«Kurp ejam?»

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 9. decembris, plkst. 20.54, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Partijas pilsētas komitejas tribīne

Diskusija par partijas vietu un lomu mūsu dzīvē iekvēlojusies ar jaunu spēku. Iemesls tam bija Lietuvas Kompartijas XX kongresa lēmumi, aicinājums Latvijas komunistiem, partijas Rīgas pilsētas organizācijas aktīvs, LPSR Augstākās Padomes pēdējās sesijas lēmums par republikas Konstitūcijas 6., 7. un 49. panta grozījumiem.

Pastāv dažādi viedokļi gan par partijas konstitucionāli nostiprināto lomu sabiedrībā, gan par Latvijas Kompartijas statusu. Demokrātiskā, tiesiskā valstī, kuru tiecamies uzbūvēt, katrā ziņā nevar būt vienas partijas monopola.

Taču jebkuras partijas pastāvēšanas jēga ir varas iekarošana, un savu, politisko nostādņu realizēšana, orientējoties uz sabiedrības dzīves uzlabošanu.

Tagad, kad kļuvušas zināmās rupjās kļūdas un deformācijas Komunistiskās partijas politikas realizēšanā, visnotaļ likumsakarīgi, ka PSKP autoritāte sabiedrībā krītas. Samazinājusies jaunu biedru uzņemšana partijā, palielinājusies izstāšanās no tās. Šos cilvēkus var saprast. Lielākoties no partijas izstājas komunisti, kuri zaudējuši ticību sociālisma (komunisma) ideāliem, tam, ka partija, atsvabinoties no gadiem krātā dogmatisma, administrēšanas, šablonu nastas, atbrīvojoties no kadriem, kas sakompromitējuši partiju, spēs kļūt par politisku spēku, kurš varētu turpināt darbu mērķa sasniegšanā — augsti humānas sabiedrības, sociāli vienlīdzīgu iespēju sabiedrības, vispārcilvēcisko vērtību prioritātes sabiedrības uzcelšanā.

Taču es nevaru saprast tos, kuri, turēdami partijas biedra karti kabatā, ieņemdami augstus vēlētus amatus, aicina apspriest un atbalstīt šīs partijas sairumu. Viņi turpina vadīt pilsētu, rajonu un partijas pirmorganizācijas, Partijas vēstures institūtu, saņemt naudu no partijas kases.

No tās pašas partijas, kura, vadoties no viņu parakstītā aicinājuma, atrodas utopisku ideālu varā, tiecas pēc utopiska mērķa un pati nav nekas cits kā varas mehānisms. Kas ir par iemeslu tik krasai vēl nesen «pārliecināto» partijas līderu izkārtnes maiņai?

Manuprāt, tam, ir divi galvenie iemesli. Pirmais. Šobrīd praktiski visi varas institūti atrodas cita politiska spēka rokās vai ietekmē. Un tikai Latvijas Kompartija vēl stāv LTF pilnīga diktāta ceļā, valsts iekārtas nomaiņas ceļā, pilsoņu tiesību ierobežošanas ceļā. Tikai Kompartija ar lielu politisko viedokļu spektru kalpo par garantu no krasām politiskām kolīzijām, kas draud ar nopietniem sociāliem satricinājumiem. Pagaidām tikai partija var paust strādnieku šķiras viedokli. Bet jaunizceptās dāmas un kungi tik ļoti nevēlas ieklausīties šajā viedoklī.

Sašķelt, saārdīt, novākt no politiskās arēnas Kompartiju — lūk, kāds ir komunistu reformatoru, kuri izpilda LTF gribu, uzdevums. Jebkuram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka sašķelta, novājināta Kompartija nav spējīga turēties pretim, varenajam reakcionāro spēku spiedienam. Latvijas Kompartija (uz PSKP platformas), kurā būs lielumlielais komunistu, nelatviešu vairums, nacionālajā republikā nebūs labākais variants.

