536999

Latvijas PSR Radošo savienību Kultūras padome

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 11. jūnijs, Nr. 113

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 113 Datums: 11.06.1988 Tirāža: 220700"" can not be assigned to a declared number type with value 220700. Lappuse: 1 Virsraksts: Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos. Rezolūcija Rubrika: Tēmas: 1940. gada notikumi Latviešu sarkanie strēlnieki Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Latvijas PSR uzņemšana PSRS sastāvā 1940. gada 5. augustā Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā Migrācija Molotova — Ribentropa pakts Partijas XIX Vissavienības konference Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā Republikas saimnieciskais aprēķins Staļins, staļinisms Nozares: Politika Rūpniecība Tautas izglītība Tautsaimniecība Zinātne Organizācijas: ANO Latvijas PSR Dizaineru savienība Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība Latvijas PSR Komponistu savienība Latvijas PSR Mākslinieku savienība Latvijas PSR Radošo savienību Kultūras padome Latvijas PSR Rakstnieku savienība Latvijas PSR Zinātņu akadēmija - Latvijas Zinātņu akadēmija Latvijas Teātra darbinieku savienība Latvijas Žurnālistu savienība Mediji: «Literatūra un Māksla», laikraksts Cilvēki: Frīdrihs Canders, Mihails Gorbačovs, Krišjānis Valdemārs Vietas: Notikums: Radošo Savienību Plēnums 1. un 2. jūnijā, 1988 Gads: 1988

Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums, kurš notika š. g. 1. un 2. jūnijā un kurā piedalījās citu republikas radošo savienību vadītāji, demonstrēja republikas mākslinieciskās inteliģences augsto sociālās aktivitātes līmeni un pilsonisko ieinteresētību pārkārtošanās revolucionārā rakstura padziļināšanā. Plēnuma diskusijā, asajā stagnanto parādību kritikā, to cēloņu analīzē, dažādajās pieejās un ierosinājumos attiecībā uz visu mūsu sabiedrības dzīves pušu atjaunināšanu, uz partijas un valsts darbības demokratizāciju praktiski izpaudās atklātuma, mākslas un zinātnes aprindu pārstāvju uzskatu izteiksmes demokrātisko formu nostiprināšanās. Plēnuma rezolūcijā iekļautās tēzes, vērtējumi un priekšlikumi atspoguļo Rakstnieku savienības valdes un republikas radošo savienību vadītāju viedokli par svarīgām latviešu sociālistiskās nācijas attīstības problēmām. Viņu domas un konstruktīvās idejas pelna, lai tās tiktu visiem iespējamiem līdzekļiem atbalstītas un ņemtas vērā partijas un valsts orgānu un ideoloģisko iestāžu praktiskajā darbā. Tajā pašā laikā vairāki rezolūcijā izklāstītie priekšlikumi ir diskutējami, tiem grūti piekrist, tie rūpīgi jāanalizē, raugoties no republikas un visas valsts interešu saskaņošanas viedokļa, ņemot vērā visu republikas nacionalitāšu, kategoriju un slāņu iedzīvotāju intereses, kā arī rezolūcija ieteikto pasākumu sociāli politiskās sekas.

Ar to jānodarbojas zinātniekiem un kompetentiem dažādu tautsaimniecības nozaru speciālistiem, ņemot vērā darba kolektīvu domas. Viņu secinājumi tiks publicēti presē un iesniegti izskatīšanai republikas vadošajiem partijas un valsts orgāniem.

Republikas Rakstnieku savienības valdes plēnuma materiāli ir svarīgs impulss sabiedriski politiskās domas aktivizācijai, enerģiskai stereotipu pārvarēšanai ideoloģiskajā darbā, aktuālo republikas ekonomiskās, ekoloģiskās, demogrāfiskas, sociāli politiskās un garīgās attīstības problēmu risināšanai. Konstruktīvās plēnuma idejas radis atspoguļojumu republikas sociāli ekonomiskās attīstības koncepcijā laika posmam līdz 2005. gadam, kas tiek izstrādāta.

 

Latvijas Komunistiskās partijas

Centrālās Komitejas nodaļas 

 

Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos

Rezolūcija

 

Noklausījies Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas radošo savienību biedru, kā arī speciāli uzaicināto ekspertu ziņojumus par tēmu «Padomju Latvijas kultūras aktuālās problēmas PSKP 19. Vissavienības konferences priekšvakarā», plēnums nāk klajā ar sekojošām atziņām, problēmu izvirzījumiem un konstruktīviem priekšlikumiem:

Par galveno un izšķirošo šinī vēsturiskajā posmā uzskatīt radikālas ekonomiskās reformas, atklātumu, demokratizāciju un jaunu domāšanu, kas spētu mainīt sociālisma satvaru atbilstoši patiesi zinātniskām nostādnēm un ētiskam ideālam.

