923766

Jānis Škapars

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 5. oktobris, Nr. 190

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 190 Datums: 05.10.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 3 Virsraksts: VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS (4) Papild­virsraksts: (Nobeigums) Rubrika: Tēmas: Literatūras vēsture — jauna pieeja Nozares: Kultūra un māksla Politika Vēsture Organizācijas: LKP Centrālā Komiteja Latvijas PSR Rakstnieku savienība Mediji: Cilvēki: Ludmila Azarova, Ingrīda Burāne, V. I. Ļeņins, Ēvalds Papiņš, Ojārs Vācietis Vietas: Rīga Notikums: "Padomju Jaunatne" sāk publicēt Jāņa Škapara apjomīgo pētījumu par tautas garīgās pretošanās kustību «Vācietis un viņa laiks» Gads: 1988

Nepavisam negribu spodrināt sevi. Redaktors šinī peklē eņģelis nevarēja būt. Turklāt redaktors autoritārismā dzīvoja «kapātas sliekas dzīvi» (O. Vācietis). Šķiet, ka minētie raksti arī «Padomju Jaunatnei» bija pēdējais vai priekšpēdējais piliens, pēc kuriem citā darbā nācās pāriet gan redaktoram Papiņam, gan atbildīgajai sekretārei Burānei. Katrā ziņā pār šim publikācijām kādā no CK sanāksmēm gruva spēcīgi pērkoņi.

Dīvainākais ir tas, ka mēs ar Vācieti šo gadījumu netikām ne reizes pārrunājuši. Man radās iespaids, ka viņš tādu «sīkumu» pat nepamanīja. Kāda starpība, vai raksts ir «LM» vai «Padomju Jaunatnē». Turklāt manas attiecības ar Ojāru bija ciešas, neformālas. Tanī laikā, kad cilvēkus savstarpēji atsaldēja birokrātisms, kad darbdiena saplūkāja un izsūca pēdējo no tevis, Ojāra dvēseliskums dzīvināja. Zvana telefons, paņem klausuli, un bez kāda «sveiki» vai «labvakar» atskan mazliet aizlauzta balss: «Jančuk, gribi, es tev nolasīšu dzejoli.»

Dažam pārnopietnam lasītājam tas var arī nepatikt, taču man gribas nodot atklātībai kādu intīmāku Vācieša vēstulīti. Tā nerisina grūtas problēmas, bet man ir tuva ar savu rotaļīgumu un cilvēcisko siltumu, kas ir zīmīga viņa rakstura līnija. Vienā no visagrīnākajām «LM» ekoloģiskajām akcijām pa Rīgas apkaimes mežniecībām 1975. gada augustā piedalījās arī O. Vācietis un L. Azarova. Kaut gan mums vēl nebija nekādas informācijas, jo ekoloģiskie dati tolaik bija slepeni, taču urbanizācijas pēdas bija acīm redzamas. Brauciens bija arī aizrautīgs un piedzīvojumiem bagāts. Daba jau vienmēr «uzpumpē» dzīvību. To apliecināja arī Ojāra vēstulītes rotaļīgais tonis.

«7. augustā.

§ 1. Sveiks, Janci!

§ 2. Tā, kā Tu pirmdien nebūsi Rīgā.

§ 3. Tā, kā es otrdien nebūšu Rīgā.

§ 4. Norunāto sūtu pa pastu.

 § 5. Lai Tu jau otrdien saņemtu.

§ 6. Brauciens bija foršs.

§ 7. Es kaut ko šai ziņā rakstīšu.

§ 8. Aizsūtu dzejoli, kam nav tiešs sakars.

§ 9. Bet netiešs ir, jo te jau tās savas apkārtnes mīlēšana sākas.

§ 10. Dzīvo lēkādams.

§ 11.

