Kādas biogrāfijas turpinājums
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Uzziņai. 26. jūlijā notika LSDSP individuālo biedru sanāksme, viņi apvienojās Latvijas koporganizācijā. Kā vadošais orgāns tika izveidota Rīgas komiteja. Par priekšsēdētāju ievēlēts Valdis Šteins.
Līdz ar to 1989. gada 26. jūlijā LSDSP ir atsākusi savu darbību Latvijā.
Komentēt šo faktu un tuvāk iepazīstināt ar LSDSP un tās uzdevumiem lūdzu LSDSP Rīgas komitejas locekli Normundu Vijupu un šis partijas biedru Jāni Dineviču.
— Varbūt sarunas sākumā jūs atgādinātu nozīmīgākos LSDSP biogrāfijas datus.
N. Vijups: — Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) ir bijusi aktīvs politisks spēks visos latviešu tautas vēstures posmos. Strādnieku partijas pirmsākumi saistīti ar 1905. gada revolūciju. Pirmie tautas varas orgāni — rīcības komitejas — šajā revolūcijā tika veidoti pēc sociāldemokrātu ierosmes un ar viņu visaktīvāko darbību.
Ar piedalīšanos Latvijas valsts neatkarības proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī un brīvības cīņās LSDSP paveica savu vēsturisko misiju — padarīt strādniecību par neatkarīgas valsts idejas balstu. Aizliegta pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. LSDSP savu darbību nekad nav pārtraukusi. Visus šos gadus partijas darbu vada Ārzemju komiteja ar Bruno Kalniņu priekšgalā. LSDSP iekļāvušies Sociālistiskajā Internacionālē. Šajā lielajā forumā latviešu sociāldemokrātu balss skan kopā ar pārējām 80 partijām visā pasaulē.
— Pēc visiem šiem garajiem gadiem un visdažādākajiem izdomājumiem, kas nomelnojuši Latvijas Sociāldemokrātiju, partijas atjaunošana ir ļoti svarīgs akts.
J. Dinevičs: — Jā. neapšaubāmi. Mūsu partija savu darbību nekad nav pārtraukusi, tā ilgus gadus darbojusies trimdā. Un tāpēc ir jāpatur prātā, ka mēs neveidojam jaunu partiju, bet atjaunojam starptautiski atzītu, ar savu ideoloģiju bagātu partiju.
— Kas ir tas, ko jūs ņemat pūrā no bagātās partijas vēstures?
J. D.: — Visu, kas tajā ir. Darbību atjaunojot, mums pagaidām nav tiesību kaut ko būtisku mainīt. Protams, uz savu kongresu mēs izejam ar jauniem programmas dokumentiem, un tikai kongress ir tiesīgs ko labot.
Savu pamatdokumentu izstrādāšanā mēs par pamatu ņemam to, kas jau īstenots attīstītās demokrātijas valstīs. Mēs redzam Latviju kā patstāvīgu valsti, iestājamies par parlamentāru republiku, un mūsu svarīgākais uzdevums ir atjaunot šajā valsti sociālo taisnīgumu. Tautas kustības, tādas kā LNNK un LTF, nevar garantēt demokrātijas nākotni. Ir vajadzīga partija. Tāpēc arī mēs, izstrādājot partijas programmu, ņemam vērā tos būtiskos jautājumus, kas nav iekļauti neviena citā pašreiz Latvijā eksistējošo sabiedriski politisko organizāciju dokumentā.
Nenosaucot visas mūsu programmas sadaļas, īpaši gribu uzsvērt vienu — «Darbs un sociālais taisnīgums». Mēs mēģinām atbildēt uz jautājumu, kādai vajadzētu būt šai darba politikai, pārejot no ekstensīvās ražošanas uz intensīvo. Tāpat programmā ietverti punkti, kas atklāj SD cīņu par sociālā taisnīguma nodrošināšanu, dodot iespēju šo taisnīgumu baudīt katram sabiedrības loceklim. Vēlreiz uzsveru — katram, jo Sociāldemokrātija savā darbībā akcentē rūpes par katru konkrēto cilvēku.
N. V.: — Mūsu uzdevums nav pasludināt sevi par strādnieku šķiras aizstāvi, bet gan reāli panākt šā sociālā taisnīguma ievērošanu. Lai nebūtu tā, kā bijis daudzus gadus — top plāni, projekti un programmas, vadības iecerētās idejas cieš krahu, bet tāpēc zaudē strādnieki, nevis tie, kas kļūdas pieļāvuši.