Uzskatīt pārkārtošanās kursu kā par visas PSRS kopības, tā arī par katras savienotās republikas nacionālā valstiskuma vienīgo garantu.

Atbalstīt PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova iniciatīvas rezultātā izstrādāto politiku, maksimāli sekmējot tās īstenošanu.

Vēršanos pret pašreizējo pārkārtošanās, demokratizācijas un atklātuma kursu uzskatīt par uzbrukumu sociālismam, internacionālismam, tautu nacionālajām tiesībām un katra pilsoņa tiesībām atsevišķi.

Atbalstīt sabiedrības konsekventos pūliņus pārkārtošanās gaitā, panākt radikālu vēlēšanu sistēmas reorganizāciju un Komunistiskās partijas dzīves demokratizēšanu, kardināli palielināt tautas deputātu padomju un tautas deputātu lomu, pilnībā realizējot PSKP CK Tēzēs paredzētos pasākumus, padarot Padomes par pilntiesīgām valsts lietu lēmējām.

Atbalstīt centienus izvirzīt vadošā darbā arī bezpartijiskos.

Vēstures koncepciju izstrādē pieprasīt atteikšanos no staļiniskiem traktējumiem, kuri turpina kropļot padomju tautu, arī latviešu tautas un Latvijas, vēsturi. Konstatēt, ka Latvijas iestāšanās un eksistences jēga PSRS sastāvā tika kompromitēta staļinisma apstākļos.

Mēģinājumi pēc PSKP 20. kongresa Latvijā atgriezties pie PSRS Konstitūcijā noteiktās suverēnās ekonomiskās un sociālās politikas 1959. gadā tika pārtraukti ar tā saucamās nacionālisma atmaskošanas ieganstu, kas pastiprinājis republikas ekonomikas ekstensīvo attīstību.

Šajā sakarā atbalstīt Latvijas KP CK 1988. gada maija plēnumā izteikto ierosinājumu par LKP CK 1959. gada jūlija Plēnuma darba un lēmumu izvērtējumu jaunās domāšanas aspektā.

Jāiemācās nenovēršoties skatīties patiesībai acīs, lai cik tā arī dažbrīd būtu grūta un pat nepatīkama. Citādi visas mūsdienu cerības īstenot sabiedrības kardinālu pārkārtošanos ir lemtas nenovēršamai bojāejai.

 

Republikas statusa un tiesību aspekti

 

Prasīt ar likumdošanu un praktisku darbību atjaunot savienotās republikas ļeņinisko koncepciju. Uzskatīt, ka mūsu republikas valstiskās tiesības, izņemot vispārīgo formulējumu PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijā, nav likumdošanā precīzi atšifrētas un noteiktas. Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija — latvieši — paši savā etnoģeogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti.

Tā kā šāda minoritātes situācija visā gadsimtiem garajā un smagajā latviešu tautas vēsturē izveidojusies pirmoreiz, tad aicināt Latvijas Komunistisko partiju un Latvijas PSR valdību par vienu no galvenajiem uzdevumiem uzskatīt latviešu nācijas saglabāšanu un uzplaukumu. Pildot šo uzdevumu, republikas vadībai un katram pilsonim līdztekus jānodrošina internacionālisma principu ievērošana un Latvijā dzīvojoša jebkuras tautības pilsoņa tiesības un cilvēciskās cieņas neaizskaramība.

Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.

Novērst situāciju, ka Konstitūcijā paredzētās tiesības nav izmantojamas tādēļ, ka trūkst attiecīga likuma, kurš noteiktu šo tiesību realizācijas veidu.

Panākt, lai stingri tiktu regulēti un kontrolēti migrācijas procesi. Personāli par katru no citas republikas uzaicinātu strādājošo, ievērojot viņu ģimenes sastāvu, jālemj vietējām padomēm, nosakot uzņēmumiem un organizācijām maksu, kas pilnīgi segtu izdevumus uzaicinātā sociālo un komunālo vajadzību apmierināšanai. Izdevumiem jābūt nodrošinātiem ar celtniecības un montāžas darbu limitiem.

Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdību un PSRS valdību aktīvi realizēt tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss prakse ļautu starptautiski atzīt Latviju par suverēnu un nacionālu valsti padomju federācijā. Panākt, lai Latvijas PSR tiktu uzņemta par locekli ANO, UNESCO, olimpiskajā kustībā, sporta un citas federācijās ar tiesībām piedalīties starptautiskos politiskos, kultūras, zinātnes un sporta forumos, lietojot mūsu suverēnās republikas valstiski nacionālo simboliku.

