013570

[[20191111|]]

Padomju okupācijas režīms Latvijā: Finanšu politika un tās rezultāti

Gatis Krūmiņš Vidzemes Augstskolas rektors, dr. hist., asociētais profesors, HESPI vadošais pētnieks

Kā zināms, daudzas valstis, kas zaudēja savu neatkarību Otrā pasaules kara laikā, to atguva diezgan drīz, faktiski pēc kara jau 1944. - 1945. gadā. Daļai no Centrāleiropas valstīm tika uzspiests arī padomju ekonomikas modelis, taču vismaz šķietamu valsts suverenitāti tās saglabāja. Bet mēs, trīs Baltijas valstis, nonācām īpašā situācijā – ģeogrāfiski un ekonomiski gandrīz pusgadsimtu mēs bijām daļa no PSRS. Tas ir ļoti ilgs laiks. Šogad aprit 80 gadi kopš 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta, kas bija katalizators Baltijas okupācijai 1940. gadā, un mēs atzīmēsim arī 30-to gadadienu kopš Baltijas ceļa notikumiem, kad pirmo reizi vienoti starptautiskajai sabiedrībai parādījām, ka padomju okupācija mums ir nepieņemama. Lai arī kopš Atmodas ir pagājuši jau trīs gadu desmiti, padomju okupācijas radītais mantojums mums liek par to runāt vēl un vēl. Kāpēc? Jo okupācijas sekas joprojām pamanāmas vai ik uz soļa, un dažas no tām mēs labāk pamanām no lielākas vēsturiskās distances.

Izvērtējot, kādas bija sekas PSRS politikai okupētajā Baltijā no tautsaimniecības perspektīvas, kā pirmo faktoru jāakcentē dziļo integrāciju PSRS finanšu un ekonomikas sistēmās. Ne fiziskas, ne ekonomiskas robežas starp Baltiju un PSRS nepastāvēja, un tas radīja ļoti smagus blakusefektus gan ekonomikā un mūsu tautsaimniecības struktūrā, gan arī citās jomās, piemēram, demogrāfijā un vides aizsardzībā. Lauksaimniecības kolektivizācija, militāri rūpnieciskā kompleksa un industrijas degradēta un piesārņota vide, dramatiskas izmaiņas iedzīvotāju etniskajā sastāvā2 ir spilgti piemēri, kuru sekas nevar nepamanīt arī mūsdienās.

Dziļa integrācija padomju sistēmā skāra arī finanšu sektoru. Padomju finanšu politika bija izteikti centralizēta, savienoto republiku vadībai nebija nekādas reālas teikšanas par finanšu makro politiku – cik un kādi nodokļi tiks ieviesti, cik daudz no ieņemtās naudas tiks tērēts konkrētās republikas teritorijā un cik aiz tās robežām. Lai arī oficiāli katrai PSRS republikai skaitījās savs budžets, par kuru lēma konkrētās republikas parlaments, tomēr realitātē tikpat liela fikcija bija gan budžets, gan parlaments (Augstākā padome). De facto Latvijas PSR budžets bija ļoti cieši saistīts ar PSRS budžetu, tik pat lielā mērā, kā PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris ar pašu PSRS centrālo (valsts) banku. No grāmatvedības uzskaites viedokļa PSRS okupācijas periodā Latvijas PSR finanšu plūsmas tika organizētas un kontrolētas ar divu budžetu starpniecību – Latvijas PSR budžetu un PSRS centrālo budžetu, taču mūsdienās priekšstatu par reālo situāciju var iegūt vienīgi analizējot abas šo budžetu plūsmas kompleksi. Var visai droši apgalvot, ka par tiem PSRS budžeta izdevumiem Latvijā, kas bija attiecināmi uz PSRS armiju un Valsts drošības komiteju (VDK), vietējā valdība netika pat informēta. Šī informācija bija klasificēta slepenības augstākajā pakāpē.

Analizējot finanšu plūsmas Latvijas teritorijā, ir jāizdara divi galvenie secinājumi: ieņēmumi no Latvijas teritorijas bija ievērojami lielāki nekā izdevumi tajā, un “slepenās” naudas plūsmas, kas gāja caur PSRS budžetu, bija ļoti lielas.

