Bedre
|
Rīts, parasts rīts. Ieslēdzu televizoru. Viļņa. Asiņaina un bezpalīdzīga. Mana sirds sāk sāpīgi pukstēt. Telefona zvans — mani izsauc tumsā un liek iet ar domām, atgriezīšos vai atstāšu savus bērnus un sievu uz mūžu. Asaras acīs, un tādi mēs braucam. Es esmu tētis un nopelniem bagāts bobsleja treneris. Kādēļ notika 1991. gadā barikādes? Kādēļ? To grūti atbildēt man — parastam latviešu vīram. Kā atminu, tās notika tādēļ, ka tā bija tāda veida cīņa par brīvību, jo bija pienācis laiks, kad Padomju Savienībā viss sāka jukt ārā.
Es stāvēju ar savas sievas tēvu Jāni Akmentiņu pie Ministru Padomes un Doma laukumā, Vecrīgā.
Uz šo bedri brauca brīvprātīgie, visvairāk no laukiem. Tie bija spēka un dusmu pilni. Viņi sabrauca ar lielo tehniku, traktoriem, "KAMAZiem", viņi to visu aplika riņķī, lai armija nevar ar tankiem iebraukt un ar kājniekiem ienākt. Vēlāk sāka vest malku. Sāka kurināt ugunskurus. Veda pamatu paneļus, puikām bija savi gāzu baloniņi, lai varētu aizsargāties no pretiniekiem.
Bez savām vienībām neiztikt. Rubikam pakļautie omonieši braukāja un dzenāja visus, ālējās un šāva.
Mans brālis Dainis Vanuška dežurēja pie televīzijas torņa. Kopš šī notikuma viņa dzīve ir mainījusies. Viņam ir ļoti smaga un neārstējama trauma.
Lielu darbu ieguldīja mani audzēkņi — bobslejisti, kas, neskatoties uz trūcīgo bruņojumu, spēja aizstāvēties un turēties. Pēc brīvības atjaunošanas mani bobsleja audzēkņi izgāja speciālus kursus un tika pieņemti valdības apsardzē. Manam audzēknim Vītolam ir pašam sava apsardzes firma.
Cilvēki tādā veidā, kā saka, izcīnīja brīvību bez pārāk lielas asins izliešanas.
Šis laiks. Neaizmirstams un nepārspējams.
Pierakstījusi H. Vanuška