Politiskās pārkārtošanās vārdā griezties Augstākajā Padomē par šī jautājuma konkrētu risinājumu.

Uzskatīt par pašsaprotamu un nepieciešamu radikāli paplašināt sadarbību visās jomās ar tautiešiem citās republikās un ārzemēs, izdot preses izdevumu latviešu un krievu valodā citās PSRS republikās dzīvojošiem latviešiem.

Ieteikt Latvijas PSR valdības sastāvā līdzīgi citām savienotajām republikām nodibināt patstāvīgu (atbrīvotu) ārlietu ministra posteni.

Prasīt, lai tiktu piešķirtas pastāvīgo korespondentu štata vietas nozīmīgos politiskos un kultūras centros ārzemēs arī Latvijas preses, radio, televīzijas un kino pārstāvjiem.

Uzskatīt par nepieciešamu un obligātu panākt Latvijas PSR preses, radio, televīzijas un kino korespondentu akreditēšanu ārvalstu vadītāju un delegāciju vizīšu laikā Maskavā un citās PSRS pilsētās un republikās. Tas pats attiecināms uz Latvijas PSR masu informācijas līdzstrādnieku iekļaušanu PSRS delegāciju vizīšu apgaismošanai citās valstīs.

Paredzēt Latvijas PSR pilsoņiem tiesības pēc brīvas izvēles strādāt un izglītoties ārzemēs.

Visu to realizējot, praktiski balstīties uz domu, kas izteikta PSKP CK Tēzēs partijas 19. Vissavienības konferencei:

«Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietējiem orgāniem pilnā mērā attiecas uz visām mūsu nacionālā valstiskuma un autonomijas formām. Šeit nelokāmi jāizpilda PSRS Konstitūcijas un padomju likumu normas, kas garantē savienoto un autonomo republiku, autonomo apgabalu un apvidu tiesības.»

Aicināt pārvērst PSRS Augstākās Padomes Tautību padomi no tīri reprezentatīva orgāna strādājošā parlamenta palātā, kas reāli pārstāvētu un aizstāvētu nāciju, tautību, kā arī nacionālo grupu intereses un novērstu tādu pasākumu realizēšanu, kas apdraudētu pamatnāciju pastāvēšanu un identitāti, garantētu katras savienotās republikas nacionālo valstiskumu padomju federācijā.

Pastāvīgi pētīt nacionālo attiecību faktisko stāvokli republikā un sabiedrisko domu nacionālo attiecību jomā, atklāti un regulāri informēt par to sabiedrību.

Tautskaites materiālus visās pozīcijās plaši publicēt.

Ierosināt Latvijas PSR Konstitūcijā, tāpat kā tas darīts Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas PSR Konstitūcijā, iekļaut pantu, kas paredz latviešu valodai mūsu republikā valsts valodas statusu. Krievu valoda tāpat kā līdz šim izmantojama par starpnāciju sazināšanās līdzekli gan republikā, gan citur PSRS. Ari pamatnācijas valodai jākļūst par starpnacionālās saziņas līdzekli republikas iedzīvotājiem.

Citu valodu prašanu uzskatīt par profesionālās lietderības rādītāju valsts un padomju iestādēs, īpaši nozarēs, kas saistītas ar sociālo sfēru: veselības aizsardzībā, pedagoģijā, kārtības sargāšanas iestādēs.

Pilnībā nodrošināt iespējas latviešu valodā gūt kā vispārējo, tā arī profesionālo izglītību (pamata, vidējo un augstāko, — visās republikā apgūstamajās specialitātēs).

Nodrošināt iespējas latviešu valodu lietot visās republikas materiālās un garīgās dzīves sfērās, ieskaitot lietvedību, tādējādi radot pamatu visu latviešu valodas funkcionālo stilu pastāvēšanai un attīstībai.

Nodrošināt iespēju iegūt izglītību dzimtajā valoda republikā dzīvojošām tautībām, to koncentrācijas vietās atverot skolas vai klases. Radīt sabiedriskas organizācijas un kultūras centrus, kas risinātu republikā pastāvīgi dzīvojošo krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, ebreju, lietuviešu, čigānu un citu tautību, kā arī latgaļu un lībiešu kultūras jautājumus.

Realizēt pasākumus Latvijas PSR nelatviešu tautības iedzīvotāju kulturālās un sabiedriskās izolācijas pārvarēšanai. Vispusīgi atbalstīt savas republikas patriotisma veidošanos un visu Latvijas nacionālo grupu organisku ieaugšanu Latvijas kultūrā, Latvijas vēstures un kultūras tradīciju apzinātu iepazīšanu un cieņu pret tām.

Nodrošināt iepriekšminētajiem ierosinājumiem valsts likuma garantiju.