Savukārt patstāvīga LKP būs galēji nepopulāra latviešu tautā un praktiski kā reāls politisks spēks darboties nevarēs. Par to jau varēja pārliecināties komiteju sekretāri atsevišķos lauku rajonos, kur aizvadītajās vēlēšanās jau tika izmēģināts lozungs «Padomes — bez komunistiem».

Otrais iemesls ir prozaiskāks — personisks. Daudzi kādreiz, iestādamies PSKP karjeras dēļ vai arī tādēļ, ka tā darīja citi, nekad neticot sludinātajiem. ideāliem, pat iedomāties nevarēja, ka nāksies atbildēt par savu līdzdalību «partijas vadošajā lomā». Saprazdami, ka viņi var palikt tukšā, šie politiskie «mutanti» uz nacionālās atjaunotnes viļņa, visā apsūdzot centrālismu, atsacījušies no utopiska vienotā un varenā komunisma uzcelšanas, nolēma piedalīties neatkarīgas un suverēnas republikas izveidošanā. Viņi nesaprot, ka pēc šā mērķa sasniegšanas un, iespējams, vel agrāk, viņus novāks no politiskās skatuves kopā ar tiem ideāliem, kurus viņi šobrīd proponē. Un veltīgi G. Valujevs aicina LTF vadību uz sadarbību un koalīciju. Ar šo komunistu palīdzību, neļaujot Kompartijai turpināt cīņu par varu, radikāļi nerēķināsies arī ar komunistiem reformatoriem. Tēlaini izsakoties, tā būtu raķetes izlietotās trešās pakāpes sašaušana. Labi, ja tas tiks izdarīts mierīgiem līdzekļiem. Bet var būt arī tā, kā pavisam nesen pie Brīvības pieminekļa man paziņoja viens no LNNK aktīvistiem, ka var izrēķināties arī fiziski.

Nav šaubu arī par to, ka vairumu ierindas komunistu, kas iestājas par Latvijas Kompartijas izstāšanos no PSKP un Latvijas atdalīšanos no PSRS, virza patiesa vēlēšanās uzlabot visas mūsu dzīves jomas. Taču liela loma te ir arī nacionālajam aspektam, ko, pēc viņu domām, būs vieglāk risināt ārpus PSRS.

Laikrakstā «Atmoda» 15. janvārī publicētajā LTF politiskās komitejas paziņojumā skaidri un gaiši pateikts, ka tā politiskā «ekvilibristika», kas ir 39 komunistu aicinājumā, viņus neapmierina. Viņi stingri ultimatīvā formā pieprasa no LTF sastāvošajiem komunistiem «skaidri un noteikti paziņot tautai, ka tieši LTF mērķi kā tautas griba ir stādāmi augstāk par partijas darbības, programmām». «Divu krēslu taktikai pienāks gals.» «Mums jānovērš jebkuri mēģinājumi sašķelt un graut LTF — tautās vienotības un cerību nesēju!» teikts paziņojumā. Tālāk teikts: «Būsim stipri ar savu vienotību ap LTF, kas realizēja un realizēs tautas gribu, tās centienus pēc demokrātijas, Latvijas neatkarības un labklājības! Saliedēsimies ap LTF martā gaidāmajās Augstākās Padomes vēlēšanās!» Vai jums, cienījamie lasītāji, nešķiet, ka te pagaidām trūkst vēl viena lozunga, proti, «Lai dzīvo dižais LTF vadonis… kungs!» Bet tas taču vēl ir tikai sākums.

