045397

Juris Rubenis

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 27. augusts, Nr. 164

Sabiedrība un Baznīca. Aicinājums uz diskusiju

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 164 Datums: 27.08.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 4 Virsraksts: Kāds ceļš ved uz dievnamu? Rubrika: Tēmas: Baznīca, reliģija Luterāņu baznīca Pareizticīgo baznīca Nozares: Reliģija, baznīca Organizācijas: Mediji: «Avots», žurnāls «Literatūra un Māksla», laikraksts «Ogoņok», žurnāls «Skola un Ģimene», žurnāls Cilvēki: Vizma Belševica, K. Harčevs, Anatolijs Lunačarskis, Māris Mednis, Aleksandras Vvedenskis, Māra Zālīte, Imants Ziedonis Vietas: Notikums: "Padomju Jaunatne" pirmo reizi pēckara gados laicīgajā presē publicē ordinēta garīdznieka publicistisku rakstu (mācītāja, teoloģijas maģistra Jura Rubeņa raksts «Kāds ceļš ved uz dievnamu?») Gads: 1988

Jēzus: Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Dieva valstība ir jūsu vidū.

(Lūkas XVII, 20-21)

Mēs dzīvojam robežlaikmetā. Laiki, kad pārkārtojas ne tikai ekonomiskās shēmas un inženiertehniskās līnijas, bet pārkārtojas visi cilvēces priekšstati par pašu pasaules kārtību, pati cilvēku redzēšana.

(I. Ziedonis. «Literatūra un Māksla», 1988.01.01.)

Viena no pēdējā laika raksturīgām iezīmēm: mēs ik dienas saņemam daudz jaunas, reizēm negaidītas informācijas. Šī informācija plašai auditorijai it kā no jauna atklāj zināmas mūsu sabiedrības sfēras. Mēs mācāmies iepazīt mūsu sabiedrību kā daudz sarežģītāku struktūru, nekā mums likās vēl pavisam nesen. Viens no vārdiem, kas ar joni ielauzies masu informācijas līdzekļos, ir — kristīgā Baznīca. Nav jau tā, ka šis vārds līdz šim nebūtu bijis pazīstams, taču nu no statiska tas pārtapis dinamiskā jēdzienā. Īstenībā tas noticis, sakrītot diviem apstākļiem. No vienas puses — demokratizācijas process tiecas dot iespēju savu viedokli publiski paust dažādu mūsu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. No otras puses — tieši šajā gadā tika atzīmēta Krievijas kristianizācijas tūkstošgade. Šī apaļā jubileja pulcināja dažādu konfesiju un valstu garīdzniekus uz svinībām Maskavā.

Tātad sabiedrība sastopas ar Baznīcu. Sastopas ne kā ar mirstošu organismu, bet kā ar joprojām ievērojamu identitāti (žurnāla «Ogoņok» š. g. 21. numurā PSRS reliģijas lietu pilnvarotais K. Harčevs lēš, ka ticīgo skaits PSRS ir ap 70 miljonu). Problēma, kuru izjūtam: no jauna jāpamato un jāapzinās Baznīcas un pārējo sabiedrības slāņu savstarpējās attiecības, attiecību pamatprincipi. Tas, domājams, daudziem nav noslēpums, ka atsevišķās sfērās šis attiecības līdz pat pēdējam laikam nav bijušas viennozīmīgas un atrisinātas. Daļa administratoru uz Baznīcu raudzījušies kā uz pieciešamu feodālisma atlieku, kurai būtu «jāpalīdz» pašlikvidēties.

Tagad, kad šādi veidotas attiecības, šķiet, aiziet pagātnē, priekšplānā izvirzās jautājums par demokrātiski veidotām jaunām savstarpējām ilgtermiņa attiecībām.

Jaunas attiecības veidot diemžēl nav tik vienkārši. Bieži vien patiesas zināšanas par Baznīcas ideju, kristietību, tās iespējamu lomu mūsu sabiedriski ekonomiskajā formācijā aizstājuši stereotipi, klišejiski priekšstati par «reliģijas vispārīgo kaitīgumu», kas šķietami neprasās pēc sīkāka pamatojuma. Turklāt grūtības radījuši vienpusīgie centieni Baznīcu aptvert tikai kā sociālu institūtu vai sabiedriskās apziņas izpausmes formu, bet ne tās pašvērtības dimensijās. Lielā daļā cilvēku valda ļoti nenoteikts priekšstats par Baznīcas un kristietības pamatsaturu, pie tā bijuši palīdzīgi liels daudzums «populārzinātnisku» ateistisku rakstu, kuri cīnījušies pret ticību, to apzināti vulgarizējot, tendenciozi interpretējot un radot iespaidu, ka šis jautājums «izsmelts».