Ievērojot republikā gūto pieredzi, atteikties no mākslīgas un mehāniskas divu valodu plūsmu skolu skaita palielināšanas, tās reorganizējot gadījumos, ja vecāki izsaka tādu prasību. Pētīt šādu skolu darbības rezultātus, izanalizēt to ietekmi uz nacionālo attiecību veidošanos.

Ņemot vērā to, ka latviešu strēlnieki bija pirmās revolucionāri apzinīgās Sarkanās Armijas daļas, kā arī to, lai nodrošinātu strēlnieku internacionālistiskās tradīcijas nepārtrauktību Padomju Bruņotajos Spēkos, lūgt izskatīt iespēju Latvijas PSR teritorijā radīt karaspēka formējumu (apakšvienības vai karaskolas veidā), kurā līdztekus krievu valodai būtu nodrošināta arī latviešu valodas un latviešu kultūras funkcija.

Šis formējums varētu veidoties no republikas jauniešiem, kas brīvi pārvalda krievu un latviešu valodas.

Republikas politiskajā dzīvē, masu informācijas līdzekļos, ideoloģiskajā darbā pilnīgi izskaust mēģinājumus konkrētu faktu un norišu objektīvu izpēti aizvietot ar bezatbildīgiem pārmetumiem nacionālismā.

Uzskatīt, ka atklātuma principiem un mūsu sabiedrības attīstības interesēm neatbilst un nav pieļaujama tāda ideoloģiska darbība, kas sociālo un nacionālo neapmierinātību plašos sabiedrības slāņos atsakās noskaidrot un izskaust sociālās un nacionālās neapmierinātības ekonomisko, demogrāfisko un ekoloģisko deformāciju cēloņus, bet iztēlo to par ārvalstu propagandas vai kapitālisma restaurācijas ideju rezultātu.

Noraidīt centienus iztēlot nacionālo problēmu likumsakarīgu izpaušanos par pārkārtošanās politikas negatīvām sekām.

Atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras. Radīt finansiālo attiecību sistēmu, kas nodrošinātu padomes ar to darbībai nepieciešamiem līdzekļiem.

Sociāli ekonomiskās attīstības plānos paredzēt speciālas nodaļas tiesību pārkāpumu, t. sk. noziegumu, profilaksei, paredzot šiem mērķiem attiecīgu materiālu nodrošinājumu.

Nodot pilnīgai atklātībai noziegumu un citu tiesībpārkāpumu statistiku, sistemātiski to publicēt, lai sabiedrība varētu aktīvi un mērķtiecīgi iesaistīties šo negatīvo parādību novēršanā.

Grozīt likumdošanu par amatpersonu rīcības pārsūdzēšanu, piešķirot tiesības tiesas ceļā apstrīdēt arī jebkura koleģiāla orgāna lēmumu, tāpat piešķirt tiesības jebkura ranga vadītājiem tiesas ceļā aizstāvēt savas darba tiesības (iesniegt tiesā prasības par atjaunošanu darbā nelikumīgas atlaišanas gadījumā utt.).

Lūgt Latvijas PSR Augstāko Padomi efektīvāk kontrolēt Iekšlietu ministrijas, Valsts drošības komitejas darbību, kā arī armijas, flotes un robežapsardzības daļu darbību, kas skar republikas likumīgās intereses (saimnieciskajā dzīvē, dabas aizsardzībā u. tml.). Likumā precīzi formulēt jēdzienu «valsts noslēpums», tā saturu un apjomu.

Atbalstīt LPSR Ministru Padomes ierosinājumu PSRS Ministru Padomei atcelt VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 14. maija un VK(b)P CK un PSRS Ministru Padomes 1949. gada 23. janvāra lēmumus par dažu iedzīvotāju grupu administratīvu izsūtīšanu no Baltijas republiku, Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas teritorijas kā nelikumīgus, PSRS Konstitūcijai neatbilstošus un juridiskā un morālā ziņā nepamatotus, jo šie lēmumi bija tālejošu represiju pamats un prasīja daudz nevainīgu upuru. Nepieciešams arī tāds likumdošanas akts, kas aizliedz deportāciju.

Lai atjaunotu vēsturisko patiesību, iepazīstināt republikas sabiedrību ar Ribentropa—Molotova 1939. gada 23. augusta pakta slepenajiem protokoliem.

Staļiniskās politikas nevainīgi represēto upuru reabilitācijai organiski jāietver sevī šo represiju konkrēto vaininieku un izpildītāju sabiedriskais nosodījums, nepieciešamības gadījumā vainīgos saukt pie kriminālatbildības, šim personām atņemamas par nopelniem piešķirtās sociālās privilēģijas, goda nosaukumi un tiesības simbolizēt padomju varas sasniegumus (piemēram, pilsētu, ielu, mācību iestāžu, kuģu u. tml. nosaukumos).

