Atšķirības starp "236903" versijām
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
}} | }} | ||
{{Written by|Jānis Lucāns}} | {{Written by|Jānis Lucāns}} | ||
| + | {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} | ||
| + | {{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}} | ||
| + | {{About domain|Politika}} | ||
| + | {{About domain|Lauksaimniecība}} | ||
| + | {{About domain|Mežsaimniecība un mežrūpniecība}} | ||
| + | {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} | ||
| + | {{About event|E1988100800}} | ||
| + | {{About year|1988}} | ||
Godātie kongresa delegāti un viesi! Sākšu gandrīz vai ar leģendu. 1920. gads. No Dignājas pagastmājas iznāk mežsargs Staģis ar zemes grāmatu rokās un, iegājis Dunavas mežā septiņus kilometrus, uzkar egles zarā kažociņu, ņem cirvi un sāk iekārtot nākamās mājas vietu. Kad 1935. gadā valsts sāka būvēt ceļu uz mežsarga mājām, gar malām bija jau vienpadsmit jaunsaimniecības. Pagāja 1940., 1949. gads. Tagad mežs sargāja mežsargu, viss bija it kā tāpat, tikai zeme vairs viņam nepiederēja. 1983. gads. Dodos ciemos pie sava onkuļa, vecā mežsarga dēla. Ejam pa alkšņiem aizaugušu stigu, kādreizējo lielceļu, ceļā saskaitu vienpadsmit tukšas mājas un krāsmatas — viss alkšņos. Onkulis ironizē: kad mans tēvs te sāka, bija skaists egļu mežs, kad es te beigšu — paliks tikai alkšņi. Kam tas bija vajadzīgs? Kaimiņu vairs nav, un arī šī māja pēc manas nāves paliks tukša. Tā bija labi kopta māja, bet tagad visu ir atkal pārņēmis mežs. Tāda ir šī leģenda. Pēc 1940. gada Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir samazinājusies par vairāk nekā vienu miljonu hektāru. Tas ir ap 30%. Bet tas nav viss. Gandrīz ik saimniecībai zemes bilancē ir deficīts no desmitiem līdz simtiem hektāru. 1938. gadā Latvijas lauksaimniecība ražoja bruto produkciju (uz vienu iedzīvotāju, 1973. gada cenās) 720 rubļu, bet 1987. gadā — vislabākajā — 660 rubļu. Es minu profesora Grinovska datus. Rādītājs vissliktākais visā valstī, un tam par iemeslu ir ne tikai zemes aizlaišana, bet arī rūpniecības pieaugums 57 reizes pēc 1939. gada, kas radījis nenormālu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Salīdzinu vēl. 1919. gadā gan Latvija, gan Somija kļuva neatkarīgas, un līdz 1939. gadam gāja vienādu ceļu. Tad, ja ņem šo laiku kā simtprocentīgu robežlīniju, tad 1987. gadā — vislabākajā — Latvijas bruto produkcijas pieaugums bija 142%, Somijā — 286. Latvijas bruto produkcija — 142% pret 1938. gadu — sastāv no 176% lopkopībā un tikai 112 % augkopībā, kas ir katastrofāli maz. Kādi tad bija visstiprākie triecieni Latvijas lauksaimniecībai pēc kara? Laika trūkuma dēļ minēšu vissmagākos. Pirmais trieciens — vienlaidu kolektivizācija, zemnieku atraušana no zemes un 1949. gada izvešana, kā rezultātā izputēja simtiem tūkstošu zemnieku sētu un iepriekšējo paaudžu kapitālieguldījumi. Otrs. 1959. gada «raganu medības», kā