Albānijas «atmoda»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Otrdien Bulgārijas un Albānijas valdības oficiāli vienojās paaugstināt divu valstu diplomātiskos sakarus līdz vēstniecību līmenim. Pušu vienprātīgais lēmums tika panākts politisko konsultāciju gaitā Tirānā.
Vēsts par diplomātisko attiecību pilnveidošanu līdz starptautiskajā praksē pieņemtam normālam, sadzīvošanas realitātēm atbilstošam stāvoklim parasti laikrakstos pavīd īsa informatīva ziņojuma veidā. Bet šajā gadījumā, kad viena no minētajām pusēm ir Albānijas Tautas Sociālistiskā Republika, valsts, kas ilgu laiku sevi bija izolējusi, dažādu zemju presē lasāmi komentāri par Tirānas pašreizējo ārpolitiku un prognozes par tās korekcijas iespējām nākotnē.
Tirānā pašlaik atrodas tikai 17 valstu diplomātiskās pārstāvniecības, lai gan ATSR nodibinājusi attiecības ar 110 valstīm. Pērn diplomātiskās attiecības Tirāna izveidoja ar Bolīviju, Kanādu, Spāniju, VFR un VDR. Tirdzniecības sakari Albānijai ir ar 50 valstīm. SEPP valstu (izņemot PSRS un Mongoliju) īpatsvars ATSR preču apmaiņā ir 47 procenti.
Albānija, kas allaž pret visu svešzemniecisko izturējusies ar piesardzību un aizdomām, tagad izdara diplomātiskus reveransus daudzu valstu virzienā. Kontaktus ar Tirānu ir aktivizējušas Austrija, Francija, Turcija, Zviedrija, Norvēģija, Šveice (kopš 1986. gada maija darbojas Tirānas—Cīrihes gaisa satiksmes līnija). Lai gan Albānijas vadība kopš 1967. gada valstī aizliegusi visus reliģiskos kultus, par vienu no «labākajiem draugiem» oficiālā prese pastāvīgi dēvē Irānas Islāma Republiku. Tāpat, lai cik paradoksāli tas sākumā šķiet, visstabilāko vietu no rietumvalstīm nemitīgi augošajā Tirānas ekonomisko partneru sarakstā ieņēmušas Itālija un VFR, kur daudzi Albāniju atceras kā fašistu okupēto teritoriju Otrā pasaules kara gados.
Īpatni veidojušās Albānijas attiecības ar tuvo kaimiņzemi Grieķiju. Gandrīz pusgadsimtu abas valstis atradās karastāvoklī, tiesa gan, faktiski uz papīra. Šī absurdā situācija Eiropā savulaik izveidojās tāpēc, ka fašistiskā Itālija uzbruka Grieķijai, tās teritorijā iesoļojot no jau okupētās Albānijas. Pēc PASOK partijas valdības nākšanas pie varas Grieķijā Atēnas veltīja krietnus pūliņus attiecību normalizēšanai, un pērn, oktobrī, Tirānas un oficiālo Atēnu pārstāvji parakstīja līgumu, pārvelkot svītru pāri vēstures un politiskā paradoksa turpinājumam. Līdz ar to paveras labvēlīgas iespējas ne tikai izvērst divpusējos sakarus, bet arī dažādot Balkānu valstu attiecību formas un spēku pielikšanas jomas.
Nepieredzēti rosīga ir Albānijas sadarbība ar Itāliju, jo sevišķi kultūrā un ekonomikā. 1983. gada decembrī starp ATSR lielāko ostu Duresu un Triestu atklāja regulāru jūras satiksmi. Itālieši Tirānā uzbūvēja mūsdienīgu sakaru mezglu, bet pēc Itālijas ārējās tirdzniecības ministra N. Kapriu vizītes Tirānas universitātē izveidoja itāliešu valodas un literatūras katedru.
Ilgāku laiku galvenais šķērslis ATSR attiecībās ar VFR bija Tirānas prasība, lai Bonna kā «trešā reiha» mantiniece izmaksātu Albānijai lielu reparāciju summu (1976. gadā Tirāna vēlējās saņemt 4,5 miljardus, tad 1984. gadā vairs 2 miljardus dolāru). Taču Bonna fašistiskās Vācijas nodarīto zaudējumu finanšu kompensācijas vietā piedāvāja lielu rūpniecības objektu celtniecību, kā arī aizdevumus un kredītus. Pērnā gada 2. oktobrī publicētais paziņojums par ATSR un VFR diplomātisko attiecību nodibināšanu rādīja, ka nepārvaramu šķēršļu diplomātijā tikpat kā nav.
Par spīti brīžiem asajai polemikai par Kosovas apgabala problēmu, sekmīgi attīstās albāņu ekonomiskie kontakti ar DSFR. Lielākā tirdzniecības partnere no sociālisma zemēm Albānijai ir Čehoslovakija. 1986. gadā šo zemju valstu preču apgrozījums bija 67 miljoni rubļu, bet pērn pieauga vēl par 30 procentiem.
Divus gadu desmitus Albānijas uzņēmumi un infrastruktūra tika veidoti par Pekinas milzu naudu un pēc ķīniešu tehnoloģijas (visai pieticīgas salīdzinājumā ar pasaules vidējo līmeni). Franču «Le Monde» raksta, ka ĶTR ekonomiskā palīdzība Albānijai lēšama 5 miljardos dolāru. Reālistiski domājošie albāņu amatvīri nepriecājās par ekonomisko atkarību no vienas valsts un pielika tai punktu pēc Mao Czeduna nāves.
Objektīvi vērtējot, reanimēt sakarus ar ārpasauli un rosīgi darboties jaunu kontaktu veidošanā Tirānai pirmām kārtām liek akūta nepieciešamība, nevis brīva izvēle. Kaut gan tika jūsmīgi izreklamēti «vēsturiski panākumi» VII piecgades (1981 — 1985) uzdevumu izpildē, ambiciozie mērķi sasniegti tikai daļēji. Albānijas valsts galva Ramazs Alija uzsvēris, ka albāņiem vispirms nepieciešams sasniegt augstāku tehnikas līmeni un tikai pēc tam — palielināt ražošanas jaudu. Bez industriāli attīstīto valstu līdzdalības šāds uzdevums paātrinātā tempā nav izpildāms.
Par Albānijas attieksmi pret PSRS nekas jauns nav sakāms. Daudziem Rietumu politiķiem šāds stāvoklis — sociālisma nometnes nepietiekamas vienotības dēļ — ir pa prātam, un savu iespēju robežās viņi cenšas to saglabāt. Savukārt oficiālā Tirāna ar nostājas maiņu pagaidām nesteidzas.
Attēlā: Karte no VDR mēnešraksta «Horizont»
ĀRIS JANSONS