Latvijas Kompartiju bieži kritizē par to, ka demokratizācijas un politizācijas process republikā rit straujāk par procesiem pašā partijā. Ja laikposmā, kad republikā faktiski pastāv daudzpartiju sistēma, par demokratizāciju partijā uzskata tās faktisko sairumu un atsacīšanos no tās humānajiem ideāliem, godīgāk būtu izstāties no tās un izveidot tādu partiju, kas atbilstu viņu politiskajai pārliecībai. Šīs domas, kas dominēja partijas Rīgas pilsētas organizācijas aktīvā, izraisīja lielu rezonansi republika. Partijas Rīgas pilsētas komiteja saņēma daudz vēstuļu, kurās gan bija atbalstīta, gan nosodīta aktīva rezolūcija. Rezolūciju, īpaši to noskaņojumu, kas valdīja aktīvā, nosoda Bioloģijas, Koksnes ķīmijas institūta, institūta «Meliorprojekts», Latvijas Vēstures un kuģniecības muzeja, Literatūras un mākslas muzeja, Valsts filharmonijas, viesnīcas «Rīdzene» un citu iestāžu komunisti un bezpartijiskie. Manuprāt, tas liecina, ka noskaņojums, kāds valda lielākajā daļā Rīgas rūpniecības, celtniecības, transporta uzņēmumu partijas organizācijās, pirmoreiz kļuvis zināms plašai sabiedrībai. Kā vienmēr, masu informācijas līdzekļi Rīgas pilsētas komitejas biroja lēmumos saskata paša aparāta intrigas. Vēstulēs aktīva atbalstam atsūtīja Latvijas jūras kuģniecības, rūpnīcu «Ellar», RAF, «Radiotehnika», apvienības «Rīgas manufaktūra» u. c. kolektīvi.

Šajā sakarībā zīmīgs piemērs. Pirms Latvijas Kompartijas rīcības programmas pieņemšanas daudzas lielas rūpniecības uzņēmumu partijas organizācijas centās uzaicināt CK vadītājus un locekļus uz tikšanos. Taču praktiski neviena šāda tikšanās nenotika un ne jau partijas organizāciju vainas dēļ.

«Partija jau daļēji sašķēlusies… nekādi kompromisi starp idejiskajiem pretiniekiem vairs nav iespējami. Radusies pasaules vēsturē unikāla situācija, kurā viena partija apvieno atklātus idejiskos pretiniekus, kas, saprotams, ilgi turpināties nevar,» radošo savienību PSKP biedru sapulcē paziņoja G. Valujevs, Latvijas Rakstnieku savienības partijas organizācijas sekretārs. Droši vien var piekrist šādam paziņojumam, īpaši, ja ņemt vērā, ka Kompartiju šie pretspēki praktiski ir paralizējuši.

Tas skaidri izpaudās aizvadītajās vēlēšanās Maskavas rajonā. Viss peripetijas, kas bija saistītas ar to, ka pirmais sekretārs V. Ozoliņš parakstīja Aicinājumu, praktiski izjauca rajona partijas organizācijas priekšvēlēšanu kampaņu. Rezultātā vēlēšanas rajona padomē pilnībā tika zaudētas, daudzos apgabalos bija tikai LTF kandidāti. Šo vēlēšanu rezultātus vietējās padomēs radošo savienību PSKP biedru sapulcē visai savdabīgi komentēja LKP CK sekretārs I. Ķezbers: «Konservatīvie spēki zaudēja divas vēlēšanu kampaņas.» Šķiet, mūsu ideoloģiskie pretinieki ne, tik atklāti priecājas par Kompartijas zaudējumu vēlēšanās, kā to dara tās galvenais ideologs.

Analizējot vēlēšanu rezultātus, jāatzīmē ārkārtīgā, vēlētāju nelatviešu, pasivitāte. Atsevišķos vēlēšanu iecirkņos balsoja 45—50 procentu šo vēlētāju.

