722818

Rozālija Djuņaševa, L. Šaldajevs

«Rīgas Balss», 1990. gada 29. marts, Nr. 70

Žēlsirdība

Avots: Rīgas Balss Nr.: 70 Datums: 29.03.1990 Tirāža: 104833"" can not be assigned to a declared number type with value 104833. Lappuse: 5 Virsraksts: Dzīves ceļmalā Rubrika: Žēlsirdība Tēmas: Žēlsirdības kustība Nozares: Sociālā politika Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Ingrīda Belkovska, O. Beļauska, V. Bremze, V. Daļs, Ņina Habarova, A. Lobanova, Valentīna Maidanska, M. Orupe, Zinaida Perčilova, А. Pučka, Velta Trifonova Vietas: Notikums: Gads: 1990

«Dzīve, kad nāk virsū vecums, ir tāda riebeklība,» kādreiz rakstījis V. Daļs. Diemžēl šāds mūža dienu norieta vērtējums šobrīd aktuāls arī zināmai iedzīvotāju kategorijai. Jums jāpiekrīt, ja vecam cilvēkam liktenis sagatavojis rūgtu vientulību, nebeidzamu nabadzību un milzumu slimību, tad priecāties nav par ko. Un diemžēl Rīgā šādu cilvēku ir daudz. Tagad, kad no mūsu acīm norauts plīvurs, mēs beidzot viņus esam pamanījuši un sākuši skaļi runāt par šās sociāli neaizsargātās cilvēku grupas nelaimēm un vajadzībām.

Šobrīd desmit tūkstoši Rīgas pensionāru saņem nožēlojamus grašus un tik tikko spēj savilkt galus kopā. Viņi nezina, kādēļ palikuši aiz borta, ārpus tiem laimīgajiem, kam pagājušajā gadā pensiju palielināja līdz 70 rubļiem. Un tagad viņi diezin vai pensijas pielikumu sagaidīs. Nav vairs tie gadi, 4695 cilvēki no viņiem ir krietni gados. Piebildīsim, arī pavisam vientuļi. Tātad viņiem nav no kā gaidīt ne materialu, ne morālu palīdzību. Un tā kā viņu vienīgais iztikas avots ir pensija, acīmredzot viņi nekad neatbrīvosies no cilvēku cieņas pazemojošās nabadzības. Musu dzīves skarbā realitāte.

Ar lielu novēlošanos tagad mēģinām kaut ko grozīt un aizpildīt sistēmas robus. Diemžēl žēlsirdība vēl nav kļuvusi par mūsu dzīves normu. Vienaldzīgu un cietu cilvēku pēkšņi nepārņems mīlestība pret savu tuvāko. Bet vairākums cilvēku meklē un steidzas no dvēseles dzīlēm izvilkt dienas gaismā mūžīgās kategorijas: žēlsirdību un labestību. Atmodas pavasaris piešķīra spēku lielās cilvēkmīlestības pirmajiem asniem. Rīgā praktiski visos rajonos nodibinātas žēlsirdības biedrības. Jau no pirmajām dienām tas ņēma savā aprūpē vecus, nevarīgus, vientuļus cilvēkus. Viņiem sniedz ne tikai medicīnisku, bet arī sociālu palīdzību. Nabadzīgie cilvēki dažkārt saņem materiālu palīdzību, bezmaksas pusdienas. Un, protams, žēlsirdīgās māsas iespēju robežās neatsakās izpildīt veca cilvēka lūgumu. Gadās gan uz veikalu aiziet, gan malku atnest, gan veļu nodot mazgāšanā. Bet, lai pasēdētu, sirsnīgi ar katru parunātu, viņām vienkārši nav laika. Rīgā ir tikai 18 žēlsirdīgās māsas. Pagājušajā gadā viņām savus aizbildnībā ņemtos vajadzēja apmeklēt 31 249 reizes. Jums jāpiekrīt, uz katru žēlsirdīgo māsu iznāk pārāk daudz vizīšu. Rāmai, nesteidzīgai saskarsmei ar vecajiem cilvēkiem vienkārši neatliek laika.

— Dabiski, mūsu žēlsirdīgās māsas nerēķinās ar savu personisko laiku, — stāsta Latvijas žēlsirdības biedrības valdes locekle Ingrīda Belkovska. — Un pie mums paliek tikai iejūtīgas un atsaucīgas sievietes, kurām svešu sāpju un bēdu nemēdz būt. Kā par tuviniekiem par saviem aizbildnībā ņemtajiem rūpējas žēlsirdīgās māsas Velta Trifonova, Zinaida Perčilova, Valentīna Maidanska, Ņina Habarova un daudzas citas. Bet pagaidām mēs nespējam palīdzēt visiem, kam palīdzība nepieciešama. Mēs esam nabadzīgi, paši griežamies pie daudziem uzņēmumiem un organizācijām ar pastieptu roku. Mūsu nabadzības dēļ arī žēlsirdīgajām māsām ir maza alga — 90—110 rubļu. Tiesa, pirms Ziemassvētkiem daži lieli uzņēmumi, tādi kā VEF, konditorejas izstrādājumu fabrika «Laima», vīnu un šampanieša kombināts mums pārskaitīja līdzekļus. Mēs sapirkām drēbes, segas, gultas veļu un uzdāvinājām cilvēkiem, kam tas visvairāk vajadzīgs.