rezultātā tika nolikvidēta Latvijas talantīgākā pēckara valdība. Trešais. Saimniecības giganti, mazo skolu likvidēšana, ciematu sadalīšana perspektīvos un neperspektīvos izniekoja ne tikai kapitālieguldījumu resursus vien. Ceturtais. Nekonsekvence sociālās infrastruktūras veidošanā atpalikušajās saimniecībās noveda šīs saimniecības pie iznīcības. Daudzās saimniecībās lopkopējas, slaucējas vēl šodien dzīvo tādos apstākļos, kas pielīdzināmi vagonu dzīvokļiem Rīgā. Un ja kādam liekas, ka šādos apstākļos var prasīt regulāru celšanos naktī trijos, un bez brīvdienām strādāt, un kilometrus tumsā un lietū brist pa dubļiem, tad man gribas ieteikt tādam cilvēkam vienu nedēļu to pamēģināt pašam. Piektais. ''(Aplausi.)'' Saimnieciskā nepastāvība, ekonomikas likumu ignorēšana, bezjēdzīgās kampaņas daudzos gadu desmitos iznīcināja esošos vadītājus un izslēdza jaunu vadītāju rašanās iespēju. Neskaitāmās vadības sistēmu reorganizācijas pārvērta dzīvi par farsu, par ko smējās pat ierindas strādnieki. Daudzus gadus pastāvēja divas karojošas nometnes — birokrātiskais aparāts ar savu patvaļu un saimnieciskie vadītāji ar reālajām dzīves prasībām. Varētu likties, ka, paldies Dievam, viss ir beidzies. Izlasām nesen publicēto tautsaimniecības attīstības koncepciju līdz 2005. gadam. Laukos slauksim 5000 litru no govs, tas nekas, ka 40 gados esam tikuši tikai drusku pāri trim tūkstošiem. Tas miljons pazaudēto hektāru nebūs vajadzīgs, tā vietā, jādomā, spēkbarību ievedīsim un attiecīgi lopkopības produkciju izvedīsim. Koncepcijā nav ne vārda par brūkošu fermu atjaunošanu, ne vārda par to, kā rekonstruēsim bezjēdzīgos kompleksus, kā uzcelsim dzīvokļus lopkopējiem, jo normāls lopkopējs nedzīvos nenormālā dzīvoklī, bet bez normāla lopkopēja nekad nebūs normālas lopkopības. Interesants ir nesenais lēmums par lauksaimniecības prioritāti. Saimniecību vadītāji, kam rekonstruējamās kūtis stāv bez jumtiem, saka tā: «Prioritāti vajag pareizi saprast. Faktiski tas nozīmē — prioritāti lauksaimniecībai pirmai izputēt.» ''(Aplausi.)'' | Godātie kongresa delegāti un viesi! Sākšu gandrīz vai ar leģendu. 1920. gads. No Dignājas pagastmājas iznāk mežsargs Staģis ar zemes grāmatu rokās un, iegājis Dunavas mežā septiņus kilometrus, uzkar egles zarā kažociņu, ņem cirvi un sāk iekārtot nākamās mājas vietu. Kad 1935. gadā valsts sāka būvēt ceļu uz mežsarga mājām, gar malām bija jau vienpadsmit jaunsaimniecības. Pagāja 1940., 1949. gads. Tagad mežs sargāja mežsargu, viss bija it kā tāpat, tikai zeme vairs viņam nepiederēja. 1983. gads. Dodos ciemos pie sava onkuļa, vecā mežsarga dēla. Ejam pa alkšņiem aizaugušu stigu, kādreizējo lielceļu, ceļā saskaitu vienpadsmit tukšas mājas un krāsmatas — viss alkšņos. Onkulis ironizē: kad mans tēvs te sāka, bija skaists egļu mežs, kad es te beigšu — paliks tikai alkšņi. Kam tas bija vajadzīgs? Kaimiņu vairs nav, un arī šī māja pēc manas nāves paliks tukša. Tā bija labi kopta māja, bet tagad visu ir atkal pārņēmis mežs. Tāda ir šī leģenda. Pēc 1940. gada Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir samazinājusies par vairāk nekā vienu miljonu hektāru. Tas ir ap 30%. Bet tas nav viss. Gandrīz ik saimniecībai zemes bilancē ir deficīts no desmitiem līdz simtiem hektāru. 