Atšķirības starp "213935" versijām
| 19. rindiņa: | 19. rindiņa: | ||
{{About person|V. I. Ļeņins}} | {{About person|V. I. Ļeņins}} | ||
{{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}} | {{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}} | ||
| + | {{About event|E1989053101}} | ||
<br />Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Viena no sarežģītākajām pārbūves un Padomju Savienības politiskās sistēmas demokratizācijas problēmām ir šo procesu tiesiskais nodrošinājums. Taču tas nonāk pretrunā ar novecojušajiem likumiem ik reizi, tiklīdz tiek mēģināts izdarīt kardinālas pārmaiņas vienā vai otra sfērā. Īsi sakot, izveidojas paradoksāls stāvoklis. Var strādāt neefektīvi, toties saskaņā ar acīmredzami novecojušām spēkā esošā likuma normām. Var pasīvi gaidīt jauno PSRS Konstitūciju. Tās izstrādāšanai taču būs vajadzīgs ne viens gads vien, un te tiešām nedrīkst steigties. Bet ir arī cits ceļš – neapstājoties virzīt pārbūvi uz priekšu un vienlaicīgi veikt enerģiskākus likumdošanas pasākumus, pēc kuriem nobriedusi vajadzība. Tiesa, šeit kongresā izskanēja apgalvojumi, ka mūs nesapratīšot, ja mēs tā uzreiz sāksim, piemēram, izdarīt labojumus PSRS Konstitūcijā. | <br />Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Viena no sarežģītākajām pārbūves un Padomju Savienības politiskās sistēmas demokratizācijas problēmām ir šo procesu tiesiskais nodrošinājums. Taču tas nonāk pretrunā ar novecojušajiem likumiem ik reizi, tiklīdz tiek mēģināts izdarīt kardinālas pārmaiņas vienā vai otra sfērā. Īsi sakot, izveidojas paradoksāls stāvoklis. Var strādāt neefektīvi, toties saskaņā ar acīmredzami novecojušām spēkā esošā likuma normām. Var pasīvi gaidīt jauno PSRS Konstitūciju. Tās izstrādāšanai taču būs vajadzīgs ne viens gads vien, un te tiešām nedrīkst steigties. Bet ir arī cits ceļš – neapstājoties virzīt pārbūvi uz priekšu un vienlaicīgi veikt enerģiskākus likumdošanas pasākumus, pēc kuriem nobriedusi vajadzība. Tiesa, šeit kongresā izskanēja apgalvojumi, ka mūs nesapratīšot, ja mēs tā uzreiz sāksim, piemēram, izdarīt labojumus PSRS Konstitūcijā. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 11. maijs, plkst. 14.24
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Viena no sarežģītākajām pārbūves un Padomju Savienības politiskās sistēmas demokratizācijas problēmām ir šo procesu tiesiskais nodrošinājums. Taču tas nonāk pretrunā ar novecojušajiem likumiem ik reizi, tiklīdz tiek mēģināts izdarīt kardinālas pārmaiņas vienā vai otra sfērā. Īsi sakot, izveidojas paradoksāls stāvoklis. Var strādāt neefektīvi, toties saskaņā ar acīmredzami novecojušām spēkā esošā likuma normām. Var pasīvi gaidīt jauno PSRS Konstitūciju. Tās izstrādāšanai taču būs vajadzīgs ne viens gads vien, un te tiešām nedrīkst steigties. Bet ir arī cits ceļš – neapstājoties virzīt pārbūvi uz priekšu un vienlaicīgi veikt enerģiskākus likumdošanas pasākumus, pēc kuriem nobriedusi vajadzība. Tiesa, šeit kongresā izskanēja apgalvojumi, ka mūs nesapratīšot, ja mēs tā uzreiz sāksim, piemēram, izdarīt labojumus PSRS Konstitūcijā.
