Atšķirības starp "231658" versijām
(Set original images) |
|||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
{{Written by|Āris Jansons}} | {{Written by|Āris Jansons}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | ||
| + | {{About topic|PSRS tautas deputāts}} | ||
{{About domain|Politika}} | {{About domain|Politika}} | ||
{{About person|Antoņina Beļajeva}} | {{About person|Antoņina Beļajeva}} | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 18. marts, plkst. 22.22
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirms PSRS Tautas deputātu kongresa mums nācās dzirdēt visdažādākās prognozes par šo foruma saturu un par tā raksturu un norises ilgumu. Kas attiecas uz saturu, tad šajā jautājumā viedokļu atšķirības bija vismazākās: jau pati priekšvēlēšanu kampaņa pierādīja, ka par PSRS tautas deputātiem lielākoties ievēlēti ne tikai cieņu un godu pelnoši cilvēki, bet arī zinīgi, temperamentīgi sabiedrības pārstāvji. Taču prognozes par PSRS Tautas deputātu kongresa ilgumu izrādījušās grūti nosakāmas. Tie, kuri no vienas galējības pārgājuši citās, saukuši šo termiņu, sākot ar nedēļām un beidzot ar vairākiem mēnešiem, ir gan kļūdījušies, gan prognozēs bijuši pareizi. Kā jūs zināt, šonedēļ kongress darbu beidz, un gandrīz vai bez atpūtas turpinās strādāt kongresā ievēlētā PSRS AP.
Lielākajai daļai deputātu, ar kuriem runāju, ir sajūta, ka dabas karstums ir pierimis, ka posms, kurā diskusijās valdīja emocijas, ir aiz muguras, un tagad deputātu vairākums cenšas paust vēlētāju domas, savu personīgo pozīciju, nodemonstrēt politisko reālismu. Tūdaļ pat pēc PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja ievēlēšanas sāk noskaidroties mezgla punkti ekonomiskajās, sociālajās un politiskajās programmās, kas jāizlemj PSRS AP.
Tuvojoties kongresa izskaņai, socioloģiskais dienests, ko noorganizējis laikraksts «Večerņaja Moskva» ar PSRS ZA Socioloģijas institūta palīdzību, Maskavas vakara laikrakstā publicējis plašu apskatu par socioloģiskā referenduma rezultātiem. Apskata virsraksts «Sabiedriskā doma par PSRS Tautas deputātu kongresu». Gluži loģiski, ka pirmo reizi šāda atklāta politinformācija, kā kongresu esam nosaukuši mēs republikas presē, kongresa atklāta diskusija CT otrajā programmā bez saīsinājumiem, valsts iedzīvotājos izraisījusi vispretrunīgākās izjūtas.
Pirms kongresa apmēram 15% aptaujāto šaubījās par to, ka forums būs sekmīgs. Gandrīz puse aptaujāto nespēj precīzi nosaukt savu pozīciju šajā jautājumā. 37–43% izteicās, ka kongresa darbs būs spriegs, bet bez īpašiem rezultātiem. Sociologi konstatējuši, ka vēlētāji pirms kongresa savas cerības galvenokārt saistīja ar kongresa augsto misiju. Vēlētāji uzskatīja, ka «kongresam ne ar vienu savā varā nav jādalās» (tā domāja 54–61% aptaujāto), citi paziņoja, ka viņi savas domas saista pirmām kārtām ar kompetentas AP un tā darba orgānu izveidošanu (apmēram 30%). Un visbeidzot – 10% aptaujāto pirms kongresa izteicās par to, lai vara Padomju Savienībā paliktu partijas un valdības aparāta rokās.
Maskavas inženiere Antoņina Beļajeva jautā: «Kāpēc kongresā tomēr tik daudz vienaldzīgo cilvēku? Tāds iespaids, ka deputāti kaut kur ļoti steidzas, dažkārt pārtrauc uzstāšanos, nervozē, ja runa ir par procedūras jautājumiem. Biedri deputāti, ja jūs esam ievēlējuši, esiet tik iecietīgi un noklausieties visus savus kolēģus līdz galam! Tik daudz taču sasāpējušu jautājumu un tik svarīgi ir tos apspriest. Es skatos uz sejām, kurās lasāma nepatika pret kārtējo runātāju, un man gluži vai sirds sāp.» Savukārt studente Marina Kosmina ieteica: ja kāds no deputātiem mēģinās pārtraukt cita uzstāšanos pirms reglamentā noteiktā laika, jāpārtrauc kongresa darbs, katram ir tiesības izteikt savu viedokli.
