Atšķirības starp "353632" versijām
(Set original images) |
|||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
|Source file=paja1989n100_001_01 | |Source file=paja1989n100_001_01 | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/353/632/353632.jpg}} | ||
{{Written by|Āris Jansons}} | {{Written by|Āris Jansons}} | ||
{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | {{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}} | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.47
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mēs, padomju un ārzemju žurnālisti, kongresa atklāšanas dienas rītā pēc speckontroles ar autobusiem Kremlī ieradāmies pirmie. Aplūkojām presei ierādīto balkonu, fotogrāfi un TV operatori ieņēma ērtākās vietas. Deputāti no viesnīcām «Rossija» un «Moskva» uz Kremli gāja kājām, taču nokavējušos delegātu nebija. Kremļa Kongresu pils pirmā stāva plašajā zālē vaigā skatījām daudzus slavenus valsts politiķus, militārpersonas, darba darītājus, kultūras darbiniekus.
***
Atcerēsimies – kad risinājās priekšvēlēšanu kampaņa, katrs deputāta kandidāts ārēji lietpratīgi cēla priekšā savu programmu. Šodien, kad vēlēšanas ir aiz muguras, tautas deputāti sapulcējušies vienkopus. Tātad, domājams, atliek vēl visiem mazliet saņemties, vēl sakoncentrēties un izstrādāt vienotu platformu, kas palīdzētu reālas pārbūves tālākvirzībai.
Un tomēr – domājot un spriežot par konkrēta tautas deputāta šībrīža iespējām, jāapzinās pašreizējā momenta un lielvalsts patiesību kopsakarība. Pirmais PSRS Tautas deputātu kongress ir būve, ko nevar celt uz vecajiem pamatiem. Precīzāk sakot – celt jau var mēģināt, taču tā nebūs ēka, kādā mēs gribētu dzīvot. Tātad – tur celt jaunbūvi nedrīkstētu. Lūk, kāda vienkārša loģika.
Ne velti daudzu tautas sūtņu un arī žurnālistu prātus nodarbina doma, ka kongress varētu izrādīties pārāk «organizēts». Vakar notikusī republiku delegāciju pārstāvju sanāksme, manuprāt, parādīja visai precīzu jaunievēlēto tautas deputātu apziņas projekciju. Šajā sapulcē uzplaiksnīja gan spilgti individuāli viedokļi, gan izgaismojās galēji konservatīvas nostādnes, izpaudās procesuālajās detaļās iedziļinājušos biedru neziņa, atklājās «klusējošie nogaidītāji» un pat obstrukcionisti, no kuras pozīcijas lūkoties – tāds ir jautājums. Lietuvas delegācija izcēlās starp pārējām ar lielāko deputātu skaitu, kuri vairākās balsošanas reizēs atturējās. Turkmēnijas delegācijā bija vērojama ātra un viennozīmīga vienprātība… Deviņas stundas garajā delegāciju pārstāvju sanāksmē 24. maijā, kurā izskatīja priekšlikumus par kongresa darba kārtību un galvenajiem aplūkojamiem jautājumiem, izteikto ierosinājumu skaitā bija arī ierosinājums likumprojektiem par sērkociņiem un apgādi ar sāli. Tautas deputāti ir dažādi, bet viņu misija, saprotams, viena: attaisnot savu vēlētāju cerības un apmierināt visakūtākās vajadzības.
Ko atzīst mūsu republikas, Baltijas delegāti? Vēlēšanas viņus norūdījušas, iemācījušas pat visgrūtākajās minūtēs nenodoties nīkulībai un neaizmirst galveno – par to, ka aiz viņiem ir viņu vēlētāji, ka viņi ir tie, kas dala viņu pārliecību, kas apliecina – viņi nav vieni. Vēlēšanas ir iekustinājušas tautu, parādījušas tās potenciālo spēku.