1938. gadā Latvijas lauksaimniecība ražoja bruto produkciju (uz vienu iedzīvotāju, 1973. gada cenās) 720 rubļu, bet 1987. gadā — vislabākajā — 660 rubļu. Es minu profesora Grinovska datus. Rādītājs vissliktākais visā valstī, un tam par iemeslu ir ne tikai zemes aizlaišana, bet arī rūpniecības pieaugums 57 reizes pēc 1939. gada, kas radījis nenormālu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Salīdzinu vēl. 1919. gadā gan Latvija, gan Somija kļuva neatkarīgas, un līdz 1939. gadam gāja vienādu ceļu. Tad, ja ņem šo laiku kā simtprocentīgu robežlīniju, tad 1987. gadā — vislabākajā — Latvijas bruto produkcijas pieaugums bija 142%, Somijā — 286. Latvijas bruto produkcija — 142% pret 1938. gadu — sastāv no 176% lopkopībā un tikai 112 % augkopībā, kas ir katastrofāli maz. Kādi tad bija visstiprākie triecieni Latvijas lauksaimniecībai pēc kara? Laika trūkuma dēļ minēšu vissmagākos. Pirmais trieciens — vienlaidu kolektivizācija, zemnieku atraušana no zemes un 1949. gada izvešana, kā rezultātā izputēja simtiem tūkstošu zemnieku sētu un iepriekšējo paaudžu kapitālieguldījumi. Otrs. 1959. gada «raganu medības», kā rezultātā tika nolikvidēta Latvijas talantīgākā pēckara valdība. Trešais. Saimniecības giganti, mazo skolu likvidēšana, ciematu sadalīšana perspektīvos un neperspektīvos izniekoja ne tikai kapitālieguldījumu resursus vien. Ceturtais. Nekonsekvence sociālās infrastruktūras veidošanā atpalikušajās saimniecībās noveda šīs saimniecības pie iznīcības. Daudzās saimniecībās lopkopējas, slaucējas vēl šodien dzīvo tādos apstākļos, kas pielīdzināmi vagonu dzīvokļiem Rīgā. Un ja kādam liekas, ka šādos apstākļos var prasīt regulāru celšanos naktī trijos, un bez brīvdienām strādāt, un kilometrus tumsā un lietū brist pa dubļiem, tad man gribas ieteikt tādam cilvēkam vienu nedēļu to pamēģināt pašam. Piektais. ''(Aplausi.)'' Saimnieciskā nepastāvība, ekonomikas likumu ignorēšana, bezjēdzīgās kampaņas daudzos gadu desmitos iznīcināja esošos vadītājus un izslēdza jaunu vadītāju rašanās iespēju. Neskaitāmās vadības sistēmu reorganizācijas pārvērta dzīvi par farsu, par ko smējās pat ierindas strādnieki. Daudzus gadus pastāvēja divas karojošas nometnes — birokrātiskais aparāts ar savu patvaļu un saimnieciskie vadītāji ar reālajām dzīves prasībām. Varētu likties, ka, paldies Dievam, viss ir beidzies. Izlasām nesen publicēto tautsaimniecības attīstības koncepciju līdz 2005. gadam. Laukos slauksim 5000 litru no govs, tas nekas, ka 40 gados esam tikuši tikai drusku pāri trim tūkstošiem. Tas miljons pazaudēto hektāru nebūs vajadzīgs, tā vietā, jādomā, spēkbarību