Par to, vai šādas domas atbilda kongresa zālē valdošajai gaisotnei, jūs varējāt spriest paši. Katrā ziņā, iedzīvotāju viedokļi ne tikai Maskavā, bet arī citur joprojām dalās.
Uz aptaujas jautājumu par to, vai iedzīvotāji piekrīt tautas deputāta Jurija Afanasjeva vērtējumam par PSRS AP (šo orgānu vēsturnieks nosauca par staļiniski brežņeviskā tipa mehānismu), iedzīvotāji atbildēja šādi: piekrīt pilnīgi –Maskavā 14%, Ļeņingradā –18, Kijevā –11, Tallinā –21, Tbilisi – 35, Alma-Atā –14%. Piekrīt daļēji –Maskavā –31, Ļeņingradā –32, Kijevā – 45, Tallinā –38, Tbilisi –31, Alma-Atā –19. Nepiekrīt – Maskavā –40, Ļeņingradā –30, Kijevā –44, Tallinā –24, Tbilisi – 16, Alma-Atā –52.
Par kongresa gaisotni runāju ar vienu no deputātēm. Gaļina Starovoitova, krieviete, bezpartijiskā, PSRS ZA prezidija Starpnacionālo attiecību izpētes centra vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Viņa ievēlēta par tautas deputāti no Armēnijas PSR. G. Starovoitova gan manu, gan daudzu citu klātesošo ievērību piesaistīja ar savu tik tiešām aktīvo nostāju, ar principialitāti un vienlaikus ar māku formulēt savu domu. PSRS AP Tautību Padomes sēdē 6. jūnijā G. Starovoitova pievērsās vairākiem svarīgiem jautājumiem. Pirmkārt, viņa atzīmēja, ka Tautas deputātu kongresā piedalās 65 tautību pārstāvji, taču valstī dzīvo (tikai pēc noapaļotiem tautas skaitīšanas datiem) vairāk nekā 120 tautību pārstāvji. Tādējādi vairāk nekā puse valsts tautību nav reprezentēta parlamentā. Otrkārt, nedrīkst apiet akūto mūsu Savienības līguma atjaunināšanas problēmu. Kā zināms, līgums par PSRS izveidošanu noslēgts 1922. gada 30. decembrī, un kopš tā laika pagājis vesels vēstures laikmets. Mainījies arī suverēno šā līguma subjektu sastāvs. Mainījies šā līguma funkciju saturs. Turklāt G. Starovoitova izvirzīja interesantu domu par to, kas varētu vadīt Tautību Padomi. Viņa uzsvēra, ka tam vajadzētu būt kādas ļoti mazas tautas pārstāvim, varbūt pat tādas tautas, kurai nav sava valstiskuma. Tam varbūt vajadzētu būt cilvēkam no tādas republikas, kur valda kārtība, saticība starpnacionālajās attiecībās. Jāteic, ka tieši šāds deputātes kategoriskums ne vienreiz vien izraisīja daudzu viņas kolēģu neizpratni. Tātad – mans jautājums Gaļiņai Starovoitovai:
–Jūsu prasme skaidri formulēt viedokli, tieši uzdot jautājumu, kā arī iedziļināties tādos sarežģītos starpnacionālo attiecību aspektos kā, piemēram, Gruzijas notikumi un situācija Kalnu Karabahā, liek domāt, ka jūs ar politiku esat nodarbojusies vismaz kopš studiju gadiem.
– Nē, profesionālisma gan te nav. Es esmu politiķe iesācēja. Šis kongress ir mana debija politiskajā kaujas laukā. Ikdienā nodarbojos ar zinātni, šķietami teorētiskiem jautājumiem, kas pēdējā laikā aizvien spilgtāk iegaismojas realitātēs. Man šķiet, ka viedokļu formulēšanā man lielākoties palīdz tieši pašas ieinteresētība kādā problēmā. Un tās atrisinājuma meklējumi.
–Kā jūs vērtējat deputātu aktivitāti, attieksmi pret kongresā dzirdamo?
