Beidzās ar kāzām

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 3. marts, plkst. 15.33, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)


Mani sauc Zane. Es dzīvoju mazā ostas pilsētiņā Pāvilostā, Liepājas rajonā. Iztaujājot savu tēti Vari Vīgantu, kurš arī piedalījās šajās barikādēs, es uzzināju daudz ko jaunu. Par to es arī tagad pastāstīšu.

1991. gada janvārī turpinājās latviešu tautas brīvības cīņas. Latvieši, zinādami, ka viņiem nav tik daudz karavīru un tanku, ko likt pretī padomijas karaspēkam, brauca uz Rīgu aizstāvēt savas valsts neatkarību pašu spēkiem. Rīgas ielas tika aizsprostotas ar visdažādāko lauksaimniecības tehniku — traktoriem, kombainiem, kultivētājiem, kuļmašīnām, ar būvniecības materiāliem — betonu, kaļķakmeni, akmeņiem, baļķiem, dēļiem. Tika atstātas tikai mazas spraudziņas, pa kurām pārvietoties cilvēkiem. Visi bija apņēmības pilni un gaidīja, kas būs.

Barikāžu dalībnieki bija sadalījušies pa grupām. Grupa veidojās no cilvēkiem, kuri bija pēc pašu gribas apvienojušies un kā vienota draugu saime sēdēja un sargāja Rīgu. Rīgas centrs tika sadalīts pa rajoniem, un katru no tiem sargāja kāda grupa. Katras grupas uzdevums bija sargāt savu rajonu un neizlaist to no acīm ne mirkli. Kaut arī visapkārt bija nemierīgs gars un granda sprādzieni, tomēr sargātāji, pakļaudami sevi briesmām, atradās postenī caurām dienām un naktīm.

No Pāvilostas Rīgu sargāt tētis nebrauca viens pats, brauca veselas divas grupas. Tētis brauca kopā ar pirmo. Katrā grupā bija apmēram 40 cilvēku, kuri sargāja veselu diennakti uz maiņām. Grupa, kurā bija mans tētis, apsargāja teritoriju ap Pulvertorni. Viņi palīdzēja gan novietot mašīnas uz ielām, gan sakraut ķieģeļus un arī betona bluķus uz tām. Pazīstamākie cilvēki šajā grupā bija Smaida Eglīte, Antons Kalniņš, Haralds Lukšēvics, Osvalds Grīnbergs, Ilgonis Vīgants, Aivars Deviņš.

Uz barikādēm nācās saskarties arī ar pretinieku bruņotiem uzbrukumiem. Vienā no tiem tika ievainots pāvilostnieks Dagnis Ozols, kuru tūlīt pat ar rīdzinieku palīdzību nogādāja mediķu aprūpē. Tur viņš iepazinās ar lauku medmāsu — tagadējo dzīvesbiedri. Pēc diezgan ilgas slimošanas Dagnis izveseļojās un tagad kopā ar ģimeni dzīvo Pāvilostā.

Vecrīgā cauru diennakti dega ugunskuri, gaiss pildījās ar dūmu smārdu. Bet ar ugunskuriem vien nepietika, lai pārciestu salu. Paši rīdzinieki, kuri personisku apstākļu dēļ nevarēja piedalīties, nepārtraukti nesa gan tēju, gan karstu kafiju, gan maizītes un pat cigaretes, nesa malku, cik katrs spēja, pusdienas un arī vakariņas. Pēc šādas rīcības droši var secināt, ka rīdzinieki bija ļoti atsaucīgi. Daļa sargātāju to uztvēra kā samaksu vai atlīdzību par pilsētas glābšanu, daļa uzskatīja, ka tā nav tikai rīdzinieku pilsēta vien, bet gan visas Latvijas galvaspilsēta, par kuras sargāšanu nav vajadzīga ne samaksa, ne atlīdzība.

Un tā 1991. gadā šie neapbruņotie cilvēki, pakļaudami sevi un savu dzīvību briesmām, tomēr nosargāja savu Dzimteni. Pēc ilgām un saspringtām sarunām 1991. gada 21. augustā Latvija tika pasludināta par brīvu valsti.

Aptaujājot vēl citus, kas piedalījās barikādēs, es uzzināju: ja atkal valsts nonāktu līdzīgā situācijā, tad šo cilvēku rīcība nemainītos.