Nodrošināt personīgo pasta sūtījumu, korespondences un telefona sarunu faktisku neaizskaramību.

Specfondu materiālus arhīvos, muzejos un bibliotēkās padarīt pieejamus plašam lasītāju lokam, kā to paredz valsts likumi.

Ierosināt visu valsts dokumentu noilguma termiņu noteikšanu. Pēc noilguma izbeigšanās dokumenti jānodod arhīvos, kur tie jādara pieejami.

 

Tautsaimniecība un dabas aizsardzība

 

Gandrīz 50 gadus Latvija galvenokārt ir traktēta kā teritorija, kurā izdevīgi izvērst efektīvus ražošanas spēkus. Pēckara rūpniecības attīstības koncepcija ir balstījusies uz vienpusīgu ekonomikas politiku, pārforsējot ražošanas līdzekļu ražošanas attīstību un republikas urbanizāciju.

Šāda rūpniecības organizācijas politika ir radījusi milzīgus zaudējumus Latvijas kultūrā, būtiski kavējusi sociālās infrastruktūras attīstību, pagausinājusi iedzīvotāju labklājības pieauguma tempus.

Primitīvā tehnoloģija, absurdā standartizācija un totālā unifikācija, kā arī pārmērīgās ražošanas programmas ir novedušas pie rūpnieciski ražoto lietu vulgarizācijas, to morālas un tehniskas īsmūžības. Ekstensīvā ražošanas politika turpinās. 1987. gadā republikas iedzīvotāju skaita pieaugums starprepubliku migrācijas rezultātā sasniedza 18,8 tūkstošus cilvēku.

Realizējot pārkārtojumus republikas ekonomikā, pilsētbūvniecībā un lauksaimniecībā, nepieciešams:

— Ieviest saimnieciskā aprēķina principus un tā realizācijas mehānismu arī reģionālā skatījumā, paredzot tā īstenošanu savienotās republikas mērogā.

— Pārskatīt Vissavienības pakļautības rūpniecības un citu pilsētveidojošo objektu jaunās būvniecības vai rekonstrukcijas lietderību un pamatojumu republikā, vispirms Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, stingri ievērojot PSKP CK un PSRS MP 1981. gada 18. jūnija lēmumu Nr. 567 — «Par rūpniecības objektu celtniecības ierobežošanu lielajās pilsētās».

— Aizliegt jebkuru ražošanas ekstensīvo paplašināšanu, kas saistīta ar papildus darbaspēka izmantošanu.

— Kapitālieguldījumu plānošanā nodrošināt komplekso teritoriālās attīstības interešu prioritāti pār atsevišķo ražošanas nozaru vai resoru attīstības interesēm.

— Atbilstoši jaunajai ekonomiskajai situācijai pilnveidot republikas rajonu plānojuma un ražošanas spēku attīstības un izvietojuma shēmas, vēršot tās uz ekoloģiskās un sociālās situācijas krasu uzlabošanu un Rīgas iedzīvotāju skaita ierobežošanu un samazināšanu, tā kontrolei radot ekspertu komisiju.

— Balstoties uz rūpniecības un lauksaimniecības tradīcijām un sasniegumiem, uz republikas zinātnes, inženiertehnisko, kultūras un sabiedrisko potenciālu, ievērojot republikas visu resoru struktūru, izmantojot progresīvās bezatlikumu tehnoloģijas un augsti kvalificētu darbaspēku, kā arī republikas dizaina tradīcijas, konsolidēt rūpniecību, tālāk attīstīt tehniski sarežģītas nozares ar zemu materiālo ietilpību, progresīvu un konkurences spējīgu preču ražošanu.

— Paralēli rūpnieciskai lielražošanai jāattīsta kvalitatīvs amatnieku darbs kā paraugs un skola lietu loģikai. Zaudētā tautas pieredze jākompensē ar Nacionālās vides kultūras institūta dibināšanu, kas sistemātiski nodarbotos ar amatniecību, dizaina un arhitektūras problēmu izpēti un pilnvērtīgas zinātniskas informācijas sniegšanu ražošanas organizācijai un vadībai.

Konsekventi īstenojot intensīvās attīstības koncepciju, noteikt, ka dabiskai republikas tautsaimniecības attīstībai jārēķinās tikai ar vietējo darbaspēku. Ņemot vērā Rīgas un Jūrmalas ļoti slikto sanitāro stāvokli un stāvokli dzīvojamo namu celtniecībā, Rīgai un Jūrmalai jāpiemēro ierobežojumi apdzīvojamās platības piešķiršanā atvaļinātajām militārpersonām un tām pielīdzinātajām pilsoņu kategorijām pēc Maskavas, Ļeņingradas, Kijevas un Kaukāza kūrortpilsētu parauga.

