Latviešu trimdas politiskās aktivitātes Brazīlijā

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 2. maijs, plkst. 10.04, kādu to atstāja Eduards (Diskusija | devums)


Daina Gūtmane
Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
Avots: Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
Datums: 27.10.2011
Virsraksts: Latviešu trimdas politiskās aktivitātes Brazīlijā
Autors: Daina Gūtmane
Tēmas:
Nozares:
Organizācijas:
Mediji:
Cilvēki:
Vietas:
Notikums:
Gads:

Daina Gūtmane ir agronome, DSc., pētniece Zootehnikas institūtā Sanpaulu, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības (DAKLA) priekšsēdētāja, rūpējas par muzeja un bibliotēkas izveidi Brazīlijas Latviešu centrā.


Ievads

Pirmie latvieši Brazīlijas dienvidos Santakatarīnas apgabalā sāka ieceļot jau 1890. gadā. Pēc tam lielākās tautiešu plūsmas uz Brazīliju bija 1906. gadā, kad iebraucēji sāka imigrantu koloniju Novaodesā, un 1922.–1923. gadā, kad dibināja Vārpu (abas pilsētas Sanpaulu apgabalā). Toreizējie apstākļi Brazīlijas «mūža meža maldos»[1] nebija viegli, un daudzi aizgāja bojā. Tie, kuri izturēja pārbaudījumus (lielo karstumu un slimības), bija drosmīgi un centīgi latvieši, kas mācēja pielāgoties apstākļiem un paļauties uz Dieva gādību.

Paši pirmie iebraucēji vēl bija Krievijas pilsoņi, jo Latvija savu neatkarību proklamēja 1918. gadā. Arī pēc tam vēl pagāja kāds laiks, līdz pārējās valstis to atzina par pilntiesīgu valsti. Brazīlija Latvijas valstisko neatkarību de iure atzina 1921. gadā. Tā paša gada 21. septembrī Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Ar to Latvija uzsāka formālus kontaktus ar pārējām valstīm. No 1931. līdz 1933. gadam Brazīlijā strādāja pirmais pagaidu diplomāts — vicekonsuls K. Zellis. Ar viņa palīdzību 1932. gada 23. septembrī Parīzē tika parakstīts pirmais Latvijas un Brazīlijas tirdzniecības līgums, kas stājās spēkā 1933. gada 7. janvārī[2].

Ņemot vērā Dienvidamerikas lielo nozīmi starptautiskajā apritē, Latvijas Ārlietu ministrija nolēma iecelt sūtni arī šajā pasaules daļā — tas bija Dr. Pēteris Oliņš, kurš rūpējās par Latvijas sūtniecību vienlaikus gan Argentīnā, gan Brazīlijā, pirmos gadus rezidējot Buenosairesā, vēlāk — Riodežaneiro. Būdams galvenais Latvijas pārstāvis Dienvidamerikā, P. Oliņš tomēr nebija vienīgais, kurš rūpējās par latviešu lietām. Viņam līdzi darbojās sūtniecības juriskonsults Dr. Alfrēds Rūsiņš, kurš brīvajā laikā palīdzēja kārtot vēstniecības lietas un iesaistījās dažādās trimdas organizācijās. Lai mēģinātu apvienot latviešus, kas izkaisīti starp luterāņiem (jaunajiem iebraucējiem) un baptistiem (vecajiem ieceļotājiem), tika dibinātas arī dažādas latviešu biedrības.

Dienvidamerikas valstis vēl joprojām cīnās par savu ekonomisko un sociālo labklājību, un reizēm viena vai otra tiek satricināta ar kādu apvērsumu. Lai izprastu demokrātiju, ir vajadzīga izglītība, taču dažās valstīs daudzi pie tās diemžēl netiek. Līdz ar to likumi un valstu attiecības mainās atkarībā no tā, kādas partijas vai personas tiek pie varas.

Lai gan šā raksta uzdevums ir apcerēt latviešu pretošanos Latvijas inkorporācijai PSRS sastāvā, līdztekus jāsniedz ieskats Brazīlijas realitātē, kas arī nav bijusi viegla.

Metodoloģija

Rakstot šo pētījumu, tika izmantoti vairāki avoti — galvenokārt Pētera Oliņa un Alfrēda Rūsiņa arhīvi, kas glabājas Hūvera institūtā Stenforda Universitātē Kalifornijā, ASV. Svarīgākie dokumenti tika nofotografēti un vēlāk nodrukāti, kopumā savācot vairāk nekā 800 lappušu. Ņemot vērā, ka agrāk vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu un kopiju saglabāšanai izmantots karbona imitācijas papīrs, daži dokumenti ir grūti izlasāmi. Šajā rakstā dokumentu citējumu atsaucēs norādīts arhīva nosaukums (piemēram, Oliņš), dokumenta datums un viens vai vairāki arhivēšanas laikā piešķirtie numuri digitālajām fotogrāfijām.[3]

Gatavojot rakstu, tika pārmeklēts arī Brazīlijas Itamaraty arhīvs Riodežaneiro, kurā tiek glabāti Brazīlijas Ārlietu ministrijas dokumenti. Tajā atradās arī daži ar Latviju saistīti dokumenti — galvenokārt par nesvarīgiem jautājumiem (pēdējais no tiem datēts ar 1942. gada 14. septembri). Spriežot pēc dokumentiem, kas atrodas Hūvera institūtā, sarakstes un tikšanās ar Brazīlijas valdību ir notikušas ļoti intensīvi visus šos gadus – ne tikai līdz P. Oliņa nāvei 1962. gadā, bet arī pēc tam – kad par Latvijas valsts reprezentāciju Brazīlijā līdz pat mūža beigām 1978. gadā bija atbildīgs A. Rūsiņš.

Bez šiem oficiālajiem arhīviem ir arī neliels Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības (DAKLA) arhīvs, ko veido uz nelielām papīrloksnēm ar roku rakstīta informācija par latviešu cilvēkiem un organizācijām Brazīlijā. Šo arhīvu veidojis žurnālists Jānis Lepste, kurš Brazīlijā arī izdeva vairākus žurnālus latviešu valodā (galvenais no tiem – «Zem Dienvida Krusta»).

DAKLA arhīvā ir arī vēsturiskas fotogrāfijas par dažādiem sarīkojumiem, ko latvieši organizējuši Brazīlijā saistībā ar pretošanos Latvijas okupācijai.


Latviešu diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Pēteris Oliņš)

Dr. Pēteris Oliņš dzimis 1890. gadā Latvijā, studējis vēsturi Pēterburgas Universitātē, piedalījies Pirmajā pasaules karā un 1918. gadā tika iecelts par sekretāru jaunās Latvijas Valsts kancelejā. Pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām P. Oliņš turpināja strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā. Turpinot studijas, ieguvis maģistra un vēlāk doktora grādu Vašingtonas Universitātē ASV. Strādājis dažādās sūtniecībās: Varšavā, Vašingtonā un Maskavā, bet palaikam vadījis arī Ārlietu ministrijas Rietumu un Austrumu nodaļu. 1935. gadā iecelts par Latvijas pilnvaroto lietvedi (Charge d\'Affaires) Argentīnas un Brazīlijas sūtniecībā. Argentīnā P. Oliņš uzturējās gandrīz 12 gadu — līdz 1946. gada beigām, kad Perona valdība pārtrauca savu darbību. Ar paskaidrojumu, ka esot beigusi pastāvēt valdība, kuru viņš ir reprezentējis, P. Oliņš no Argentīnas pārcēlās uz Riodežaneiro, kur kalpoja Latvijai līdz savai nāvei 1962. gada 27. augustā. P. Oliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas ordeni.

