617369

Indulis Ronis

[[CN19891116|]]

Sākums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/815842. Nobeigums: http://www.barikadopedija.lv/raksti/381875

Avots: Cīņa Nr.: 262 Datums: 16.11.1989 Tirāža: Lappuse: 3 Virsraksts: Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (2) Rubrika: Tēmas: 18. novembris, 1918 Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī Nozares: Vēsture Organizācijas: Rīgas Latviešu biedrība Mediji: «Cīņa», laikraksts «Dienas Lapa», laikraksts Cilvēki: Arveds Bergs, Jūlijs Daniševskis, Fricis Menders, Fricis Roziņš, Marģers Skujenieks, Kārlis Ulmanis, Urickis Vietas: Notikums: Gads: 1918

Tieši K. Ulmaņa reālistiskā attieksme pret sociālistiskajām partijām, manuprāt, dod iespēju vispusīgi izvērtēt viņa sadarbību ar Vācijas okupācijas varu Latvijas valsts izveides sākumposmā. Pēc Novembra revolūcijas taču pastāvēja reālas cerības, ka okupācijas vara pārstāvēs nevis baltvācu baronokrātiju un Vācijas armijas reakcionārās aprindas, bet gan Vācijas sociāldemokrātisko valdību, kas respektēs Latvijas neatkarību un atbalstīs tās tapšanu uz demokrātiskiem pamatiem.

Nevar ignorēt arī vispārējo politisko situāciju Latvijas valsts veidošanās laikā. Pēc Novembra revolūcijas uzvaras Vācijā un Brestas miera anulēšanas ļoti reāla kļuva Iskolata republikas tipa Latvijas valstiskuma iespējamība, t. i., politiskā līnija, kuras īstenotāji un piekritēji noraidīja citas sabiedrības attīstības alternatīvas un vēl ne tuvu neizprata un nenovērtēja Latvijas valsts celtniecības vispārnacionālo nozīmi.

Petrogradā iznākošā «Dienas Lapa» 1918. gada 27. februāri atstāstīja J. Daniševska vēstuli no okupētās Latvijas;

«Uz vienu roku ar vācu aneksionistiem strādā latviešu — Veinberga — Benjāmiņa — Kalniņa, agrāko «Rīgas Avīzes», «Jaunāko Ziņu», «Dzimtenes Vēstneša» izdevēju un redaktoru grupa, kurai vienīgai atļauts izdot latviešu avīzi zem nosaukuma «Rīgas Latviešu Avīze», kuras mērķis — propagandēt monarķijas idejas un cīņu ar sociālismu, apmelot Krieviju latviešu strādniekiem un aģitēt par Latvijas pievienošanu Prūsijai... Liberālās un demokrātiskās aprindas svārstās starp federāciju ar Krieviju un patstāvību. Bet jo tāļāku, jo vairāk tās sveras uz pilnīgas Latvijas patstāvības pusi. Tādā ceļā tas domā glābt savas bagātības no proletariāta rokām. Galvenie Latvijas patstāvības ideologi ir Dr. Valters un M. Skujenieks… Ar liberāliem un demokrātiskiem buržujiem tiekoties arī mazinieki — internacionālisti ar Menderi un Dr. Kalniņu priekšgalā. No diviem ļaunumiem tie grib izvēlēties mazāko: ja jau nav iespējams atgriezties atpakaļ Pie Krievijas, tad labāki būt par patstāvīgiem . . . Rīgas proletariāta un pusproletariāta attiecības pret šo tirgošanos (konkrēti runa ir par 1917. gada 9. (22.) decembrī Rīgas latviešu biedrībā notikušo «dažādu latviešu tautas šķiru priekšstāvju» sapulci, kas lūdza Latvijas autonomiju Baltijas valsts sastāva. — I. R.) esot gluži noteiktas: buržuāzijas un mazinieku taktika tiekot visstingrākā kārtā nokritizēta un 6. janvārī visa proletāriskā Rīga demonstrējuse pret aneksijām un atdalīšanos no Krievijas. Revolucionāra sociāldemokrātija izsacījusēs pret Latvijas patstāvības ideju, jo patstāvīgā Latvija tomēr būtot nekas vairāk kā vienkārša verdzene priekš savas imperiālistiskās kaimiņietes, par šķērsli starptautiskam mieram un atņemtu latviešu proletariātam tos politiskos un sabiedriskos sakarus, kuros tas izaudzis par ievērojamu revolucionāru spēku un ieguvis varu pār mantīgām šķirām. Patstāvīgā Latvijā proletariāts atkal tikšot nostādīts agrākā pazeminātā stāvoklī, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvija ir galīgi izpostīta un izmocīta… Rīga esot tā pa te vecā, revolucionārā Rīga. Viņa gaidot to brīdi, kad varēs stiept rokas pretim saviem brāļiem aiz tranšejām, kad būs aizdzīti no Latvijas baroni, patricieši un nodevēji un kad būs iespējams pacelt pār proletārisko Latviju sarkano karogu.»