— Jūsu nosaukumā ir strādnieku partijas vārds. Šo faktu situācijā, kad dzirdami pārmetumi par strādnieku nelielo pārstāvību citās sabiedriski politiskajās organizācijās, nelabvēļi var iztulkot arī kā īpašu spekulāciju ar strādnieku vārdu.
J. D.: — Vēsture liecina, ka tā nevar būt. Mēs neliekuļojam. Un, runājot par mūsu partijas nākotni, šķiet, ka pat attiecībā uz mūsu nosaukumu var notikt būtiskas pārmaiņas. Pašreiz partijas nosaukums ir LSDSP. Tātad — strādnieku partija. Taču pasaules sociāldemokrātija jau pietiekami sen atteikusies no šāda nosaukuma. Ja saka — strādnieku partija, tad uzreiz parādās šķiriskais princips. Bet, ja mēs par saviem pamatiem uzskatām vācu sociāldemokrātiju, tad tā jau 1925. gadā sāka runāt, ka šāda tipa partijai nevajadzētu būt šķiriskai. Tāpēc domāju, ka ar laiku mūsu nosaukums varētu būt Latvijas Sociāldemokrātija. Tās, protams, ir vienīgi manas domas, jo izlemt šādus jautājumus drīkst tikai kongress un šī Ārzemju komiteja, kas darbojusies visus gadus.
N. V.: — Šobrīd tas tiešām nav tik svarīgs jautājums. Mēs iestājamies par vispārcilvēciskajām vērtībām, par cilvēku, un es ar vārdu «strādnieks» saprotu ikvienu strādājošo.
J. D.: — Varbūt pareizāk ir lietot to terminoloģiju, pie kuras turas pasaules sociāldemokrātija — darba devējs un darba ņēmējs?
Turpinot domu par mūsu partijas saistību ar strādniecību, gribu atgādināt, ka sociāldemokrāti visu laiku visciešākā veidā bijuši saistīti ar arodbiedrībām. To paturam prātā arī tagad. Ja jaunā, pašreiz topošā Latvijas Strādnieku savienība nostāsies uz brīvo arodbiedrību platformas, tad abas mūsu kustības saliedējoties var kļūt par nozīmīgu politisku spēku.
— Jūsu saistība ar Strādnieku savienību. Tas šobrīd ir tāds gaišs nākotnes modelis vai tomēr kaut kas reāls?
J. D.: — Nākotnes modelis. Pašreiz kaut ko viennozīmīgu pateikt nevaru. Top savienības statūti, strādnieki pieņems savu darbības programmu. Un līdz kongresam ir atlikts jautājums, vai veidosies sabiedriski politiska organizācija vai arī tiks ieturēts brīvo arodbiedrību kurss. Ja viņi izvēlēsies šo pēdējo ceļu, ja viņiem mūsu piedāvātā programma liksies pieņemama, tad varēs veidoties šis lieliskais tandēms, kas Latvijas attīstībā var kļūt ļoti perspektīvs.
— Un te nu gribas jautāt par jūsu partijas vietu visā tajā sabiedriski politisko kustību spektrā, kāds pašlaik ir Latvijā.
J. D.: — Jā, šis jautājums ir pamatots. Mūsu vietu nosaka, protams, tie mērķi un uzdevumi, kādus mēs izvirzām. Iestājoties par valstiskumu ārpus PSRS, par to, ka nācijas pašnoteikšanās tiesības ir svētas un neaizskaramas, mēs iestājamies arī par to, ka visām nacionālajām minoritātēm ir tiesības uz savu kultūras autonomiju. Nacionālradikālisms LSDSP nav raksturīgs. To rāda visa mūsu vēsture. Tā Latvijas Republika, kas eksistēja līdz 1940. gadam, var būt paraugs daudzām pasaules valstīm, jo vienmēr svēti ir ievērojusi šos principus. Arī mēs uzņemamies garantiju par to, ka visiem Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no viņu tautības ir jābūt vienādām tiesībām un arī vienādiem pienākumiem.