Viens no šādas pasivitātes ir neticība tam, ka jaunievēlētās padomes kaut ko spēs mainīt. Rit pārbūves sestais gads, bet veikalos joprojām nav nepieciešamo pārtikas produktu un preču, praktiski nemazinās dzīvokļu rinda. Par vainīgo vēl līdz šim uzskata partiju, kaut gan faktiski «ekonomiskā stūre» republikā jau sen pieder citiem spēkiem. Šiem spēkiem allaž būs savs trumpis, sak, kamēr mēs esam PSRS sastāvā, ekonomiskās problēmas nav atrisināmas. Vēl viens no pasivitātes iemesliem ir zināma nelatviešu «noniecināšana» republikā, īpaši, ja viņi atbraukuši samērā nesen. Te nu visiem: spēkiem cenšas, masu informācijas līdzekļi, īpaši televīzija. Praktiski nav pārraižu krievu valodā, bet, ja arī parādās, tām ir stipra LTF piegarša. Rodas iespaids, ka iedzīvotāju, nelatviešu daļa praktiski nepiedalās republikas dzīvē, ja nu vienīgi dažkārt apmeklē interfrontes mītiņus. Svarīga loma «gaišo» spēku uzvarā bija «veiksmīgajam» apgabalu sadalījumam, iecirkņu komisiju veidošanai, pārkāpjot likumu, balsu skaitīšanas falsificēšanai, kās bija Proletāriešu rajonā, pārkāpumiem balsošanas procesā Liepājā.

Taču visi šie «sīkumi» nevarēja ietekmēt balsošanas rezultātus, tā izlēma: vēlēšanu komisijas. Un tas notiek laikā, kad pat mājienu par likuma pārkāpumu jāuzskata par ārkārtēju gadījumu. Tāpēc jau šodien var paredzēt, kāda «demokrātija» mūs gaida drīzā nākotne. Atļaušos minēt vēl vienu piemēru. LTF Oktobra rajona nodaļas sapulcē 100 rajona padomes deputātu kandidātu un 15 pilsētas padomes deputātu kandidātu izvirzīšanā visa izvirzīšanas, apspriešanas un balsošanas procedūra aizņēma apmēram 40 minūtes. Vai nav tiesa, tik labi pazīstama aina no nesenās pagātnes? Par vienu no pamattēzēm nepieciešamībai izstāties no PSRS tiek izvirzīta tā, ka «nav iespējams centralizēti un vienlaicīgi produktīvi vadīt milzīgo ekonomisko gigantu». Pie tā var tikai piebilst, ka nav iespējams vadīt arī republiku un uzņēmumu, ja neievēro objektīvos ekonomikas likumus. To sekmīgi pierāda LPSR Ministru Padome, kura republikas ekonomiskās patstāvības apstākļos tā vietā, lai izstrādātu ekonomiskās regulēšanas un stimulēšanas pasākumus preču ražošanas palielināšanai, uzņēmumu pārejai uz saimniecisko aprēķinu, nodarbojas ar elementāru pārdali, izmantojot valsts varas spēku uz politiskās konjunktūras viļņa.

Ar rūgtumu jākonstatē, ka Rīgas iedzīvotāji nesagaidīs jaunievēlēto deputātu solījumu izpildi, jo Latvijas PSR Likumā «Par 1990. gada valsts plānu» paredzēta «XII piecgades sociālo programmu neizpilde Rīgas pilsētā».

Diemžēl LKP CK plēnums neatrada izeju no politiskā strupceļa republikā.

 

Genādijs PAVĻUČENKOVS,

partijas Rīgas pilsētas komitejas instruktors,

Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes deputāts

 

Honorāru lūdzu pārskaitīt Veco ļaužu un invalīdu palīdzības fondā.

REDAKCIJAS PIEZĪME. Atvainojamies lasītājiem par nepatīkamajiem brīžiem, ko, iespējams, pēc grūtas darba dienas sagādājām, publicējot šo materiālu. Diemžēl ne viss ir mūsu varā. Arī iemācīt ikkatram politisko diskusiju ābeci. Bet varbūt, ka varam pateikties raksta autoram, kurš mudina vēlreiz pārdomāt, vai konsolidācija ir iespējama?…

P. S. Redakcija rakstu nav rediģējusi. Lasītājus, kuri vēlēsies izteikt piezīmes vai ierosinājumus tā sakarā, lūdzam zvanīt pa tel. 322714 autoram vai rakstīt uz LKP Rīgas pilsētas komiteju.