Bet no Padomju Krievijas sāka pienākt aizvien satraucošākas ziņas. Daļēji citēšu 1918. gada 28. septembrī Pēterpilī rakstītu vēstuli, kas nosūtīta Arvedam Bergam, vienam no LPNP ideologiem un līderiem:

«Tagad paziņošu šo to par apstākļiem te, Pēterpilī, un arī vispāri Krievijā. Apstākļi tagad, salīdzinot ar to laiku, kad Tu vēl biji te, ir pārgrozījušies pat vai līdz nepazīšanai. Pēc Uricka noslepkavošanas un Ļeņina ievainošanas visur Krievijā sākas sarkanais terors: cilvēkus slepkavoja simtiem. Pēterpilī uz vienu paņēmienu tika noslepkavoti pāri par pieciem simtiem cilvēku. Maskavā par septiņiem simtiem. Bez tam ir notikušas un notiek katru nakti slepkavošanas drusku mazākā mērā. Cilvēkus ķer un arestē vēl arvienu: maz no tiem izlaiž laukā. Ja nenoslepkavo, tad patur krātiņā uz nezināmu laiku par založņiku. Pēdējo sēdot dažādās vietās desmitiem tūkstošiem. Visas ieslodzīšanas vietas esot pārpildītas. Es personīgi pēc virsminētiem notikumiem dzīvoju kā meža zvērs. Nevienu nakti neesmu mitis mājā un arī dienām ir stipri jāuzmanās… Biju stingri nodomājis palikt Krievijā līdz pēdējai iespējai es un Zeltiņš. Kreicb/ergs/ un Sesk/is/ brauks uz ārzemēm, ja tik vien kaut kādi varēs pārsprukt pāri robežai. Divi nodaļu /runa ir par LPNP nodaļām Krievijā — I. R./ priekšnieki, zemnieku savienībnieki, kas dzīvoja Maskavā, arī tagad ir ieradušies Pēterpilī. Viņi ir ceļā uz Latviju. Mūsu vecais darbinieks no Kazaņas, tagad vārdā Puidags, kad tur sākās briesmu darbi, izbēga no turienes gandrīz pliks, kā stāv, pat bez mēteļa. Arī tas domājot braukt uz Latviju. Pašreiz tas atronas Maskavā. Uz ārzemēm tas, jādomā, neaizbrauks, neskatoties uz gemējo nolēmumu. Tā tad, kā redzi, visi ievērojamākie darbinieki tagad ir vislielākā mērā bēguļi, kas katru dienu riskē ar savu galvu…

Tagad rakstīšu par vienu ļoti svarīgu lietu, par kuru mēs te esam vairākkārt domājuši un lēmuši. Kā redzu no Tavas vēstules, arī jūs tur Latvijā jau esat novērojuši, ka lielākos mēros un pulkos tur sarodas lielinieki. Tas ir pilnīgi pareizi un tiek darīts sistemātiski. Lielinieki gatavojas uz to, lai tiklīdz, ka vācieši, varbūt, atstātu Latviju, sagrābtu visu savās rokās. Biedrs Roziņš vai viņa kundze esot izteikušies, ka «mēs vēl iesim uz Baltiju ar latviešu strēlnieku pulkiem». Tā tad viss tiek darīts, lai Latvijā sarīkotu to pašu, kas ir noticis un notiek te. Un tad vari būt pilnīgi drošs, ka latviešu pilsoņu — nacionālistu galvas kristu tāpat kā pupas, uz ko jau arī lielinieki gatavojas. Šā iemesla dēļ mēs te visi esam vienis prātis, ka izeja no varbūtējā grūtā stāvokļa un kaut kādas kārtības uzturēšana nākamībā Latvija būs iespējama tik tad, ja pilsoņi sarīko pašaizstāvēšanos. Vārdu sakot, ir jādibina (nesabīsties no vārda) baltā gvardija…