– Es uzskatu, ka liela daļa deputātu apzinās to grūto un neapskaužamo stāvokli, kādā šobrīd nonākusi mūsu lielā valsts. Tomēr daudzi šo apzināšanos ierobežo ar vienu vienīgu faktu fiksēšanu. Puse deputātu, varbūt pat vairāk, neizrāda aktīvu vēlēšanos rīkoties, darboties pretēji acīm redzamām lejupslīdes tendencēm. Viņi ļauj sevi iežūžot miegā ar runām un izplūdušiem solījumiem, ar koleģiālu galvošanu un godavārdiem. Un sākas valodas, ka nemaz neesot kur steigties.
–Manuprāt, visai pamatoti izskanēja pārmetumi PSRS MP priekšsēdētājam, kurš šīs piecgades plānos negrib ieviest nekādas korekcijas, ļaujot milzu kuģim slīdēt tālāk pēc inerces...
– Jā, N. Rižkova runā AP sēdē līdzīgu motīvu virknē bija dzirdamas frāzes par nepieciešamību paaugstināt pensijas, palielināt vidējo iztikas minimumu, un visi deputāti piekrītoši māja ar galvām. Bet par to, kā īsti atrisināt šos jautājumus, referents gan pastāstīt neiedomājās. Mani pārņēma neomulības sajūta, ka AP deputāti pēc aplausiem nemaz negrib pajautāt, ar kādiem līdzekļiem tiks pildīti solījumi, no kurienes tos izbrīvēs. Esmu nobažījusies, vai tikai sliktos dzīves apstākļus nemēģinās uzlabot ar vērtspapīru spiestuves palīdzību – tādā gadījumā iegūsim nevis pārticību, bet inflācijas lēcienu.
–Jūs domājat, ka vairāk nekā puse deputātu ir patiesi ieinteresēta valsts radikālā pārbūvē, ātrākā ekonomikas, politiskās, sabiedriskās dzīves atveseļošanā? Bet kā radās situācija, kurā AP deputāti pieļāva bezalternatīvu kandidātu apstiprināšanu augstākajos valsts aparāta krēslos? Tas tika pateikts ātri, veikli, gluži kā pēc iepriekšēja scenārija...
– Pats taču redzējāt, ka B. Jeļcins atteicās piedalīties sāncensībā ar G. Kolbinu par Tautas kontroles komitejas priekšsēdētāja krēslu. Citos gadījumos par visiem deputātiem zināma autoritatīva, lietpratīga darbinieka alternatīvu kandidatūru runāt pagrūti. Deputāti taču nespēja pārņemt sēdes norises un lēmuma pieņemšanas iniciatīvu savās rokās. Maniem kolēģiem neiešāvās prātā, ka viņi kā augstākie likumdevēji, tepat Kremlī, tieši sēžu zālē varēja mainīt PSRS Konstitūcijas 121. pantu. Tādā gadījumā alternatīvā kandidāta izvirzīšana nepavisam nebūtu problēma…
–Jūs neesat AP sastāvā. Vai nožēlojat to, ka nevarat būt šo lēmēju skaitā, vai varbūt tas jums pašreiz šķiet vienaldzīgi?
– Sākumā es tik tiešām gribēju iekļūt PSRS AP, jo zināju, ka tur citu vidū tiks lemti daudzi starpnacionālo attiecību aspekti. Tagad, kad kongresā aizvadītas jau vairākas nedēļas, mana nostādne mazliet mainījusies. Proti – pirmkārt, nav izslēgta iekļaušana AP nākošās rotācijas gaitā. Otrkārt, būt mazākumā allaž ir grūti; tas prasa krietni vairāk spēka. Taču, kā redzam, katram deputātam dota iespēja piedalīties AP sēdēs ar padomdevēja tiesībām, kaut arī viņš nav AP loceklis. Domāju, ka iespēju robežās es piedalīšos starpnacionālo attiecību komisijā un citos orgānos, kur tas man izdosies.
–Pie vārda kongresā jūs esat tikusi vairākkārt. Varbūt jums ir pazīšanās prezidijā?
– Runāt tribīnē esmu tikusi, vienīgi pateicoties pašas iniciatīvai. Tie, kuri kongresa sēdēm sekojuši cītīgāk, varēja saskaitīt trīs manas uzstāšanās debatēs, turklāt pāris reižu no zāles es izteicu garākas replikas.