Tas, cik liela naudas plūsma tika novirzīta uz PSRS un cik liela uz republikānisko budžetu, dažādos laika posmos būtiski atšķīrās. Neapšaubāmi visdziļākā integrācija un kontrole no PSRS puses bija Josifa Staļina valdīšanas laikā, kad pat līdz 75 % no visām naudas plūsmām tika novirzīta caur PSRS budžetu. Pēc J. Staļina nāves (1953. gadā) un dažus gadus vēlāk Ņikitas Hruščova īstenotajām decentralizācijas reformām naudas plūsmas starp centrālo un republikānisko budžetu dalījās aptuveni uz pusēm, bet, sākot no 60. gadu otro pusi, centralizācijas tendences atkal pieauga (Leonīda Brežņeva laiks). Kārtējie soļi decentralizācijas virzienā tika sperti 80. gados, kas atspoguļojās arī naudas plūsmās.

1. attēls

PSRS budžeta ieņēmumi un izdevumi Latvijas teritorijā (1976. – 1990., miljonos rubļu) Kopumā Latvijas pēckara okupācijas periodā no 1946. līdz 1990. gadam apmēram puse no ieņemtās naudas tika novirzīta uz Latvijas PSR budžetu, kamēr otra puse – uz PSRS budžetu.

2. attēls

No Latvijas PSR gūto ieņēmumu sadalījums starp Latvijas PSR un PSRS budžetu 1946. – 1990. (kopā 84,9 miljardi rbļ.)

Līdz ar to Latvijas teritorijā īstenoto finanšu politiku varam uzskatīt kā koloniālu5 - teritorija tika ekspluatēta un ievērojama daļa no tajā gūtajiem ieņēmumiem tika aizpludināti uz koloniālo lielvalsti, kur arī daļēji tika iztērēti. Kādiem mērķiem – lai arī Maskavā PSRS laika finanšu dokumenti joprojām tiek turēti stingrā slepenībā, mēs varam visai droši teikt, ka tās bija milzīgās militārās ambīcijas, PSRS atbalsts dažādām valstīm, lai nopirktu to balsis ANO, un vēl daudzas citas lietas, piemēram, karš Afganistānā 80. gados.

Maldīgu priekšstatu par PSRS finanšu politiku Latvijā varam gūt, ja kā avotus izmantojam PSRS laika zinātnisko un uzziņu literatūru, laikrakstus vai oficiāli pieejamos dokumentus, piemēram, Latvijas PSR budžeta atspoguļojumu, ko formāli apstiprināja Latvijas PSR Augstākā padome. Šajā budžetā viena no pozīcijām ir “dotācija no PSRS budžeta”. Šo pozīciju kā argumentāciju joprojām izmanto tie spēki, kas PSRS okupācijas periodu Baltijā joprojām mēģina pozicionēt kā “veiksmes stāstu”. Nav noslēpums, ka šajā gadījuma mēs runājam par Krievijas esošo politisko eliti un tās kontrolētajiem medijiem. Jā, šāda dotācijas pozīcija budžetā eksistēja, taču, kā redzams 3. attēlā, šī “veiksmes stāsta” viedokļa paudēji „aizmirst” runāt par 40,6 miljardiem rbļ. (48% no ieņēmumiem Latvijas PSR!), kuri vispirms tika paņemti. Skaidrs, ka no tik daudz paņemtās naudas kaut kāda daļa bija jāatgriež atpakaļ. Tā rezultātā 14,5 miljardi rbļ., jeb 18% no visiem ieņēmumiem Latvijas teritorijā palika tērēšanai PSRS, bet otra daļa – 12,8 miljardi tika atgriezta dažādu dotāciju un investīciju veidā.

3. attēls

No Latvijas PSR gūto ieņēmumu sadalījums 1946. – 1990.6

Dokumenti apliecina, ka ievērojama daļa no finanšu līdzekļiem, kas no PSRS budžeta atgriezās Latvijā, nekādā veidā nebija saistīta ar tautsaimniecības vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Lai arī PSRS budžetā liela daļa naudas bija noformēta kā “izdevumi sociāliem mērķiem”, vislielākā daļa no atgrieztās naudas tika novirzīta militārajām vajadzībām un VDK. Protams, daļa dotācijas tika izlietota arī būvniecībā un citur.

To visu ir iespējams atrast un ļoti precīzi sistematizēt Latvijas PSR un PSRS valsts bankas finanšu dokumentos.

