Visiem bija viena rūpe
|
Kāpēc jūs piedalījāties barikādēs?
Tajā laikā es mācījos Latvijas universitātē, un, kā zināms, studenti ir ļoti aktīvi un atsaucīgi cilvēki. Gāja lielākā daļa, un gājām arī mēs.
Kā jūs jutāties, kad bijāt tur?
Es nedomāju par to, kā es jūtos, mani interesēja galarezultāts.
Daudzi uzskata, ka mūsdienu jaunatne nav patriotiska. Vai daudz jauniešu piedalījās barikādēs?
Barikādēs piedalījās ļoti daudz jauniešu, gan skolēni, gan studenti.
Cik aktīvi bija krāslavieši? Kas no mūsu pilsētas iedzīvotājiem piedalījās barikādēs?
To es nevaru konkrēti pateikt, bet daudzus krāslaviešus es tur satiku.
Jūsu iespaidi? Pastāstiet sīkāk.
Tad bija sajūta, ka cilvēki ir ļoti saliedēti, draudzīgi un izpalīdzīgi. Visiem bija viena rūpe — mūsu valsts drošība un neatkarība. Katrs jutās atbildīgs par saviem tuviniekiem, radiniekiem, sev pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem. Šķiet, ka tajās dienās svešs kļuva skopums, naids un cietsirdība. Gribējās palīdzēt, teikt labus vārdus, pasargāt no ļaunā. Bija pazudusi tā barjera, kas ikdienā valda starp cilvēkiem. Rīga bija mainījusies, un mainījusies uz labo pusi. Tā bija kā viena liela saime vārda tiešā nozīmē. Cilvēki bija ļoti emocionāli, satraukušies, bet pārliecināti par to, ka rīkojas pareizi, būvējot barikādes un sargājot savu valsti un tās tautu.
Jūsu ģimenes attieksme pret to, ka bijāt barikāžu dalībniece?
Viņi ļoti pārdzīvoja, sūtīja produktus.
1991. gadā mūsu valsts kļuva neatkarīga. Vai tādu jūs gribētu redzēt brīvu Latviju?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Jo ne jau vienmēr, ko grib redzēt, tas arī sanāk.
Kādu jūs redzat Latvijas nākotni?
Man ir grūti iedomāties. Vispār es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ir romantiķi, esmu reāliste, un redzu diezgan drūmu ainu.
Pierakstījusi E. Jankeviča