Mēs lietojam, piemēram, vārdus: Dievs, svētums, sirdsapziņa, Baznīca, ticība (reizēm pat jābrīnās par šo vārdu lietošanas intensitāti, lai gan biežāk — par to lietošanu nevietā un nepiedomājot) — tomēr, ko ar šiem vārdiem katrs saprotam? Vai esam tiesīgi katrs tos locīt pēc saviem ieskatiem? Pieredze rāda, ka populārie priekšstati par šiem jēdzieniem bieži vien ir neiedomājami tālu no to kristīgās izpratnes. Man ir iznācis runāties ar cilvēkiem, kuri kategoriski iebilst pret ticību «dievam». Bet, kad diskusijās noskaidrojas, kāds ir «dievs» viņu uztverē, tad atliek tikai piekrist, ka šādam «dievam» ticēt patiesi nav vērts. Liela daļa sabiedrības Baznīcu pazīst ārkārtīgi vienpusīgi. Tā vēl būtu puse nelaimes, sarežģītāk ir, ja vienpusīgie pazinēji sāk pasludināt par to spriedumus «pēdējā instancē». Daudzi no mums ir līdzīgi pilsētniekam, kurš gadiem ilgi ik dienas dodas uz darbu gar kādu baznīcas celtni, to perfekti pazīdams no ārpuses, bet palikdams pilnīgā neskaidrībā par to, kas norisinās «iekšā». Lai veidotu objektīvu, vienkāršāk sakot — godīgu attieksmi pret kristietību un tās izpausmēm, vispirms nepieciešamas vispusīgas zināšanas.

Jā, cik lielā mērā tagad pazīstam kaut vai Bībeli? Taču tās pazīšana ir eiropeiskās izglītības neatņemams stūrakmens. Nepazīstot Bībeli, rodas problēmas pat ikdienišķajā plaknē:

Nepārzinot Bībeli, saprast agrāko gadsimtu mākslu nemaz nav iespējams, mūsu bērniem tas ir atņemts.

(V. Belševica. «Skola un Ģimene», 1987. g. 11. nr.)

Tas ir saprotams, ka ticēt vai neticēt ir katra personiski izšķirams jautājums. Bet zināt, ko nozīmējis un nozīmē ticības fenomens civilizācijas attīstības gaitā, ir bezgala svarīgi ikvienam, kas nevēlas palikt šaurībā un antireliģiskos aizspriedumos, kuri, starp citu, nav labāki par reliģiskajiem. Svarīgi ir zināt ne tikai par negācijām Baznīcas vēsturē, bet arī par pozitīvajiem impulsiem, kurus nesusi kristietība. Lai izšķirtos — ticēt vai neticēt, jāpazīst ticības objekts (tas vienlīdz svarīgi gan potenciālam nākamajam kristietim, gan ateistam). Kristietībā «aklas» ticības laiks ir palicis tālā pagātnē, mēs dzīvojam atbildīgas un apzinātas ticības laikmetā. Bet vairāk par visu jāatsakās lietot apzīmējumus «ticīgs» vai «neticīgs» ar zemtekstu «labs» un «slikts», «pareizs» un «nepareizs».

Nav nejauši, ka viens no pārkārtošanās lozungiem skan: vairāk garīguma! Tā ir nojauta, ka mēs savu dzīvi nebāzējam tikai uz utilitāro lietu pasauli, bet uz savu iekšējo (ne emocionālo, bet eksistenciālo) pārdzīvojumu pasauli. Un šī pasaule, izrādās, līdz šim bijusi atstāta novārtā. Garīgums manā izpratnē nozīmē kāda universāla atskaites punkta atrašanu pāri redzamajai realitātei, kas redzamo realitāti nemitīgi mobilizē, uztur spriegumā, to intensīvi organizē uz augšu, bet, pats svarīgākais, liek uzņemties par savu rīcību pilnu atbildību. Mēs sākam apjaust, ka svarīgākā daļa ir cilvēka iekšējā pasaule (modernās literatūras kliedziens pēc cilvēka dvēseles!). Taču iekšējā cilvēka skaistuma konkursus laikam vēl tik drīz nespēsim rīkot. Tieši cilvēka iekšējā pasaulē taču vispirms dzimst domas, kuras īstenojas vienā vai otrā rīcībā! Tātad ārējā fenomenu pasaule ir cieši atkarīga no cilvēku iekšējās sakārtotības, harmonijas. Pasaules un civilizācijas nākotne patlaban vairāk nekā jebkad kļuvusi par ētikas un morāles problēmu.

Pienācis laiks atzīt, ka Baznīca līdz mūsdienām pastāv ne tāpēc, ka tā pratusi «prasmīgi pielāgoties» katram laikmetam (tieši otrādi: vēsture atklāj, ka katra pielāgošanās ārējiem apstākļiem Baznīcai ir bijis zaudējums), bet gan tāpēc, ka tā produktīvi nodarbojusies ar tā sauktajām mūžīgajām problēmām, cilvēka esamības jautājumiem. Un tie ir jautājumi, ar kuriem savu dzīvi iesāk ikviens domājošs cilvēks.

