861186

LATINFORM

«Padomju Jaunatne», 1986. gada 18. septembris, Nr. 181

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 181 Datums: 18.09.1986 Tirāža: 218000"" can not be assigned to a declared number type with value 218000. Lappuse: 1 Virsraksts: Pasaulei iespējams un nepieciešams kļūt labākai Rubrika: Tēmas: Atbruņošanās, atomieroču aizliegšana Karš Afganistānā Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj Republikas saimnieciskais aprēķins Čatokvas konference Jūrmalā Nozares: Diplomātija Politika Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Kvintušs Andersons, Jānis Arnicāns, Jānis Borgs, Ilgonis Bumburs, Pauls Gasiņš, O. Korņijenko, Mailzs Lesers, Leons Makfedens, Glorija Mensfilda, Helmuts Sonnenfelts, N. Šišļins, Elmārs Veilands Vietas: Čatokva, Jūrmala, Šatakva Notikums: Čatokvas konference Jūrmalā Gads: 1986

Auditorija uzelpoja ar atvieglojumu, kad PSRS un ASV sabiedrības tikšanās tribīnē Jūrmalā ieradās padomju pārstāvis N. Šišļins. Pirms viņa situāciju pasaulē bezcerīgi drūmos toņos zīmēja bijušais ASV nacionālās drošības padomes loceklis Helmuts Sonnenfelts.

Šajā dienā tika apspriesta patiešām aktuāla un ārkārtīgi svarīga problēma — «Reģionālie konflikti un to noregulēšanas virzieni». Aiz H. Sonnenfelta sākumā delikātā toņa un formulējumiem, kas ārēji pretendēja uz objektivitāti, slēpās visai rupji izkropļots pastāvošo reģionālo konfliktu cēloņu skaidrojums. Par to galveno un vienīgo vaininieci ar faktu sagrozīšanu un skaidri saskatāmas demagoģijas palīdzību tika iztēlota Padomju Savienība. Tika izdarīts secinājums, ka visas notikušās sarunas un diskusijas ir attiecības nevis uzlabojušas, bet pasliktinājušas un ka nekas neliecina par jaunu pieeju. Ieturēdams šo «sižeta līniju», referents visu sagrieza ar kājām gaisā un aizrunājās pat tik tālu, ka Padomju Savienība iedzīvojoties, tirgodamās ar ieročiem, un esot asinskāra pēc savas dabas.

Sonnenfelta kungs neaprobežojās ar reģionālo konfliktu novērtēšanu, viņš deva arī savas receptes to atrisināšanai. Un tā kā it visa pēc viņa ieskata vainīga Padomju Savienība, tad tai jāizved no Afganistānas ierobežotais karaspēka kontingents un jāatsakās no jaunattīstības zemju nacionālās atbrīvošanās kustību atbalstīšanas, vārdu sakot, jādara viss, kas izdevīgi ASV administrācijai.

Šāda nostāja pamatoti tika nosaukta par spilgtu neoglobālisma izpausmi. To var raksturot arī ar citiem vārdiem, kurus tikšanās laikā sacīja viens no ASV pārstāvjiem: Reiganam liekas, ka viņam galvā ir balta platmale, bet viņa pretiniekiem — melnas.

Daudz tuvāka auditorijai bija nostāja, kuru savā referātā raksturoja PSKP CK propagandas nodaļas vadītāja vietnieks N. Šišļins. Viņš, piemēram, uzsvēra: ir jāizlaužas cauri nesaprašanās slānim un stingri jāiegaumē, ka droša militāri tehniska reģionālo konfliktu atrisinājuma nav. Ir jāizmanto politiskie līdzekļi.

Pārliecinoši tika parādīta arī konkrētā situācija dažādos reģionos. Kam, piemēram, ir vajadzīgs karš Afganistānā? Ne jau afgāņiem, kas grib izkļūt no XVI gadsimta un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Ne jau padomju tautai, kas tur zaudē savus cilvēkus, kaut arī nav no turienes uz mūsu zemi atvedusi pat nevienu akmeni. Šis karš vajadzīgs tiem, kas vēlas, lai Padomju Savienībai būtu vairāk grūtību, tiem, kas piegādā ieročus un finansē dušmaņus.

Galvenais, pēc kā jātiecas, ir pārvarēt konfrontāciju, patiešām atzīt katras tautas tiesības izraudzīties savu ceļu uz nākotni, stingri ievērot principu par neiejaukšanos citu valstu lietās, vairāk palīdzēt jaunattīstības valstīm sasniegt pie trešā gadu tūkstoša sliekšņa nonākušā cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.

Savas runas nobeigumā H. Sonnenfelts lūdza viņam iesniegt viņa valsts izdarīto kļūdu sarakstu, lai tās varētu izlabot. Protams, tāds saraksts vairs nav vajadzīgs: to jau sen ir sastādījusi pasaules sabiedrība. Runājot par pašu Sonnenfelta kungu, jāteic, ka viņš būtu varējis izdarīt vairākus secinājumus no diskusijas gaitas. Taču šis kungs prokurora mantiju nenovilka. Atbildot uz jautājumiem, viņa balss kļuva vēl skaļāka. Viņš ne vien atkārtoja savus iepriekšējos argumentus, bet arī centās uzspiest savus uzskatus jautājumos, kuros viņa viedoklis auditoriju neinteresēja.

Lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu tikšanās laikā valdošo atmosfēru, gribētos citēt vēl vienu N. Šišļina izteikumu: nevajag dramatizēt to, ka mums ir atšķirīgi priekšstati par dažādām lietām. Jārīkojas tā, lai viens otram palīdzētu kļūt nevis sliktākam, bet labākam.

Plenārsēdē runāja arī PSKP CK starptautiskās nodaļas vadītāja pirmais vietnieks O. Korņijenko. Viņš ienesa skaidrību vairākās vēsturiskajās epizodēs un tagadējās situācijās pasaulē, kuras neobjektīvi izskaidro ASV puse. Tika dots enerģisks pretspars ļaunprātīgajiem melīgajiem apgalvojumiem, ka padomju karavīri pastrādājot Afganistānā ļaundarības. Patiešām, tur notiek briesmīgas ļaundarības, un ir neapstrīdami pierādījumi, ka imperiālisma algotņi noziegumu izdarīšanai izmanto Padomju Armijas formas tērpus, kas šūti Amerikas Savienotajās Valstīs.

Dienas otrajā pusē saskaņā ar plenārsēdes darba kārtību notika sabiedrības pārstāvju diskusija.

Domu apmaiņa Jūrmalā vienmēr norit temperamentīgi, vaļsirdīgi, ar lielu ieinteresētību. Lūk, ko teica daži ASV sabiedrības pārstāvji.

Glorija Mensfilda, juriste: diskusija attīstās brīvi, auditorija ir neparasti atsaucīga un aktīva tieši tāpēc, ka šeit tiek skarti visaktuālākie mūsu laika jautājumi. Lai kādā politiskajā formulējumā arī tiktu izvirzīti jautājumi par cilvēka tiesībām, atbruņošanos un reģionālajiem konfliktiem, tiem ir vistiešākais sakars ar katru Dzintaru koncertzālē sēdošo, jo runa ir vispirms par dzīvi — zem saules vai zem kodolkupola. Galvenie referāti krāsoti galvenokārt divās krāsās — melna un baltā, toties dzīvās domu apmaiņas krāsu palete ir nesalīdzināmi bagātāka. Tas nozīmē, ka cilvēki ne vien uzklausa cits citu, bet arī meklē interešu saskares punktus, tiecas pēc saprašanās.

Mailzs Lesers, jurists: es uzskatu, ka bruņošanās sacensība ir izdevīga tikai firmām, kas ražo ieročus. Amerikāņu lielum lielais vairākums ir pret bruņošanās sacensību. Ja līdzekļus, ko tai atvēlē, izlietotu sociālajam programmām, tas ļautu paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni. Pēc atbraukšanas uz Jūrmalu es neesmu zaudējis savu optimismu.

Daudzi no tiem, kas sapulcējušies Dzintaru koncertzālē. jau paspējusi iepazīties tuvāk. Latviešu grafiķis Jānis Borgs rāda žurnālu «Māksla» savam kolēģim no Amerikas Savienotajām Valstīm. To, ka viņi ir radniecīgas mākslas nozares speciālisti, Jānis uzzināja, kad Leons Makfedens, kas stādījās priekšā tikšanās dalībniekiem, uzdeva, pēc viņa domām, ne jau pašu sarežģītāko jautājumu: kāpēc gan nevarētu sākt bruņošanās sacensību pretējā virzienā — nevis tiekties pēc vienlīdzības ieroču krājumu ziņā, bet gan pēc to likvidēšanas? Tā taču ir pavisam vienkārša ideja, kāpēc to nevarētu īstenot? Tā latviešu mākslinieks iemantoja domubiedru.

Šādu kontaktu ir daudz. To skaits vēl vairāk palielinājās, kad tikšanās dalībniekiem, kuri gribēja uzdot jautājumus cits citam, ierosināja izmantot iespēju apmainīties ar domām arī pēc oficiālā reglamenta. Laužu grupās rit dzīva saruna par svarīgu sadarbības aspektu — uzticības garu, ko var nostiprināt vienīgi ar kopīgu rīcību, kuras mērķis ir novērst kodolkatastrofu.

Pēc Jūrmalā sarīkotās tikšanas dalībnieku lielum lielā vairākuma domām, katram no viņiem jādod savs ieguldījums starptautiskā klimata uzlabošanā. Pasaulei ir iespējams un nepieciešams kļūt labākai.