P. S. Lūdzu pievērst uzmanību pastmarkām.»

Dabas sūro problemātiku es mācījos no Vācieša. Domāju, ka viņš viens no pirmajiem apjauta cilvēka un dabas attiecību traģiku. Dzejnieks pilnīgi atmeta dabas sentimentālu apjūsmošanu, bet savu pielūgsmi un mīlestību pret dabu izteica caur sāpi, brīdinājumu un bažām. Piecdesmito gadu cilvēku — «dabas kroni» — viņš atbilstoši realitātei nocēla vandaļu un barbaru kārtā. Un tie nebija intuīcijas vai emociju gājieni. Par ekoloģijas briestošo krīzi Vācietis bija pamatīgi informēts, bet daba vienmēr ir bijusi viņa poētikas būtiska sastāvdaļa. Tikšanās reizēs viņš mēdza stāstīt un lasīt par dabu. Izteica savu satraukumu. Atceros — atskaņoja putnu balsis.

Jau septiņdesmito gadu beigās man bija ideja rakstīt par ekoloģiju, izmantojot Vācieša krājuma «Zibens pareizrakstība» atziņas. Ir saglabājušās piezīmes un izraksti. Taču redaktora nedienas un «LM» nepārtrauktie konflikti ar ortodoksiem un doktrināriem paņēma visu enerģiju, un nodomus nācās atlikt uz vairākiem gadiem. 1982. gadā mēs jau bijām pabeiguši diskusiju «Mūsdienu cilvēks — dzīvē un mākslā» un gatavojāmies plašai pārrunai par ekoloģiju. Ar Ojāru bija norunāts par rakstu, kaut arī zinājām, ka uz viņu paļauties necik nevarēja. Pirmā publikācija tika sagatavota «Līgo» numuram. Bet maija sākumā notika diskusijas dalībnieku sanāksme, uz kuru dzejnieks neatnāca. Es gribētu publicēt vēstuli, kuru es atradu savos materiālos. Vēstulei nav paraksta, taču, spriežot pēc stila, tā ir no Ojāra.

«Rīga, 3. V 82.

Janci, sanāksmes laikā es būšu projām, bet galveno sakāmo (ar ko, manuprāt, jāsāk) Tu jau esi pasacījis. Visas mūsu nelaimes šinī ziņā ir — runāt no sākuma par visu, aptvert neaptveramo, un nekas neiznāk. Šaut ar šauteni bez tēmēkļa. No šķūnīša pļavā trāpām, bet no pļavas šķūnītī nemaz. Ja es pareizi saprotu, tad kopsanākšana izpaudīsies ne tikai koprunāšanā, bet arī avīzē. Kozmu Prutkovu nevajag, bet knibināties arī nav jēgas. Es tikai domāju, ka man efektīvāk būtu, ja tā ir «Cīņa», bet, ja Tu gribi, tad taču zini, kam pieder manas simpātijas vispirms. Tēzes ir tādas: anšlāgs «Rīga — zaļa pilsēta». Muldēšana. Rīgas zaļumu katru gadu kļūst mazāk par 20%. Neskatoties uz tik tīkamu acij bērneļu iešanu ar kociņu rokā. Stādīšanas tikumību un laušanas barbarismu. Tautu draudzība ir supersvarīga lieta, bet mēs būsim spiesti vienam otram biedram atgādināt, ka šeit ne džungļi, ne arī kolonija. Pēc tam man gribētos ar vienu rāvienu (praktiski uz to tikai pablenzīs, ne vairāk) paskatīties — cik ideālā stāvoklī ir likums «tu atbildi» un «tu dari». Attiecības ir ārpus kritērijiem. Cik ceriņi stāv vāzē. Tu zini, bet viņu laušanu propagandē TV un Latvijas radio. Vandalisma everesti jau ir pagājuši, bet lauž gan un ilgi šitais vandalisms iekšās tupēs. Un vēl viena dikti svarīga lieta — vai b. Voss, devīgi attaisīdams durvis intūristiem, ir padomājis ne vien par viņu labklājību? Kaut vai par elementāru. Pats galvenais — par mums pašiem. Dikti sapucējušies un labi apgādājušies, mēs kļūstam mašīnvergi un zaudējam tikumību.

Visu nevar pateikt, Janci.»