Un vēl kas. Nav pamata bažām, ka atkal sāk darboties mononacionāla partija. Ja palūkojamies vēsturē, tad, piemēram, 1933. gadā LSDSP Rīgas nodaļas mazākumtautību komisijā darbojās gan krievu, gan poļu, gan vācu, gan lietuviešu sekcijas. Tātad ir bijušas iespējas darboties pēc nacionālā principa, kā kopīgo vienojošo ideju saglabājot pamatnācijas intereses.
— Tas, kas rakstīts programmā un statūtos, gandrīz vai vienmēr ir pasakaini skaists. Vārdu pārtapšana darbos — grūtāks ceļš. Kādu jūs to saredzat?
J. D.: — Praktiskā darbība, protams, ir tas aspekts, kas interesē visus. Un patiešām, diskusijās ļoti bieži priekšplānā izvirzās jautājums: kādas jūs mums varat dot garantijas? To vēlas zināt visi.
LSDSP, atjaunojot savu darbību, programmas dokumentos paredz nākt klajā ar tādām iniciatīvām, kas likumdošanas ceļā fiksēs garantijas, kuras pašlaik izstrādājam. Tā ir šis partijas priekšrocība, salīdzinājumā ar citām organizācijām. Mēs esam par parlamentārām cīņas formām. Šīs likumdošanas iniciatīvas būs vērstas ne tikai uz strādnieku interešu aizstāvību, bet arī uz visu darba ņēmēju, kā mēs sakām, interešu aizstāvību. Mūsu darbība būs vērsta uz to, lai realizētos demokrātiskā sociālisma pamatprincipi. Izvērsts šā sociālisma definējums ir sarežģīts, ar to mokās pat Rietumu sociāldemokrātija. Taču es atļaušos nosaukt dažus pamatprincipus. Sociālistiskās Internacionāles kongresā tādi akcentēti seši. Pirmkārt, brīvība. Otrkārt, demokrātija. Treškārt, cilvēktiesības. Ceturtkārt, tiesiska valsts. Piektkārt, decentralizācija (kā politiska, tā ekonomiska). Sestkārt, solidaritāte. Tieši solidaritātes jēdziens tiek saprasts kā solidāras attiecības starp dažādiem sabiedrības slāņiem. Un tas ir tas, kas likts pretī šķiriskajam dalījumam, kurš novedis pie proletariāta diktatūras un tās sekām. Iedzīvināt visus šos pamatprincipus — tas ir mūsu pienākums.
N. V.: — Pašreizējā posmā parlamentārais ceļš tiešām ir visdrošākais un arī reālākais izvirzīto mērķu sasniegšanai.
— Vai mūsu lielākās sabiedriski politiskās organizācijas jūs neuzskatāt par tādām kā partijām?
J. D.: — Grūti pateikt. Pirmajā acu uzmetienā tā droši vien varētu šķist, un daudzi taču domā, ka mūsu Tautas fronte ir partija. Tumšie spēki pat uzsver šīs partijas tiekšanos pēc varas. Manuprāt, nevar apgalvot, ka visas šīs sabiedriskas organizācijas būtu ar partijas orientāciju.
Saskarsmē, piemēram, ar LNNK līderiem esmu dzirdējis atziņu, ka tā arī turpmāk būs kustība, kas centīsies realizēt pamatmērķi, kuru proklamējusi.
Attiecībā uz LTF man šķiet, ka to nevienu brīdi nevar uzskatīt par partiju. Ja veidotos partiju princips, tad manā izpratnē tur būtu vismaz trīs partijas. LTF nav viengabalaina, un arī tās aicinājumi nav viengabalaini. Šai kustībai ir pavisam citas funkcijas — vienot dažādās sabiedrības spektra daļas kopīgai ģenerāllīnijai.
— Jūsu dokumentos uzsvērts, ka LSDSP ir opozīcijas partija PSKP.
N. V.: — Jā, opozīcijas partija, taču ne naidīgas opozīcijas. Konstruktīvas opozīcijas partija.
Ja arī tiek uzsvērts, ka Komunistiskā partija uzsākusi pārbūvi, tad to nekādā ziņā nevar attiecināt uz Latvijas KP. Tā nav pārbūves iniciatore.
Mēs neesam antikomunistiski noskaņoti, taču mēs esam pret voluntārismu, pret pagātnes kļūdu atkārtošanos, par neatgriezeniskumu.
