556831

Ilmārs Mežs

«Padomju Jaunatne», 1988. gada 9. decembris, Nr. 235

10. decembrī sākas Latvijas tautu forums

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 235 Datums: 09.12.1988 Tirāža: 220000"" can not be assigned to a declared number type with value 220000. Lappuse: 1 Virsraksts: Etniskā situācija Latvijā Rubrika: Tēmas: Latviešu valoda, Likums par valsts valodu Latvijas Tautu forums Starpnacionālās attiecības Nozares: Demogrāfija Valodniecība Organizācijas: Mediji: Cilvēki: Vietas: Alūksne, Daugavpils, Jelgava, Kandava, Krāslava, Liepāja, Ludza, Rēzekne, Rīga, Sabile, Saldus, Tukums Notikums: Latvijas Tautu forums Gads: 1988

Līdz pat šim laikam pastāv tāds pieņēmums, ka, runājot par nacionālajām attiecībām kādā kolektīvā vai apdzīvotā vietā, pietiek minēt, cik dažādu nacionalitāšu pārstāvju dzīvo vai strādā attiecīgā vietā, un nobeigt šo domu ar frāzi, ka viņi visi draudzīgi sadzīvo un ka nepastāv nekādas nesaskaņas vai atšķirības. Sekojot šai priekšzīmei, var uzrakstīt, ka pēdējā tautas skaitīšana Latvijā 1979. gadā ir uzrādījusi 108 dažādu etnosu pārstāvjus, un viņi visi draudzīgi dzīvo un pašaizliedzīgi strādā vienotajā tautsaimnieciskajā kompleksā. Vairāk par šo jautājumu runāt neklājās.

Jāsaka uzreiz, ka skaitlis 108 arī vēl nav pilnīgs. Jo tajā tiek summētas tikai tās nacionalitātes, kuras ir iekļautas «galvenajā nacionalitāšu sarakstā», tādējādi Latvijā atstājot 190 cilvēkus ailē «pārējie», starp tiem arī vienu no divām Latvijas pamattautībām — lībiešus. Turklāt šajā skaitlī vienādi ietilpst kā latvieši ar vairāk nekā vienu miljonu, tā arī, piemēram, aleuti vai albāņi, no kuriem Latvijā dzīvo pa vienam cilvēkam. Tāpēc būtisks ir attiecīgā etnosa pārstāvju skaits, jo no 108 Latvijas etnosiem 35 etnosiem pārstāvju skaits ir lielāks par 100, un tikai 13 etnosiem pārstāvju skaits ir virs 1000.

Etnoss	Skaits			Dzimtā vai pārvaldāmā valoda. 1979. g. %
	1935. g.	1979. g.	1979. g. pret 1935. g.	Sava	Latviešu	Krievu
Latvieši	1 472 612	1 344 105	0,91	98,9	98,9	60,5
Krievi	206 499	821 464	3,98	99,8	20,1	99,8
Baltkrievi	26 867	111 505	4,15	48,4	14,7	93,3
Ukraiņi	1844	66 703	36,17	62,7	7,2	95,5
Poļi	48 949	62 690	1,28	33,4	35,6	88,1
Lietuvieši	22 913	37 818	1,65	77,9	57,6	46,9
Ebreji	93 479	28 318	0,30	32,1	23,7	94,8
Čigāni	3839	6134	1,60	84,3	58,8	34,6
Tatāri	39	3764	96,51	64,7	5,3	96,8
Igauņi	7014	3681	0,53	68,3	54,2	57,9
Vācieši	62 144	3299	0,05	39,7	30,7	86,2
Armēņi	83	1913	23,05	56,6	8,9	94,9
Moldāvi	—	1392	—	73,1	4,6	95,6

 

