189636

Vladimirs Rudojs

[[CN19890321|]]

Avots: Cīņa Nr.: 66 Datums: 21.03.1989 Tirāža: Lappuse: 3 Virsraksts: Stingrā līnija Rubrika: Tēmas: Divvalodība Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latgales problēmas, Latgaliešu Kultūras biedrība, teātris, valoda Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Nozares: Politika Tautsaimniecība Transports Organizācijas: Jauniešu apvienība «Tēvzemei un Brīvībai» LKP Centrālā Komiteja Latvijas Komunistiskā partija (LKP) Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) Latvijas Tautas fronte (LTF) «Helsinki-86» Mediji: «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: S. Beskrovnovs, J. Eņģelis, Anatolijs Gorbunovs, I. Medvedevs, K. Vasjutjonoks, Vladimirs Žarkovs Vietas: Notikums: Gads: 1989

Republikas partijas organizācijas apspriež Latvijas Komunistiskās partijas CK janvāra plēnuma lēmumus. Tajā aplūkotās problēmas bija arī partijas Daugavpils pilsētas komitejas plēnuma uzmanības centrā. Tajā izskanēja Ļeņina vārdi «Partijas stingrā līnija… — ir noskaņojuma faktors», kas arī noteica asās, vaļsirdīgās un nebūt ne viennozīmīgas sarunas saturu.

Politiskā situācija pastāvīgi mainās, tāpēc partijas komitejām sistemātiski jāizdara kolektīva analīze, dziļi teorētiski jāizvērtē republikas partijas organizācijā notiekošie procesi un stingri jārealizē pieņemtie lēmumi. Taču partijas pilsētas komitejai un partijas organizācijām aizvien vēl pietrūkst stingras uzbrūkošas nostājas un principialitātes pašreizējo notikumu vērtēšanā, pietrūkst prasmes prognozēt šos notikumus un iet tiem pa priekšu.

Par sabiedriski politiskās dzīves realitāti kļuvusi Latvijas Tautas frontes un Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes pastāvēšana, sacīja referents — LKP Daugavpils pilsētas komitejas pirmais sekretārs V. Žarkovs. Rezultātā notiek cilvēku polarizācija un konfrontācija pēc tautības. Tas ir bīstams un nepareizs ceļš. Frontu sadarbības organizēšanas jautājumi pilnā mērā attiecas arī uz mūsu pilsētu. Abās frontēs ir ne mazums komunistu. Tieši ar viņu starpniecību partijas pirmorganizācijām jāsekmē visu veselīgo spēku konsolidācija pārbūves vārdā. Diemžēl daži komunisti savas personiskās intereses un ambīcijas sāk stādīt augstāk par PSKP Statūtu un Programmas prasībām.

V. Žarkovs uzsvēra, ka tagad veidojas pilnīgi skaidri redzamas jaunas politiskas struktūras. Tas vispirms attiecas uz Latvijas Tautas fronti. Šī organizācija, kam ir savi statūti un programma, finanses un preses orgāns, aizvien vairāk ietekmē sabiedriskās domas veidošanos, aktīvi un, kā rāda PSRS tautas deputātu kandidātu reģistrācijas rezultāti, pastiprināti cīnās par politisko varu.

Nekā prettiesiska te nav, sacīja referents, tādas ir pašreizējās politiskās dzīves realitātes. Taču tas prasa, lai Latvijas Komunistiskā partija izstrādātu jaunu stratēģiju. Šai sakarā referents izteica arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai adresētu kritiku.

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Uzskatīt, ka Latvijas Komunistiskās partijas CK XV plēnuma lēmums objektīvi atspoguļo politisko situāciju republikā, vienlaikus atzīstot, ka faktiski nekas nav izdarīts, lai realizētu plēnuma izstrādātos konkrētos pasākumus situācijas normalizēšanai…

Stingrā saskaņā ar atbildību par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un to sekām, kas partijai noteikta saskaņā ar Konstitūciju, prasīt, lai Centrālā Komiteja veic enerģiskus mērķtiecīgus pasākumus politiskās situācijas normalizēšanai republikā un atbilstoši galvenajiem pārbūves virzieniem izstrādā zinātniski pamatotu partijas darba stratēģiju un taktiku. Pie tam balstīties uz to faktu, ka Latvijas Tautas frontes personā republika attīstās Padomju Savienības Komunistiskajai partijai alternatīva partija.»