4. attēls

Kas tad ir šie dokumenti ? Jāatzīst, ka tā ir milzīga veiksme, ka tajā brīdī, kad juka PSRS un tika tukšoti arhīvi un uz Maskavu izveda daudzus dokumentus, viņiem nebija ienācis prātā, ka par visām šīm budžetu izpildes grāmatvedības atskaitēm atbildīga bija PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskā filiāle. Vēsturnieki tradicionāli pēta centrālās varas orgānu dokumentus, un tur par budžetiem, pareizāk sakot, reālajām finanšu plūsmām, nav ne miņas. Tāpēc savā ziņā nav brīnums, ka arī Lietuvā un Igaunijā neviens līdz šim šos dokumentus nebija identificējis, jo kurš līdīs iekšā tik neinteresantās lietās kā ar sīkiem burtiem par šiem gadiem rakstītās banku finanšu atskaites.

Arī es samērā nejauši uzdūros uz šiem dokumentiem, mans tā brīža pētījumu mērķis bija Banku sektors PSRS okupācijas periodā. Pētījuma pasūtītājs bija Latvijas Banka. Jāsaka godīgi, ka uz to brīdi cerības atrast dokumentus, kas atspoguļotu reālo PSRS finanšu politiku Latvijā, biju jau atmetis, pieņemot, ka visi dokumenti ir Maskavā. Taču izrādījās savādāk. Identificētie dokumenti ļoti precīzi parāda, kā PSRS okupācijas laikā tika tērētas un dalītas finanses Latvijas PSR. 1947. gada dokumentā (4. attēls) redzams - kreisajā pusē ir norādīts, no kā un cik lieli ienākumi ir tikuši novirzīti uz PSRS budžetu, kamēr otrā pusē ļoti precīzi var redzēt, cik ir aizgājis uz Latvijas budžetu. Šajos dokumentos ir iespējams redzēt visu to, kādos veidos nauda no Latvijas tika iegūta, saliekot visus ciparus kopā un tos saskaitot.

4. attēls

Kopējais 1947. gada pārskats par vissavienības budžeta un republikas budžeta ieņēmumiem (Forma Nr. 14) Lielākā veiksme ir tā, ka, lai varētu šo bilanci savilkt kopā, izdevās atrast visus materiālus par slepenajiem izdevumiem, jo atbildīga par visām naudas plūsmām bija šī pati PSRS Valsts bankas filiāle Latvijā. Tie ir tobrīd slepeni, klasificēti dokumenti, kuros ir redzams pilnīgi viss. Protams, mēs nevaram iegūt dziļāku izklāstu par to, cik un kā Aizsardzības ministrija tērēja detalizētākās pozīcijās, bet varam atrast informāciju par to, cik no Latvijas PSR budžeta tika tērēts militārpersonu pensijām un atvaļināto specdienesta virsnieku pensijām katra gada griezumā katrā rajonā un cik konkrētā gadā tērēja VDK. Pie tam no tā brīža amatpersonu puses tas viss ir parakstīts un nodots tālākai sūtīšanai uz Maskavu. Tas liek secināt, ka visi šie dokumenti ir ar juridisku spēku, jo Maskava tos visus ir apstiprinājusi.

5.attēls

1948. gada PSRS budžeta izpildes finanšu atskaites dokuments

Runājot par to, kāda bija kopējā situācija visās Baltijas valstīs, esmu nedaudz pētījis arhīvos arī Lietuvu un Igauniju, īpaši 40. gadus. Var teikt, ka arī šeit naudu paņēma tik, cik bija iespējams. Skatoties uz 1949. gada budžeta ieņēmumiem, varam redzēt, ka ieņēmumi no Lietuvas ir pat mazāki nekā no Igaunijas. Salīdzinoši visvairāk ieņēmumu bija no Latvijas teritorijas. (1. tabula).

1. tabula

Igaunija	2 642 316 378
Latvija	4 381 892 262
Lietuva	9 641 058 915
Kopā	9 641 058 915

Kopsavilkums par Baltijas republiku budžetu ieņēmumiem 1949. gadā (republikāniskie un PSRS budžeti kopā, rbļ.)

