Bīstams, svēts, skaists laiks
|
Dzirdēju, ka jūs esot bijusi barikāžu dalībniece. Kas jūs uz to pamudināja?
Braucu uz Rīgu, zinot, ka Latvijas neatkarībai draud briesmas. Pamudināja mani nacionālās jūtas. Mani senči vienmēr cīnījušies par Latviju — onkulis krita cīņā pret Bermontu 1919. gadā, tētis bija aizsargs un septiņus gadus pavadīja Sibīrijā. Visus krievu okupācijas gadus esmu jutusi svešās varas klātbūtni. Tāpēc biju LNNK biedre.
Cik ilgi bijāt Rīgā?
Biju divas reizes. Vienreiz aizbraucu kopā ar darba biedrenēm no Limbažu Filca fabrikas. Nakti pavadījām pie ugunskura. Dziedājām kopā ar Imantu Skuju saksofona pavadībā. Mācīju viņam "No Rīgas iet vilciens uz Valku". Otru reizi biju dienā, kad vajadzēja notikt interfrontes mītiņam.
Kādus spilgtākos notikumus atceraties?
Kopumā atceros to lielo ģimeniskumu un pleca sajūtu, kas valdīja. Sarunājās pavisam sveši cilvēki. Pie mūsu grupiņas pienāca veca mammīte un aicināja visus sev līdzi. Viņa bija sagatavojusi pusdienu galdu kādā palielā telpā Brīvības ielā — pavisam svešiem cilvēkiem. Kā baigu biedu par esošā nopietnību atceros uz Vecmīlgrāvja tilta sašauto autobusu. Nekad dzīvē neesmu redzējusi tik milzīgu smago tehniku kā to, kas bija novietota pie Ministru Padomes.
Ko izjūtat šodien, atceroties 1991. gada janvāra dienas?
Sajūtu, ka tas bija bīstams, bet svēts un arī skaists laiks Latvijas vienotībai. Nožēlu, ka laikam nekad vairs neizjutīsim tik lielu tautas vienotību un cilvēku labestību.
Pierakstījusi Z. Sirmā