Pilsētas komitejas pirmais sekretārs norādīja arī uz to, ka republikas Augstākās Padomes Prezidijs nepilda plēnuma ieteikumus un nav pēc Latvijas PSR Prokuratūras ierosinājuma pieņēmis lēmumu par grupas «Helsinki-86» un «Latvijas nacionālās neatkarības kustības» antikonstitucionālo darbību, kas nav savienojama ar sociālistiskās sabiedrības revolucionārās pārkārtošanas uzdevumiem. Vēl vairāk, ar partijas un padomju orgānu ziņu un klaju iecietību Ogrē tika sarīkots grupas «Latvijas nacionālās neatkarības kustība» kongress.

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Lūgt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo Komiteju iesniegt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam priekšlikumu aizliegt grupu «Helsinki-86» un «Latvijas nacionālās neatkarības kustība» turpmāku darbību republikas teritorijā kā antikonstitucionālu. Aizliegt masu informācijas līdzekļiem un valsts un sabiedriskajām organizācijām dot minētajām grupām iespējas izklāstīt savus mērķus un uzdevumus presē, pa radio un televīzijā, kongresos, sapulcēs un citos pasākumos, aizliegt piešķirt tām telpas sapulču rīkošanai, kā arī atvērt banku kontus. Veikt pasākumus, kas izslēgtu šo grupu pagrīdes darbības iespēju.»

Referents un citi runātāji asi kritizēja vairākus masu informācijas līdzekļus. Tika atzīmēts, ka joprojām būtiski atšķiras latviešu un krievu valodā runājošo iedzīvotāju informētības pakāpe.

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Politiski izanalizēt un principiāli novērtēt (priekšlikums adresēts Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai — red.) republikas laikrakstu un žurnālu, radio un televīzijas redakciju darbību Latvijas Komunistiskās partijas CK janvāra plēnuma lēmumu pildīšanā un prasīt, lai tās veltītu konkrētus pūliņus plēnumā izvirzīto uzdevumu risināšanai…

Atzīt, ka laikraksta «Padomju Jaunatne» 1989. gada 3. martā publicētajai Latvijas Tautas frontes pilsētas un rajona nodaļas valdes atklātajai vēstulei, kas adresēta partijas Daugavpils pilsētas komitejas pirmajam sekretāram, piemīt apmelojošs, partijas darbinieku tīši nomelnojošs raksturs un tā ir pretrunā ar Latvijas Komunistiskās partijas CK janvāra plēnuma lēmumu, ka nav pieļaujama aizvainojoša masu informācijas līdzekļu darbība.

Prasīt, lai jaunatnes laikraksta redakcija publiski atvainotos, ka tā publicējusi materiālu, kas satur nepamatotus apvainojumus. Prasīt, lai Latvijas Komunistiskās partijas CK dotu laikraksta «Padomju Jaunatne» vadītājiem komunistiem principiāli partijisku vērtējumu.»

Sevišķas bažas izraisa tas, sacīja runātāji, ka republikā notiek jauniešu nošķiršanās pēc tautības, arī pionieru un komjaunatnes organizācijās. Tas, ka tiek izveidotas tādas organizācijas kā LTF skolu jaunatnes savienība, «Tēvzemei un brīvībai» un Interfrontes atbalsta grupas skolu audzēkņu vidū, ka bērni un pusaudži tiek iesaistīti piketos un parakstu vākšanā mītiņu laikā, var novest pie visnopietnākajām sekām.

Asi vārdi skanēja, kad tika apspriesti divi galvenie pašreizējās politiskās situācijas momenti — Latvijas PSR Valodu likumprojekta apspriešanas gaita un jautājums par gatavošanos PSRS tautas deputātu vēlēšanām.

Republikā, kur puse iedzīvotāju nepieder pie pamattautības, bet vairākos reģionos, arī Daugavpilī, pie citām tautībām piederošo iedzīvotāju īpatsvars ir daudz lielāks, īpaši delikāti jārisina valodu problēma — reālas divvalodības nodrošināšanas uzdevumi — tā varētu apkopot daudzu plēnuma dalībnieku izteiktās domas. Jādara viss nepieciešamais, lai nepieļautu tādu situāciju kā Lietuvā, kur pēc tam, kad Lietuvas PSR Augstākās Padomes Prezidijs bija pieņēmis dekrētu par valsts valodas lietošanu, vairākās pilsētās notika plaši protesta mītiņi un streiki, kas izraisīja starpnacionālo attiecību saasināšanos.

No vispārējās celtniecības tresta brigadiera, Latvijas tautu foruma delegāta J. Eņģeļa runas: «Mūsu trestā nav nedz Tautas frontes, nedz Interfrontes, ir tikai viena fronte – darba fronte. Ir programmas, un galvenā no tām ir sociālā programma. Man šķiet, ka jebkuras politikas mērķis ir panākt, lai cilvēki varētu aizvien labāk dzīvot un strādāt. Mūsu trestā strādnieki nopelna vairāk nekā jebkur citur Daugavpilī. Dzīvokļus saņem biežāk nekā citi. Un viss tikai tāpēc, ka viņi strādā pēc vislabākās sirdsapziņas.