*

Par Vācieti rakstīt šinī metamorfozēm pārpilnajā laikā ir velnišķīgi grūti. Tu atkal un atkal tieci ierauts trakajā karuselī. Nepārtraukti «lec» ārā no stila. Un šis ir vienīgais gadījums, kad man gribas vainot dzejnieku pašu. Viņa neparasti ietilpīgo dvēseli, kurā verd un mutuļo visas pasaules kolīzijas.

Turklāt Vācietis bija konfrontācijas dzejnieks. Viņš bija kontrā tam laikmetam, ko mēs tagad mēdzam dēvēt par stagnatīvo, brežņeviādi, neostaļinismu. Viņš bija kontrā vardarbībai, patvaļai, cilvēciskā iznīdēšanai cilvēkā. Vācietis bija un palika garīgās pretošanās līderis. Diemžēl — nereti bez sekotājiem. Tāpēc viņa garīgā esamība vedina uz sūrām domām. Gan par varas uzurpatoriem, gan inteliģences vēsturiskajiem zigzagiem. Vācieša sakarībā gribēju rast atbildi vismaz uz dažiem garīgās kultūras «kāpēc?». Kāpēc garīgās pretošanās kustība septiņdesmitajos gados apsīka un pārtrūka? Kāpēc Vācietis palika viens?

Diemžēl staļinisms un brežņevisms pārlauza latviešu rakstniecības mugurkaulu. Pārlauza un pārtapināja kuprītī. Ne jau rakstnieku vien. Tapa inteliģents kuprītis. Un nevis kā izņēmums, bet daudzskaitlīgi. Tagad bieži dzird jēdzienus: «deportācija», «fiziska iznīcināšana», «garīgā emigrācija», pat «dzīvo miroņu valstība». Taču, kaut arī tās ir acīm redzamas un traģiskas akcijas, tās visā pilnībā neatklāj despotiski autoritārā režīma ļaundarības metastāzes.

Autoritārisms saskaldīja rakstniecību, uzkurināja iekšējos antagonismus, deformēja radošo personību. Pēc sava ģīmja un līdzības tas izskoloja un izkaldināja autoritāru ideologu un autoritāru personību. Arī autoritāru rakstnieku. Stoisku cilvēku — konservantu, kareivīgu, pat agresīvu autoritāras varas un ideoloģijas balstītāju. Cietu, nereti taranējošu personību. Viņi izmēza autoritāros tempļus no «buržuāziskā nacionālisma» un citiem ismiem, uzkurināja ideoloģisko cīņu. Mākslas jomā dažs labs no viņiem bija «spilgta personība», kas lieliski pārzināja literatūras, estētikas un politikas sarežģīto klaviatūru. Sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā profesionālais doktrinārs pātagoja O. Vācieti un viņa domubiedrus vienotā frontē ar autoritāro rakstnieku. Citējumi, ko sniedzu šinī rakstā, ir visai skops un maigs atgādinājums par «taisno un pareizo» akcijām pret «pazudušajām avīm».

Taču Vācieša sakarībā mani vēl vairāk nodarbina cits inteliģences «kuprītis» — konformisms. Monoideoloģijas valdonība, agresivitāte un ļaunums pret jauno, neparasto, citādo — šo mākslas «alfu un omegu» — tas nomērdēja patstāvīgi domājošu personību. Dzima izdabāšanas un pielāgošanās māksla. Problēmas dramatisms ir vēl tanī apstāklī, ka konformistu vairums ir Vācieša sekotāji, domubiedri, piekritēji, cienītāji, pat pielūdzēji. Lai man piedod doktrinārs «nemarksistiskos» lēcienus pa vēstures griežiem, bet konformisms stipri atgādina sensenās leģendas par Jēzu Kristu un viņa mācekļiem. Ja gribat — arī Ļeņina domubiedrus, kas piekāpjoties, izlīgstot, slēdzot darījumus, nodeva svētu lietu.

Es netiecos apgalvot, ka konformists nodeva Vācieti. Tas būtu pārāk stipri teikts un pārāk lineāri tēmēts. Taču garīgās esamības jomā konformists ir nāvīgs tieši ar savu šķietami nevainīgo un pašsaprotamo izlīgšanu un piekāpšanos. Tas viss taču šķiet tik cilvēciski. Un galu galā samierinās ar visu, pierod pie visa. Gan dvēseles, gan miesas izvarošanas. Cik gan bieži birokrāts un despots nav uzvaroši slājis cauri šai te konformisma biežņai.

