starpnacionālu naidu un aicina uz politisku konfrontāciju.

Atsevišķi pašdarbīgie sabiedriskie formējumi ar sociālu orientāciju aizvien vairāk politizē savu darbību un novirzās no sākotnēji pasludinātajiem mērķiem. Spekulēdami uz pārkārtošanās procesu reālajām grūtībām un nacionālajām jūtām, atsevišķu formējumu līderi cenšas panākt, lai cilvēku sabiedriski politiskā aktivitāte izslīdētu no partijas un valsts orgānu ietekmes, un iesaistīt pilsoņus dažādās ielu akcijās, izvirza uzdevumu ar neformālu apvienību izkārtni radīt strukturālus politiska rakstura posmus.

Republikas komunisti un darbaļaudis nedrīkst pieļaut, lai demokrātijas un atklātuma atbalstīšanas lozungi tiktu izmantoti pret pārkārtošanos, politiskās situācijas destabilizēšanas interesēs.

Būtisks republikas sabiedrības dzīves aktivizācijas faktors bija Rakstnieku savienības valdes plēnums ar citu radošo savienību vadītāju piedalīšanos. Tas parādīja mākslinieciskās inteliģences pieaugušo pozitīvo lomu un tās ieinteresētību nobriedušo republikas sociāli ekonomiskās un garīgās dzīves problēmu atrisināšanā, izvirzīja veselu virkni konstruktīvu priekšlikumu.

Tomēr, apspriežot vairākas kardinālas problēmas, plēnumā netika pienācīgi ievērotas visu republikas sociālo grupu un nacionalitāšu intereses. Ne vienmēr tika ņemtas vērā ierosināto pasākumu politiskās sekas. Atsevišķu priekšlikumu būtība objektīvi bija vērsta uz nacionālās noslēgtības konservāciju. Plēnuma rezolūcijā ietvertas vairākas strīdīgas tēzes, kas prasa papildu analīzi un novērtējumu.

Pēdējā laikā ir izplatījušies spriedumi, kas noliedz revolucionārās situācijas faktu Latvijā 1940. gada vasarā un apšauba, vai padomju varas atjaunošana republikā bijusi tiesiska.

Nesaņemot pienācīgu pretsparu, vēsturisko notikumu subjektīvistiskie traktējumi, ko bezatbildīgi uztvēruši daži masu informācijas līdzekļi, dezorientē sabiedrisko domu un kalpo par platformu nacionālistiski noskaņoto elementu konsolidācijai.

CK plēnums uzskata par nepieciešamu īpaši griezties pie masu informācijas līdzekļos strādājošiem komunistiem un visiem žurnālistiem. Partija augstu vērtē viņu lomu revolucionāro pārkārtojumu realizēšanā, jaunas tikumiskās atmosfēras veidošanā sabiedrībā. Taču žurnālistiem dažkārt pietrūkst prasmes parādīt veicamos uzdevumus visā to sarežģītībā un atbildīgumā. Nereti publikācijās un televīzijas un radioraidījumos parādās virspusīgi gan pagātnes, gan tagadnes notikumu vērtējumi un autori pieļauj neprecizitātes, kas robežojas ar puspatiesību.

Dažkārt netiek dots principiāls novērtējums komunistiem, kas pārkāpj partijas disciplīnu un partijas iekšējās dzīves normas.

Plēnums uzskata par svarīgu uzsvērt, ka jebkuru problēmu — arī starpnacionālo problēmu — risināšanā jābalstās uz dažādu republikas iedzīvotāju nacionālo, sociālo un demogrāfisko grupu vajadzību un interešu vispusīgu ievērošanu.

Konsekventi aizstāvot internacionālisma principus, komunistiem jāparāda kaujinieciskums un politiska modrība, enerģiski jāvēršas pret jebkādām nacionālisma un šovinisma izpausmēm un nesamierināmi jācīnās pret kultūras trūkumu un nacionālo uzpūtību.

Komunistiem nav pieņemams nedz nacionālais nihilisms, nedz nacionālā pārākuma un augstprātības ideoloģija un psiholoģija. It visur jāņem vērā, ka personiska atbildība par veselīga morāli psiholoģiskā klimata veidošanos kolektīvos vispirms ir jāuzņemas pirmajiem vadītājiem.

Padomju orgāniem un tiesību aizsardzības orgāniem visur jānodrošina sabiedriskā kārtība un pilsoņu konstitucionālo tiesību stingra ievērošana."