Krievijā lielinieki tagad rīkojas uz pilnīgu komūnas ievešanu. Tiek reģistrēts viss, ko tik vien var: veikali, preces, zirgi, govis, visādi produktu krājumi, pat rakstāmas mašīnas. No 1. oktobra nebūšot vairs nekādas brīvas atsevišķas tirdzniecības: viss tiks nacionalizēts. Uz laukiem jau senāk, bet pilsētās pašreiz tagad tiek organizētas nabagu komitejas (komiteti bednosti), kuru svarīgākais uzdevums būt par žandarmiem pie buržuāzijas spīdzināšanas. Arī visi cilvēki tikšot stingri ņemti «na učot», ar ko kurš nodarbojas un no kurienes dabūn līdzekļus uzturai. Kā redzi, dzīve visā drīzumā te būs pavisam neiespējama tādiem ļaudīm kā mēs.

Vēl mēs spriedām un domājām, ka jums tur Latvijā būtu jāizdod kāds biļetens jeb kaut kas līdzīgs, kas iepazīstinātu tautu ar mūsu orientāciju. Par to arī jums būtu jāpadomā — un tad mēs varētu sarunāties kopā par līdzekļiem un citu. Varbūt varētu vēl izdot tādus biļetenus dažādās vietās Latvijā. Izdod taču sociālisti Rīgā «Cīņu», kamdēļ tad nevarētu izdot kaut ko mēs. Pleskavā mēs mēģināsim ierīkot noliktavu, kur no citām pusēm varētu saņemt materiālu.

Nav vairs vaļas rakstīt, jābeidz. Orientācija, protams, stingra mums agrākā. Latvijas patstāvība utt…»

Tas, ka Latvijas brīvvalsts tapa pilsoņu kara draudu priekšā, nevarēja neatstāt iespaidu uz notikumu gaitu. Ne vienmēr nosaukta vārdā, šo draudu dvesma sajūtama gandrīz katrā laikmeta dokumentā. Latviešu lielinieki, kurus atbalstīja ne tikai latviešu strēlnieki (kas tolaik cīnījās Krievijas pilsoņu kara frontēs), bet arī Padomju Krievijas valdība, bija vairāk nekā vērā ņemams faktors. īpaši tādēļ, ka ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa (droši vien lielākā), sevišķi latvieši, saistīja savas galvenās cerības ar sociālisma ideju realizāciju dzīvē. Grūti pateikt, kāda būtu notikumu tālākā gaita Latvijā. ja Padomju Krievija savu politiku nebūtu pakļāvusi pasaules revolūcijas interesēm: vulgarizējot ekonomisko politiku ar totālām kara komunisma metodēm, atsakoties no demokrātiskām valsts pārvaldes formām, izvēršot sarkano teroru utt. Šīs pasaules revolūcijas ilūzijas, starp citu, ievērojami pastiprināja Vācijas Novembra revolūcija. Līdz arto nevar nesaskatīt Padomju Latvijas izveidē īpaši aktīvu ārējā faktora iedarbību, jo tai bija ierādīta diezgan nozīmīga loma Padomju Krievijas centienos sekmēt pasaules revolūciju (atcerēsimies toreizējo Vācijas robežu tuvumu Latvijai). Bet, šķiet, būtu vienpusīgi aplami nepamanīt arī to, ka bez Oktobra notikumiem diezin vai tolaik pavērtos reālas izredzes nodibināt Latvijas brīvvalsti. Ja Krievijas valsts tālāk attīstītos pa Pagaidu valdības iezīmēto ceļu, tad, vismaz tuvākajā vēsturiskajā perspektīvā, manuprāt, labākajā gadījumā runa varētu būt tikai par Latvijas autonomiju.