Otra lieta, ko varam redzēt, ir tas, cik paņēma PSRS. Atbilde ir - tik, cik vien varēja, tik arī paņēma. Toreiz, četrdesmitajos gados no Latvijas uz PSRS aizplūda daudz lielākas summas nekā no Lietuvas un Igaunijas. Tā bija realitāte, bet princips bija vienots – paņemt vairāk un tad daļu atgriezt atpakaļ kā dotāciju.

2. tabula

Igaunija	139 431 947
Latvija	526 215 208
Lietuva	158 895 689
Kopā	824 542 844

No Baltijas valstīm 1949.gadā gūtie ieņēmumi, kas tika tērēti ārpus to robežām (rbļ.)

Ne mazāk interesanti ir tas, kur šo naudu tērēja šajā laika posmā, kad notika aktīvs teritoriju sovjetizācijas process, jo arī šeit bija ļoti būtiskas atšķirības. Skatoties uz tādām divām PSRS centrālām represīvajām ministrijām kā Drošības ministrija un Iekšlietu ministrija, var redzēt, cik daudz naudas tās tērēja. Lietuvā uz šīm divām ministrijām iztērēja vairāk nekā Latvijā un Igaunijā kopā.

Kāpēc? Atbilde ļoti vienkārša: nacionālā pretošanās kustība Lietuvā bija daudz asāka un aktīvāka. Tāpēc var teikt, ka lielākā PSRS „investīcija” Lietuvas budžetā bija iedalīta cīņai pret nacionālo pretošanās kustību, kas ir redzams Lietuvas arhīvu dokumentos. Savukārt Latvijā lielākie izdevumi tika novirzīti militāri rūpnieciskajam kompleksam.

3. tabula Igaunija 189 Latvija 288 Lietuva 525 Kopā 1002

PSRS „inv estīcijas” Baltijā: PSRS Valsts drošības un Iekšlietu ministriju kopējie izdevumi 1949. gadā (milj. rbļ.)

Nākamais fakts, ko precīzi var identificēt – cik lielas bija naudas plūsmas katra gada griezumā. Šeit redzam, kāda bija PSRS ekonomikas plānošana: rūpīgi plānotie militāro un represīvo ministriju izdevumi stabili, un vienmērīgi pieaug, bet pārējie izdevumi citām republikas vajadzībām katru gadu ir ļoti mainīgi. Tas ir saistīts ar PSRS budžeta dotācijas apjomu, kādu PSRS Valsts plāna komiteja iedalīja atpakaļ Latvijas republikai no tai atņemtajiem 40,6 miljardiem rbļ. 6. attēls

PSRS militāro un represīvo ministriju izdevumu īpatsvars kopējos PSRS budžeta izdevumos Latvijā (1960.-1970.)

To pašu var teikt par VDK. Redzams, kā šie izdevumi no Latvijas budžeta pakāpeniski pieaug, redzams pensiju pieaugums, un ir redzams, cik no šīs Latvijas PSR naudas tiek tērēts arī VDK atvaļinātajiem cilvēkiem kā specdienesta pensionāriem.

7. attēls

Izdevumi VDK darbības nodrošināšanai un VDK bijušajiem darbiniekiem – pensionāriem (1961. – 1970., rbļ.)

Noslēgumā vēlos teikt to, ka nekas ar šiem atklājumiem nebeidzas. Pēdējā gada laikā esmu bijis divās starptautiskās konferencēs: ASV Stenforda Universitātē, tāpat arī Zviedrijā Upsalas universitātē. Arī šajās konferencēs iezīmējās fakts, ka starptautiskai sabiedrībai, arī zinātniekiem, šīs lietas nav zināmas. Arī tur cilvēki pārsvarā ir ietekmējušies no padomju propagandas par lielajām t.s. dotācijām (investīcijām) Baltijas republikās. Mūsu problēma ir tā, ka informatīvā telpa par šo tēmu ir diezgan piesārņota ar dezinformāciju. Viens no populārākajiem apgalvojumiem, kas tiek izmantots Kremļa kontrolētajos medijos ir tas, ka divas šobrīd draudzīgās valstis, Krievija un Baltkrievija, esot bijušas PSRS budžeta donores, bet Baltijas republikas savukārt, esot bijušas lielākie patērētāji. Tāda dezinformācija joprojām pastāv plašajā informatīvajā telpā.