Jau pašā pirmajā darbības gadā Brazīlijas konsulātā (1935. gadā) P. Oliņš piedzīvoja komunistu revolūciju, kuru vadīja Luiss Karloss Prestess (Luis Carlos Prestes) un komunistu aģente Olga Benārija. Revolucionāri ieņēma valdības ēkas un pasludināja jaunu — komunistisku valdību. Sacelšanās notika trijās pilsētās — Natalā, Resifi un Riodežaneiro, bet armija tomēr paspēja to apturēt. Tapa zināms, ka Prestess ilgāku laiku bija uzturējies Maskavā un rezultātā saņēmis komunistu partijas «Komunistiskā Internacionāle» finansiālu un psiholoģisku atbalstu.[4] Tā rezultātā tika apcietināts vislielākais skaits cilvēku Brazīlijas vēsturē. P. Oliņš šos notikumus komentē vēstulē Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram Vilhelmam Munteram: «Galvenais iemesls Brazīlijas nemieriem meklējams viņas pašas īpatnējos apstākļos: atsevišķu štatu politiskās un saimnieciskās pretišķības, šīs milzīgi plašās zemes ārkārtēja decentralizācija un viņas politiķu zemais kulturālais un morāliskais līmenis.»[5]

Jauna sacelšanās notika 1938. gada 11. maijā, kad integrālisti Plīnio Salgado vadībā mēģināja pārņemt valdību. Šīs grupas idejas pamatā bija spēcīgs nacionālisma princips ar izteiktu nacistiskā fašisma ietekmi.[6] Integrālistu pučā bija iesaistīts vācu finansējums un ieroči, vācu bankas darbinieki un daļēji arī vācu vēstniecība Riodežaneiro. Vācijas vēstnieks Brazīlijā Karls Riters (Carl Ritter) ne tikai atbalstīja integrālistu puču, bet arī bija tā faktiskais vadītājs. P. Oliņš labi izskaidroja vietējo iedzīvotāju attieksmi pret šo notikumu: «Nav grūti izprast motīvus, aiz kuriem Karls Ritters izrādījies Brazīlijā persona non grata. Vispirms tie ir psiholoģiskas dabas. Bravūrīga un izaicinoša runa vai iebaidīšanas metodes, kas noder Vācijas iekšējā dzīvē, nav piemērotas ārzemēs un vismazāk Dienvidamerikā. To bieži piemirst hitleriskās Vācijas diplomāti. Tie neredz to pastiprināto pašcieņas un pašvērtības sajūtu, kas raksturīga Dienvidamerikas iedzimtiem iedzīvotājiem. Cilvēki ir visumā laipni, pieklājīgi un uzmanīgi pret katru, kurš nedod sajust savu pārākumu un parāda vajadzīgo cieņu pret kuru katru cilvēku.»[7] Arī šoreiz valdība paspēja nemierniekus apturēt, un tautā sāka rasties naidīgs noskaņojums pret vāciešiem un itāliešiem — tika slēgtas viņu skolas, cilvēki atlaisti no amatiem, citi apcietināti vai pat izraidīti. Sacelšanās vadītājs Plīnio Salgado sākumā slēpās vācu vēstniecībā, bet vēlāk tika izraidīts uz Portugāli.

Arī Argentīnā nacistiem klājās grūti, un rezultātā valdība izdeva «dekrētu, kas nosaka, ka visām ārzemnieku organizācijām, kas darbojas Argentīnā, ir jāpaziņo piekritīgām iestādēm savi nosaukumi, mērķi, statūti, biedru vārdi utt. Organizācijas nevar lietot karogus, nozīmes un uniformas, kuras apzīmē ārvalstu biedrības vai partijas. Biedrību nosaukumi, statūti un reglamenti ir rakstāmi vienīgi spāņu valodā. Nevienā organizācijā nedrīkst piekopt darbību, kas nozīmētu tiešu vai netiešu iejaukšanos kādas ārvalsts politikā; tāpat nevar ar draudiem vai solījumiem panākt pievienošanos zināmiem ideoloģiskiem virzieniem. Katras organizācijas sākumam jābūt Argentīnā; tā nedrīkst būt atkarīga no ārzemju valdībām vai organizācijām, nedz arī saņemt no tām subsīdijas vai dāvinājumus. Netraucēti savu darbību var turpināt ārzemnieku biedrības, kuru mērķi ir kultūra, māksla vai labdarība.»[8]

Šie apvērsumu mēģinājumi ietekmēja arī veco iebraucēju latviešu koloniju. Tolaik viņiem jau bija savas latviešu skolas, savā starpā viņi sarunājās latviešu valodā, bija saglabājuši savus oriģinālos vārdus un uzvārdus, bet pēc šiem notikumiem brazīliešu tauta uz viņiem sāka raudzīties naidīgi. Tā kā brazīlieši īsti nezināja, kas ir latvieši, viņi visus, kas ir «blondi un runā ar akcentu», sāka saukt par vāciešiem. Latviešu skolas tika slēgtas, katra sanāksme varēja notikt tikai portugāļu valodā, un, lai labāk pielāgotos toreizējiem apstākļiem, daži no mūsu tautiešiem pat mainīja savu vārdu. Tas visstiprākais iemesls, kādēļ latvieši tik tālu prom no savas dzimtenes vēl paturēja skaidru latviešu valodu, tagad tika aizliegts. Tomēr, tā kā lielākā daļa bija baptisti un ļoti pieturējās pie savām baznīcām, latvieši Brazīlijā savu valodu ar dziesmām uzturēja vēl četras paaudzes — līdz mūsdienām.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijas valdība paredzēja, ka latviešu tautas nākotne nebūs viegla, tāpēc 1940. gada 17. maijā Latvijas Republikas (LR) Ministru kabinets izdeva ārkārtēju rīkojumu, ar kuru Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam tika piešķirtas īpašas pilnvaras būt par Latvijas interešu aizstāvi visās iestādēs un atbildēt par valdības īpašumiem un finansiālajiem līdzekļiem gadījumā, ja kara laikā valdība vairs nevarētu uzņemt kontaktu ar savām pārstāvniecībām Rietumeiropā. Ja gadījumā K. Zariņš vairs nevarētu izpildīt šo rīkojumu, pilnvara pārietu Latvijas sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim.

1940. gada 22. jūnijā P. Oliņš saņēma Ministru prezidenta Augusta Kirhenšteina telegrammu no Rīgas, kurā tika paziņots, ka «iecelta jauna valdība»[9]. 1940. gada 23. jūlijā P. Oliņš protestēja pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS, sūtot protesta vēstules gan Argentīnas, gan Brazīlijas ārlietu ministram un ziņojot par notikumiem[10]. P. Oliņš neatzina padomju okupāciju par likumīgu un nepakļāvās tās lēmumiem. 1940. gada jūlijā viņš tika atbrīvots no amata disciplināru pārkāpumu un pretvalstiskas propagandas dēļ.

Tam sekoja intensīva sarakstīšanās ar Latvijas sūtņiem Lielbritānijā un ASV K. Zariņu un A. Bīlmani, lai mēģinātu izveidot Nacionālo komiteju, kas aizstāvētu Latvijas intereses. Kādā vēstulē P. Oliņš izsaka savas domas par notikušo: «Mēs jau zinājām, kāds liktenis sagaida valstis, kas gļēvi padodas… Katastrofa bija nenovēršama, bet beigu cēliens varēja būt daudz cēlāks un labāks… Vērtīgāka par valsti ir tomēr pati tauta. Valsts ir priekš tautas, bet ne otrādi. Tauta pastāv arī tad, kad bojā iet valsts… Šajā jautājumā jāvadās pēc Dienvidamerikas populārās tēzes: uzvara nedod tiesības.»[11] Šajā vēstulē viņš min arī latviešu kuģu «Ciltvaira» (Riodežaneiro), «Abgara» (Montevideo) un «Hercogs Jēkabs» (Lima) nezināmo likteni Dienvidamerikā. 1940. gadā Brazīlijas valdība aizturējusi kuģus «Ciltvaira» un «Everalda», kuru kapteiņi gribējuši pildīt Padomju Savienības rīkojumu mainīt kuģa kursu no Baltimoras uz Murmansku. P. Oliņš nosūtīja notu Brazīlijas valdībai, izsakot enerģisku protestu pret Padomju Savienības rīkojumiem, kā arī pateicību Brazīlijas valdībai par aizturēšanu[12]. Kuģi vēlāk tomēr atbrīvoti un turpinājuši ceļu uz Buenosairesu.