–Bet vienā no plenārsēdēm deputātu vairākumam acīmredzot nebija pa prātam jūsu vēlēšanās izteikties. Ierastajā bezceremoniju manierē jūsu kolēģi kliedza, pieprasot sēdes vadītājam neatļaut jūsu uzstāšanos, ar ieganstu, ka esat jau runājusi. Kāda jums tādās reizēs ir sajūta, varbūt jau esat pie tamlīdzīgas izturēšanās pieradusi?
– Varbūt kādam tā var likties, ka pieradusi, bet neesmu gan. Nav patīkami, ka uz tevi kliedz, tavas runas laikā trokšņo. Jāmācās demokrātija, un ne tikai trokšņotājiem, arī man jāmācās, jāmācās pierast. Un domāju, ka tas drīz vien man nebūs šķērslis, es pratīšu koncentrēties un jebkurā situācijā pratīšu un spēšu pateikt galveno.
–Un par ko esat noraizējusies, raugoties uz zāli?
– Iebiedētas vai izbijušās auditorijas reakcija var būt bīstama. Diemžēl daudzos vēl iekšā sēž aizvakardienas aizdomīgums un neuzticība, izmisīga turēšanās pie visa vecā, it kā drošā.
–Uzstājoties kongresā, Igaunijas deputāts J. Kogans atzīmēja, ka Baltijas republikās izplatījusies rusofobija. Tā iekļūstot arī citās republikās, vienās vairāk, citās –mazāk. Taču tā esot redzama visur. Pretpadomju lozungi savienojoties ar pretkrievu lozungiem. Lietuvas un Igaunijas emisāri braucot uz Gruziju, radot tur vienotu fronti. Deputāts Kogans norādīja, ka kongresā esot vērojama Baltijas republiku deputātu tendence parlamentārā ceļā censties panākt Konstitūcijas grozījumus, kas ļautu tām atvadīties no Padomju valsts. Ja atceraties, cits deputāts –komjaunatnes organizācijas pārstāvis S. Červonopiskis –kādā citā kongresa sēdē brīdināja par bruņotu vienību rosīšanos Baltijas republikās un Kaukāzā. Sakiet, lūdzu, vai jums nav bail no nacionālistu rosīšanās, kādu to mēģina tēlot daži deputāti, arī Latvijas pārstāvis V. Alksnis, kura intervija lasāma laikraksta «Za Rodinu» 4. jūnija numurā?
– Es nekādi nepiekrītu tiem, kuri mēģina Baltijas republiku nacionālās pašapziņas kāpumā saskatīt agresivitāti vai reakcijas spēku rosīšanos. Tās nu ir galīgas aplamības!
Esmu zinātniece un cenšos sekot demokrātisko kustību augšanai, to īpatnībām Lietuvā, Latvijā, Igaunijā. Es domāju, ka daudzmaz saprotu arī baltiešu etnopsiholoģisko klimatu. Uzskatu, ka pašreizējos procesus šajās republikas ietekmē gan protestantisma, gan katolicisma gars. Piedevām jāņem vērā Baltijas republiku parlamentārās pieredzes desmitgades. Ja ir vēlēšanās uzzināt un izprast, tad nekādi ložmetējnieki un bruņotas vienības nevar pat iztēlē parādīties...
G. Starovoitovas atbilde bija apstiprinājums tam, ka ne tikai politiskā, bet arī vispārējā diskusiju kultūra ne vienam vien deputātam vēl ir neapgūts darbības lauks. Tā, piemēram, kādā sēdē kolēģi neatļāva runāt deputātei no Tālajiem Austrumiem Jeļenai Gajerei, kura jau kopš iepriekšējās ceturtdienas mēģināja panākt, lai viņai dotu vārdu. Beidzot šodien viņa uzstājās, ar sāpēm runādama par mazo tautu likteni Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Maskavas deputāts A. Kraiko sūkstās, ka pagaidām tautas deputātu politiskā kultūra ir tik zema, ka nav atradies cits balsošanas paņēmiens, kā iegūt «vairākumu» un uzvarēt «mazākumu». Turpretī, atzīmē deputāts, zinātnieku padomēs, socioloģiskajās aptaujās parasti viedokļu spektrs ir daudz plašāks nekā gluži vienkārši «par» un «pret». A. Kraiko uzskata, ka ar laiku gan kongress, gan AP, gan tās komisijas un komitejas apgūs pilnīgākas un pilnvērtīgākas metodes nekā patlaban.