Laikam gan katrs vecs cilvēks bija priecīgs gan par tik vajadzīgajām dāvanām, gan par uzmanību pret viņu. Taču sen pagājuši Ziemassvētki, un tos atkal nomainījusi pelēkā, skumīgā ikdiena. Cik gan rūgta vientulības maize vecumā pārmaiņus ar nabadzību, bezpalīdzību un slimībām! Mēs paši savām acīm par to pārliecinājāmies, kopā ar žēlsirdīgām māsām apmeklējuši vecus, vientuļus cilvēkus.

Grūti parastos vārdos izstāstīt, kādu iespaidu atstāja viss redzētais. Mokoši sāpīgi redzēt vecuma acis. Tajās ir nolemtība, samieitnāšanās un bezcerība. Un, patiesi, kliegtin kliedz dvēsele, jo cilvēks nevar un nedrīkst tā dzīvot! Bet dzīvo. Ilgajā darba mūžā viņš nav izpelnījies tiesības uz pieklājīgu dzīvokli un normālu eksistenci. O. Beļauska gan jaunību, gan spēku, gan enerģiju atdevusi ražošanas apvienībai «Rīgas manufaktūra». Bet kā pateicību saņēma istabiņu bez jebkādām ērtībām J. Asara ielas nama puspagrabā. Šobrīd 75 gadus vecā večiņa, otrās grupas invalīde viena pati mitinās šajā mitrajā un aukstajā pagrabā. Kaimiņi jau sen saņēmuši dzīvokļus ar ērtībām, bet veco, slimo cilvēku Maskavas rajona izpildkomitejā aizmirsuši. Starp citu, gluži tāpat, kā ražošanas apvienībā «Rīgas manufaktūra». Ne reizi pat ar atklātni nav apsveikuši, nemaz jau nerunājot par kādu palīdzību.

Nē, runa ir ne jau par ubagu dāvanām. Un ja jau ne vienmer darbojas sociālā taisnīguma princips, vajadzīgs, lai nabagākos vecos cilvēkus atbalstītu valsts. Ja kāds kopš jaunības  dzīvo nabadzībā, vecumdienās viņš nonāk pie nabadzības bezdibeņa.

V. Bremze Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā pildīja pieticīgos garderobistes pienākumus. Attiecīgi arī pensiju izpelnījās niecīgu. Sen saņēmusi dzīvokli vecā mājā bez ērtībām, ar krāsns apkuri. Protams, šobrīd 87 gadus vecā nevarīgā sieviete nespēj uznest malku otrajā stāvā. Istabā auksti, pati saimniece ne dienu, ne nakti nevelk nost siltu bezroci. Diemžēl no Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas te neviens nekad nav ielūkojies.

Arī A. Lobanovu ar uzmanību nelutina viņas uzņēmums — ražošanas apvienība «Rīgas tekstils». Kādreiz viņai piešķīra istabu vecā graustā un ar to apmierinājās. Kas tad painteresēsies, vai viegli tadā vecumā sagādāt malku un uznest ūdeni? «Dzīvot grūti, gaidu tikai nāvi,» tā vecā sieviete atbildēja uz mūsu jautājumu par dzīves apstākļiem. Par dzīvi nepriecājas 84 gadus vecā А. Pučka. «Lai Dievs piedod, bet labāk nomirt nekā tā mocīties,» viņa saka. Bet laikam gan visvairāk no Dieva nāvi lūdz M. Orupe. Viņas mitināšanās – vietu grūti saukt par dzīvokli. Viduslaiku būda ar nabadzīgu iedzīvi. 86 gadus vecās sievietes guļvieta pie paša sliekšņa. «Gadās, ka naktī pāri plecam skrien žurkas,» viņa sūdzas. «Bet kur tad lai liekas, acīmredzot jāsteidzas uz viņpasauli…»

Briesmīgi dzirdēt veco, dzīves nomocīto cilvēku atzīšanos. Dzīves ceļa galā viņi ir noguruši, zaudējuši spēkus cīņā par izdzīvošanu. Kas no viņu pleciem noņems ikdienas rūpju smago nastu? Bezjēdzīgi runāt par to, lai par pensionāriem rūpētos viņu bijušie darba kolektīvi, dzīvokļu organizācijas vai kaimiņi. Acīmredzot šobrīd aicinājumu un deklarāciju vietā vajadzīgi likumi, kas aizsargatu vecus, slimus cilvēkus, kas visiem garantētu mierīgas bezrūpīgas vecumdienas. Tikai tad rūpes par veciem, vientuļiem cilvēkiem kļūs par vienām no galvenajām darba kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām, un vecums nenonāks dzīves ceļmalā.

 

Rozālija DJUŅAŠEVA

L. ŠALDAJEVA foto