Pārtraukt Jūrmalas pilsētā apbūves gabalu piešķiršanu Vissavienības resoriem, bet visā republikas teritorijā ietilpstošajā Baltijas jūras piekrastē pārtraukt jebkādu apbūvi. No Vissavienības resoriem ar republikas budžeta līdzekļiem atpērkami jau esošie atpūtas objekti, kas pārņemami republikas bilancē.

— Pārskatīt un radikāli grozīt līdzšinējo celtniecības politiku, nodrošinot funkcionāli un estētiski pilnvērtīgas, arhitektoniski izteiksmīgas, kvalitatīvas un humānas, cilvēka mērogam un vajadzībām atbilstošas dzīvojamās vides veidošanu kā pilsētās, tā uz laukiem.

— Republikas tautas saimniecības pārvaldes ģenerālshēmā iepriekš minēto pilsētbūvniecības pasākumu realizācijai paredzēt atsevišķas, no celtniecības kompleksa tieši neatkarīgas arhitektūras un pilsētbūvniecības struktūrvienības izveidošanu, kura būtu pakļauta LPSR Ministru Padomei.

— Lauksaimniecībā nodrošināt saimniecību pilnīgu patstāvību valsts pasūtījuma izpildē, lai nākotnē pilnīgi atteiktos no jebkādas administratīvas regulēšanas un tai valsts iepirkumu pilnībā nodrošinātu ar vērtības sviru palīdzību.

— Par zemes īstenajiem saimniekiem uzskatīt vietējās tautas deputātu padomes, kuras pieņem savus, akceptē augstākstāvošo izpildkomiteju norādījumus un vienmēr saglabā veto tiesības šajā jautājumā.

— Kolhozu un padomju saimniecību bankrota gadījumā vai arī pēc to likvidācijas pēc strādājošo cilvēku referenduma zemi atdot vietējo tautas deputātu padomju rīcībā ar tiesībām to iznomāt. Atbalstīt brīvo nomnieku kooperatīvu veidošanos.

Saimniecībās veicināt ģimenes darbuzņēmumu formēšanos, iznomājot zemi uz visu mūžu un ar nomas mantošanas tiesībām. Nodrošināt Latvijas tradicionālo saimniekošanas formu un struktūru atjaunošanu lauksaimnieciskajā ražošanā un to iesaistīšanu sociālistiskajā kooperācijā. Konkurences mehānismam jāizšķir, kura forma dzīvotspējīgākā: ģimenes darbuzņēmums, kooperatīvā vai valsts pakļautībā esošā ražošana.

Izmantojot Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas pieredzi, ierosināt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai izsludināt konkursu par optimālāko variantu Latvijas PSR vai arī visu trīs Baltijas republiku ekonomikas pāriešanai uz saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanās principiem.

Latvijā neatbilstoši teritorijas ekoloģiskajām īpašībām un kultūrvēsturiskajam tipam ir neapdomīgi attīstīta rūpnieciskā ražošana. Tās nodrošināšanai tiek ievestas izejvielas, mehāniski iepludināts darbaspēks. Izmantojot atpalikušu ražošanas tehnoloģiju, tikai neliela daļa no visiem resursiem tiek pārvērsti gatavā produkcijā, bet lielākā daļa nogulst visdažādāko atkritumu veidā, piesārņojot gaisu, zemi un ūdeņus. Republikas teritorijā nokrišņu veidā vienā gadā nolīst aptuveni 400 tūkstoš tonnu toksisku sēru saturošu savienojumu, kas degradē augsnes, izraisa strauju metāla koroziju, noposta mežu audzes un veicina iedzīvotāju saslimšanu.

Stāvoklis draud kļūt katastrofāls un liek vērtēt Latvijas PSR Ministru Padomes un Valsts plāna komitejas darbību republikas sociāli ekonomiskajā attīstībā par neapmierinošu un nekavējoties kardināli reformējamu.

Šajā sakarā:

— Apzinoties, ka LPSR tautas saimniecība ir vienotā PSRS tautsaimniecības kompleksa sastāvdaļa, rūpēties par to, lai republikas nacionālā bagātība, vispirms dabas bagātības, tiktu izmantota pamatiedzīvotāju interesēs.

— Prioritāti piešķirt tādam tautsaimniecības attīstības virzienam, kas ir saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un mūsu kultūrsaimniecisko tipu.

— Apturēt urbanizācijas gigantomāniju, izstrādāt vienotu zinātniski pamatotu republikas ekoloģiskās atveseļošanas programmu, kā arī ražotājspēku attīstības ģenerālkoncepciju, ko nodot republikas sabiedrības apspriešanai.

