Atšķirības starp "445785" versijām
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/11/02 |Issue number=209 |Page number=3 |Original title=Laika pakāpienus skaitot (4) |In section=70 gadi jaunības zīmē |Source file=paja1988n209_003_01 |Abstract=70 gadi jaunības zīmē }} {{Written by|Inga Helmane}} {{Written by|Vilis Krūmiņš}} {{About year|1988}} | {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/11/02 |Issue number=209 |Page number=3 |Original title=Laika pakāpienus skaitot (4) |In section=70 gadi jaunības zīmē |Source file=paja1988n209_003_01 |Abstract=70 gadi jaunības zīmē }} {{Written by|Inga Helmane}} {{Written by|Vilis Krūmiņš}} {{About year|1988}} | ||
| − | <p style="text-align: center; ">''(3. turpinājums)''</p> | + | <p style="text-align: center;">''(3. turpinājums)''</p> |
| − | + | <br/>Cieši kontakti bija ar Rakstnieku savienību, gan ar tajā laikā jau pazīstamajiem, gan jaunajiem rakstniekiem, es te domāju vispirms Ojāru Vācieti, kuram sameklējām nelielu štata darbiņu «Padomju Jaunatnes» redakcijā, lai viņš vispār varētu dzīvot Rīgā. Ēvalds Vilks tika uzskatīts gandrīz vai par komjaunatnes Centrālkomitejas darbinieku, jo ļoti bieži nāca pie mums. Protams, arī visi tie rakstnieki un dzejnieki, ar kuriem kopā bijām karojuši 43. divīzijā. | |
| − | |||
| − | Cieši kontakti bija ar Rakstnieku savienību, gan ar tajā laikā jau pazīstamajiem, gan jaunajiem rakstniekiem, es te domāju vispirms Ojāru Vācieti, kuram sameklējām nelielu štata darbiņu «Padomju Jaunatnes» redakcijā, lai viņš vispār varētu dzīvot Rīgā. Ēvalds Vilks tika uzskatīts gandrīz vai par komjaunatnes Centrālkomitejas darbinieku, jo ļoti bieži nāca pie mums. Protams, arī visi tie rakstnieki un dzejnieki, ar kuriem kopā bijām karojuši 43. divīzijā. | ||
Annas Sakses romānu «Pret kalnu» zina katrs skolēns. Pati doma par šāda romāna rakstīšanu daļēji radās komjaunatnes Centrālkomitejā. Tā varonei Mirdzai Ozolai ir reāls prototips — Apes pagasta komsordze. | Annas Sakses romānu «Pret kalnu» zina katrs skolēns. Pati doma par šāda romāna rakstīšanu daļēji radās komjaunatnes Centrālkomitejā. Tā varonei Mirdzai Ozolai ir reāls prototips — Apes pagasta komsordze. | ||
| 29. rindiņa: | 27. rindiņa: | ||
Mēs pat varējām ar to lepoties, jo Igaunijā un Lietuvā gāja grūtāk. Parasti, kad mēs Maskavā satikāmies Centrālkomitejā, Lietuvas un Igaunijas sekretāriem teica: nu, aizbrauciet uz Rīgu, padzīvojiet kādu nedēļu, paskatieties, kā viņi strādā. | Mēs pat varējām ar to lepoties, jo Igaunijā un Lietuvā gāja grūtāk. Parasti, kad mēs Maskavā satikāmies Centrālkomitejā, Lietuvas un Igaunijas sekretāriem teica: nu, aizbrauciet uz Rīgu, padzīvojiet kādu nedēļu, paskatieties, kā viņi strādā. | ||
| − | * | + | |
| + | <p style="text-align: center; ">***</p> | ||
| + | |||