Un, lūdzami, neuztveriet manis teikto kā zaimus vai nievas inteliģencei un rakstniecībai. Kupris ir mūsu kopīgā traģēdija. Tautas traģēdija. Es nenācu arī kā tiesātājs, bet līdzvainīgais. Un vispār, ja kāds iesauktos: kas ir bez vainas, lai met akmeni pirmais (!), diez vai kāds atrastos. Varbūt nedaudzi būtu. Taču sabiedrība ir deformējusies dziļi un visaptveroši. Tāpēc akmeņi jāmet! Jāmet grēciniekiem pašiem! Nebaidoties trāpīt arī sev. Velti cerēt, ka mēs tikai celsim un celsim. Tā jau mēs cēlām un staļinisko despotismu pārbūvējām brežņeviskajā. Jaunais organisms nebūs dzīvotspējīgs, ja mēs neuzšķērdīsim vecos augoņus. Atdzimšanas vārdā mums ir jāizcieš šķīstīšanās un attīrīšanās mokas. Un Vācietis lai mums ir atskaites punkts, soģis un pravietis!

Jā, soģis un pravietis. Jo Vācietis monoideoloģijas valdonībā saglabāja personības pašcieņu, patību, suverenitāti. Domas brīvību. Šķīstu dvēseli un sirdsapziņu, taisnības, patiesības un cilvēcības balsi. Viņš bija viens no nedaudzajiem, kas nebaidījās mesties peklē, cirst līdz serdei. Ārdīt pastaros perēkļus. Taču tā dēļ, tā vārdā nepietika rakstīt vien sirsnīgi un no sirds, kā to latvieši bija paraduši. Sirdi nācās izraut, asinis izšļākt! Ar otro, trešo, ar aizpēdīgo elpu saukt, celt un modināt letarģijā grimušos! Tāda pašsadedzināšanās intonācija caurauž visu viņa astoņdesmito gadu poētiku. It īpaši «Nolemtībā» apkopotos dzejojumus.

Mans stāstījums ir mana versija par Vācieti. Mans redzējums. Manas izjūtas. Noslēdzot apceri, es jautāju sev: kas no dzejnieka visspēcīgāk ir iecirties tevī. Dīvaini — bēres. Tā saltā decembra diena. Nebeidzamā cilvēku straume ap melnīgsnējo Universitāti. Jauni un veci, inteliģence un strādnieki, vīri un sievas, puiši un meitenes no republikas malu malām. Alma Mater kaut ko tādu pieredz pirmo reizi. Kultūras templis. Aula. Sveces. Ziedi, ziedi. Tauta atvadās no sava dzejnieka. Atdod devējam mīlestību. Iet un stāj. Iet un stāj gluži kā pie altāra vai senas upurvietas.

Cilvēka nāvē mīt lielā filozofija par pasaules galu. Dzejnieka mūžs noslēdzies. Dzejnieks miris. Aizgājis. Taču ar Vācieti notika citādi. Viņš dzīvoja citādi un aizgāja citādi. Mirstot augšāmcēlās. Garīgais attīrījās no laicīgā, pasaulīgā, sadzīviskā, pacēlās tam pāri, vijās augšup. Manā acu priekšā vēl šodien ir bezgalgarā Ļeņina iela — Rīgas galvenā maģistrāle. Klusa, tukša. Bija rimusi motoru rūkoņa, klusēja cilvēki. Ļeņina iela atdota vienīgi dzejniekam un bēru procesijai. Vācieša bēres man mazāk saistījās ar izmisumu, sāpēm, nedzēšamu zaudējumu. Es nevaru rast atbildi, kas tas ir? Tā ir mīkla, kuru es varu vienīgi minēt. Varbūt triumfs! Nē, tas nelīdzinās karavadoņa triumfam pēc asiņainas kaujas. Tas varētu būt cilvēcības un garīguma triumfs. Pravieša triumfs, kas tautai bija atdevis savu mīlestību, asinis un mūžu.