ievedīsim un attiecīgi lopkopības produkciju izvedīsim. Koncepcijā nav ne vārda par brūkošu fermu atjaunošanu, ne vārda par to, kā rekonstruēsim bezjēdzīgos kompleksus, kā uzcelsim dzīvokļus lopkopējiem, jo normāls lopkopējs nedzīvos nenormālā dzīvoklī, bet bez normāla lopkopēja nekad nebūs normālas lopkopības. Interesants ir nesenais lēmums par lauksaimniecības prioritāti. Saimniecību vadītāji, kam rekonstruējamās kūtis stāv bez jumtiem, saka tā: «Prioritāti vajag pareizi saprast. Faktiski tas nozīmē — prioritāti lauksaimniecībai pirmai izputēt.» ''(Aplausi.)'' | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 22. aprīlis, plkst. 10.05
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Godātie kongresa delegāti un viesi! Sākšu gandrīz vai ar leģendu. 1920. gads. No Dignājas pagastmājas iznāk mežsargs Staģis ar zemes grāmatu rokās un, iegājis Dunavas mežā septiņus kilometrus, uzkar egles zarā kažociņu, ņem cirvi un sāk iekārtot nākamās mājas vietu. Kad 1935. gadā valsts sāka būvēt ceļu uz mežsarga mājām, gar malām bija jau vienpadsmit jaunsaimniecības. Pagāja 1940., 1949. gads. Tagad mežs sargāja mežsargu, viss bija it kā tāpat, tikai zeme vairs viņam nepiederēja. 1983. gads. Dodos ciemos pie sava onkuļa, vecā mežsarga dēla. Ejam pa alkšņiem aizaugušu stigu, kādreizējo lielceļu, ceļā saskaitu vienpadsmit tukšas mājas un krāsmatas — viss alkšņos. Onkulis ironizē: kad mans tēvs te sāka, bija skaists egļu mežs, kad es te beigšu — paliks tikai alkšņi. Kam tas bija vajadzīgs? Kaimiņu vairs nav, un arī šī māja pēc manas nāves paliks tukša. Tā bija labi kopta māja, bet tagad visu ir atkal pārņēmis mežs. Tāda ir šī leģenda. Pēc 1940. gada Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir samazinājusies par vairāk nekā vienu miljonu hektāru. Tas ir ap 30%. Bet tas nav viss. Gandrīz ik saimniecībai zemes bilancē ir deficīts no desmitiem līdz simtiem hektāru. 1938. gadā Latvijas lauksaimniecība ražoja bruto produkciju (uz vienu iedzīvotāju, 1973. gada cenās) 720 rubļu, bet 1987. gadā — vislabākajā — 660 rubļu. Es minu profesora Grinovska datus. Rādītājs vissliktākais visā valstī, un tam par iemeslu ir ne tikai zemes aizlaišana, bet arī rūpniecības pieaugums 57 reizes pēc 1939. gada, kas radījis nenormālu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Salīdzinu vēl. 1919. gadā gan Latvija, gan Somija kļuva neatkarīgas, un līdz 1939. gadam gāja vienādu ceļu. Tad, ja ņem šo laiku kā simtprocentīgu robežlīniju, tad 1987. gadā — vislabākajā — Latvijas bruto produkcijas pieaugums bija 142%, Somijā — 286. Latvijas bruto produkcija — 142% pret 1938. gadu — sastāv no 176% lopkopībā un tikai 112 % augkopībā, kas ir katastrofāli maz. Kādi tad bija visstiprākie triecieni Latvijas lauksaimniecībai pēc kara? Laika trūkuma dēļ minēšu vissmagākos. Pirmais trieciens — vienlaidu kolektivizācija, zemnieku atraušana no zemes un 1949. gada izvešana, kā rezultātā