1941. gada 13. decembrī P. Oliņš ziņoja Brazīlijas un Argentīnas Ārlietu ministrijai un protestēja pret jaunu satriecošu notikumu: vācu karaspēka ienākšanu Latvijā. Ar to vācieši esot pievienojuši Latviju viņu reiham, nosaucot zemes apgabalu, kurā tā atrodas, par Ostland[13]. Vēlāk nāca pēdējais trieciens — Latviju otrreiz ieņēma Padomju Savienība.

Brazīlijas valdība nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju de iure un Baltijas valstu pārstāvjus uzskatījusi par pilntiesīgiem diplomātiem. Nelaimīgā kārtā Anglijas valdība, kaut arī neatzina Latvijas okupāciju, izsvītroja Baltijas sūtņus no oficiālā diplomātiskā saraksta un ierakstīja tos saraksta pielikumā[14]. Tāda rīcība netieši iespaidoja arī Argentīnas valdību, kura 1946. gada novembrī slēdza Baltijas valstu sūtniecības[15]. 1946. gada decembrī P. Oliņš pārcēlās uz Riodežaneiro, kur vadīja sūtniecību pilnvarotā lietveža pakāpē.

Brazīlijas diplomātam bijušajam ārlietu ministram Osvaldo Aranjam, kuram bija īpaši labas attiecības ar ASV valdību, tika uzdots pienākums vadīt Brazīlijas delegātus Apvienoto Nāciju Organizācijā. 1947. gadā Osvaldo Aranja tika izraudzīts, lai vadītu II ANO vispārējo pilnsapulci, kurā tika lemts par zemes piešķiršanu Izraēla valstu veidošanai. Zinot, ka O. Aranja atrodas tik svarīgā postenī, visu triju Baltijas valstu pārstāvji Brazīlijā 1947. gada 6. novembrī viņam iesniedza kopēju dziļu un aizkustinošu lūgumu, lai viņš atbalstītu baltiešu tiesības atgūt savu valstu brīvību un pašnoteikšanos. O. Aranja šos pārstāvjus pieņēma savā kabinetā un uzmanīgi uzklausīja viņu argumentus. Ziņa par šo lūgumu tika izplatīta arī vietējās avīzēs.[16]

1953. gada 30. septembrī saistībā ar VII ANO vispārējo pilnsapulci P. Oliņš uzrakstīja garu vēstuli Brazīlijas ārlietu ministram Vicentem Rāo par deportācijām, kas notika Latvijā, pievienojot septiņas lappuses garu memorandu, kurā aprakstīja visus starptautiskos līgumus, ko Padomju Savienība bija pārkāpusi, iebrūkot Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Vēstulē bija aprakstīts, cik daudz cilvēku nogalināts un cik daudz deportēts uz Sibīriju un citām tālām vietām. Tas liecinot, ka Padomju Savienība gribēja palēnām iznīcināt latviešu tautu, aizstājot to ar ievestiem krieviem un Āzijas kolonistiem. Kaut Padomju Savienība esot biedru valsts Apvienotajās Nācijās, viņi nerespektē ANO Cilvēktiesību deklarāciju. Vēstules nobeigumā P. Oliņš lūdza Brazīlijas delegātus ANO aizstāvēt latviešus, gadījumā ja tiktu runāts par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju vai to tautu genocīdu.

Ar memorandu P. Oliņš gribēja Brazīlijas valdībai izskaidrot un atspēkot visus argumentus, kurus Padomju Savienība izmantoja, lai kritizētu Baltijas tautas un attaisnotu viņu rīcību, iekarojot Baltijas valstis. Padomju Savienība, kā raksta P. Oliņš, esot pārkāpusi šādus līgumus:

  • 1920. gada 11. augusta Miera līgumu;
  • 1928. gada 27. augusta Parīzes līgumu, kurā atteicās karot pret Latviju un citām valstīm;
  • 1929. gada 9. februārī parakstīto protokolu, kurā vienojās, lai nekavējoties stātos spēkā Parīzes līgums;
  • 1932. gada 5. februāra neapdraudēšanas līgumu starp Padomju Savienību un Latviju;
  • 1934. gada 4. aprīlī parakstīto iepriekšējā līguma pagarinājumu līdz 1945. gada 31. decembrim;
  • 1932. gada 18. jūnija Konvenciju par vienošanās procedūrām starp Latviju un PSRS;
  • 1933. gada 3. jūlijā parakstīto Līgumu par apdraudējumu noteikšanu;

Oliņš min arī ļaunos nolūkos parakstītos līgumus un rīkojumus:

  • 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova — Ribentropa paktu;
  • 1939. gada 5. oktobrī parakstīto savstarpējās palīdzības paktu (uz 10 gadiem);
  • 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimātu Latvijai, lai tā izpildītu dažus viņu rīkojumus: ieceltu komunistisku valdību un ļautu PSRS karaspēkam ienākt Latvijā.

Vēstulē P. Oliņš arī pieminēja 1923. gada Latviešu un igauņu aizstāvēšanas aliansi, kura tika reģistrēta ANO un kurā nebija neviena aizmuguriska slepena rīkojuma, un izskaidroja, ka «Baltijas Žurnāls» bija sociālkulturāls, bet ne militārs, kā to apsūdzēja PSRS.[17]

1960. gadā par Valsts prezidentu ievēlēja Žanio Kvadross (Jânio Quadros). Uz prezidenta inaugurāciju 1961. gada 30. janvārī tika uzlūgts arī P. Oliņš, taču jau pēc divām dienām Žanio Kvadross pieprasīja Ārlietu ministrijai visas Baltijas pārstāvniecības, ja tādas vēl pastāv, tūliņ «taisīt ciet». Šī ziņa izplatījās vairākās avīzēs, un valdība saņēma protestus, savukārt Baltijas valstu pārstāvji — tautas atbalstu[18]. P. Oliņš rakstīja: «Prezidents Kvadross nav komunists, bet viņa savādā starptautiskās politikas izpratne prasa diplomātisko sakaru uzņemšanu ar PSRS, Sarkano Ķīnu un to satelītiem. Prezidenta Kvadrosa politiskās idejas ir liels pārsteigums ļoti daudziem. Katrā ziņā es un mūsu draugi darīsim visu iespējamo, lai uzturētu pie dzīvības Latvijas sūtniecību Rio.»[19]

Jau pirms prezidenta Kvadrosa stāšanās amatā daži diplomāti neatbalstīja ASV un viņu iestāšanos par citām valstīm. Galvenokārt tas attiecās uz tirdzniecības noteikumiem, jo Brazīlija bija ļoti atkarīga no ASV tirgus. Tāpēc Brazīlijas valdība (galvenokārt Santjāgo Dantass un ārlietu ministrs Afonso Arinoss) bija izdomājusi atjaunot sakarus ar PSRS, kā arī citām valstīm, kurām būtu interese par Brazīliju, lai radītu jaunas tirgus iespējas un ar to uzlabotu Brazīlijas labklājību. Šo programmu nosauca par «Neatkarīgo starptautisko politiku», kuru prezidents Kvadross tūlīt pieņēma un ar kuru Afonso Arinosa vadībā ieviesa lielas pārmaiņas Ārlietu ministrijā.[20] Bet šī jaunā politika daudziem politiķiem un galvenokārt uzņēmējiem nepatika – starp tiem bija arī avīzes O Globo redaktors un īpašnieks Roberto Marinjo (Roberto Marinho) un avīzes O Estado de São Paulo redaktors un īpašnieks Hulio de Meskito Filjo. Šie abi cilvēki vienmēr atbalstīja latviešu un citu baltiešu prasību dot brīvību Baltijas valstīm. Tautas pretestība pieauga, un 1961. gada 25. augustā, pēc septiņu mēnešu valdīšanas, prezidents Kvadross atteicās no amata. Viņš un daži tuvākie biedri tika apcietināti un izsūtīti uz ārzemēm.[21]

Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961. gada 11. martā pienāca nežēlīgā ziņa:

«Cienījamais sūtņa kungs!