Pirmos pēckara gados par vienu no svarīgākajiem uzskatījām darbu ar lauku jaunatni. Komjaunatnes Centrālkomitejas 1947. gada marta plēnumā pieņēma plašu, bet konkrētu lēmumu, kurā runāja par nabadzīgākās jaunatnes daļas iespējām mācīties vakarskolās — apriņķa komitejām vajadzēja nodrošināt ar transportu, it īpaši ziemas mēnešos, jo katrā pagastā jau nebija vakarskolas utt. Darbu sarežģīja arī tas, ka četrdesmit sestajā un četrdesmit septītajā gadā tam pagasta komsordziņam vai pat tikai tādam, kas tikko iestājies komjaunatnē, varēja trāpīt lode. Bet kā par brīnumu, komjaunatnes organizācijas veidojās strauji. | Pirmos pēckara gados par vienu no svarīgākajiem uzskatījām darbu ar lauku jaunatni. Komjaunatnes Centrālkomitejas 1947. gada marta plēnumā pieņēma plašu, bet konkrētu lēmumu, kurā runāja par nabadzīgākās jaunatnes daļas iespējām mācīties vakarskolās — apriņķa komitejām vajadzēja nodrošināt ar transportu, it īpaši ziemas mēnešos, jo katrā pagastā jau nebija vakarskolas utt. Darbu sarežģīja arī tas, ka četrdesmit sestajā un četrdesmit septītajā gadā tam pagasta komsordziņam vai pat tikai tādam, kas tikko iestājies komjaunatnē, varēja trāpīt lode. Bet kā par brīnumu, komjaunatnes organizācijas veidojās strauji. | ||
| 48. rindiņa: | 48. rindiņa: | ||
— Domāju, ka arī 1959. gada notikumus mūsu republikā lielā mērā var saukt par traģiskiem… | — Domāju, ka arī 1959. gada notikumus mūsu republikā lielā mērā var saukt par traģiskiem… | ||
| − | <p style="text-align: center; ">''(Turpmāk vēl)''</p> | + | <p style="text-align: center;">''(Turpmāk vēl)''</p> |
| | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 3. septembris, plkst. 13.19
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
(3. turpinājums)
Cieši kontakti bija ar Rakstnieku savienību, gan ar tajā laikā jau pazīstamajiem, gan jaunajiem rakstniekiem, es te domāju vispirms Ojāru Vācieti, kuram sameklējām nelielu štata darbiņu «Padomju Jaunatnes» redakcijā, lai viņš vispār varētu dzīvot Rīgā. Ēvalds Vilks tika uzskatīts gandrīz vai par komjaunatnes Centrālkomitejas darbinieku, jo ļoti bieži nāca pie mums. Protams, arī visi tie rakstnieki un dzejnieki, ar kuriem kopā bijām karojuši 43. divīzijā.
Annas Sakses romānu «Pret kalnu» zina katrs skolēns. Pati doma par šāda romāna rakstīšanu daļēji radās komjaunatnes Centrālkomitejā. Tā varonei Mirdzai Ozolai ir reāls prototips — Apes pagasta komsordze.
— Kā jūs tagad vērtējat šo darbu? Jo, manuprāt, daudzi tā laika darbi kā literatūrā, tā mūzikā, raugoties no šodienas viedokļa, labākajā gadījumā atspoguļo savu laiku, bet mākslinieciskas nozīmes tiem nav.
— Visus nosaukt par konjunktūras darbiem nebūtu sevišķi taisnīgi, jo tiem tomēr tajā laikā bija liela nozīme. Un tas arī šodien ir pats svarīgākais. Ne tas, ko domā autors, ka viņa sacerējums ir vai nav šedevrs. Tagad, starp citu, bieži vien nākas vērot, ka autors iedomājas, ja reiz viņš dzīvo astoņdesmito gadu beigās, tad noteikti ir pārāks par tiem, kuri rakstīja pirms 30 vai 50 gadiem. Par nožēlošanu tas tā nav. Ir cits kritērijs — cik daudz cilvēku lasīja un sekoja šim darbam. Annas Sakses romānam bija ļoti liela nozīme, katrā ziņā lielāka nekā daudziem Annas Brodeles darbiem, kurus rādīja uz lauku skatuvēm. Patika lasīt un atdarināt tādu cilvēku kā Mirdza.
Mēs Annu Saksi ļoti cienījām, jo viņa bija augstas kultūras cilvēks, un nopietns rakstnieks tāds nevar nebūt.