Arī šodien viesnīcā «Moskva», kur atrodas Latvijas PSR tautas deputātu delegācija, joprojām pienāk telegrammas no dzimtenes. Telegrammas ar spēka, enerģijas, izturības un drosmes vēlējumiem, kritiskas atsauksmes par atsevišķu deputātu līdzšinējām runām un ieņemto nostāju. Tātad republikas iedzīvotāji pārdzīvo gan par saviem deputātiem, gan par republikas pārstāvju pausto pozīciju.
Deputātu pārstāvju sanāksmē, ko 24. maijā vadīja M. Gorbačovs un A. Lukjanovs, ieteicamās kongresa darba kārtības projektā citu vidū minēts jautājums par 1922. gada Savienības līguma pārskatīšanu. Iesniegumu sarakstā ir arī punkts par 1939. gada PSRS un Vācijas pakta denonsēšanu; Gruzijas, Armēnijas un Baltijas republiku aicinājums noskaidrot Tbilisi traģisko notikumu rīkotājus; 109 (galvenokārt Baltijas republiku deputātu) likumdevēju iniciatīva par republiku ekonomiskās pašnoteikšanās iespējām un citi priekšlikumi. Tos minēju tāpēc, ka Tautas deputātu kongresa pirmajā darbadienā šie jautājumi, kas izskatīti organizatoriskā kārtā, detalizēti analizēti netika.
Diskusijā par PSRS AP ievēlēšanas kārtību Mihails Gorbačovs trešdien secināja, ka deputāti acīmredzot nevēlas visas izšķirošās pilnvaras atdot tikai Augstākās Padomes locekļu rokās. Valsts vadītājs pieļāva domu, ka nākamo kongresu varētu rīkot jau šoruden. PSRS likumus, iespējams, varētu apstiprināt tieši Tautas deputātu kongress, nevis Augstākā Padome.
Trešdienas vakarā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas delegāciju apspriedē viens no Tartu deputātiem raksturoja republikas deputātu sanāksmi kā kongresa gaisotnes un delegāciju nostāju iepazīšanas pasākumu.
Ceturtdien 10 no rīta nepārprotami vēsturiskais pirmais Tautas deputātu kongress sāka darbu. Televīzijas ekrānos tiešajā translācijā no Kremļa Kongresu pils visiem bija iespējams vērot šo pirmo sēdi. Bija iespējams vērot un saprast to, ko jo sevišķi asi var saskatīt un nojaust šeit. To, ka starp deputātiem jau pašlaik, pirmajās kopsapulču reizēs, ir iezīmējušies divi poli.
Dažbrīd reljefi saskatāmo parādiski pompozo vienprātībā balsojošās masas atmosfēras ēnu fonā jo spilgtāk izgaismojas deputātu cīnītāju personības. Ar augsta prāta, talanta, iniciatīvas izpaudumiem nevar galīgi nerēķināties, uzveikt šos cilvēkus var vienīgi ar noraidošu masu.
Kremļa Kongresu pils zālē runāju ar Mavriku Vulfsonu. Viņš teica:
«Es esmu nobažījies, ka pārbūve, pats demokratizācijas process piedzīvo diezgan daudz likstu. Es tagad esmu noskaņojies nopietnāk, nekā, biju domājis, tas vajadzīgs. Maskavā ierados ar ļoti lielu optimismu, ļoti gaišām jūtām, bet pašreiz – es gribu uzsvērt – mans noskaņojums ir nopietns. Saprotu, ka priekšā ārkārtīgi atbildīgs darbs un acīmredzot smaga cīņa.»
Gluži vai par vēsturisku nosaucama mūsu republikas tautas deputātu debija pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresa darba sēdē – V. Tolpežņikova emocionālā uzruna un klusuma brīdis, pieminot Gruzijas traģēdijas upurus. A. Plotnieka lietpratīgā vēršanās pie deputātiem, J. Bojāra «ļoti saturīgā uzstāšanās» (M. Gorbačova vērtējums). Taču zālē ir arī tādi delegāti, kuri pat ar skaļiem izsaucieniem, kāju rībināšanu, kliedzieniem demonstrē satraukumu, ka PSRS Tautas deputātu kongresa tribīni esot iekarojušas Baltijas republiku tautas frontes.