izputēja simtiem tūkstošu zemnieku sētu un iepriekšējo paaudžu kapitālieguldījumi. Otrs. 1959. gada «raganu medības», kā rezultātā tika nolikvidēta Latvijas talantīgākā pēckara valdība. Trešais. Saimniecības giganti, mazo skolu likvidēšana, ciematu sadalīšana perspektīvos un neperspektīvos izniekoja ne tikai kapitālieguldījumu resursus vien. Ceturtais. Nekonsekvence sociālās infrastruktūras veidošanā atpalikušajās saimniecībās noveda šīs saimniecības pie iznīcības. Daudzās saimniecībās lopkopējas, slaucējas vēl šodien dzīvo tādos apstākļos, kas pielīdzināmi vagonu dzīvokļiem Rīgā. Un ja kādam liekas, ka šādos apstākļos var prasīt regulāru celšanos naktī trijos, un bez brīvdienām strādāt, un kilometrus tumsā un lietū brist pa dubļiem, tad man gribas ieteikt tādam cilvēkam vienu nedēļu to pamēģināt pašam. Piektais. (Aplausi.) Saimnieciskā nepastāvība, ekonomikas likumu ignorēšana, bezjēdzīgās kampaņas daudzos gadu desmitos iznīcināja esošos vadītājus un izslēdza jaunu vadītāju rašanās iespēju. Neskaitāmās vadības sistēmu reorganizācijas pārvērta dzīvi par farsu, par ko smējās pat ierindas strādnieki. Daudzus gadus pastāvēja divas karojošas nometnes — birokrātiskais aparāts ar savu patvaļu un saimnieciskie vadītāji ar reālajām dzīves prasībām. Varētu likties, ka, paldies Dievam, viss ir beidzies. Izlasām nesen publicēto tautsaimniecības attīstības koncepciju līdz 2005. gadam. Laukos slauksim 5000 litru no govs, tas nekas, ka 40 gados esam tikuši tikai drusku pāri trim tūkstošiem. Tas miljons pazaudēto hektāru nebūs vajadzīgs, tā vietā, jādomā, spēkbarību ievedīsim un attiecīgi lopkopības produkciju izvedīsim. Koncepcijā nav ne vārda par brūkošu fermu atjaunošanu, ne vārda par to, kā rekonstruēsim bezjēdzīgos kompleksus, kā uzcelsim dzīvokļus lopkopējiem, jo normāls lopkopējs nedzīvos nenormālā dzīvoklī, bet bez normāla lopkopēja nekad nebūs normālas lopkopības. Interesants ir nesenais lēmums par lauksaimniecības prioritāti. Saimniecību vadītāji, kam rekonstruējamās kūtis stāv bez jumtiem, saka tā: «Prioritāti vajag pareizi saprast. Faktiski tas nozīmē — prioritāti lauksaimniecībai pirmai izputēt.» (Aplausi.)
Varbūt Augstākās Padomes sesija ienesīs te korekcijas. Liekas, ka republikas valdībai ir radies ieskats, ka ar lauksaimniecību nav nekādas jēgas nodarboties, jo tā, lūk, dod tikai 20 procentu no nacionālā ienākuma. Minu salīdzinājumu. Pārrēķinot tirgus cenās, Holandes zemes hektārs dod sešarpus reizes vairāk produkcijas, ziedus neskaitot, nekā Latvijas hektārs. Pavirši rēķinot, ja mēs sasniegtu kaut pusi no Holandes ražīguma, tad lauksaimniecības dotā nacionālā ienākuma daļa varētu kļūt par dominējošo. Domāju, ka lauksaimniecība Latvijā varētu kļūt par ļoti izdevīgu, ienesīgu nozari, to nopietni attīstot un it īpaši apzinoties, ka noieta tirgus austrumos ir neierobežots, un, domāju, uz ilgiem gadiem. (Aplausi.) Es, biedri, te domāju ļoti nopietni.