Esmu pagodināts Jūs informēt, ka Brazīlijas valdība šajā datumā nolēma izbeigt savas attiecības ar Latvijas sūtniecību Riodežaneiro. Līdz ar to Brazīlijas valdība, sākot ar šodienu, neatzīs nekādu Latvijas sūtniecības Riodežaneiro vai Latvijas konsulāta Sanpaulu oficiālo darbību.

Izmantoju šo gadījumu, lai Jums vēlreiz izteiktu īpašas cieņas apliecinājumus.

Afonso Arinos de melo Franco»

Un tas bija viss — bez jebkādiem paskaidrojumiem. Šim ziņojumam bija pievienota nota, kurā minēts, ka «Brazīlijas valdība atļaušot sūtnim uzturēties Brazīlijā, ja tā būs viņa vēlēšanās, un saglabās viņam dažas priekšrocības». Abas notas parakstījis ārlietu ministrs Afonso Arinoss.[22] Avīzēs atkal parādījās ziņas, kas protestēja pret Baltijas valstu sūtniecības slēgšanu[23].

Kaut arī vēl notika pārrunas ar Ārlietu ministrijas atbildīgajām personām un P. Oliņš Brazīlijas valdībai ieteica pārņemt Lielbritānijas paraugu ar diplomātiskā saraksta pielikumu, kaut arī sūtniecības darbība turpinājās kā agrāk un daži teica, ka baltiešu lūgums tiks «analizēts», galu galā nekas nenotika — tikai liels klusums.[24]

Tā pagāja laiks, un pēc dažiem mēnešiem, 1962. gada 27. augustā, P. Oliņš nomira. Viņš ir apbedīts Riodežaneiro kapos, kaut arī vēlējās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tikt pārbedīts pie Burtnieku ezera Latvijā, kur viņš bija dzimis[25]. Uz granīta kapa pieminekļa ir uzraksts: «Līdz ar sauli, saules mūžu, / Tavai tautai dzīvot būs.» Tie ir E. Virzas «Karoga dziesmas» vārdi. Savulaik P. Oliņš, dzīvodams Rīgā, bija liels draugs Virzu ģimenei un jūsmoja par «Karoga dziesmu»[26]. A. Rūsiņš, būdams advokāts, labi mācēja izmantot vārdus un ar tiem «iedurt», kad vajadzīgs. 1964. gada 13. jūnijā, rakstīdams garu vēstuli ārlietu ministram par 1961. gada notu, ar kuru Brazīlijas valdība aizslēdza Latvijas sūtniecību un piedāvāja iespēju uzturēties Brazīlijā, viņš cita starpā minēja, ka P. Oliņš ir «pieņēmis» šo piedāvājumu uz visu mūžu, jo viņa adrese tagad esot Riodežaneiro kapos.


Neoficiālā diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Alfrēds Rūsiņš)

Alfrēds Rūsiņš dzimis 1912. gada 12. martā Liepājā. 1923. gadā viņš kopā ar vecākiem un divām māsām ieceļoja Brazīlijā, kur sākumā dzīvojis Vārpas latviešu kolonijā, vēlāk ģimene pārcēlusies uz Novaodesas koloniju. 1938. gadā A. Rūsiņš pabeidza filozofijas studijas Riodežaneiro Universitātē un ieguva Dr. phil. grādu. Vēlāk pārgāja uz Tiesību zinātņu fakultāti un 1951. gadā ieguva doktora grādu tiesību zinātnēs. Ilgus gadus A. Rūsiņš bija Brazīlijas Izglītības un kultūras ministrijas lietpratējs arheoloģijas, kultūras un muzeju jautājumos, kā arī ministrijas Vēstures un mākslas institūta Arheoloģijas nodaļas direktors. Kā speciālists vēstures muzeju veidošanā A. Rūsiņš kultūras apmaiņas ietvaros apceļojis visu Dienvidameriku, Eiropu un Tuvos Austrumus.[27] 1948. gadā viņš sāka strādāt Latvijas sūtniecībā Riodežaneiro par juriskonsultu un šajā amatā palika līdz dzīves beigām 1979. gadā.

Pēc sūtņa P. Oliņa nāves Latvijas sūtniecība Vašingtonā norādīja, lai A. Rūsiņš turpina Brazīlijas sūtniecības juriskonsulta un arhīva glabātāja pienākumus. Pārņēmis atbildību par Latvijas reprezentāciju Brazīlijā, A Rūsiņš ikreiz, kad mainījās Brazīlijas augstākās amatpersonas, sūtīja tām jaunu pārskatu par to, kas noticis ar latviešu tautu, par to, ka prezidents Kvadross slēdzis sūtniecību un cik ļoti tā vēl vajadzīga, lai kārtotu dažādas latviešu imigrantu oficiālās vajadzības, respektīvi, dokumentus. Tādi pārskati ir bijuši vairāki, un tie rakstīti uz daudzām lappusēm (viens no tiem ir 15 lapu garš)[28]. Būdams labs advokāts, viņš mācēja labi apieties ar vārdiem un ar tiem centās apgaismot amatpersonas par notikušo un tās praktiski un emocionāli iesaistīt latviešu tautas lūgumā pēc taisnības. Diemžēl tam nebija rezultāta. Ministri un sekretāri gan saņēma vēstules un pieņēma A. Rūsiņu uz personīgām pārrunām, soloties «izstudēt» situāciju, taču ar to arī viss beidzās — bez nevienas atbildes. Kopš Kvadrosa valdība ieviesa «Neatkarīgās starptautiskās politikas» sistēmu, par spīti prezidentu maiņai, visas Ārlietu ministrijas domas un norādījumi bija virzīti uz šo sistēmu.

Drīz vien tauta un intelektuāļi manīja, ka šī sistēma Brazīliju tuvina komunismam, jo atjaunojās sakari ne tikai ar PSRS, bet arī ar sarkano Ķīnu un Kubu, nemaz nerunājot par godalgu piešķiršanu Če Gevaram. Tas 1964. gada 31. martā izraisīja jaunu revolūciju. Šoreiz varu pārņēma militārie spēki un to vadīja līdz 1985. gadam. Kaut tauta to dēvēja par «militāro diktatūru», viņi ieviesa kārtību un likumu klausību; pateicoties viņu labi izdomātiem plāniem, ekonomika auga gandrīz 10% gadā (šos gadus joprojām sauc par «Brazīlijas ekonomisko brīnumu»). Protams, kā jau diktatūrās, notika arī daudz kas slikts — galvenokārt mediju cenzūra un cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un «pazušana»[29]. Tie, kuri komunismu jau bija piedzīvojuši paši uz savas ādas, militāro valdību uzskatīja par glābiņu, bet vietējie brazīlieši to nosoda vēl šodien.