 

***

 

Jāteic, ka pēcpusdienas diskusiju laiks sakrīt ar ekskursijām paredzēto laiku. Tomēr daudzi amerikāņi dod priekšroku braucieniem pa republiku. Jādomā, ka viņi rīkojas ne mazāk gudri kā tie, kas paliek zālē. Tūristi grib no reālās dzīves izdarīt savus secinājumus par padomju tautas pagātni un tagadni, par tās no skaņojumu un iecerēm. To darīdami, viņi bieži jūtas kā kolumbi, kas atklāj Ameriku.

«Mums prātā nenāca, ka PSRS — tā ir ne vien Maskava un Ļeņingrada — milzīgas pilsētas, bet arī mazā Latvija ar Rīgu un Jūrmalu, ar augsti attīstītu industriju un kultūru, ka cilvēki, kas dzīvo šajā Baltijas Padomju Republikā, ir tik pārtikuši . Mēs gatavojāmies viņus ieraudzīt drūmus un rūpju nomāktus. Katrā ziņā šāds padomju tautas tēls izveidojies no mūsu preses. Bet izrādās, ka jums ļoti raksturīgs ir dzīvesprieks, viesmīlība, smaidi un jautrība…» — savus iespaidus apkopoja dalībnieki no grupas, kas apmeklēja zvejnieku kolhozu «Uzvara» Jūrmalā.

Saprotams, ka ieņemamais stāvoklis sabiedrībā, nodarbošanās un dzīves pieredze tūristu atsauksmes padarīja atšķirīgas. Piemēram, Ņujorkas biznesmenim. sabiedrības «Hercue» prezidentam Kvintušam Andersonam liels atklājums bija šajā brauciena gūta pārliecība, ka «Latvijas zvejnieku uzņēmība un saimnieciskais aprēķins ir vislielākās sajūsmas vērti». Vai gan bez šīm lietišķajām īpašībām kolhozs spētu gūt miljoniem rubļu lielus ienākumus un zvejnieku mājās būtu stabila pārticība? Pārsteigums kļuva vēl lielāks, kad korporācijas vadītājs kolhoza muzejā iepazinās ar kolhoza pirmsākumiem četrdesmitajos gados. Saimniecība savu attīstību sāka no koka airu laivām, kam bija pierīkotas buras un kas nereti no zvejas piekrastes ūdeņos atgriezās bez loma. Bet tagad kolhozam ir lieljaudas refrižeratori un ekspedīcijas zvejas kuģi, kas vago jūru. Fabrika krastā ražo vairāk nekā 20 veidu zivju produkciju. «Uzvarā» darbojas spēcīgas attīrīšanas būves, kas nodrošina, lai šīs ražotnes darbība ekoloģiski nekaitētu pazīstamajai kūrvietai.

Amerikāņu tūristi uzmanīgi pārkāpa ar salmiem apjumtas zvejnieku mājeles slieksni. Arī no šī muzeja «eksponāta» sākas saimniecības vēsture. Ar lielu interesi viesi uzņēma uzaicinājumu apmeklēt kolhoza elektromehāniķa Elmāra Veilanda moderno divstāvu māju. Kvintuss Andersons ar profesionālu lietišķību uzdeva jautājumus: cik maksā māja, kurā, izrādās, ir ne tikai dzīvojamā istaba katram no pieciem ģimenes locekļiem, bet arī plaša virtuve, vannas istaba un palīgtelpas… Cik lielu algu nopelna vienkāršs zvejnieks, kuram ir ne vien māja, bet arī viegla automašīna un plaša bibliotēka, arī latviešu valoda izdotie Hemingveja Kopotie Raksti… Sākumā skaitļi viesiem ir grūti saprotami, bet, izdarot salīdzinošu analīzi, iznāk, ka par māju, kuras vērtība ir 20 tūkstoši rubļu, Elmārs samaksājis pusi no summas jeb savu pusotra gada algu. Otru summas pusi sedza kolhozs, piešķirdams zvejniekam, kas jau ilgi un labi strādā saimniecībā, neatmaksājamus aizdevumus. Saimniecība viņam palīdzēja arī ar būvmateriāliem. Viesi apmeklēja arī kapteiņa Paula Gasiņa un kolhoza priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Arnicāna mājas, kur pārliecinājās, ka vienkārša zvejnieka māja ne ar ko nebija sliktāka par citām kotedžām.

Arī ekskursijas beigās, kā bija gaidāms, radās daudz jautājumu: vai valsts palīdz saimniecībai iegādāties jaunas iekārtas, vai tā ir tipiska parādība, ka priekšsēdētājs Ilgonis Bumburs savas darba gaitas sācis kā vienkāršs zvejnieks, bet tagad ir plaukstošas saimniecības vadītājs, kā tiek panākta ideāla tīrība un kārtība zivju pārstrādes cehos… Atbildes uz tiem sniedza paši zvejnieki, kas bija ieradušies uz tikšanos. Un tās nobeiguma tika sveicienam sadotas rokas un teikti vārdi, kuru dziļākā būtība bija viena un tā pati: padomju cilvēki tikpat patiesi kā amerikāņu tauta grib dzīvot mierā.

 

LATINPORM korespondenti