Kas tad būtu jādara, lai sāktu iet šajā virzienā? Pirmais. Ar skaidru prātu jāprecizē Latvijas zemes bilance, jāsastāda programma un jāparedz finansēšanas avoti pastiprinātai zemes meliorācijai un pilnīgai sakārtošanai. Otrais. Programmu finansēšanas avotus un tehniskos līdzekļus zemes reanimācijai, tas ir, zemes bagātīgai ielabošanai ar organisko mēslojumu. Būs daudz tādu saimniecību, kas saviem spēkiem ar šo darbu tuvākajos desmit gados galā netiks. Trešais. Jāapseko vecās fermas un jāsastāda programma to rekonstrukcijai, paredzot nepieciešamos materiālos resursus. Pēc rekonstrukcijas daudzas no tām varētu kļūt par rentes fermām. Ceturtais. Jāapseko visi uzceltie un slikti darbojošies kompleksi un jāsastāda to rekonstrukcijas projekti, jānodrošina tie ar dzīvokļiem. Tur, kur rekonstrukcija būs vajadzīga liela, un šādu kompleksu nebūs maz, jāparedz valsts kapitālieguldījumi, jo varas pārstāvji bija tie, kas vairumā gadījumu šīs muļķības radīja, kāpēc lai kolhoznieks tagad uz sava rēķina tās kļūdas labotu. Kur ņemt visam tam līdzekļus? Domāju, ka jāsašaurina dzīvokļu celtniecība Rīgā, jo, lai cik te dzīvokļu neceltu, cik man zināms, rindas kļūst aizvien garākas. Un, ja migranti dažu lieku gadu pagaidīs, nekas nenotiks, jo mūsu lopkopēji gaida gadu desmitus. (Aplausi.) Jāierobežo rūpniecības paplašināšana. Vai kāds ir aprēķinājis, cik maksā ražošana, kad visu ieved un visu izved? Arī Japānā daudz ieved un izved, bet tikai ne darbaspēku. Bet ievestam cilvēkam ir vajadzīgs veikals, kino, teātris, tramvajs, skola, bērnudārzs, slimnīca, pasts paku sūtīšanai, sadzīves pakalpojumi, un, protams, arī dzīvoklis. Tas nav maz. Droši vien Latvijas pašreizējai valdībai šāda doma izklausās nepieņemama, bet, neveicot radikālus pasākumus, nekas būtiski nemainīsies. Ceturtais. Jānoorganizē speciālistu sagatavošanas sistēma. Piektais. Uz budžeta līdzekļu rēķina jāatrod iespēja infrastruktūras attīstīšanai atpalikušās saimniecībās, ko līdz ar pāreju uz pašfinansēšanos galīgi aizmirsa. Sestais. Jāpanāk, lai dzīvi patiešām sāktu vadīt ar ekonomikas likumiem. Cenas jāpietuvina tirgus cenām, visiem uzņēmumiem jābūt republikas pakļautībā, starp republikām tirgosimies, mēs jums pārtiku par tik, jūs mums degvielu par tik. Septītais. Jāizstudē neatkarīgās Latvijas valdības programma lauksaimniecībā, jo tā deva ļoti respektējamus panākumus. (Aplausi.) Astotais. Jāizstudē 1959. gadā nežēlībā kritušās valdības programma tautsaimniecības attīstībai. Domāju, ka daudz kas no šīs programmas varētu izrādīties izmantojams arī šodien. Tagad daudz runā par privāto iniciatīvu, ģimenes fermām, rentes fermām. Pāreja uz privāto zemes apsaimniekošanu prasa daudzu priekšnoteikumu izpildi. Pirmais: vajadzīgas garantijas, ka zemnieka iekārtotajā sētā varēs strādāt bērni un mazbērni. Šobrīd tam vienīgā garantija varētu būt patiesi tiesiska valsts, šādas tiesiskas valsts izveidošana. Bet, kamēr Alūksnē ir Vorošilova iela, kamēr ir Pelšes institūts, kamēr Voss vada Tautību padomi, kamēr nav sodīti Staļina represiju vaininieki, cilvēki tam netic. (Aplausi.) Otrais. Jāizstrādā likumdošana par sociālo nodrošināšanu, juridiskām tiesībām un atbildību. Trešais. Jārada privātsaimniecībai piemērota tehnika un garantēta droša apkalpošana. Ceturtais. Vajadzīgs nodrošinājums ar būvmateriāliem. Piektais. Valsts iepirkumu cenām jābūt samērojamām ar tirgus cenām, citādāk zemniekam jāsēž tirgū, kas tad strādās.