A. Rūsiņš sūtīja ziņas par vietējiem notikumiem Vašingtonas vēstniecībai. Kādā vēstulē viņš raksta: «Priecīgi man ap sirdi, ka piepildījās mani personīgie novērojumi un izjūta — Brazīlijas tautā un bruņotos spēkos komunismam nav vietas!»[30]

Līdz ar Latvijas sūtniecības un Goda konsulāta Brazīlijā slēgšanu 1961. gadā Brazīlijas latviešiem vairs nebija nevienas iestādes vai cilvēka, pie kura vērsties, lai kārtotu oficiālos dokumentus. Pēc ASV sūtniecības vadītāja Arnolda Spekkes ieteikuma[31], 1966. gada 18. janvārī A. Rūsiņš Kara bēgļu palīdzības organizācijas (Organização de Socorro aos Refugiados) un Brazīlijas Sarkanā krusta paspārnē atjaunoja Brazīlijas Latviešu palīdzības komiteju (BLPK) jeb Comitê Letoniano de Socorro. Tās uzdevumi bija uz oriģinālu dokumentu vai divu latviešu izcelsmes liecinieku rakstiska apstiprinājuma pamata izgatavot personu apliecības; legalizēt pirms krievu okupācijas Latvijā izdotos dokumentus; izgatavot izglītību, profesiju, ideoloģiju apliecinošus dokumentus, Brazīlijas ārzemnieku pasu saņemšanas un citas apliecības. Par komitejas vadītāju tika izraudzīts Alfrēds Rūsiņš. Šī struktūra labi darbojās līdz 1970. gada sākumam, kad, ņemot vērā vietējos politiskos apstākļus, Brazīlijas Sarkanā krusta vadību pārņēma «interventors», kurš šādai ārzemju palīdzības organizācijai aizliedza darboties, paskaidrojot, ka tā, pēc Starptautiskā Sarkanā krusta noteikumiem, nav likumīga. LPK beidza darbību 1971. gada 13. janvārī.[32]

Otra svarīga politiska organizācija, kurā iesaistījās Brazīlijas latvieši, bija starptautiskā Eiropas apspiesto nāciju asambleja (Assembly for Captive European Nations — ACEN jeb — portugāliski — Assembléia das Nações Européias Cativas — ANEC) un tās vietējais birojs Riodežaneiro. ACEN bija dibināta Ņujorkā (ASV) 1954. gadā un apvienoja pārstāvjus no Albānijas, Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Rumānijas, Čehoslovākijas un Ungārijas. Tās pienākums bija mēģināt panākt tautu atbrīvošanu no varmācīga komunisma miermīlīgā ceļā, apgaismot pārējo pasauli par to, kas notiek aiz dzelzs priekškara, un apvienot sadarbību starp valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām. Sākumā latviešus pārstāvēja P. Oliņš, bet pēc viņa nāves posteni pārņēma A. Rūsiņš. No 1965. gada līdz pat mūža beigām 1978. gadā A. Rūsiņš bija šīs organizācijas Brazīlijas nodaļas priekšsēdis. Organizācijas pārstāvji katru gadu nolika vainagu pie Otrajā pasaules karā kritušā nezināmā karavīra pieminekļa un ik jūlija trešo nedēļu ar Brazīlijas armijas piedalīšanos un atbalstu rīkoja Apspiesto tautu nedēļas (Captive Nations Week) pasākumus. ACEN ģenerālsekretārs Brutus Koste apciemoja Brazīliju vairākas reizes. Pirmā vizīte notika 1965. gadā, atzīmējot organizācijas pastāvēšanas 10 gadus. Tās laikā B. Koste pasniedza goda medaļu avīzes O Globo redaktoram un īpašniekam Roberto Marinjo par apspiesto tautu kustību atbalstu. Tagad šī organizācija pārvalda ne tikai vienu no lielākajām avīzēm, bet arī Brazīlijā lielāko un labāko televīzijas organizāciju.

Būdams ACEN priekšsēdis, A. Rūsiņš 1970. gadā rakstīja vēstuli Brazīlijas prezidentam ģenerālim Emilio Medisi, izsakot pateicību par uzrunu, ko viņš teicis Diplomātu akadēmijas izlaiduma ceremonijā. Tajā bija šādi vārdi: «Atspēkosim jebkuru mēģinājumu (ar jebkādu pamatojumu) atjaunot tēzi par ietekmes zonām vai uzspiest savu politisko gribu vienai vai vairākām valstīm, citiem.» A. Rūsiņš izsaka cerību, ka «Brazīlija kā līdere PSRS apspiesto tautu tiesību uz cilvēku brīvību un valsts pašnoteikšanās aizstāvēšanā tiks uzklausīta Apvienotajās Nācijās un pārējos starptautiskos forumos».[33]

A. Rūsiņš nomira 1979. gada 5. novembrī Riodežaneiro, bet tika apbedīts Novaodesas kapos.


Brazīlijas latviešu trimdas organizācijas

Pagājušā gadsimta vidū Brazīlijā dzīvoja aptuveni 7000 latviešu, galvenokārt baptistu ieceļotāji. P. Oliņš ar bēdīgu sirdi jau bija novērojis, ka viņi bija ļoti atturīgi pret jebkādu sadarbību ar savu tālo dzimteni. Bet viņš nepadevās. «Es tad meklēju plašāku saprašanās bāzi, satikos ar baptistu draudžu vadītājiem, plaši diskutēju ar tiem par nacionāliem un reliģijas filozofijas jautājumiem un beidzot tos pārliecināju, ka katrs reliģijas novirziens ir pilnīgi savienojams ar mīlestību pret dzimteni, kur mēs esam dzimuši un izveidojuši savas personības. Pēc tam mēs palikām ar baptistiem lieli draugi, un baptistu sludinātāji vairs neizslēdza no savām runām jautājumus par Latviju un par saitēm ar dzimteni.»[34]

Pirmā zināmā Brazīlijas latviešu trimdas organizācija bija «Baltijas valstu draugu biedrība», kas tika dibināta 1935. gada 9. februārī Sanpaulu ar šādiem mērķiem: Baltijas valstu un Brazīlijas savstarpēja iepazīšana, garīgu, intelektuālu un saimniecisku sakaru veicināšana. Starp dibinātājiem bija visu triju Baltijas valstu goda konsuli, kā arī Brazīlijā svarīgas personas — slimnīcas Santa Casa klīniskais direktors Dr. Rangels Pestana, lielākās Brazīlijas avīzes O Estado de São Paulo redaktors un īpašnieks Dr. Hulio de Meskito Filjo u. c. Kādu laiku organizācija izdeva žurnālu Revista Báltica.[35]

Kamēr pastāvēja Latvijas sūtniecība Brazīlijā, visas svarīgākās darbības, lai aizstāvētu brīvu un patstāvīgu Latviju, veica sūtnis, tieši sazinoties ar augstākajām valsts iestādēm un vadītājiem. Pēc Latvijas sūtņa P. Oliņa nāves darbību daļēji pārņēma Alfrēds Rūsiņš. Pēc 1978. gada, kad arī viņa vairs nebija, atbildību nācās uzņemties pašiem tautiešiem, daļēji arī katras draudzes mācītājam.