Neteikšu, ka mums nebūtu problēmu. Bet tās mēs risinām nevis mītiņos, bet gan darba kolektīva padomē. Taču izkliedēt to saspīlējumu, kas pēdējā laikā radies dažādu tautību cilvēku attiecībās — un tas notiek tikai tāpēc, ka republikā tiek uzkurinātas kaislības, — mēs paši nevaram. Viens no cēloņiem ir Valodu likuma projekts. To neapspriež, kā bija iecerējuši likuma radītāji, bet gan nosoda. Viena puse uzskata, ka likums ir pārāk pielaidīgs, otra — ka pārāk stingrs. Es domāju, ka tas nav gudrs. Mēs steidzamies, cepam likumus kā pankūkas. Tautu forumā tika pieņemtas rezolūcijas, arī par valodām, taču tās nav liktas šī likumprojekta pamatā.»

Partijas pilsētas komitejas provizoriskā iepazīšanās ar pilsētas darba kolektīvu sapulču rezolūcijām, ar Tautas frontes un Interfrontes viedokļiem parāda, ka izteikto domu palete ir ārkārtīgi raiba. Pie tam gan viena, gan otra puse izsaka ekstrēmistiskas prasības.

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Atzīstot, ka valsts valodas statusa piešķiršana latviešu valodai ir nepieciešama un lietderīga, uzskatīt: lai nepieļautu politiskas situācijas tālāku saasināšanos republikā, Valodu likuma projektā izdarāmi būtiski grozījumi, ņemot vērā Daugavpils iedzīvotāju nacionālo sastāvu un vēsturiski izveidojušos dzīvesveidu. Uzdot pilsētas izpildkomitejas vadītājiem komunistiem izstrādāt priekšlikumus, ņemot vērā sabiedrisko domu, un iesniegt tos izskatīšanai pilsētas Tautas deputātu padomes sesijai.

Pie tam paredzēt:

— republikas rajonos, kur nelatviešu iedzīvotāji ir vairākumā, atzīt krievu valodas lietošanu par līdzvērtīgu latviešu valodas lietošanai visās valsts un sabiedriskās darbības sfērās, ražošanā un lietvedībā;

— panākt, lai tiktu garantētas vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā un kvalifikācijas celšanā tiklab latviešu, kā arī krievu valodā;

— radīt Daugavpilī latviešu valodas lietošanas sfēru pakāpeniskas un stabilas paplašināšanas programmu, kas paredzētu nepieciešamo stimulu sistēmu un materiālās bāzes pilnveidošanu.»

Sevišķi svarīgs partijas organizāciju pašreizējā darba iecirknis, tika uzsvērts plēnumā, ir vēlēšanu kampaņa. Rit cīņa par cilvēku prātiem, par viņu noskaņojumu. Pilsētas partijas organizācijai, uzskata Daugavpils komunisti, dara godu tas, ka, paveicot lielu politisko un organizatorisko darbu, izdevies vēlēšanu kampaņas pirmajos posmos konsolidēt Daugavpils iedzīvotājus, lai reģistrētu kandidātus, kas ir tā cienīgi, tai skaitā A. Grigorjevu, vienu no četriem republikā izvirzītajiem strādnieku šķiras pārstāvjiem.

No ķīmiskās šķiedras ražošanas apvienības strādnieka K. Vasjutjonoka runas: «Latvijas Komunistiskās partijas CK nav panākusi, lai LTF pieņemtu lēmumu par norobežošanos no ekstrēmistiskajām organizācijām — «Helsinki-86» un Latvijas nacionālās neatkarības kustības. Pēdējā izmanto priekšvēlēšanu kampaņu, lai propagandētu pretpadomju lozungus, kuri ir aizvainojoši darbaļaudīm un partijai. Kāpēc kaut kas tāds kļuvis iespējams? Vai tiešām mēs esam sākuši šaubīties par to, ka pie mums pastāv padomju vara, sākot ar Augstāko Padomi un beidzot ar ciemu padomju izpildkomitejām? Tās ir konstitucionālas. Vai tiešām Padomju Savienības Komunistiskajai partijai — valdošajai partijai — jāatdod savas pozīcijas ekstrēmistiskām organizācijām? Tauta saka: tur, kur partijas vadība netiek galā, ir vajadzīgs strādnieku šķiras atbalsts.»