— Ražošanas attīstības kardinālas intensifikācijas nodrošināšanai noteikt paaugstinātu maksu par zemi, ūdeni un par izmantojamo darbaspēku.

— Izvērst zinātniskos pētījumus reģionālo ekoloģisko jautājumu risināšanā, paredzot tiešu sadarbību ar Baltijas baseina valstīm un to starptautisko pienākumu konkretizāciju, kuri fiksēti nolīgumos par Baltijas jūru un baseinu. Ņemot vērā katastrofālo piesārņotības pakāpi Lielupē, Daugavas grīvā un Rīgas jūras līcī, izveidot dabas liegumu un rezervātu sistēmu, līdz attīrīšanas ierīču pilnīgai nodošanai ekspluatācijā pārtraukt Rīgas rūpnīcu paplašināšanu, kas notiek pretēji Ministru Padomes 1982. gada un 1984. gada lēmumiem, vienlaicīgi saucot pie atbildības personas, kas vainīgas pie Ministru Padomes lēmumu pārkāpšanas.

— Izstrādāt un ieviest mērķtiecīgu republikas mežu apsaimniekošanas sistēmu, kas būtu balstīta uz mežu pašreizējo stāvokli un ekoloģiski pamatotu mērķa audžu struktūru.

— Konsekventi iestāties pret Vissavienības resoru ekstensīvajām ambīcijām, kuri, pārkāpjot vietējo padomju tiesības, likumus un ētiku, uztiepj ražošanas paplašināšanu un jaunu objektu būvi republikas pilsētās ar dramatiski saspīlētu ekoloģisko situāciju.

— Noliegt jebkuru rūpniecības objektu celšanu, ja tie nav nodrošināti ar nepieciešamām attīrīšanas iekārtu jaudām.

— Aizliegt ražošanā lietot ķīmiskas vielas, kurām nav nosacīta toksiskā iedarbība un galēji pieļaujamā koncentrācija dabas vidē, kā arī tās toksiskās vielas, kurām netiek noteikta koncentrācija dabas vidē.

— Regulāri publicēt visus datus par vides piesārņojuma pakāpi katrā teritoriālā vienībā.

Vides optimizāciju uzskatīt par galveno stratēģisko virzienu cilvēku populācijas veselības saglabāšanā.

— Izpētīt un noteikt ekoloģisko atbilstību un ekonomisko lietderību AES celtniecībai Liepājas rajonā, kā arī Jēkabpils HES celtniecībai. Slēgt uzņēmumus, kas apdraud cilvēkus un vidi.

 

Tautas veselība, tautas izglītība, kultūra

 

Tā kā tautas veselību vislielākajā mērā (90 procentu apmērā) nosaka sociāli ekonomiskā situācija republikā, uzskatīt pārtikas ražošanu, dzīvokļu celtniecību un konsekventu dabas aizsardzību par vissvarīgākajiem faktoriem un uzdevumiem šajā nozarē.

Atzīt, ka tautas veselības aizsardzība līdzās izglītībai ir vissvarīgākās nozares, kas prasa nesalīdzināmi lielākus resursus (ieskaitot valūtu) nekā līdz šim.

Decentralizēt veselības aizsardzību, piešķirot republikai tiesības izveidot vietējiem apstākļiem un tradīcijām vislabāk atbilstošo tās sistēmu.

Nodibināt jauno ģimeņu un daudzbērnu ģimeņu pabalstu fondu, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju Latvijā.

Jāizveido neatkarīgas, resoriem nepakļautas vides un pārtikas produktu ekoloģiskās un sanitāri medicīniskās kvalitātes novērtēšanas inspekcijas, kuru slēdziens būtu obligāts un bez kavēšanās izpildāms.

Visās republikas skolās neatkarīgi no to mācību valodas vispārizglītojošos priekšmetus pasniegt pēc Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas izstrādātiem mācību plāniem, vienotas programmas un mācību grāmatām.

Nostiprināt izglītības humanitāro ievirzi, lai skola maksimāli sekmētu bērnu personības audzināšanu.

Reālas divvalodības nodrošināšanas nolūkos radīt vienādus apstākļus latviešu un krievu valodu mācīšanai visās skolās.

Visā izglītības sistēmā — bērnudārzos, skolās, augstskolās — jāievieš nepārtraukta ētiskā un estētiskā audzināšana, sagatavojot tam nepieciešamos augstākās kvalifikācijas speciālistus.

Noteikt republikas augstskolu autonomiju mācību un zinātniskā darba organizēšanā. Augstskolu mācību programmas jāapstiprina republikā, ņemot vērā nacionālās tradīcijas un reģionālās īpatnības. Plaši nodrošināt iespējas studēt ārzemēs.