Par radošo inteliģenci runājot, noteikti jāpiemin komponisti, kuri daudz strādāja, lai radītu jaunas dziesmas, jo bez dziedāšanas jau iztikt nevarēja. Tajā laikā galvenokārt dziedāja pirmskara sadzīvē iegājušās populārās dziesmas. Mēs palūdzām bijušā skaņu plašu uzņēmuma «Bellacord Electro» māksliniecisko vadītāju pastāstīt, kā viņi rīkojušies, lai platē ierakstītā dziesma kļūtu populāra. Nu, piemēram, ierakstot «Pie Dzintara jūras» Tāļa Matīsa izpildījumā, pirmos pāris mēnešus bijis norunāts ar radiofonu, ka to pārraidīs katru nedēļu trīs četras reizes. Tā vajadzēja rīkoties arī mums — tulkotas vai oriģinālās padomju dziesmas iespējami bieži pārraidīt. Artūrs Vanags, patīkams liriskais tenors, aizsāka padomju dziesmu popularizēšanu. Arī Rihards Veide.
Skolas un pionieru organizāciju darbs tajā laikā visā pilnībā atradās komjaunatnes Centrālkomitejas rokās. To vadīja sekretārs Pauls Dzērve. Viņš sarakstīja pat grāmatu par pionieru un ārpusklases darbu skolā. Un jāteic, ļoti pamatīgu, jo ne viens vien pēc tam ir to izmantojis, rakstot disertācijas. Man šķiet, ka līdz viņa līmenim vēlāk nav pacēlies neviens komjaunatnes Centrālkomitejas skolu sekretārs. Tās nav tikai manas domas, to atzīst arī Ausma Špona, tagadējā Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas katedras vadītāja. Viņa strādāja pie Paula Dzērves.
Vēl kāda tā laika īpatnība. Piedalījāmies disputos un strīdos, dažkārt pat ļoti asos, ar saviem šefiem — partijas Centrālkomitejas darbiniekiem. Arī daži no viņiem no tā nevairījās.
Daudziem liekas, ka tajā staļiniskās domāšanas atmosfērā eksistēja tikai komandēšana. Gribētu uzsvērt, ka, izņemot «sapulču rituālus», kad, Staļina vārdu pieminot, vajadzēja celties kājās, par ko mēs paši, starp citu, smējāmies, komjaunatnes Centrālkomitejā valdīja visai radoša noskaņa. Bieži vien strīdos mūsu viedoklis uzvarēja. Kaut vai tāda lieta — vai pārraidīt radiofonā Emīla Dārziņa mūziku. Neietekmējāmies no ļoti iespaidīgām vadošajām personām partijas Centrālkomitejā, kuras uzskatīja, ka Dārziņš ir melanholiķis caur un cauri un ka viņš var tikai garastāvokli sabojāt, un kur tad nu vēl tas, ka buržuāziskās Latvijas laikā bieži tika atskaņotas viņa dziesmas. Tāpat panācām, ka Aspazijai tiek ierādīta pienācīgāka vieta latviešu literatūrā. Strīdēties bija pagrūti, jo nihilistiska attieksme pret viņu bija ne vien daudziem partijas darbiniekiem, bet diemžēl arī Andrejam Upītim. Visai primitīva nostāja parādījās vairākos viņa rakstos. Tik lielam rakstniekam bija nepiedodami, man šķiet, runāt un vērtēt Aspaziju kā «Zemgales budža» meitu.
Šodien varbūt jocīgi izklausās, bet viena otra cīņa arī par Raini bija ar dažiem vecajiem partijas biedriem, latviešiem, kuri atbrauca tūlīt pēc kara no Maskavas un strādāja vadošos darbos šeit, republikā. Viņu uzskati bija veidojušies ārpus Latvijas, laikā, kad Rainis vienā no buržuāziskās valdības sastāviem darbojās kā izglītības ministrs. Kaut arī šo uzskatu pamats bija primitīvs, ko tur darīt, ar primitīvismu bija jāsastopas bieži.
Mums labas attiecības veidojās arī ar vecās, savā laikā pat tipiski labējās inteliģences pārstāvjiem, kuri pēckara periodā bija daudz ko pārvērtējuši. Es te domāju Ati Ķēniņu, kuru izsūtīja no Latvijas 1941. gadā. Bijušais izglītības ministrs vairākās Latvijas republikas valdībās, ar konservatīvu noslieci savā dzejā. Mēs zinājām, ka kara laikā «Cīņā» iespieda viņa rakstus. Pēc kara mēs ar zināmu cieņu uz viņu raudzījāmies, jo Atis Ķēniņš strādāja par Rīgas Pedagoģiskā institūta direktoru. Savukārt Liepājas Skolotāju institūta direktors Hūns nāca no vecās sociāldemokrātiskās inteliģences, bijis labs paziņa Rainim.