Ja turpinām runāt par sabiedriskās domas aptauju, viens no interesantākajiem jautājumiem, manuprāt, ir formulējums «Kas, jūsuprāt, bija šodienas varonis kongresā?». Pretjautājums – «Ko jūs nosauktu par antivaroni?». Lūk, kā izskatās tabula, ar ko iepazīstina laikraksts «Večerņaja Moskva». «Kongresa varoņi». 25. maijā 1. vieta – A. Oboļenskis, 2. – A. Saharovs, 3. – B. Jeļcins. 27. maijs: J. Afanasjevs, G. Popovs, O. Adamovičs. 1. jūnijs: J. Jevtušenko, J. Čerņičenko, B. Jeļcins. «Antivaroņi»: 25. maijs – Č. Aitmatovs, A. Koršunovs, B. Jeļcins. 31. maijs: I. Rodionovs, D. Patiašvili, G. Kuročka. Saprotams, ka iedzīvotāju noskaņā atspoguļojas gan viņu pilsoniskā pozīcija, gan sociālā interese, tomēr arī viņu simpātijas vai antipātijas pret oratoru manieri un runas veidu, viņu intonācijām, kas vērstas uz zāli, prezidiju, un daudz kas cits.
Runājot par kongresa gaisotni, jāpiemin sarežģījums, kas kongresa pēdējās dienās radās ap Igaunijas atsevišķu deputātu uzstāšanos. Deputāts J. Kogans šodien atkārtoti iepriecināja savus domubiedrus ar demagoģisku uzstāšanos, apgalvodams, ka Igaunijā tiekot ierobežotas cilvēku tiesības un Baltijas republikās tik tiešām rosoties bruņotas vienības. Pretstatā J. Kogana runai Baltijas deputāti vērtē Klāras Hallikas uzstāšanos. R. Pauls intervijā Igaunijas TV nosauca to par gudru, zinātniski pamatotu un taisnīgu. Komponists sacīja, ka nepieciešamības gadījumā viņš gatavs zem tās parakstīties. Tā pauž Baltijas republiku tautu kopīgās intereses. Taču diemžēl šādu profesionālu runātāju, kuriem būtu dziļi pamatota nostāja, kongresā vēl maz. Arī jau pieminētajam J. Koganam ir 27–28 tūkstoši vēlētāju. Un acīmredzot viņš godīgi izpilda tiem dotos solījumus.
Un vēl viens moments attiecībā uz Igaunijas deputātu darbību kongresā. Igaunijas PSR AP Prezidija priekšsēdētājs A. Rītels vairākkārt ticies ar PSRS aizsardzības ministru D. Jazovu. Šo pārrunu rezultātā, kā izteicies A. Rītels, panākta principiāla vienošanās par to, ka 21% puišu, kuri tiek iesaukti dienestā no Igaunijas, turpmāk dienēs Igaunijas PSR teritorijā, bet pārējie – Baltijas kara apgabalā. Panākta vienošanās arī par to, ka skolu beidzēji, kuri vēlēsies iestāties augstskolā, armijā pavasarī netiks iesaukti.
Kongress, tuvojoties savai izskaņai, rāda, ka no mītiņotāju kongresa tas pārvērties par praktiķu un reālistu kongresu. Neapšaubāms ir fakts, ka plašajā forumā daudzo delegātu uzstāšanās reizēs sadūrās tie fakti un šīsdienas dzīves reālijas, kam bija jāizsauc un kas izsauca neprognozējamu reakciju zālē. Ne reizi vien kongresā mēs vērojām situācijas, kuras, šķiet, bija gluži pretējas viena otrai. Te zāle piekrītoši māja ar galvu un aplaudēja, te pēc nākamā runātāja uzstāšanās aplaudēja gluži pretējam viedoklim. Viens no šādiem sarežģījumu lokiem, neapšaubāmi, ir starpnacionālās attiecības. Kongresa deputātu aptaujā 42% aptaujāto deputātu ir apmierināti ar nacionālo jautājumu risināšanas ceļiem, kas ieteikti PSRS AP priekšsēdētāja referātā, bet 43% ar šo risinājumu nav apmierināti.
Kamēr kongresā tiek spriests par neatliekami svarīgiem ekonomikas, nacionālās politikas, sociālās politikas jautājumiem, mūsu republikas deputāts dakteris Leopolds Ozoliņš devies pie cietušajiem Baškīrijā, lai palīdzētu ārstēt apdegumus. Ar viņa radīto preparātu var sekmīgi sadziedēt lielus ādas laukumus, pasargājot tos no infekcijas.
