Beigsim dzīvot «pagaidām»!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Rakstnieks Sergejs Zaligins bija pirmais, kurš aicināja novērst gigantomānijas funkcionāru iecerēto Ziemeļu upju pagriešanu. Radošo profesiju pārstāvji Latvijā sauca sabiedrību vērsties pret nepamatoto, ar neparedzamām ekoloģiskām pārmaiņām draudošo Daugavpils HES celtniecību. Varētu minēt vēl daudzus piemērus, kas apliecina — samilzušo problēmu risinājumu cilvēki galda ne vairs no eksaktajām, bet tieši no humanitārajām zinātnēm. Eksaktās zinātnes lokalizētas attīstības interesēs jau ir pakļāvušas ekoloģiskai krīzei veselus reģionus, tādēļ ir aktuāla prasība ikvienu tehnisku ieceri pakļaut humanitārai pārbaudei. Domāju, ka tāpēc Rīgas metro projekts nododams ne tikai speciālistu, bet arī plašas sabiedrības analīzei.
Vispirms — par Rīgas pilsētas TDP Rīgas metropolitēna projektēšanas un celtniecības organizācijas nodaļas vadītāja J. Luņeva pausto brīdinājumu, ka metro celtniecībai paredzētie līdzekļi nevar tikt izlietoti citiem mērķiem. Šī frāze, manuprāt, gandrīz bez aplinkiem atklāj būtību: ne tik daudz Rīgai vajadzīgs metro, cik PSRS Satiksmes ceļu ministrijai vajadzīgs pasūtījums, un Rīga, tāpat kā daudzās citās reizēs, vienkārši ir vieta, kur izdevīgi šo pasūtījumu realizēt objektā. Tādēļ draudiem, ka līdzekļi aizplūdīs pie citiem metrogribētājiem, nav seguma.
Kas tad īsti vajadzīgs Rīgai?
Uz šo jautājumu nav grūti atbildēt. Vispirms gan neliela atkāpe. Rietumvācijā bija aktuāla tā saucamā «ausšteigeru» kustība (aussteigen — izkāpt, vāc.), kuras būtība ir apmēram šāda: man nepatīk virziens, kādā iet mūsu vilciens, un, tā kā ne apstādināt to, ne mainīt tā virzienu nav manos spēkos, es vienkārši kāpju ārā, tātad nepiedalos. Līdz pārkārtošanās sākumam mūsu zemē, vārdā gan nenosaukta, šī kustība bija kļuvusi par vispārēju parādību: izjūtot sevi kā nenozīmīgu «skrūvīti» neietekmējamā mehānismā, cilvēki kļuva sabiedriski pasīvi, kūtri.
Šis ir atmodas laiks; sabiedrības sociālpolitiskā aktivitāte aug, un vecajai ierēdnieciskajai domāšanai kļūst aizvien grūtāk.
Kam Rīgas attīstības ģenerālplānā, manuprāt, jāpieder prioritātei? Tas ir jautājums, kuram jāpakļauj gan metro, gan koncertzāle, gan bibliotēka, gan attīrīšanas iekārtas un visi pārējie objekti.
Agrākā galvaspilsētas vadība, šķiet, vairāk nodarbojusies ar prestiža celtnēm, pie kādām gribas pieskaitīt arī paredzamo metro. Šī tendence pati par sevi nebūtu nekas nosodāms, bet šobrīd zinām, ka vienlaikus vienaldzība bija izrādīta milzīgam grāmatu krājumam, unikāliem, izcili vērtīgiem (galu galā — arī naudas izteiksmē), tagad bojā ejošiem izdevumiem; ka par pieļaujamu tika uzskatīta dzīvojamo kvartālu būve bez nepieciešamajām attīrīšanas iekārtām, līdz ar to — tieša kanalizācijas ieplūde Daugavā. Zinām arī to, ka 71 procents Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās — republikā, kas vairāk piemērota lauksaimnieciskai, nevis rūpnieciskai attīstībai (viena trešdaļa — Rīgā), tā bīstami tuvinot gan ekonomiskas (pārtikas produktu deficīts), gan ekoloģiskas (Jūrmalas kūrorta eksistence) krīzes iespēju. Kā šādā situācijā vēl var plānot turpmāku iedzīvotāju skaita pieaugumu pilsētās? Kā, stāstot, ka galvaspilsētā aizliegta jaunu ražotņu celtniecība, var tūlīt piebilst, ka pastāvošo ražotņu rekonstrukcija ir atļauta, tā radot universālu iespēju turpmākai, tikpat intensīvai rūpnīcu būvei? Atļauja modernizēt uzņēmumus pirmām kārtām būtu uzskatāma par ražošanas platību un strādājošo skaita samazināšanu, kas pilnīgi atbilstu pārējai uz intensīvu ražošanu, nodrošinātu pašizmaksas samazināšanos, darbaroku deficīta likvidēšanu.
Taču atgriezīsimies pie metro, lai arī nekur jau no virzījušies neesam — nupat bija runa par Rīgas iedzīvotāju skaita perspektīvu pieaugumu, kas ir galvenais trumpis metro piekritēju rokās.