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Ņemot vērā to, ka vienā gadā ir sarežģīti sarīkot divas vēlēšanu kampaņas, kā arī spraigo rudens lauku darbu laiku lauksaimniecībā, lūgt republikas Augstāko Padomi izskatīt iespēju rīkot Latvijas PSR tautas deputātu un vietējo padomju vēlēšanas 1990. gada sākumā, kad būs izbeidzies deputātu pilnvaru laiks.»

Plēnumā apspriesto problēmu loks bija plašs.

No I. Medvedeva, uzņēmuma «Elektrons» strādnieka, runas: «Par kādu vienotību un monolītumu var runāt apstākļos, kad partijā notiek šķelšanās pēc nacionālā principa, kad PSKP biedri ir sadalījušies pa frontēm? Taču, ja šīs vienotības nebūs, nebūs arī virzīšanās uz priekšu. Tāpēc mūsu kolektīva viedoklis ir šāds: pārkārtošanās ir apdraudēta.»

No S. Beskrovnova, vispārējās celtniecības tresta partijas komitejas sekretāra, runas: «Komunistam jābūt politiski aktīvam, turklāt vispirms savā partijas organizācijā. Bet, ja viņš ir aktīvs kādā citā sabiedriski politiskajā organizācijā, tad jāraugās, vai viņš tur ietur PSKP līniju. Ja ietur, mēs viņu vienmēr atbalstīsim. Partijai nav vajadzīgas frakcijas, bet gan stipri komunisti sabiedriski politiskajās organizācijās un kustībās. Lai tālāk neturpinātos norobežošanās ne tikai starp frontēm, bet arī pašā partijā, tai ar savu rīcību jānodrošina konstruktīvi kontakti starp Tautas fronti un Interfronti.

NO PLĒNUMA LĒMUMA: «Sarīkot pārrunas ar komunistiem, kas piedalās jauno sabiedrisko formējumu darbībā, un prasīt, lai viņi darbotos stingrā saskaņā ar PSKP Statūtiem un Programmu, ar ļeņiniskajiem demokrātiskā centrālisma principiem, konsekventi un principiāli aizstāvētu partijas līniju uz pārkārtošanos; meklēt ceļus uz kopdarbību un raženu sadarbību ar Latvijas Tautas frontes un Interfrontes organizācijām, kā arī citiem pašdarbīgajiem formējumiem, iesaistīt tos konkrētu saimniecisko, sociālo, ekoloģisko un citu uzdevumu risināšanā, ieturot attiecībā uz šīm organizācijām principiālu partijisku nostāju.»

Daudzi no tiem, kas piedalījās plēnumā, ar lepnumu runāja par savu ikdienas veikumu. Pilsētā, vienā no nedaudzām republikā, apsteidzoši tiek pildīta dzīvokļu celtniecības programma. Rūpniecība stabili gadu no gada izpilda plānus un produkcijas līgumpiegādes. Notikušas manāmas pārmaiņas kultūras dzīvē: atjaunots muzikāli dramatiskais teātris, nodibinātas latgaliešu, poļu, ebreju un ukraiņu nacionālās kultūras biedrības. Gribētos dzīvot turīgāk, bet tādēļ kā nākas jāpastrādā pārbūves labā, un tāpēc, uzsvēra runātāji, Daugavpils darbaļaudis nevēlas, lai bezatbildīgi aicinājumi viņus izsistu no darba ritma.

No J. Rudzutaka lokomotīvju remonta rūpnīcas partijas komitejas sekretāra S. Avsjuka runas. Griezdamies pie Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļa, republikas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja A. Gorbunova, kas bija klāt plēnumā, viņš teica: «Pats lielākais mūsu sabiedrības slānis ir strādnieki. Un ļoti žēl, ka jūs atbraucāt divas dienas pēc mūsu rūpnīcas mītiņa, kur būtu varējis uzklausīt tūkstošiem cilvēku viedokli. Tur izskanēja satraukums par pārbūvi republikā un apņemšanās pretoties negatīvajam.

Būtu laiks Centrālajai Komitejai un jums, biedri Gorbunov, izpildīt CK plēnuma lēmumus par situācijas uzlabošanu republikā.»

A. Gorbunovs atbildēja uz jautājumiem vairāk nekā stundu. Dialogs bija atklāts. Runa bija par samilzušajām problēmām. Pilsētniekiem nācās atzīt, ka visā, kas ir slikts, viņiem jāvaino arī sevi. Saruna dažbrīd izvērtās diskusijā, kurā radās konstruktīvi priekšlikumi. Vaļsirdīgā viedokļu un argumentu apmaiņa bija vajadzīga un lietderīga. To apstiprināja arī A. Gorbunovs, kas solījās turpināt šādus tiešus kontaktus ar Daugavpils iedzīvotājiem.

 

V. Rudojs,

LATINFORM korespondents