Pēc Latvijas okupēšanas vietējie latvieši, galvenokārt «vecie iebraucēji», 1941. gada 18. novembrī Sanpaulu nodibināja Brazīlijas Latviešu palīdzības komiteju (BLPK). 1941. gada 17. decembrī tā ar nosaukumu Sub-Comitê dos Socorros às Vítimas da Guerra na Letônia nokļuva Brazīlijas Sarkanā krusta paspārnē. Priekšsēža postenī bijuši gan Jēkabs Āboliņš, gan Oto Lēdzkalns. Līdzīgas palīdzības komitejas nodibināja arī Brazīlijas Latviešu baptistu draudzes apvienība (1945. gadā) un Riodežaneiro latviešu draudze (1947. gadā). BLPK palīdzēja latviešu bēgļiem, apgādājot tos ar naudu, mantām un zālēm, izkārtojot dokumentus vai pat sniedzot psiholoģisku un garīgu atbalstu. Komiteja sākumā palīdzēja tautiešiem bēgļu gaitās citās valstīs (Zviedrijā un Vācijā), bet vēlāk sāka rūpēties par bēgļiem, kas iebrauca Brazīlijā. Pēdējā sēdē 1950. gadā komiteja nolēma beigt darbību, jo atzina, ka tās darbs ir paveikts un ir vajadzīga plašāka vēriena organizācija.[36] Vēlāk — 1966. gadā – šī palīdzības organizācija tika atjaunota.

Brazīlijā, īpaši Sanpaulu, kādu laiku darbojās arī «Daugavas Vanagu» (DV) organizācija. Apvienība tika dibināta 1951. gadā, un tās valdes priekšsēdētāji bijuši Valdemārs Švāns, Pēteris Ļavāns, Jānis Rudzītis, Laimonis Vasilis, Vādiņš Bārs un Jānis Ķīvītis. DV piedalījušies visās atceres dienu svinībās, dažas rīkojuši paši, ikreiz pie Brazīlijas kritušo karavīru pieminekļa noliekot vainagu ar Latvijas karoga krāsu lentēm, par ko DV saņēmuši Karavīru biedrības prezidenta rakstu ar gandarījumu par latviešu uzmanību. Lai atzīmētu tautas tradīcijas, tika organizēta Jāņu svinēšana. Rīkoti arī mākslinieku koncerti. 18. novembra atceres sarīkojumā 1954. gadā notika pirmā un vienīgā teātra izrāde Sanpaulu ar M. Zīverta lugu «Kāds, kura nav». DV arī sniedza pabalstu trūkumā un nelaimē nonākušiem tautiešiem Brazīlijā vai ārzemēs. 1954. gadā DV sasniedza lielāko biedru skaitu (73), no kuriem pilntiesīgi DV pārstāvji bija 37 vīrieši un 12 sievietes.

DV darbība bija veiksmīga līdz aptuveni 1957. gadam, kad tā tika pārtraukta. 1967. gadā DV Brazīlijas nodaļa mēģināja atjaunot savu darbību ar 12 biedriem, bet tas neizdevās: meklēdami labākus dzīves apstākļus, lielākā daļa no Brazīlijā iebraukušajiem latviešiem bija devušies uz ārvalstīm, kā arī izklīduši vietējās zemes plašumos.[37] Tautiešu atmiņā tomēr ir palicis viens DV dalībnieks — Pēteris Ļavāns, kurš līdz pēdējam dzīves mirklim cīnījies par latviešu tiesībām, kūltūras uzturēšanu un godīgu audzināšanu. Viņš bija dzimis 1910. gadā Krustpilī, Latvijā, kur bijis skolotājs un Latvijas Skautu organizācijas direktors. Otrā pasaules kara laikā aktīvi piedalījies pretošanās karaspēkā. 1949. gadā emigrējis uz Brazīliju, kur darbojies būvkonstrukciju biznesā. Turpinājis darboties skautos un saņēmis apbalvojumu no lorda Beidena-Pouela (Robert Baden Powell) kā vecākais skautu vadītājs Brazīlijā. 1952. gadā iestājies «Daugavas Vanagos». Valsts svētku vai sēru dienu sarīkojumos viņš allaž teica iespaidojošas runas. P. Ļavāns iesaistījies arī citās latviešu organizācijās Brazīlijā. Miris 2000. gadā.[38]

Latviešu apvienība Brazīlijā (LAB), iespējams, ir visvecākā tautiskā organizācija, kas darbojas vēl šodien, kaut arī Brazīlijas likumu dēļ šad tad mainījusi nosaukumu un brīžiem bijusi mazāk aktīva. LAB tika dibināta 1950. gadā Sanpaulu. Vairākus gadus priekšsēža amatā mainījās Oto Ledzkalns un Jānis Rudzītis. Organizācija rīkoja dažādus kultūras un izpriecas pasākumus, lai turētu latviešus kopā un ar to koptu latviešu valodu un kultūru. LAB interesējās arī par politiskiem notikumiem, kaut gan necik daudz rīkoties, pēc Brazīlijas likumiem, nevarēja, jo organizācijām tur atļauts darboties vienīgi kultūras vai reliģijas jomā un bija aizliegti jebkādi politiski pasākumi vai protesti — īpaši, ja tie saistīti ar ārzemju valstīm. Tātad visi latviešu sarīkojumi, kaut arī publiski, skaitījās «klusie protesti».

1971. gadā Brazīliju apciemoja Dr. Ilgvars Spilners ar filmu «Latvijas 50 gadi», ko izrādīja Sanpaulu un Novaodesā un kas pulcēja vienu no lielākajiem latviešu saietiem pēdējos gados.[39]

LAB darbības laikā notika arī Latvijas dibināšanas 50 gadu atcere. Svinības sākās jau 1968. gada 25. augustā ar 12 PSRS esošo tautību sarīkojumu Sanpaulu Municipālajā teātrī. Visām šīm tautām 1968. gadā bija apritējis 50 gadu kopš neatkarības proklamēšanas. Piedalījās armēņi, azerbaidžāņi, baltkrievi, kaukāzieši, čehi, slovāki, igauņi, latvieši, lietuvieši, poļi un ukraiņi. Galveno runu teica deputāte Dulse Sallesa Kunja-Braga. Pēc katras tautības pārstāvja parādīšanās beigu uzrunu teica Igaunijas konsuls Ferdinands Saukass. Latviešu sniegtā priekšnesumā uzstāja Sanpaulu kolonijas 72 dziedātāju kopkoris, ko diriģēja Andrejs Jansons un kas izpildīja Jāzepa Vītola «Gaismas pili» un A. Jurjāna kantāti «Tēvijai». Solopartiju dziedāja Vija Veisa-Kļaviņa. Ar trim solodziesmām uzstājās baritons Aleksandrs Glinsķis no Riodežaneiro. Municipālais teātris bija iespiedis 20 lappušu biezu programmu ar dažiem fotoattēliem.[40] Svinības turpinājās arī tā paša gada 23. novembrī. Pirmajā daļā lūgšanas vadīja prelāts Staņislavs Ladusāns un mācītājs Jēkabs Mekšs. Otro daļu atklāja Latvijas 50 gadu atceres komitejas vadītājs Kārlis Šmits, tad runāja Casa de Anchieta direktors Dr. Elio Vioti, Jēkabs Āboliņš (A Letônia no seu 50o Aniversário) un avīzes O Estado de São Paulo ārzemju ziņu analītiķis Nikolass Boers. Trešajā daļā dziedāja Aleksandrs Glinsķis un deklamēja Meta Laipniece un Rita Kapiņa.