Kara terminoloģijā ir jēdziens — «komunikāciju pievilkšana». Ja frontes līnija ir pārāk atrāvusies no aizmugures (nodrošināšanas un apgādes) daļām, uzbrukums ir jāaptur, lai «pievilktu» komunikācijas, noregulētu apgādi utt., pretējā gadījumā iespējama krīze. Līdzīga aina patlaban vērojama mūsu galvaspilsētas celtniecībā — sakarā ar nekompleksu apbūvi strauji aug jaunie dzīvojamie rajoni, nenodrošinot tos ar apkalpojošo sfēru iestādēm — veikaliem, kultūras iestādēm. Radies jau precīzs apzīmējums — naktsmītņu rajoni, no kuriem visi to iemītnieki dodas uz centru apmierināt savas sadzīves un garīgās vajadzības, tā radot centra pieblīvētību gan ar cilvēkiem, gan automašīnām.
Centra atslogošana ir galvenais metro piekritēju trumpis. Bet vai šāda atslogošana, izbūvējot centrā pazemes metro līniju, tiešām notiks? Loģiski apsvērumi pierāda pretējo. Ja Valsts bibliotēkas celtniecībai būs nepieciešams citās republikās sameklēt tūkstoti strādnieku, jo pašiem nav iespēju tos izbrīvēt, tad runas par «tikai 230 speciālistu» uzaicināšanu metro būvei, celtniekus nodrošinot pašiem, ir pilnīgi absurdas. Būs nepieciešami jauni dzīvojami kvartāli metro celtniekiem, apkalpojošajai sfērai, nemaz nerunājot par metro izraisīto iedzīvotāju skaita pieauguma perspektīvu. Vēl plašāk vērsīsies «naktsmītņu» rajoni, komunikācijām neglābjami atpaliekot — un līdz ar to ievērojami pieaugot centra noslogotībai.
Iespējas atslogot centru gan bija jāmeklē, pārvietojot kultūras un apkalpojošās iestādes, veikalus uz jaunajiem rajoniem. Ar metro būvniecību, kā redzat, tiks panākts solītajam pretējais efekts. Man tiešām grūti iedomāties milzīgās ļaužu masas, kuras nezin kādēļ grib braukt no Zasulauka uz VEF un atpakaļ! Drīzāk tad jau līnija jāiekārto no dzelzceļa stacijas uz universālveikalu un «Bērnu pasauli»...
Ko tad Rīgai nozīmē metro celtniecība? Atcerēsimies, ka pirmās nepieciešamības celtni — Valsts bibliotēku — paredz uzbūvēt, visdrīzākais astoņos līdz desmit gados. Cik ilgi būvēs metro? Laikam gan šī celtniecība ievilksies vairākus gadu desmitus nākamajā gadsimtā, tātad vesela rīdzinieku paaudze izaugs nesakārtotības, pielūžņotības, arhitektonisku un kultūrvēsturisku vērtību upurēšanas, caurbraucošu mašīnu un caurbraucošu cilvēku vidē, kur galvenais sauklis būs «pagaidām». Tas viss ir tikai pagaidām, nākotnē jūs gaida rožainas perspektīvas!
Vai mēs jau pārāk ilgi nedzīvojam «pagaidām»? Dzīvokļu trūkuma dēļ namu vietā pagaidām būvējam bezpersoniskas kārbiņas, darba roku trūkuma dēļ pagaidām ciešam dzīvokļu trūkumu. Ekstensīvas saimniekošanas dēļ pagaidām radām darba roku deficītu. Un tad no principa «tas viss ir tikai pagaidām» līdz sauklim «pēc mums kaut vai ūdens plūdi» nav nemaz tik tālu. Speciālisti atzīst, ka jau šodien Rīgas metro projekts ir morāli novecojis, bet līdz tā celtniecības beigām, iespējams, tas jau būs kļuvis par anahronismu. Ir reāli jāsaprot, ka lai cik unikālas savulaik būtu bijušas metro būves, tiekšanās pēc apakšzemes metro apliecina nelaikmetīgu domāšanu, ne tikai milzīgo celtniecības izdevumu un šā transporta veida radīto finansiālo zaudējumu dēļ.
Pasaules radošā tehniskā doma strauji attīstās, piedāvājot dažādus alternatīvus variantus (viensliežu dzelzceļš uz estakādēm, vilciens uz magnētiskā spilvena u. tml.). Ekonomiskā integrācija kļūs visaptveroša, tā pamazām izzūd sabiedrisko iekārtu atšķirību veidotās barjeras. Svarīgāku lomu pasaulē jau ieņēmis Padomju Savienības ekonomiskais potenciāls. Rūpnieciskajā ražošanā un ekonomikā uzsākto pārmaiņu rezultātā rublis kļūs par konvertējamu valūtu — apšaubīt to nozīmētu šaubīties par sociālistiskās eksistences spējām. Nākotnē mūsu rīcībā būs ne tikai mūsu zemes, bet arī visas pasaules progresīvā tehnoloģija un iespējas. Šādā situācijā pabeigts metro radīs nevis gandarījumu un atvieglojumu, bet vienīgi neizpratni — kādēļ gan mēs to darījām?
Šobrīd nevajag pārmest cilvēkiem, kuri beidzot sākuši aktīvi izteikt savu attieksmi pret visdažādākajām norisēm, nevajag teikt, ka viņi «aģitējot pret padomju varu», īstais padomju varas ienaidnieks šodien ir pasīvais, pret notiekošo vienaldzīgais. Galu galā — arī sliņķis, brāķdaris šā vārda visplašākajā nozīmē.
GUNTIS FELDMANIS