Deputātiem no Latvijas ir citādi uzskati. Mūsu vēlētāji mūs nesapratīs, ja kongress, nostrādājis divas nedēļas, tā arī nebūs izdarījis nevienu labojumu PSRS Konstitūcijā, kaut vai tajos pantos, kuri acīmredzot traucē pašreizējo gaitu uz priekšu, piemēram, mūsu federācijas attīstību atbilstoši kvalitatīvi jaunas savienoto republiku politiskās un ekonomiskās suverenitātes interesēm.(Aplausi.) Republikas likumdevēji aktīvi rada jaunus likumus, bez kuriem nav iespējama tālāka mūsu politiskās sistēmas demokratizācija un līdz šim neatrisināto problēmu regulēšana likumdošanas ceļā.
Es esmu dziļi pārliecināts, ka tagad nav iespējams strādāt, pastāvīgi atskatoties uz novecojušajiem Savienības likumiem. Vēl jo vairāk, nekādi nevar piekrist tādai stagnācijas prasībai, ka jauno juridisko normu pareizība jānosaka to pilnīgai atbilstībai novecojušajām Konstitūcijas normām. Tāpēc Padomju Latvijas deputātu grupas vārdā es iesniedzu kongresam izskatīšanai PSRS likuma projektu par grozījumiem Konstitūcijā. Ierosinātie grozījumi skar tikai nedaudzus, mūsuprāt, principiālus pantus. Mēs lūdzam kongresu izveidot kompetentu juristu, visu republiku deputātu, komisiju galīgai priekšlikuma izstrādāšanai.
Bet tagad par mūsu priekšlikumu būtību. Tie paredz savienoto padomju sociālistisko republiku suverenitātes atjaunošanu. Vēl pirms dažiem gadiem savienoto republiku valstiskās suverenitātes realizēšana daudziem pilsoņiem šķita bezgala tāla problēma, kas nekādi nav saistīta ar viņu ikdienas dzīvi un rūpēm. Tagad viss ir mainījies. Tagad vairs nevienam nav jāpierāda, ka savienoto republiku suverenitātes atjaunošanai un optimālu savstarpējo attiecību nodibināšanai starp republikām, kā arī starp savienību un republikām ir nepieciešams ne tikai pārskatīt vecās dogmas un aptvert jauno situāciju, bet arī veikt pilnīgi konkrētus praktiskus pasākumus.
Aplūkosim kaut vai Latvijas PSR ekonomiku. Var minēt daudz piemēru, kas rāda, ka nepamatota pārvaldes centralizācija noved pie atsevišķu ražotņu pilnīgas neatbilstības tās republikas interesēm, kuras teritorijā tās izvietotas, un to tautu interesēm, kuru vajadzību apmierināšanai tās radītas. Mēs, piemēram, nekā nevaram izskaidrot Latvijas iedzīvotājiem, kāpēc mūsu republikā, kurā ir četri lieli lauksaimniecības mašīnu būves uzņēmumi, mūsu zemnieki nav nodrošināti ar pašu elementārāko – labu arklu un sējmašīnu.
Supercentralizācija un gadu desmitiem ilgusī savienoto republiku, apgabalu un novadu dabisko interešu ignorēšana ir novedusi pie lielām ačgārnībām to ekonomiskajā attīstībā. Tā, piemēram, nepamatotā lielu un superlielu uzņēmumu celtniecība, bieži vien neievērojot ekoloģiskās un sociālās sekas un to apstākli, ka trūkst enerģijas, izejvielu un darbaspēka resursu, izraisīja pārmērīgas, neregulējamas migrācijas procesus. Līdz ar to vairākās savienotajās republikās un apgabalos ne tikai katastrofāli mainījās iedzīvotāju nacionālais un demogrāfiskais sastāvs, bet arī devalvējās sabiedrība, sociālā un kultūras infrastruktūra.
Pie teiktā vēl jāpiebilst, ka šāda veida deformācijas Latvijas tautas saimniecības attīstībā izraisīja krasu ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos un septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados noveda pie iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanās un veselības stāvokļa pasliktināšanās. Tika apdraudēta nacionālās kultūras un zinātnes tālāka pilnskanīga attīstība, sašaurinājās nacionālās valodas funkcionēšanas sfēra. Pašreizējais stāvoklis prasa neatliekamas pārmaiņas.