Lai LAB varētu pastāvēt un būtu iespēja tajā iesaistīt plašāku skaitu cilvēku, 1972. gadā pēdējā pilnsapulcē tika mainīti statūti: 1) apvienības nosaukums tika mainīts uz Latviešu brazīliešu apvienību (Associação Leto Brasileira — ALB); 2) organizācijas biedri varēja būt gan latvieši, gan brazīlieši (latviešu pēcnācēji) un viņu ģimenes locekļi (neatkarīgi no etniskās izcelsmes); 3) valde jāievēlē uz diviem gadiem pilnā biedru sanāksmē, kas sasaukta tieši šim nolūkam. Pirmais apvienības priekšsēdis bija Alfrēds Paeglis. Diemžēl bieži vien, kad vadītāji aiziet aizsaulē, citi tautieši nevēlas ieņemt viņu vietu. Tā arī šī apvienība it kā iznīka.[41]

1955. gadā pasaulē darbojās piecas latviešu trimdas apvienības — Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAKEC), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (LNAK), Latviešu apvienība Austrālijā (LAA, vēlāk Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē — LAAJ), Latviešu apvienība Brazīlijā (LAB, vēlāk Dienvidamerikas Latviešu apvienība — DALA) un Amerikas latviešu apvienība (ALA). Šo apvienību vadītāju debatēs bija nobriedusi doma par globālas organizācijas nepieciešamību, lai pastiprinātu latviešu politisko darbību trimdā. To rezultātā 1955. gada 23. oktobrī trīs no tām — LAKEC, ALA un LAA — vienojās par Brīvās pasaules latviešu apvienības (vēlāk PBLA) dibināšanu. Nedaudz vēlāk PBLA pievienojās arī LNAK un LAB. Saskaņā ar statūtiem, par PBLA darbības pamatu kļuva mērķis sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu un Latvijas valsts un neatkarības atjaunošanu, kultūras saglabāšanu un jaunradi, palīdzību visā pasaulē izkaisītiem latviešiem, kā arī nodrošināt latviešu centrālo apvienību sadarbību.[42]

1967. gadā tika nodibināta Baltiešu valstu tiesību atgūšanas komiteja (Comitê Pró-Justiça dos Povos Bálticos), kuru rotācijas kārtībā vadīja latvieši, lietuvieši un igauņi. Komiteja izdeva žurnālu portugāļu valodā, ko sūtīja arī vietējai presei. Komitejas darbībā iesaistījās arī brazīliešu organizācijas, kas cīnījās pret komunismu un reprezentēja baltiešus pilsētas starptautiskajās sanāksmēs. Sākot ar 1970. gadu, komiteja ik gadu rīkoja baltiešu izstādi — sākumā Portināri zālē (Rūzvelta laukumā Sanpaulu centrā) ar Sanpaulu pilsētas Tūrisma sekretariāta atbalstu, vēlāk Sanpaulu Biennālē Ibirapueras parkā, piedaloties 30 valstīm. Katru gadu temati mainījās: literatūra, rokdarbi, gleznas un keramika. Tie, kas izstādēs dežurēja, pasniedza mazu apkārtrakstu un paskaidroja publikai par Baltijas tautām un traģēdiju, ko tās piedzīvojušas. No latviešiem komitejā darbojušies Roberts Pontuška, Jēkabs Mekšs, Jānis Lepste, Egīls Laipnieks, savukārt izstādes komitejā — Ināra Aparnieka-Būra, Vallija Gailīte, Zigrīda Gintere, Ilona Gulbe, Smaida Lepste un Jānis Ludbārs.[43]

Līdz šīm brīdim visu uzņēmās un rīkoja pieaugušie iebraucēji, bet pienāca brīdis, kad par Latviju sāka interesēties arī jaunieši, kas dzimuši Brazīlijā. 1975. gadā divām jaunietēm māsām Dainai un Guntai Gūtmanei radās izdevība aizbraukt uz ASV un piedalīties «2x2» nometnē, kur viņām atvērās jauna pasaule, par kuru viņas neko daudz nezināja, jo Brazīlijā gadu desmitiem vairs nebija nevienas latviešu skolas vai kursu. Nākamajā gadā «2x2» nometne notika Venecuēlā, un turp aizbrauca ne tikai abas māsas, bet arī citi latviešu jaunieši no Brazīlijas. Tur, esot kopā ar jauniešiem no Venecuēlas, Brazīlijas un Argentīnas, radās doma nodibināt ne tikai Dienvidamerikas Latviešu jaunatnes apvienību (DALJA), bet arī Brazīlijas Latviešu jaunatnes apvienību (BRALJA). DALJA iniciators un priekšsēdis bija Guntars Ģedūls, turpretim BRALJA pirmais priekšsēdis bija Pauls Juris Ādamsons (vēlākos gados vadība palika Dainas Gūtmanes rokās).

Parasti jaunieši seko vecāko pēdās, bet šoreiz jaunieši paspēja rīkoties ātrāk par vecākiem (protams, viņu aizmugurē stāvēja enerģiskais un latviskais Vilis Vītols). DALJA lielākais panākums bija 1979. gada janvārī sarīkot «2x2» līdzīgu nometni Brazīlijā ar nosaukumu «Saulaine», uz kuru uzaicināja ārzemju lektorus Vairu Vīķi-Freibergu, Jāni Trapānu un Jāzepu Lelli. Palīglektori bija Roberts Kinlejs, Jānis Lepste un Aina Bēdika no Brazīlijas un Māra Černavska no Argentīnas. Nometnes saimnieks bija Alberts Kaļupnieks juniors. Nometnes organizēšanu atbalstīja pieaugušo Latviešu kultūras centrs Brazīlijā. Kaut arī pēc nometnes notika vairākas nodarbības, BRALJA valdes locekļiem vajadzēja veltīt visu savu enerģiju studijām, un ar gadiem arī šī biedrība iznīka.[44]

Vērojot dažādas enerģiskas latviešu organizācijas citās valstīs, kuras vienoja PBLA, un ar latviešiem saistītus politiskus notikumus starptautiskās sanāksmēs, Dienvidamerika nevarēja stāvēt malā. Par šo ideju iedegās Venecuēlas latvieši, kuri toreiz varēja brīvāk rīkoties, braukt uz ārzemēm un piedalīties dažādos pasākumos. Galvenie ierosinātāji bija Vilis Vītols Venecuēlā un mācītājs Jēkabs Mekšs Brazīlijā.

Dienvidamerikas Latviešu apvienības (DALA) organizēšana un dibināšanas kongress notika 1977. gada 16. un 17. aprīlī Sanpaulu latviešu luterāņu baznīcā, kurā piedalījās pārstāvji no Argentīnas, Venecuēlas un Brazīlijas. Par organizācijas centru izraudzījās Venecuēlu, jo Brazīlijas likumi nepieļāva organizācijas, kurās piedalās biedri no dažādām zemēm. Par pirmo priekšsēdi ievēlēja Vili Vītolu. Nākamie kongresi notika 1979. un 1981. gadā. Lielā attāluma dēļ un sakarā ar grūtībām no Brazīlijas nokļūt ārzemēs DALA darbība gūlās tikai uz venecuēliešu pleciem, līdz 2006. gadā, kad sākās politiskās pārmaiņas Venecuēlā, tautieši izlēma sēdekli pārcelt uz Brazīliju. Statūti tika pielāgoti jauniem apstākļiem, un, ņemot vērā, ka latvieši ir arī citās Dienvidamerikas valstīs, piemēram, Meksikā, organizācijas nosaukumu nomainīja pret DAKLA — Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienība. Kopš tā laika organizācijas priekšsēde ir Daina Gūtmane.