Ilgu laiku valodu politika bija atstāta novārtā, tāpēc izplatījās birokrātijas uzspiestā vienvirziena divvalodība. No lielākajiem etnosiem latviešu valodu vairumā pārvalda bez pašiem latviešiem vēl tikai lietuvieši, igauņi un čigāni. Pārējiem lielākoties tas ir ļoti zems rādītājs un tas aug nemanāmi. Toties krievu valodu labi pārvalda gandrīz visi, varbūt vienīgi no lietuviešiem un čigāniem varētu vēlēties šo rādītāju augstāku. Visiem etnosiem krievu valodas pārvaldīšanas līmenis strauji aug un daudziem ir pat pārsniedzis savas dzimtās valodas pārvaldīšanas līmeni, piemēram, baltkrieviem, ukraiņiem, ebrejiem, poļiem, tatāriem, vāciešiem, armēņiem un moldāviem. Laikā no 1970. gada līdz 1979. gadam gandrīz visiem Latvijas etnosiem samazinājās savas valodas pārvaldīšanas līmenis, izņemot krievus un čigānus. Visātrāk savu dzimto valodu zaudē vācieši, ebreji un poļi, samazinās šis rādītājs arī abiem pamatetnosiem — latviešiem un lībiešiem. Lībieši vispār atrodas izņēmuma situācijā. Šobrīd dzīvi ir palikuši, labākajā gadījumā, četri desmiti cilvēku, kuri prot lībiski, taču tikai ap desmit cilvēkiem šo valodu pārvalda pilnīgi. Jāpiebilst, ka arī latviešiem ir sākusies asimilācija. 1979. gadā 29 528 latvieši (2,2 %) par savu dzimto valodu vairs neuzskatīja latviešu valodu, bet citu — gandrīz vienmēr krievu valodu. Krāslavas rajonā vairāk nekā desmitā daļa latviešu nepārvalda latviešu valodu, bet par dzimto to uzskata tikai 82% vietējo latviešu. Asimilēto latviešu īpatsvars turklāt aug ar ģeometriskiem pieauguma tempiem.

Mazliet — par atsevišķiem etnosiem.

Pirmā masveida krievu ieceļošana Latvijā sākās XVII gs. otrajā pusē, kad Krievijā sevišķi stipri vajāja vecticībniekus un tie lielā daudzumā izceļoja uz apkārtējām zemēm, arī uz Latviju. Šie vecticībnieki galvenokārt izceļoja no Novgorodas, Pleskavas un citiem Krievijas ziemeļrietumu apgabaliem. Gandrīz visi ieceļojušie vecticībnieki apmetās uz dzīvi Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķos. 1987. gadā Latvijā darbojās 66 vecticībnieku draudzes, no kurām 60 atradās Latgalē. Padomju varas gados noritēja pastiprināta krievu ieceļošana, galvenokārt pilsētās. Tāpēc vairākkārtīgi pieauga krievu īpatsvars Latvijas lielākajās pilsētās. No 1935. gada līdz 1979. gadam krievu īpatsvars pieauga Rīgā no 7,4% līdz 46,1%, Daugavpilī no 17,8% līdz 58,8%, Liepājā no 2,7% līdz 41,2%, Jelgavā no 3,0% līdz 33,2% un tamlīdzīgi. Latvijas laukos ir 24 ciemi ar krievu absolūto vairākumu, no tiem 21 atrodas Latgalē. Maksimālais krievu īpatsvars ir Ludzas rajona Goliševā — 92%, kā arī Daugavpils rajona Biķerniekos un Rēzeknes rajona Kruķos — pa 88%.

Līdzās krieviem ir jāmin baltkrievi. Krāslavas rajona ciemos (Indrā, Joniņos. Kalniešos, Piedrujā un Robežniekos) baltkrievi dzīvo kompakti un veido 2/3 no šo ciemu iedzīvotāju skaita. Šo apvidu tikai 1920. gadā pievienoja Latvijai. Lielākā daļa Latvijas baltkrievu ir pēckara ieceļotāji, no tiem vairākums dzīvo Rīgā un tās apkārtnē.

Trešajai radniecīgai slāvu tautai — ukraiņiem — nav gara vēsture Latvijā, jo gandrīz visi ukraiņi ir pēckara laika ieceļotāji. Ukraiņu īpatsvars ir neliels, mazliet augstāks tas ir Kurzemes pilsētās.