8. attēls

Dezinformācijas piemērs par tautsaimniecības tendencēm atsevišķās PSRS republikās – kā avots izmantota nepārbaudīta informācija no medija “Padomju Krievija”.(1992. gads)

Taču mums ir autentiski iepriekšminētie dokumenti un pierādījumi, bet Krievijas medijos izteiktajiem apgalvojumiem pierādījumu nav. Nesen es runāju ar dažiem man pazīstamiem Krievijas zinātniekiem, kuri gatavojās izdot grāmatu par Baltijas valstīm un šo PSRS investīciju politiku. Es teicu, ka viņiem jāņem vērā oriģinālie dokumenti, kas ir mūsu arhīvos. Saņēmu atbildi, ka viņiem šie dokumenti vēl ir slepeni. Tāpēc daļu dokumentu es saskenēju un viņiem aizsūtīju. Izskatās, ka domu par tādas grāmatas izdošanu tagad viņi ir atmetuši, jo par šo grāmatu vairs nekas nav dzirdēts.

Kas ir jādara tādas dezinformācijas apkarošanai? Ir nepieciešama visaptveroša un kompleksa pieeja. Arī Vidzemes Augstskolas, kuru es pārstāvu, pētnieki Medijpratības iniciatīvas ietvaros atspēkoja virkni nepatiesu ziņu, kas bija izplatījušās informatīvajā telpā, un ne tikai Latvijā. Piemēram, kad pirms pāris gadiem Krievijas Federācijas vēstnieks Lietuvā paziņoja, ka Lietuvai ir jāmaksā kompensācija par it kā PSRS investēto naudu Lietuvā, ātri noreaģējām un uzrakstījām vairākus rakstus. Līdzīgi rīkojamies dezinformācijas gadījumos par Igauniju.

Mūsu trim valstīm šajā informatīvajā karā ir kopējas problēmas. Mums vajadzētu vairāk sadarboties, kā tas bija Baltijas ceļa laikā, un arī piesaistot citas bijušās PSRS republikas. Tas nav jautājums tikai par vēsturi. Tas ir arī mūsu nacionālās drošības jautājums. Sabiedrībai jāsniedz zināšanas par šo PSRS okupācijas periodu un reālo situāciju, kādā atradās mūsu valstis un tautas. Sekojot tam, kas notiek sociālajos medijos, gadās redzēt, ka jauni cilvēki, kas paši nav pieredzējuši to laika posmu, sāk kaut ko “šērot”, piemeram, Facebook, par to, cik PSRS laikā bija lēts saldējums, cik cilvēki bija veselīgi un labi dzīvoja… Viņi nezina to, kā bija, bet šī dezinformācija viņu ticību un lojalitāti mūsu valstij ir sašūpojusi. Tāpēc mēs nedrīkstam atslābt, mums jāturpina šī cīņa arī informatīvajā telpā, lai atspēkotu tajā plaši izplatīto dezinformāciju.

Nesen NATO Stratēģiskā komunikācijas izcilības centra un ārvalstu partneru izdotajā starptautiskajā žurnālā “Defence strategic communications” nopublicēju rakstu, kurā apkopoju savu vēstures pētījumu rezultātus kontekstā ar to, kas notiek mūsdienu informatīvajā telpā. Salīdzināju padomju propagandu ar to, kas mūsdienās tiek izplatīts ar Kremļa kontrolēto mediju starpniecību. Saliekot to visu kopā, redzams, ka ir ļoti daudzas līdzības. Tā nav tika Latvijas vai Baltijas, bet gan starptautiska problēma.

9. attēls

Mums ir jārunā vairāk, jārunā daudzās valodās un izmantojot dažādu informatīvo kanālu spektru, lai to visu skaidrotu iespējami plašākai starptautiskai sabiedrībai. Mūsu kopīgais pienākums ir nepieļaut padomju sistēmas atgriešanos ne Baltijā, ne arī citur Eiropā un pasaulē.

Izmantotie avoti un literatūra:

• Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālie arhīvi
• Pārsla Eglīte, Ilmārs Mežs. Latvijas kolonizācija un etniskā sastāva izmaiņu cēloņi 1944.–1990. gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 7. sējums. Okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1956.gadā. Rīga, 2002
• Jānis Riekstiņš. Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija 1940. – 1990. Rīga, 2015
• Latvijas tautsaimniecības vēsture. Jumava, 2017.
• Gatis Krumins. Soviet Economic Gaslighting in the Baltic States. Defence. Strategic Communications. Volume 4. Riga, 2018.