1977. gadā nodibināja arī biedrību «Latviešu kultūras centrs Brazīlijā». Par pirmo priekšsēdi izraudzīja Rūdolfu Ķīvīti no Novaodesas, un tā valde darbojās līdz R. Ķīvīša nāvei 1981. gada 27. jūlijā. Pēc vairākiem mēnešiem, 1981. gada 24. oktobrī, biedru sapulcē tika ievēlēta jauna valde un jauns priekšsēdis — Ralfs Kļaviņš, kurš ir ļoti darbīgs cilvēks un joprojām ir valdes priekšsēdis. Šīs biedrības lielākais veikums bija izdot U. Rūtiņas grāmatu «Vēl tā gribējās dzīvot» portugāļu valodā, ko tulkoja Jolanda Mirdza Krieviņa. Pirmo reizi to izdeva 1982. gadā Sanpaulu latviešu evaņģēliski luteriskā draudze, otro reizi — 1983. gadā Brazīlijas armijas bibliotēka 50 000 eksemplāru.[45]

Redzot šo lielo organizāciju skaitu, kas radušās un iznīkušas, jādomā, vai nav taisnība teicienam: «Kur divi latvieši, tur trīs organizācijas»… Taču ir skaidrs, ka ne visiem bija tik uzņēmīgs gars, lai vadītu un pastāvētu ar šīm organizācijām. Šajā ziņā tas lielākais latviešu kopā turētājs Brazīlijā bija luterāņu mācītājs Jēkabs Mekšs. Kad vairs nebija ne P. Oliņa, ne A. Rūsiņa, kuri bija Latvijas «oficiālie» pārstāvji, mācītājs J. Mekšs ar savu labo attieksmi un tai pašā laikā stingro stāju uzņēmās Brazīlijas latviešus pārstāvēt visās instancēs, galvenokārt kultūras un politiskos pasākumos. Viņš cieši sadarbojās ar Igaunijas sūtni Saukas un Lietuvas kapteini Jozu Čuvinsku (Juozas Čiuvinskas). Visos sarīkojumos visi trīs bija vienmēr kopā.

Liela Baltijas tautu atbalstītāja bija brazīliete skolotāja un deputāte (vēlāk senatore) Dulse Sallesa Kunja-Braga. Viņa vienmēr palīdzēja baltiešu izstādes organizēšanā un bija klāt to atklāšanā, kā arī piedalījās un atbalstīja visus sarīkojumus, kas saistīti ar protestiem pret mūsu valstu okupāciju. Tādā laikā, kad Brazīlijas valdība bija militāristu rokās, viņas īpašais atbalsts mums vairākas reizes ir atvēris durvis. Būtu bijis svētīgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kaut kādā veidā viņai izteikt mūsu pateicību par to laiku, kad tik daudzi citi augsti vīri mums slēdza savas durvis, taču diemžēl viņa jau aizgājusi aizsaulē 2008. gadā.


Nobeigums

Kaut latvieši pēc Otrā pasaules kara Brazīlijā centās paglābties no komunisma, tā ēna vienmēr ir viņiem sekojusi — viņiem nebija ļauts rīkot lielus protestus, kā to darīja latvieši ASV vai Eiropā. Tomēr katrs latvietis Brazīlijā protestēja klusējot — ar sirdi un dvēseli, nēsājot Latvijas karogus, velkot tautastērpus, izdalot lapiņas ar informāciju par Baltijas tautām un viņu apspiesto stāvokli aiz dzelzs priekškara. Viņi klusi lūdza Dievu par Latvijas labklājību un dziedāja latviešu dziesmas, lai uzturētu savas saites ar dzimteni. Dievs tomēr uzklausīja latviešu tautas lūgumu un atdeva tai savu brīvību un godu.


  1. ↑ Lācis J. Mūža meža maldi. [Mineapolisa:] Tilta apgāds, 1970.
  2. ↑ ITAMARATY. Vēstules starp Brazīliju un Latviju. Vēstures un diplomātisko dokumentu centra (Centro de História e Documentação Diplomática) arhīvs Fundação Alexandre de Gusmão — FUNAG Riodežaneiro Brazīlijā. 11.11.1932, Nr. 7458; 23.01.1933, Nr. 7421.
  3. ↑ Vairāk informācijas par arhīva materiāliem — rakstot uz e-pastu: dainagutmanis@yahoo.com.br.
  4. ↑ Prestes e o levante comunista, skatīt internetā: http://educaterra.terra.com.br/voltaire/brasil/2004/ 08/23/000.htm, aplūkots 2011. gada 4. septembrī.
  5. ↑ Oliņš, 27.11.1935, Nr. 6665.
  6. ↑ Brazīliešu integrālistu partija (http://lv.wikipedia.org/wiki/Brazīliešu_integrālistu_partija, aplūkots 2011. gada 4. septembrī).
  7. ↑ Oliņš, 22.10.1938, Nr. 6671.
  8. ↑ Oliņš, 20.05.1939, Nr. 6681.
  9. ↑ Oliņš, 22.06.1940, Nr. 6689 un 6690.
  10. ↑ Oliņš, 23.07.1940, Nr. 6715; 30.07.1940, Nr. 6912 un 6913; 8.08.1940, Nr. 6914; ITAMARATY, 23.07.1940, Nr. 7486 un 7487.
  11. ↑ Oliņš, 09.11.1940, Nr. 6702–6707.
  12. ↑ ITAMARATY. Vēstules starp Brazīliju un Latviju. Vēstures un diplomātisko dokumentu centra (Centro de História e Documentação Diplomática) arhīvs Fundação Alexandre de Gusmão — FUNAG Riodežaneiro Brazīlijā, 17.08.1940 un 29.09.1940.
  13. ↑ Oliņš, 27.12.1941, Nr. 6915.
  14. ↑ Oliņš, 06.08.1942, Nr. 6727.
  15. ↑ Oliņš, 06.12.1946, Nr. 6920.
  16. ↑ Oliņš, 28.11.1947, Nr. 6597.
  17. ↑ Oliņš, 30.09.1953, Nr. 6835–6844.
  18. ↑ Skatīt: Le Monde, Paris, 6.02.1961; Jornal do Brasil, Rio, 4.02.1961; Jornal do Comercio, Rio, 21.02.1961; Jornal do Brasil, Rio, 21.02.1961.
  19. ↑ Oliņš, 08.02.1961, Nr. 6871.
  20. ↑ Política Externa Independente (http://pt.wikipedia.org/wiki/Política_externa_independente, aplūkots 2011. gada 4. septembrī).
  21. ↑ Skatīt: http://en.wikipedia.org/wiki/Jânio_Quadros.
  22. ↑ Oliņš, 11.03.1961, Nr. 6570, 6566 un 6567.
  23. ↑ Tribuna da Imprensa, 14.03.1961; Correio da Manhã, 14.03.1961; Jornal do Brasil, 15.03.1961.
  24. ↑ Oliņš, 13.04.1961, Nr. 6572, 6573 un 6574; 21.05.1961, Nr. 6575, 6576 un 6577; 12.12.1961, Nr. 6578, 6579 un 6580.
  25. ↑ Rūsiņš, 02.11.1963, Nr. 7187.
  26. ↑ Rūsiņš, 13.05.1965, Nr. 6978 un 6979.
  27. ↑ Rūsiņš Alfreds // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  28. ↑ Rūsiņš, 13.06.1964, Nr. 6995–7011.
  29. ↑ Skatīt: http://en.wikipedia.org/wiki/1964_Brazilian_coup_d\'état, aplūkots 2011. gada 4. septembrī.
  30. ↑ Rūsiņš, 20.04.1964, Nr. 6988.
  31. ↑ Rūsiņš, 30.01.1966, Nr. 7137.
  32. ↑ Rūsiņš, 14.01.1971, Nr. 6964.
  33. ↑ Rūsiņš, 22.04.1970, Nr. 6942.
  34. ↑ Oliņš, 18.03.1943, Nr. 6622.
  35. ↑ Baltijas valstu draugu biedrība // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  36. ↑ Brazīlijas Latviešu palīdzības komiteja // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  37. ↑ Daugavas Vanagi // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  38. ↑ Ļavāns Pēteris // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  39. ↑ Latviešu apvienība Brazīlijā // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  40. ↑ Latvijas dibināšanas 50 gadu atcere // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  41. ↑ Latviešu brazīliešu apvienība // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  42. ↑ PBLA vēsturi skatīt internetā: http://www.pbla.lv/?p=8.
  43. ↑ Baltiešu valstu tiesību atgūšanas komiteja // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  44. ↑ Latviešu kultūras centrs Brazīlijā // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.
  45. ↑ Ibid.
Saturs iegūts no "http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=187498&oldid=16509"