Ir jāizveido pilnīgi jauns federācijas modelis. Šādu norādījumu mums ir devuši mūsu vēlētāji. Pēc sava rakstura tas, protams, ir revolucionārs un ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Neordināri, pa jaunam jāatrisina vesels problēmu komplekss. Pēc mūsu domām, galvenās problēmas te ir konsekventa Savienības decentralizācija, nošķirot un pārdalot kompetences par labu savienotajām republikām un izveidojot efektīvu tiesisko mehānismu PSRS un savienoto republiku interešu saskaņošanā.
Godājamie deputāti! Atļaujiet ar dažiem piemēriem raksturot mūsu priekšlikumu konkrēto saturu. Sāksim ar to, ka PSRS Konstitūcijas 76. pants, kas deklarē, ka savienotā republika ir suverēna padomju sociālistiskā valsts, ir klajā pretrunā ar citiem šīs pašas Konstitūcijas pantiem. Piemēram, ar 73. pantu, kas PSRS kompetenci traktē tik izplūdušā veidā, ka uz federālo līmeni var attiecināt faktiski visas valstiskās pilnvaras, kā arī ar 74. pantu, kas nosaka, ka jebkuram PSRS likumam, pat ja tas izdots jautājumos, kas ietilpst vienīgi savienotās republikas kompetencē, ir augstāks juridiskais spēks nekā savienotās republikas likumiem.
Lai kaut kā novērstu vismaz šo pretrunu, mēs ierosinām 74. pantu izteikt šādā redakcijā: «PSRS likumiem jautājumos, kas ietilpst Savienības kompetencē, ir vienāds spēks visu savienoto republiku teritorijā.» Taču mēs uzskatām, ka suverēnai valstij, kāda ir savienotā republika, nepieciešamas arī šīs suverenitātes tiesiskās garantijas. Konkrēti, tai jādod tiesības ratificēt PSRS Konstitūciju un tās labojumus.
Un tagad pievērsīsimies 174. pantam, kas nosaka kārtību, kādā PSRS Konstitūcija var tikt grozīta ar PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu. Šis pants ir formulēts tā, ka pat tad, ja visi savienotās republikas deputāti PSRS Tautas deputātu kongresā nobalsos pret grozījumiem un tos noraidīs republikas augstākais likumdevējs, likums par PSRS Konstitūcijas grozījumiem tomēr stāsies spēkā visu savienoto republiku teritorijā. Tātad iznāk, ka noteikumi, ar kādiem saskaņā ar Konstitūciju «suverēnās padomju sociālistiskās valstis», tas ir, savienotās republikas, apvienojušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, var tikt grozīti ne tikai bez to piekrišanas, bet arī pret to gribu.
Tagad nereti dzird runājam par centrbēdzes tendencēm, izskan pārmetumi separātismā. Dažkārt tādu vārdu pieminēšanu kā patstāvība, suverenitāte un neatkarība tūlīt iztēlo kā aicinājumus izstāties no PSRS. Domāju, ka te ir daudz nesapratnes, lieka aizdomīguma vai vienkārši nezināšanas.
Un tomēr – par kādu neatkarību tad ir runa, ko mēs ar to saprotam?
Pirmkārt, tas nozīmē atzīt to faktu, ka mūsu valsti veido suverēnas savienotās republikas, kam ir tiesības brīvi, bez jebkāda ārēja spiediena noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu. No tā izriet mūsu priekšlikums PSRS Konstitūcijas 70. pantu izteikt šādā redakcijā. «Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir savienota daudznacionāla valsts, kas nodibināta uz Savienības līguma noteikumu pamata līdztiesīgu padomju sociālistisko republiku brīvprātīgas apvienošanas rezultātā. Šīs apvienošanās pamatā ir brīvas nāciju pašnoteikšanās princips.»
Otrkārt, tas nozīmē atzīt nepieciešamību pārdalīt valsts pilnvaras tādā veidā, lai savienotās republikas savā teritorijā varētu pašas pilnīgi realizēt visu valsts varu. (Aplausi.) Turklāt mēs uzskatām, ka savienotās republikas ir primārās, bet federācija – atvasinājums. Vienīgi republikas var nodot Savienībai vai paņemt atpakaļ sev tās vai citas pilnvaras, nevis otrādi. Jo republikas taču nodibinājušas Savienību. (Aplausi.)