Latvijas poļi ir senāki iedzīvotāji. Daļa no tiem ir ieceļojuši trīsdesmitajos gados kā laukstrādnieki, taču Latgales dienviddaļā poļi ir vietējie iedzīvotāji. Daugavpilī poļu ir vairāk nekā latviešu, savukārt 15 ciemos uz dienvidiem no Daugavpils daudzmaz kompaktā masā dzīvo pieci tūkstoši poļu, kuri sastāda 1/4 iedzīvotāju. Poļu īpatsvara maksimums ir Daugavpils rajona Sventē (42,3%) un Demenē (41,6%).

Ar lietuviešiem, kā jau ar vienīgo radu tautu, latviešiem kontakti pierobežā ir bijuši, iespējams, vissenākie un visintensīvākie. Jo tieši ar Lietuvu Latvijai ir visgarākā robeža. Lietuviešu un latviešu kontaktus spilgti un sīki ataino Jēkabs Janševskis romānā «Dzimtene». Tikai pagājušā gadsimta beigās lietuvieši sāka masveidīgi ieceļot Latvijā, jo šeit līdz pat mūsu gadsimta sešdesmitajiem gadiem bija labāks ekonomiskais stāvoklis. Ieceļotāji sākotnēji apmetās uz dzīvi galvenokārt lielajās pilsētās — Rīgā, Liepājā un Jelgavā. Otrs lietuviešu ieceļošanas vilnis bija piecdesmitajos — sešdesmitajos gados, kad viņi aizņēma daudzas tukšās viensētas Latvijas pierobežā. Augsts lietuviešu īpatsvars ir pierobežas ciemu vairākumā, taču maksimāls tas ir Saldus rajona Vadakstē (38,0%) un Rubā (36,2%), kā arī Liepājas rajona Kalētos (37,1%) un Gramzdā (33,1%).

Savukārt otra kaimiņtauta — igauņi — savā pierobežā dzīvo daudz mazākā skaitā. 1920. gadā novilktā robeža starp Latviju un Igauniju tagad uzskatāma par tīras etnogrāfiskās robežas paraugu (ar nelieliem izņēmumiem). Igauņu īpatsvars ir neliels un tikai Alūksnes rajona Veclaicenē sasniedz 12,9%.

Ebreji Latvijā sākuši ieceļot poļu valdīšanas laikos, vispirms Kurzemē un Latgalē. Pāris gadsimtu viņiem ir bijis liegts apmesties uz pastāvīgu dzīvi lielajās pilsētās. Šā gadsimta sākumā ebreju skaits Latvijā sasniedza gandrīz 100 000. Vācu okupācijas laikā lielāko daļu Latvijas ebreju iznīcināja. Tagadējie ebreji pārsvarā ir ieceļojuši no Padomju Savienības rietumu apgabaliem. Gandrīz visi ebreji dzīvo pilsētās, turklāt 83% Latvijas ebreju dzīvo Rīgā, veidojot 2,8% visu Rīgas iedzīvotāju (Kirova rajonā — 5,8%), nedaudz ebreju dzīvo arī Daugavpilī. Gan izceļošanas, gan negatīvā dabiskā pieauguma dēļ ebreju skaits pastāvīgi rūk.

Toties čigānu skaits strauji aug. No visiem Latvijas etnosiem čigāniem ir visaugstākā dzimstība (1984. gadā — 36%), kas līdzinās Vidusāzijas republiku līmenim. Latvijā ir izveidojusies īpaša čigānu etnogrāfiskā grupa. Galvenokārt viņi ir koncentrējušies Kurzemes pilsētās, vislielākais īpatsvars čigāniem ir Sabilē (4,8%), vēl lielas kolonijas ir Ventspilī, Talsos, Kuldīgā, Tukumā, Kandavā, Jelgavā un arī Rīgā.

No Latvijas vāciešiem gandrīz visi repatriējās 1939. gadā, tagad tikai apmēram 1000 ir senie Latvijas vācieši, pārējie ir ieceļojuši — bijušie Pievolgas vācieši.

Tatāri, armēņi un moldāvi gandrīz vai visi ir ieceļojuši lielākoties uz dzīvi Rīgā, tās apkārtnē vai lielākajās pilsētās.

 

ILMĀRS MEŽS,

LVU Ģeogrāfijas fakultātes IV kursa students