Vai varam būt droši, ka kongresā izskanēs mūsu republikas deputātiem līdzdotie vēlējumi, lūgumi, aicinājumi? Smalkais kongresa sagatavošanas birokrātiskais filtrs, kā parādīja foruma pirmās dienas sēde, pat vairākus iepriekšējā dienā pieņemtos lēmumu papildinājumus bija atstājis nevēlamo piemaisījumu kaudzē. Ja nebūtu M. Gorbačova periodiski akcentētās kongresa demokratizācijas gaisotnes, aparāta siets gūtu virsroku pār skaidru loģiku.
Pieļauju, ka dažs lasītājs pēc kongresa pirmās dienas var izrādīties vīlies. Cits lasītājs var izjust lepnumu par mūsu delegācijas pārstāvju drosmi un principialitāti. Lai nu kā, nelolosim ilūzijas, ka pārmaiņas augstākā likumdevēja orgāna sejā notiks acumirklīgi. Politiskās letarģijas miegs, jums paskaidros ārsti, nav dziedināms ar aspirīna tabletēm.
Ir jārēķinās ar Vidusāzijas un Aizkaukāza republiku deputātu sarakstā nedemokrātiski iekļuvušajiem, ar vairāku Krievijas Federācijas apgabalu delegācijās dominējošiem nomenklatūras vīriem. Tāpat jāņem vērā centrālās preses un citu masu informācijas līdzekļu izplatītās dezinformācijas ietekme plašajā valstī – tā dažbrīd priekšstatus par Baltijas republikām koriģē līdz absurdam. Uzskatāmi to varējām redzēt arī kongresa pirmajā dienā. Bija gan vecais stagnācijas tvans, gan obstrukcijas mēģinājumi, gan partijiskums, gan prasīgums. Daži kolēģi sacītu: emociju un viedokļu kokteilis.
Kongresa delegāti un reizē arī visa Padomju valsts mācās demokrātiju. Bet mācīties demokrātiju – tas nozīmē augt demokrātijai līdzi. Tas ir akūti nepieciešams, un te nepacietība un nervozitāte ir gluži nevietā. Šeit, Kremļa Kongresu pils zālē, dažbrīd ne viens vien izturas tā, it kā tūdaļ kādam būtu jāsteidzas uz aizejošu vilcienu. To no kongresa tribīnes, kā atceraties, uzsvēra kāds no kongresa delegātiem. «Neuztraucieties,» sacīja Mihails Gorbačovs pirmajā kongresa darba sēdē, «es zinu, ko darīt!»
Es zinu, lielākā daļa no jums skatījās pārraidi no Maskavas. Jā, atšķirībā no līdzšinējiem valsts mēroga oficiālajiem forumiem Tautas deputātu kongress nav garlaicīgs. Tas izrādās dzīvs, spraigs, ass, brīžiem nesaudzīgs. Varam secināt, ka kongresa pirmā diena bija karsta. Arī laiks ceturtdien Maskavā krietni atšķīrās no drēgnā mūsu delegācijas atbraukšanas dienā.
Nav viegli deputātiem. Nav viegli Latvijas deputātiem. Jūs jau zināt, kāpēc.
Mājās palikušie vēlētāji daudzviet domā tā: Maskavā, kongresā visu izlems, saliks pa plauktiņiem. Tāda neizskaužama vēlme noticēt veselajam saprātam.
«Gorbačova drosme ir atkarīga no mūsu drosmes,» – no kongresa tribīnes sacīja Dainis Īvāns. Un mēs zinām, ka tas tā ir.
Bezpartijiskā deputāta N. Oboļenska drosme izvirzīt savu kandidatūru lielvalsts prezidenta postenim deva mums ticību rītdienai.
Pirmā kongresa diena bija demokrātijas mācību stunda. Deputātu vairākumam tā izrādījās pārāk grūta.
(25. maijā)