Treškārt, republiku nevar atzīt par suverēnu valsti, ja tā nevar patstāvīgi rīkoties ar savu teritoriju un resursiem. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 11. pantu zeme, tās dzīles, ūdeņi un meži, kā arī ražošanas pamatlīdzekļi ir vienīgi valsts īpašums, tas ir, visas padomju tautas kopīga manta. Taču grūti iedomāties, par kādu republikas ekonomisko patstāvību var būt runa, ja konstitucionāli netiks fiksētas savienotās republikas tautas īpašuma tiesības uz zemi, tās dzīlēm, ūdeņiem, mežiem un citu mantu, kas tiek radīta vai atrodas šīs republikas teritorijā.
Un, beidzot, ceturtkārt, suverēna valsts nevar būt ierobežota savā likumdošanas darbībā. Šai sakarā mēs griežamies pie PSRS tautas deputātiem. Pašlaik spēkā esošā Konstitūcija piešķir mums tiesības kongresā pieņemt likumus jebkurā jautājumā. Taču, ja iedziļināmies, tas ir pretrunā ar republiku suverenitātes principu. Un gribas cerēt, ka PSRS Tautas deputātu kongress un Augstākā Padome savā likumdošanas darbībā aprobežosies ar federatīvo attiecību līmeni un problēmām, bet pārējo atstās republiku likumdevēju ziņā. (Aplausi.)
Kāds secinājums tad būtu jāizdara no visa teiktā? Tas ir tāds, ka viens no izšķirošajiem Ļeņina sociālistiskā federālisma idejas realizēšanas aspektiem ir un paliek nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Bez tā mums neizdosies panākt savstarpēju saprašanos un uzticību mūsu daudznacionālajā savienotajā valstī. Neaizmirsīsim, ka suverenitāte ir neatņemamas tautu un valstu tiesības. Un izturēsimies pret šīm tiesībām saprātīgi un ar cieņu.
Tiesa, ja neliekuļojam, mums jāatzīst, ka saprātīgas pieejas un cieņas mums dažkārt pietrūkst. Tieši ar to izskaidrojams starpnacionālais saspīlējums Latvijā, kas dažkārt iegūst nacionālistisku vai šovinistisku nokrāsu. Lai kā mēs nosodītu šīs apkaunojošās parādības, tās saglabāsies, ja mēs nelikvidēsim starpnacionālā saspīlējuma sociālās saknes.
Tātad ekonomiskā un politiskā patstāvība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kas ļautu uzlabot dzīves vidi ne tikai latviešu tautai, bet visiem mūsu republikas iedzīvotājiem. Mēs Latvijā vienādi izprotam ekonomikas, kultūras un valodas problēmas. Taču ceļi, kas tiek ieteikti šo problēmu risināšanai, dažkārt krasi atšķiras. Notiek arī tā, ka priekšplānā izvirzās vienu vai otru iedzīvotāju grupu subjektīvie apsvērumi.
Mēs savā praksē, kas nav pasargāta no kļūdām, balstāmies uz pārliecību, ka nacionālo jautājumu ar referendumiem nevar atrisināt. Tas ir iespējams vienīgi ar pacietīgu darbu, savstarpēji pieņemamu lēmumu meklējumiem. Neviena tauta taču nebūs laimīga, ja savu laimi tā cels uz citas tautas nelaimi.(Aplausi.)
Tātad galvenais jautājums – kā meklēt šo savstarpēji pieņemamo risinājumu? Ar ultimātiem vai streikiem vai ar politisku dialogu, kas balstītos uz savstarpēju cieņu? Latvijas Komunistiskās partijas CK un Latvijas PSR Augstākā Padome gan plēnumā, gan sesijā stingri paziņoja, ka politiskie jautājumi jārisina vienīgi ar politiskiem līdzekļiem.(Aplausi.)
Mēs uzskatām, ka Latvijas suverenitāte savienībā ar citām republikām atbilst visu tautību cilvēku interesēm, kas savu likteni saistījuši ar mūsu republikas likteni. Šim principam mēs sekosim. (Aplausi.)