Šīs darbības radošais aspekts bija visai raksturīgs tam laikam, un ar to zināmā mērā izskaidrojama Latvijas komjaunatnes popularitāte, kas ātri auga.
Mēs pat varējām ar to lepoties, jo Igaunijā un Lietuvā gāja grūtāk. Parasti, kad mēs Maskavā satikāmies Centrālkomitejā, Lietuvas un Igaunijas sekretāriem teica: nu, aizbrauciet uz Rīgu, padzīvojiet kādu nedēļu, paskatieties, kā viņi strādā.
***
Pirmos pēckara gados par vienu no svarīgākajiem uzskatījām darbu ar lauku jaunatni. Komjaunatnes Centrālkomitejas 1947. gada marta plēnumā pieņēma plašu, bet konkrētu lēmumu, kurā runāja par nabadzīgākās jaunatnes daļas iespējām mācīties vakarskolās — apriņķa komitejām vajadzēja nodrošināt ar transportu, it īpaši ziemas mēnešos, jo katrā pagastā jau nebija vakarskolas utt. Darbu sarežģīja arī tas, ka četrdesmit sestajā un četrdesmit septītajā gadā tam pagasta komsordziņam vai pat tikai tādam, kas tikko iestājies komjaunatnē, varēja trāpīt lode. Bet kā par brīnumu, komjaunatnes organizācijas veidojās strauji.
Un tomēr bija ļoti stingra pieeja, lai nenotiktu vervēšana. Atceros tādu gadījumu. Kādā lauku vidusskolā paveca klases audzinātāja, kurai pašai komjaunatnes būtība bija visai tāla, veciem paņēmieniem — klaigājot un pat piedraudot, panāca to, ka vairāk nekā pusklase iestājās komjaunatnē. Šis gadījums komjaunatnes Centrālkomitejas plēnumā tika izskatīts kā atsevišķs jautājums. Ierosinājām Izglītības ministrijai skolotāju atbrīvot no klases audzinātājas pienākumiem.
— Jūs daļēji jau runājāt par bandītismu pēckara gados. Cik sapratu, 1949. gadā tā vairs nebija masveida parādība, bet atsevišķi gadījumi. Taču vēl joprojām dzirdams viedoklis, ka šķiru cīņa tajā laikā saasinājusies...
— Tā jau ir tā Staļina tēze, ka, sociālismam attīstoties, saasinās šķiru cīņa. Bet tas taču ir galīgi aplami!
1949. gada izsūtīšanas mums, maigi izsakoties, likās pretīgas. Mēs pat informēti nebijām, ka kaut kas tāds ir paredzēts. Divas dienas pirms izsūtīšanu sākuma man, piemēram, atvienoja telefonu. Bijām taču cīnījušies pret fašismu, bet kaut kas tāds mūsu domāšanā neiekļāvās. Pauls Dzērve uzskatīja, ka tā nav sociālistiska pieeja un ka nekāda vajadzība tās neizsauca.
1949. gadā ir veltīgi meklēt, ka būtu pieaugusi šķiru cīņa. Bija atsevišķi gadījumi, pat zvērīgi, tomēr — gadījumi. Mēs taču nebraucām uz laukiem ar automātiem — tie jau sen bija nolikti nost.
Daudz gan mūsu domas netika ņemtas vērā, bet atsevišķus cilvēkus tomēr izglābām. Pierunājām partijas Centrālkomitejas otro sekretāru F. Titovu, lai viņš kaut kā palīdz.
Atbildībai par nodarījumu jābūt, bet nedrīkst būt nodarījums ar atpakaļejošu datumu. Budzis ar atpakaļejošu datumu — tas taču ir smieklīgi! Padomju vara ar savām reformām kā ekonomisko, tā sociālo pamatu būt ekspluatatoram atņēma. Ja tālāk apzināti kaltēja valsts interesēm, bija likumi ar attiecīgiem pantiem. Izmeklēšana un tiesa — atbildība. Bet kādu atbildību varēja prasīt no bērniem?!
— Domāju, ka arī 1959. gada notikumus mūsu republikā lielā mērā var saukt par traģiskiem…
(Turpmāk vēl)
