Atšķirības starp "954916" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/08/25 |Issue number=163 |Page number=1 |Original title=Meistarstiķis |Source file=paja1989n163_001_06 |Abstract=
...) |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Newspaper Article | + | {{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/08/25 |Issue number=163 |Page number=1 |Original title=Meistarstiķis |Source file=paja1989n163_001_06 |Abstract= }} {{Written by|Arnolds Markss}} {{About topic|23. augusts}} {{About topic|Baltijas ceļš}} {{About topic|Baltijas republiku sadarbība (arī Padomju Jaunatne, Latvijas Jaunatne, Norte Hääl, Päevaleht, Komjaunimo Tiesa, Lietuvos rytas sadarbība)}} {{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}} {{About topic|PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}} {{About domain|Politika}} {{About person|Vija Meņģele}} {{About person|Jānis Zaķis}} {{About person|Edvīns Inkēns}} {{About person|Mārtiņš Andersons }} {{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}} {{About place|Latvija}} {{About place|Lietuva}} {{About place|Igaunija}} {{About place|Līgatne}} {{About place|Ogre}} {{About place|Ķegums}} {{About place|Aizkraukle}} {{About event|E1989082300}} {{About year|1989}}Divas stundas pirms akcijas sākuma Dievs kā kārtīgs saimnieks uzlaida jestru lietus šalti pār Līgatni, aizskalojot ikdienas putekļus no Vidzemes šosejas, uz kuras līčloču lentes pāri kalniem un lejām bija jātop «Baltijas ceļam» — vienīgajam ceļam uz brīvību un vienlīdzību. |
| − | |Article in=Padomju Jaunatne | ||
| − | |Published on=1989/08/25 | ||
| − | |Issue number=163 | ||
| − | |Page number=1 | ||
| − | |Original title=Meistarstiķis | ||
| − | |Source file=paja1989n163_001_06 | ||
| − | |Abstract= | ||
| + | Mēs, līgatnieši, stāvējām iepretim Gaujasmalas ceļa galam Vidzemes šosejas 50. —51. kilometrā. Jau stundu pirms akcijas sākuma bijām savā vietā. Drīz mašīnu straume uz ceļa kļuva nepārtraukta, gar acīm zibēja uzraksti Ogre (visbiežāk), Aizkraukle, Ķegums, Lāčplēsis… Paldies jums, mīļie no Ogres puses, no manas jaunības dienu zemes! Nepazīstami cilvēki — ceļmalās un automašīnās — sirsnībā māja cits citam, smaidīja, ar pirkstiem rādīja «V» — Victoria… Tikai reti, reti aiz stikliem pazibēja drūmas sejas. Skaidrs, kāpēc! | ||
| − | + | Un tad nāca tas mirklis, kura dēļ vien vērts dzīvot. Mēs sadevāmies rokās! Visa Baltija! Caur kolēģu Vijas Meņģeles un Jāņa Zaķa rokasspiedienu sajutu siltus sveicienus no kaimiņu zemēm — Lietuvas un Igaunijas. Atsaucoties radiobalsīm, mēs kopā dziedājām «Dievs, svētī Latviju!». Tā bija vēl lielāka kopības izjūta nekā Dziesmu svētkos, nekā pērn grandiozajā tautas oktobra manifestācijā Mežaparkā. Bet, kad ķēde pajuka, tūlīt arī saule paslēpās aiz mākoņiem. | |
| − | + | ||
| − | + | Man tas šķita simboliski. Mēs atgriezāmies ikdienas pelēcībā, lai ar darbu, tikai un vienīgi ar darbu tuvotos kopīgajam mērķim, kur pelēcībai vairs nebūs vietas. | |
| − | + | ||
| − | + | Otrreiz skudriņas skrēja pār muguru un kamols kāpa kaklā jau mājās, skatoties «Panorāmu». Ak tad tajā rēcošajā un svilpojošajā spārē, kurai mājām sveicienus, bijis Edvīns Inkēns. Un mēs varējām uz sevi paskatīties no putna lidojuma. Bezgala skaista bija Latvija un spēcinoša tā dzīvā josta, kas aizvijās pa Vidzemes šoseju. Es jutos lepns. Cik mēs daudz spējam, cik vienoti vienai domai un vienam mērķim varam būt, ja gribam. Tā kopā sapulcināt sevi var tikai un vienīgi tauta. Man, protams, bija skumji, kad uzzināju un redzēju, ka ķēde nav izdevusies pavisam bez robiem. Un paldies Edvīnam, kas nomierināja, skaisti salīdzinot tos ar robiem mūsu dzīvē. Realitāte. Tāda pati kā tā, ka gribam būt vienoti Latvijai, Baltijai, savai un citu nākotnei. | |
| − | + | ||
| − | + | Uz visu atlikušo mūžu paliks atmiņā tas ceturtdaļstundas mirklis uz Vidzemes šosejas «Baltijas ceļā», kad bijām sadevušies rokās, un tie mirkļi, kurus dāvāja Edvīns Inkēns, operators Mārtiņš Andersons un Latvijas televīzija. Par TV kadriem un komentāru jāsaka: «TAS BIJA MEISTARSTIĶIS!» | |
| − | + | ||
| − | + | | |
| − | + | <p style="text-align: right; ">'''ARNOLDS MARKSS'''</p> | |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 22. jūlijs, plkst. 19.44
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Divas stundas pirms akcijas sākuma Dievs kā kārtīgs saimnieks uzlaida jestru lietus šalti pār Līgatni, aizskalojot ikdienas putekļus no Vidzemes šosejas, uz kuras līčloču lentes pāri kalniem un lejām bija jātop «Baltijas ceļam» — vienīgajam ceļam uz brīvību un vienlīdzību.