Aizvakar L. Ozoliņš atgriezās no katastrofas rajona un sacīja, ka upuru skaits pēc katastrofas diemžēl turpina pieaugt. Stāvoklis nelaimes rajonā ir daudz bēdīgāks, nekā viņš bija domājis.
Pašlaik deputātiem laikam gan būtiska īpašība ir pacietība, lietišķums. Pārāk daudz ir problēmu, kas jārisina bez kavēšanās. Galu galā, ne jau visas tās vienā acumirklī var izlemt. Taču pamats zināmām cerībām uz progresu ir. Kaut vai atbalsts republiku suverenitātes jautājumā, ko kongresā pauduši arī vairāku citu novadu deputāti. Maskavas deputāts S. Stankevičs atzīmē, ka nevajadzētu būt tik naiviem, lai domātu, ka radikālākajiem deputātiem tūdaļ izdosies pārvilkt savā pusē kongresa deputātu vairākumu. «Mums ir svarīgi izteikt idejas, nogādāt tās līdz masām, lai cilvēki padomātu. Šis kongress ir pirmais, bet ne pēdējais. Tāpēc ārkārtīgi svarīgs ir AP komisiju un komiteju sastāvs, un tieši tam mums šobrīd jāveltī galvenā uzmanība.»
Vakar viesnīcas «Moskva» konferenču zālē varēja sastapt ne tikai S. Stankeviču, bet vēl daudzus tos deputātus, kurus šeit dēvē vai nu par progresīvajiem, vai par radikālajiem. Kopā ar akadēmiķi A. Saharovu, kopā ar vairākiem ekonomistiem tika spriests par kopīgu platformu pēdējām šā kongresa dienām. Daudzi sanāksmes dalībnieki izteica neapmierinātību ar to, ka AP sēdēs bieži vien deputātiem nākas runāt lūdzošā tonī, lai gūtu sēžu vadītāju ievērību. Tāpat deputāti vērsās pret daļējām ekonomiskajām reformām, uzskatot, ka pašlaik nepieciešams rīkoties skaidri, principiāli un bez kavēšanās. Starp citu, tādu pozīciju šodien Tautas deputātu kongresā pārliecinoši pauda pazīstamais ekonomists deputāts N. Šmeļovs.
Kongress tuvojas noslēgumam. Arī Latvijas tautas deputāti pamazām raugās uz ceļasomas pusi. Taču pēc neilga brīža turpināsies AP darbs, un tajā ievēlētos tautas deputātus gaida vēl smagākas darba dienas.
Šodien kongresa sēžu ierasto gaisotni izjauca zālē virmojošās kaislības jautājumā par PSRS Konstitucionālās uzraudzības komisijas izveidošanu. Zināmas aprindas šo orgānu vēlas redzēt kā «konstitucionālo tiesu», ar faktiski neierobežotām pilnvarām, rīcības spēju un laikam jau arī soda funkcijām, kuras būtu lietojamas pret «nepaklausīgajiem». Nav noslēpums, ka Vissavienības resori, virkne amatpersonu un vecos laikus neaizmirstošu deputātu ar šādas tiesas palīdzību gribētu republiku konstitūcijas piemērot centra noteiktā modeļa parametriem. Vēlētāju intereses aizstāvošie vairāku savienoto republiku deputāti pamatoti noraizējušies par šādas komitejas iespējamu darbību republiku suverenitātes faktiskā ierobežošanā. Tā kā komitejas sastāvā ieteikto biedru personības visiem deputātiem nav zināmas, bet paša jaundibināmā orgāna kompetence – diskutabla, iespējamās ambīcijas vieš raizes. Lietuvas deputāti, kā arī daļa no Igaunijas un Latvijas deputātiem, paātrinātas balsošanas procedūras spiesti, atstāja Kremļa Kongresu pils zāli. Vairāku citu republiku pārstāvjos tādas norises izraisīja vieglu šoku, bet bez konkurences zālē iekļuvušie deputāti aicināja starpgadījumu neņemt vērā un steigties tālāk. Ja nebūtu M. Gorbačova šoreiz vietā izmantotās autoritātes iespaida un lēmuma rīkot sarunas ar citādi domājošajiem, tad Tautas deputātu kongresa pēdējo darba dienu atskaņas prognozēt būtu gluži neiespējami.
(pa tālruni no Maskavas 8. jūnijā)