Jebkuras ražošanas apjomu izmaiņas republika obligāti saskaņot ar republikas reālajām iespējām vidējā un augstākā līmeņa speciālistu sagatavošanā. Latvijas augstskolās speciālistus gatavot galvenokārt republikas vajadzībām.

Ierosināt piešķirt Rīgas Politehniskajam institūtam padomju raķešbūves pamatlicēja un agrīnās kosmonautikas celmlauža Fridriha Candera vārdu, lai uzsvērtu vēsturisko pēctecību un RPI kā vecākās mūsu valsts politehniskās augstskolas prestižu.

Atļaut savienoto republiku augstskolu un ZA zinātniskajām padomēm piešķirt zinātniskos nosaukumus bez sekojošas apstiprināšanas Augstākajā atestācijas komisijā.

Krasi palielināt finansēšanu un attīstīt sabiedrisko un humanitāro zinātņu attīstību, kas nepieciešama republikas garīgajam potenciālam un nacionālās pašapziņas celšanai (ekonomiskās zinātnes, filozofija, etnogrāfija, kultūras vēsture, mākslas zinātnes utt.).

Nodibināt Maskavā Latvijas Kultūras centru.

Augstskolās ieviest kultūras vēstures kursu, akcentējot kultūras attīstības jautājumus Latvijā.

Domājot par zvejniecību kā vēsturiski tradicionālu latviešu tautas amatu, izvirzīt prasību pēc zvejnieku jūrskolas dibināšanas ar mācībām latviešu valodā, lai nodrošinātu zvejnieku kolhozus ar vietējiem kadriem.

Atdot Rīgas jūrskolai un vienai no galvenajām Rīgas ielām Krievijas jūrskolu dibinātāja Krišjāņa Valdemāra vārdu.

Nekompetenta un birokrātiska kultūras un mākslas pārvaldīšana, primitīva ideoloģisko uzdevumu izpratne, finansēšana pēc pārpalikuma principa ir būtiski kavējušas nacionālās kultūras un mākslas attīstību, radījušas krīzes stāvokli teātra un tēlotājas mākslas, poligrāfijas, bibliotēku un citu kultūras iestāžu materiālajā bāzē, kā arī daudzu citu jautājumu risināšanā.

Grāmatu nosaukumu skaita tālāka samazināšana un metienu palielināšanas politika sasniegusi galējo robežu, un tālāka nosaukumu samazināšana apdraud visas nācijas apgādi ar nepieciešamajām grāmatām.

Aktivizēt sadarbību ar reliģiskajām organizācijām kultūras un ekoloģijas jomā, žēlsirdības kustībā u. tml.

Novērst jebkādas ideoloģiskās cenzūras pastāvēšanas iespējas.

Atzīt katra cilvēka tiesības publiski aizstāvēt savu viedokli, šai sakarā ierosināt jaunās domāšanas un demokratizācijas aspektā pārskatīt LPSR Ministru Padomes 1988. gada 29. janvāra lēmumu Nr. 29 (LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1988., 10. num.).

Uzskatīt, ka mākslinieks personiski atbild savas sirdsapziņas un visas sabiedrības priekšā.

Ierosināt saukt pie atbildības katru amatpersonu, kas administratīvi birokrātiska savtīguma interesēs kavē atklātumu presē, radio, televīzijā un kinodokumentos.

 

***

 

Plēnuma Rezolūcijas uzdevums ir konstatēt un nodot sabiedrības apspriešanai mūsu dzīves sāpīgākās problēmas, kā arī to iespējamos risinājumus.

Šīs Rezolūcijas saturu darīt zināmu PSKP 19. Vissavienības konferences delegātiem un PSKP CK ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam, nosūtot viņiem vēstuli Latvijas PSR radošo savienību un ekspertu vārdā ar plēnuma dalībnieku personiskajiem parakstiem.

Uzdot laikrakstam «Literatūra un Māksla» publicēt pilnu šīs Rezolūcijas tekstu.

Lūgt Rezolūcijas tekstu un plēnuma materiālus publicēt republikas un Vissavienības laikrakstos, pārraidīt pa radio un televīzijā, iepazīstināt ar tiem citu republiku radošās savienības, izdot atsevišķā grāmatā.

Visu konstruktīvo, kas ietverts kolektīvu, iniciatoru grupu un individuāli rakstītajos dokumentos plēnumam, kā arī plēnumā izteiktajās runās, apkopot Radošo savienību padomē un nodot tālākai rīcībai Latvijas KP Centrālajai Komitejai, republikas Augstākās Padomes Prezidijam un Ministru Padomei.

 

Rīgā, 1988. gada 2. jūnijā.