Mēs, līgatnieši, stāvējām iepretim Gaujasmalas ceļa galam Vidzemes šosejas 50. —51. kilometrā. Jau stundu pirms akcijas sākuma bijām savā vietā. Drīz mašīnu straume uz ceļa kļuva nepārtraukta, gar acīm zibēja uzraksti Ogre (visbiežāk), Aizkraukle, Ķegums, Lāčplēsis… Paldies jums, mīļie no Ogres puses, no manas jaunības dienu zemes! Nepazīstami cilvēki — ceļmalās un automašīnās — sirsnībā māja cits citam, smaidīja, ar pirkstiem rādīja «V» — Victoria… Tikai reti, reti aiz stikliem pazibēja drūmas sejas. Skaidrs, kāpēc!
Un tad nāca tas mirklis, kura dēļ vien vērts dzīvot. Mēs sadevāmies rokās! Visa Baltija! Caur kolēģu Vijas Meņģeles un Jāņa Zaķa rokasspiedienu sajutu siltus sveicienus no kaimiņu zemēm — Lietuvas un Igaunijas. Atsaucoties radiobalsīm, mēs kopā dziedājām «Dievs, svētī Latviju!». Tā bija vēl lielāka kopības izjūta nekā Dziesmu svētkos, nekā pērn grandiozajā tautas oktobra manifestācijā Mežaparkā. Bet, kad ķēde pajuka, tūlīt arī saule paslēpās aiz mākoņiem.
Man tas šķita simboliski. Mēs atgriezāmies ikdienas pelēcībā, lai ar darbu, tikai un vienīgi ar darbu tuvotos kopīgajam mērķim, kur pelēcībai vairs nebūs vietas.
Otrreiz skudriņas skrēja pār muguru un kamols kāpa kaklā jau mājās, skatoties «Panorāmu». Ak tad tajā rēcošajā un svilpojošajā spārē, kurai mājām sveicienus, bijis Edvīns Inkēns. Un mēs varējām uz sevi paskatīties no putna lidojuma. Bezgala skaista bija Latvija un spēcinoša tā dzīvā josta, kas aizvijās pa Vidzemes šoseju. Es jutos lepns. Cik mēs daudz spējam, cik vienoti vienai domai un vienam mērķim varam būt, ja gribam. Tā kopā sapulcināt sevi var tikai un vienīgi tauta. Man, protams, bija skumji, kad uzzināju un redzēju, ka ķēde nav izdevusies pavisam bez robiem. Un paldies Edvīnam, kas nomierināja, skaisti salīdzinot tos ar robiem mūsu dzīvē. Realitāte. Tāda pati kā tā, ka gribam būt vienoti Latvijai, Baltijai, savai un citu nākotnei.
Uz visu atlikušo mūžu paliks atmiņā tas ceturtdaļstundas mirklis uz Vidzemes šosejas «Baltijas ceļā», kad bijām sadevušies rokās, un tie mirkļi, kurus dāvāja Edvīns Inkēns, operators Mārtiņš Andersons un Latvijas televīzija. Par TV kadriem un komentāru jāsaka: «TAS BIJA MEISTARSTIĶIS!»
ARNOLDS MARKSS