Kamēr šie nosacījumi netiks izpildīti, nav cerību, ka zemnieki lielā skaitā sāks atgriezties pie savas sētas. Ir nesaprotama tāda valsts un bezjēdzība, kur ir visi apstākļi lauksaimniecības attīstībai, bet kur attīstīta rūpniecība, kam šo apstākļu nav. Šādam stāvoklim ir tikai viens izskaidrojums — ekonomiskais genocīds, un citādi to saprast nevar. (Aplausi.)
Vēl joprojām turpinās dižā tautu tēva Staļina iesāktā politika par vienotas padomju tautas paātrinātu radīšanu. Tas ir pretdabiski un nepieņemami mazām tautām, un vispirms mazo tautu inteliģencei. Un tagad šīs pretcilvēciskās ilggadīgās politikas rezultātā Latvijā ir radušās ārkārtīgi sarežģītas nacionālās problēmas, uzsveru — mākslīgi radītas, un to visu daudzus gadus ir veicinājusi mūsu republikas marionešu valdība ar savu bezpalīdzību Vissavienības resoru priekšā. (Aplausi.) Gribu sacīt tā — ja esi valstsvīrs, tad pastāvi par savu tautu, esi ar savu tautu, kaut arī par to būtu jāsadeg, kā savā laikā sadega Berklavs, Ņikonovs, Krūmiņš, Dzērve un citi. (Aplausi.) Tauta neaizmirst tos, kas par viņu sadeg. Kā vakar atcerējās gan Oskaru Kalpaku, gan Kārli Ulmani. (Aplausi.) Bet, ja gribi dzīvot tikai sev, savai ērtībai, kā pašam labāk, lai noturētos, tad neesi valstsvīrs, un nekad tauta tādu necietīs, inteliģence tādam nesekos. Bet, ja inteliģence nesekos, panākumu nebūs — nekad. (Aplausi.) Šeit ir inteliģences izšķirošā, neatvietojamā loma. Bet inteliģence nevar dzīvot un radoši strādāt, neredzot tautas perspektīvu, tās nepārtrauktību nākotnē. Mums pārmet nacionālismu, ka mēs nemīlot citas tautas. Bet nācijai bez visām citām kopībām ir nepieciešama arī teritoriālā kopība, jo citādi nācija nespēj realizēt ne valodas kopību, ne kultūras kopību. Bet kur ir mūsu teritoriālā kopība, uz kurieni mums atkāpties? Vai tiešām cilvēkiem, kuri mums pārmet, vairs nemaz nav sirdsapziņas? Mums nav kur atkāpties. Vai tiešām jābrauc uz Pleskavu, kā Valdemāra laikā, savu zemi meklēt, ja viens miljons hektāru ir neapsaimniekoti tepat? Mums nav kur atkāpties. Mums ir jācīnās visiem kopā, un šajā cīņā latviešu tauta būs kopā ar savu inteliģenci. Līdz pēdējam. Jo, ja mūsu vairs nebūs, mūsu darbam arī vairs nav nekādas nozīmes. Kļūdas ir ne tikai jāatzīst, bet arī jālabo. Tādēļ nevienu migrantu vairāk, un sākot jau ar rītdienu. Tāds pēc manām domām ir valdības pamatuzdevums (aplausu vētra) un arī smagākais uzdevums biedram Bresim, stājoties Ministru Padomes priekšsēdētāja amatā. Nekādas resoru patvaļas, nekādu resorismu Latvijā! Mēs esam par maziem, lai to atļautos. Tāds ir jaunā prezidenta, biedra Gorbunova, smagākais uzdevums. Šos cilvēkus ir iecēlusi tauta, un viņus var noņemt tikai tauta. Un tas ir viņu spēks un viņu vājums, un viņi ar to var rēķināties. Cīņa par suverēnu valsti, tas ir visu mūsu, Tautas frontes uzdevums, un šajā cīņā mēs nedrīkstam sevi saudzēt. Paldies. (Aplausi.)