Protams, katram ir tiesības paturēt savu attieksmi pret kristietības piedāvāto cilvēka dzīves risinājuma iespēju. Taču jāpamana, ka kristīgas dzīves modelis cauri gadsimtiem nav zaudējis pievilcību nevis «iluzoro piedāvājumu» dēļ, bet gan reāli pieredzētas efektivitātes, iedarbīguma dēļ.

Zinātniski tehniskais progress — šai maģiskajai vārdkopai tiek pakļauts it viss, aizmirstot neapstrīdamo Šveicera formulēto domu, ka «VIENĪGAIS PATIESAIS PROGRESS IR CILVĒKA ĒTISKAIS PROGRESS».

(Vārdi… Darbi?, Rīga, 1987. M. Zālītes runas fragments.)

Šī atziņa rosina domāt, ka beidzot pienācis laiks atklātai sarunai starp trim pusēm: kristiešiem, ateistiem un tiem, kas stāv pa vidu. Šāda dialoga ideja nav nekas jauns. Divdesmitajos gados Maskavā tika rīkotas publiskas diskusijas starp Lunačarski un pareizticīgo metropolītu Vvedenski. Daudzās Austrumeiropas zemēs, blakus Bībeles stundām skolās (Ungārijā), līdzīgi dialogi ir kļuvuši par ikdienu.

Šādu dialogu mērķim nav jābūt konfrontācijai, cenšoties citam citu pārtaisīt pēc savas līdzības vai «sakaut», bet gan — savstarpējas izpratnes un sevis bagātināšanas padziļināšanai. Šādus dialogus būtu iespējams ietērpt visdažādākajās formās, bet to vadmotīvam jābūt iecietībai un savstarpējai izpratnei. Iecietības idejas apguve ļaus mums mierīgi gulēt arī tad, ja mūsu oponents atstās diskusiju, savus uzskatus nemainījis.

Kā cits kopsaucējs Baznīcas un sabiedrisko institūciju saskarsmes sfērā aizvien asāk iezīmējas sociālās palīdzības un kultūras darbs. Slimie cilvēki un slimie kultūras objekti gaida mīlestību un palīdzību, kuru deficītu tik asi izjūtam. Domājams, ka Kultūras fonds, žēlsirdības kustība vai citi līdzīgi formējumi, kā jaunas, pārkārtošanās laikā veidojušās organizatoriskas struktūras, jau savos principos ietvers šā laika demokrātisma un tolerances elementus, apvienojot kopīga garīga progresa ceļā dažādu pārliecību cilvēkus.

Jāpieskaras vel kādam citam jautājumam, kura maldīgā risinājuma dēļ radušās problēmas tur, kur to varēja nebūt. Man šķiet, ka daudzas anomālijas mūsu jaunatnes vidū saasinātas to amatpersonu aklās rīcības dēļ, kuru devīze bijusi šāda: vienalga, kāds būs jaunais cilvēks, ka tik viņš neietu baznīcā! (Tā, piemēram, augstajos Baznīcas svētkos manis noturētos dievkalpojumus apmeklē blakus esošās skolas skolotāju «tvarstītāju» brigādes. Un baznīcā redzētajiem skolēniem pēc tam labi vis neklājas!) Gribētos ticēt, ka arī šādas izpausmes neatgriezeniski atkāpjas pagātnē. Ne velti pārkārtošanās laikā atskanējis apgalvojums, ka nav iespējami ideoloģiski ieguvumi uz vispārcilvēcisku ētisku normu rēķina. Baznīca, savukārt, būtu gatava līdzdarboties, palīdzot sociāli reabilitēties bijušajiem narkomāniem, ieslodzītajiem utt.

Es vēlētos beigt savas nesistemātiskās pārdomas, kuru nolūks ir uzaicināt uz diskusiju, ar citātu no žurnāla «Avots» (1987. gada 8. nr.) raksta ar tādu mazliet «reliģisku» nosaukumu «Atļaujiet runāt arī Neticīgajam Tomam»:

Tomēr mani nepamet izjūta, ka par pašu galveno, pašu svarīgāko mēs vēl joprojām runājam pārāk maz. Proti, par cilvēka dvēseles attīstības noslēpumiem. (..)

JURIS RUBENIS,

mācītājs, teoloģijas maģistrs

1988. gada maijā

MĀRA MEDŅA foto

P. S. Šai neklātienes domu apmaiņā tiek aicināti piedalīties arī filozofi, vēsturnieki, juristi, mākslinieki, literāti.

'GARĪGĀ IZDZĪVOŠANA — 'tas ir temats visiem un ikvienam no mums...