«Politikā — kā mīlas mākslā»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Saruna ar laikraksta «Gimtasys Kraštas» (Dzimtais Krasts) redaktoru, PSRS Tautas deputātu Aļģimantu Čekuoli.
— Kā izskaidrot faktu, ka jūsu avīze ir pati populārākā Lietuvā un viena no populārākajām PSRS?
— Kad Lietuvā vēl nebija sākusies pārkārtošanās (1986. gada beigās), mēs savā avīzē pārgājām uz vienkāršu valodu, un tas nobiedēja toreizējo CK, tāpēc, ka, runājot vienkārši, skaidrāk redzama ir patiesība. Kad nogājām šo posmu, sākām runāt tīru patiesību.
Pārstājām iespiest lielus rakstus un lietot daudzpunkti. Tas var likties sīkums, bet minēšu piemēru. Senāk rakstīja: «Lūk, priekšsēdētājs pienāk pie loga un domā…» Ko viņš domā, nevienam nav skaidrs. Tātad, ja nezini, liec punktu, bet, ja zini, tad saki. Atteicāmies arī no skaļiem vārdiem — diženais, skaistākais, pats labākais utt.
Bet galvenais — bieži tikāmies ar lasītājiem, taujājām, kas viņus interesē, un par to rakstījām. Šā iemesla dēļ avīzei metiens pieauga no 13 000 līdz 303 000 eksemplāriem.
Taču ar savu teikto neuzdrošinos dot padomus cienījamajam «Tēvzemes Avīzes» redaktoram V. Hermanim, latviešu žurnālistiem un vispār latviešiem. Latvieši ir gudra un pieredzes bagāta tauta, kas zina, kā savā grūtajā situācijā pārvarēt problēmas.
— Kāda ir Baltijas perspektīva jūsu skatījumā?
— Tā ir pilnīga un absolūta valstiska neatkarība. Visas runas par kaut kādu atjaunotu federāciju un izstāšanās likumu ir solījumi aitiņai, kas ganās Tjanšana kalnos. Tiesības uz pašnoteikšanos pieder tautai. Tāpat kā cilvēkam ir tiesības dzīvot, kā viņš vēlas.
Lai dažs labs nemaz nerunā, kādi rēķini mums ir ar PSRS. Esam gatavi sēsties pie sarunu galda un noskaidrot, kurš kuram parādā.
Bieži runā: ko jūs darīsiet bez padomju tautas, bez Krievijas? No turienes taču nāk izejvielas! Nu, ko lai saka, briesmīgi cietīsim, piemēram, kā Somijas tauta cieš, kā Islandes tauta cieš, šķirti no visas pasaules. Esmu pārliecināts, ka ekonomiskais embargo nav iespējams. Jo Lietuvā ir 22 rūpnīcas, kurām nav analogu citās republikās. Latvijai — vēl vairāk, Igaunijai —drusku mazāk. Aptuveni 158 produktus ražo tikai Lietuvā. Līdzīgi arī Igaunijā un Latvijā. Bez šīs rūpniecības Krievija, kuras ekonomika jau tagad gārdz kā mirējs, nokļūs līdz pilnīgam sabrukumam. Ne jau mūs, baltiešus, tik daudz apdraud PSRS embargo, cik Padomju Krieviju Baltijas embargo.
— Cik ilgā laikposmā, jūsuprāt, Lietuvai izdosies iegūt neatkarību?
— Neatkarība pienāks tik ātri tādēļ, ka tieši šogad republikas Augstākās Padomes un municipālajās vēlēšanās tiks izmantotas konstitucionālās tiesības. Ko darīt tālāk? Tas jālemj tautai ar savu deputātu starpniecību parlamentā vai referenduma ceļā.
— Jūsu domas par M. Gorbačova personību?
— Gorbačovs ir traģiska un dramatiska personība, jo nedz viņam, nedz viņa kolēģiem nav koncepcijas, kā tālāk dzīvot šai valstī. Viņš vienlaikus grib saglabāt impēriju un demokrātiju, brīvo tirgu un sociālistiskās ekonomikas struktūru. Taču nav iespējams turēt kabatā pīrādziņu un reizē to apēst.
Gorbačovs patiešām ir labs cilvēks. Šajās trijās dienās viņš ir redzējis entuziasma pilnu, vienotu tautu. Mani kolēģi teica, ka viņš ar skaudību nolūkojies uz Brazausku. Viņš droši vien gribēja apmainīties vietām ar Brazausku.
Tādi krievi kā Gorbačovs ir vajadzīgi mums un visai pasaulei. Viņa traģisms slēpjas arī tai apstāklī, ka ļoti reti kāds no krieviem domā tā kā viņš.
Katrā godīgā augstā ierēdnī ir divi cilvēki, arī Gorbačovā. Gorbačovs reformators un Gorbačovs konservators. Mēs darām visu, lai palīdzētu pirmajam. Viņš to ir sapratis. Un tagad lidmašīnā viņš strīdas ar Gorbačovu konservatoru.
— Vai, jūsuprāt, tādi pastāvošās sistēmas ieaudzinātie netikumi kā neiecietība, demagoģija un radikālisms politikā nebūs traucēklis neatkarīgajā valstī?
— Ar politiku tikai tagad sākām nodarboties un redzam, ka ir daudzi, kas vēlas balotēties, bet starp tiem īstus politiķus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kur var rasties politiķi, ja nav bijusi politika. Mēs mācāmies to. Tas ir tāpat kā mīlas mākslā — sākumā rodas interese, bet nesanāk. Pēc tam sanāk, un galu galā rodas bērni.
— Kāds ir jūsu novēlējums «Latvijas Jaunatnei»?
— Pavisam vienkāršs: būt cilvēkiem, būt latviešiem. Mīlēt cilvēkus. Saprast, ka daudzi svešzemnieki ļoti bieži atbraukuši uz Latviju nevis tādēļ, lai iekarotu to, bet gan bēgot no Krievijas.
Intervējis V. GAILĪTIS
Viļņā 13. janvārī