J. D.: — Mūsu partijas ideoloģija ir humānāka, tās dzīvotspēju ir apstiprinājušas visas Rietumeiropas sabiedrības. Tāpēc arī uzskatām, ka veicināt pārbūvi varam daudz sekmīgāk nekā Komunistiskā partija.
— Tātad atrašanās PSKP nebūs savienojama ar vēlēšanos kļūt par LSDSP biedru?
J. D.: — Noteikti nē! Mēs kategoriski iebilstam pret piederību pie vairākām partijām.
N. V.: — Ir jāizvēlas — Komunistiskā partija vai Sociāldemokrātiskā.
— Līdz 26. jūlijam darbojas partijas atjaunošanas iniciatīvas grupa…
N. V.: — Šobrīd tā savu misiju ir veikusi un pašlaik nodarbojas ar praktisko organizatorisko darbu — atbalsta grupu veidošanu.
— Visā republikā?
N. V.: — Jā, pakāpeniski tās veidojas visā republikā. Un Rīgā šādu grupu jau ir diezgan daudz. Tajās apvienojas pēc teritoriālā principa (rajoni), pēc ražošanas principa (rūpnīcas, mācību iestādes), pēc interešu kopības (piemēram, literāti). Ir arī partijas veterānu kopa, kas pulcē partijas biedrus ar lielu stāžu.
— Kas var kļūt par jūsu partijas biedru?
N. V.: — Tie, kuriem ar mums vienādi mērķi un uzdevumi, kas fiksēti mūsu pamatdokumentos.
— Kur ar tiem var iepazīties?
J. D.: — Šie dokumenti tiek izstrādāti. Ceram uz masu informācijas līdzekļu atbalstu, lai tie kļūtu pieejami visiem.
— Kādu jūs prognozējat LKP attieksmi pret starptautiski atzītas partijas legālu eksistenci Latvijā?
J. D.: — Kāda būs Kompartijas attieksme pret daudzpartiju sistēmu, to neviens nevar pateikt. Runas par vairāku partiju lietderību ir bijušas, bet tās notikušas tikai diskusiju līmenī. Daudzpartiju sistēma mūsu valsti vēl nav atzīta. Taču partijas dibinās. Mums, protams, var nedot juridisku statusu…
— Un var atkal sanākt plēnumi, kuru lēmumi jūsu darbību atzīs par nelikumīgu…
J. D.: — Tā jau nebūs pirmā reize. Katrā ziņā neviena no nopietnām, līdz šim eksistējošām sabiedriski politiskām organizācijām tāpēc vēl nav savu darbību pārtraukusi. Kāpēc tad lai to darītu mūsu partija, kam ir tik dziļas vēsturiskas tradīcijas?
N. V.: — Mūsu partijai vislielākais spēks bija 1905. gadā. Tātad atcerieties, kādos apstākļos vajadzēja darboties!
J. D.: — Dažāda tipa partiju, juridiski neatzītu, PSRS jau ir daudz. Tāpat kā daudz ir mēģinājumu nomelnot mūsu partiju, tiek pat apgalvots, ka Sociāldemokrātija ir atbildīga par staļiniskajiem noziegumiem, jo Bruno Kalniņš savulaik esot bijis «čekas aģents» un veicinājis staļiniskā režīma politikas īstenošanu. Tādi ap galvojumi ir ļoti nekorekti, un nevar saprast, vai tas ir mēģinājums diskreditēt LSDSP vai arī vēlēšanās mest ēnu tieši uz Bruno Kalniņu.
N. V.: — Bet tagad taču ir zināms, ka PSRS vadība ar biedru Gorbačovu priekšgalā ir iestājusies par sakariem ar Sociālistisko Internacionāli. Sociālistiskā Internacionāle ir milzu spēks, jo tā darbojas 81 valstī (pie varas ir 27 valstīs). Tātad Maskava ir par sadarbību, tikai mūsu vietējie vadītāji nespēj tikt pāri agrākajiem stereotipiem un bremzē šo sadarbošanās procesu.
— Bet vai jūs neesat gatavi uz to, ka jums daudz ko «piesies», pārmetīs, norādīs...
J. D.: — Mēs esam gatavi. Taču esmu pārliecināts, ka ideoloģija, ko mēs pašreiz esam apņēmušies paust cilvēkiem, ir tāda, kas pati var sevi aizstāvēt. Tā savu dzīvotspēju jau ir pierādījusi.
Intervēja
INTA KĀRKLIŅA
