721328

Viktors Skudra

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 29. jūlijs, Nr. 145

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 145 Datums: 29.07.1989 Tirāža: 226642"" can not be assigned to a declared number type with value 226642. Lappuse: 1 Virsraksts: Latvijas PSR tieslietu ministra PSRS tautas deputāta V. SKUDRAS referāts Papild­virsraksts: Par likumu projektiem «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» Rubrika: Tēmas: Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti, 1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Konstitūcijas grozīšana PSRS Konstitūcijas grozīšana PSRS tautas deputāts Partijas XIX Vissavienības konference Staļins, staļinisms Suverenitāte Vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanas, 1989 Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: V. I. Ļeņins Vietas: Notikums: LPSR Augstākā Padome pieņem Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti. Latvijas statusu Padomju Savienībā nosaka līgumattiecības. LPSR likumiem ir augstākā vara Latvijas teritorijā (prioritāte pār ... LPSR Augstākā Padome pieņem likumu «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām» Gads: 1922, 1977, 1989

Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likumu projektiem «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» daļā par republikas valsts suverenitāti un vēlēšanu sistēmu un «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām», kā arī par likumu projektiem «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» jautājumos par augstāko valsts varas orgānu struktūru, izveidošanas kārtību un kompetenci un «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām» pirmajā lasījumā

 

Biedri deputāti!

Šajā Latvijas PSR Augstākās Padomes kārtējā sesijā jāizskata un jāpieņem republikas likumi «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» un «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām», bez tam pirmajā lasījumā jāizskata likumprojekts «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām» un līdz ar to otrs likumprojekts «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem», kas paredz republikas valsts varas orgānu struktūru, funkcijas un vēlēšanu sistēmu.

Augstākās Padomes Prezidijs uzdevis man kā republikas Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likuma izstrādāšanas darba grupas vadītājam ziņot jums par minētajiem likumprojektiem.

Savā ziņojumā atļaušos izskatīt šos likumprojektus, vadoties no nepieciešamības rast atrisinājumu problēmām, kas saistītas ar Latvijas PSR suverenitāti, tautas deputātu vēlēšanām, kā arī republikas valsts varas orgānu struktūru un funkcijām.

I. PAR LATVIJAS PSR SUVERENITĀTI

Latvijas PSR suverenitātes atgūšana ir neapšaubāmi izvirzījusies par vienu no republikas galvenajām politiskajām problēmām, kas skar valsts un sabiedriskās dzīves svarīgākās sfēras — nacionālo, ekonomisko, sociālo. Pēdējo gadu laikā šī problēma pārrunāta un izanalizēta daudzajās publikācijās presē, televīzijas un radio pārraidēs, sanāksmēs, konferencēs un citās saiešanās. Par tās nopietnību ne tikai mūsu republikas, bet arī visas padomju federācijas turpmākajā attīstībā un pilnveidošanas nepieciešamību liecina arī PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumā «Par galvenajiem PSRS iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem» nospraustais uzdevums veidot valsts federatīvo uzbūvi un PSRS un savienoto republiku attiecības uz līguma un Konstitūcijas pamata.

Risinot jautājumus, kas saistīti ar mūsu republikas suverenitāti, mēs vadāmies no tā, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir suverēna padomju sociālistiska valsts. Tas ir noteikts republikas patreizējās Konstitūcijas 68. pantā un arī atzīts PSRS Konstitūcijas 76. pantā.

Neviens nevar iebilst vai arī izteikt šaubas par to, ka suverēnas valsts pamatpazīmes ir valsts varas patstāvība valsts iekšienē un tās neatkarība no jebkuras citas valsts varas. Diemžēl patlaban spēkā esošā konstitucionālā likumdošana neatspoguļo minētās savienotās republikas suverenitātes pazīmes. Tās vēl 1922. gadā formulēja V. I. Ļeņins. Viņš iestājās par nepieciešamību apvienot neatkarīgās padomju valstis federācijā, balstoties nevis uz autonomiju, t. i., atteikšanos no savām suverēnajām tiesībām, bet gan uz to valstiskās neatkarības saglabāšanu. Pēc V. I. Ļeņina nāves kā teorijā, tā arī praksē virsroku guva staļiniskā koncepcija, ka savienotajai republikai PSRS sastāvā saglabājas tikai «neatkarības elementi». Šī nostāja nav būtiski mainījusies joprojām spēkā esošajā 1977. gada PSRS Konstitūcijā.

PSRS Tautas deputātu kongress vienprātīgi izteicies par to, ka nekavējoties jāsāk gatavot jaunu Konstitūciju — PSRS Pamatlikumu, kurā tiks pārskatītas arī federatīvās attiecības starp PSRS un savienotajām republikām, un gribētos cerēt, ka pēdējām tiks nodrošināta patiesa suverenitāte.

Tomēr sasāpējušās ekonomiskās un sociālās problēmas mūsu republikā prasa veikt pasākumus to atrisināšanai nekavējoties, jau šodien. Par Latvijas PSR valstiskās suverenitātes izpausmi jākļūst konstitucionālam atzinumam, ka republikai pieder pilnīga valsts vara, tai skaitā likumdevēja vara, ka tās ekskluzīvajā īpašumā ir zeme, tās dzīles, ūdeņi, meži un citi dabas resursi, ka tā savā teritorijā nodrošina kompleksu ekonomisko un sociālo attīstību pašpārvaldes un pašfinansēšanas apstākļos.

Jūsu izskatīšanai iesniegtais likumprojekts «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» nosaka tiesisko pamatu, lai nodrošinātu mūsu republikas suverenitāti PSRS sastāvā.

Mēs esam dziļi pārliecināti, ka neviens nedrīkst noliegt republikas tiesības izdarīt savā Konstitūcijā attiecīgus grozījumus un papildinājumus, jo tas izriet no republikas valstiskuma statusa, no tās valsts varas patstāvības, no republikas tiesībām veidot savu likumdošanu.

Iesniegtajā likumprojektā gribētu sevišķi pasvītrot Konstitūcijas 1. un 2. pantu, kuros noteikts, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir suverēna sociālistiska valsts un tā izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā, pie kam republikas teritorija ir latviešu nācijas un valsts vienīgā atrašanās vieta pasaulē, kur latviešu nācija var realizēt tās valstiskuma tiesības un attīstīt latviešu valodu un nacionālo kultūru.

Vienlaikus, ievērojot mūsu republikas daudznacionālo sastāvu un atzīstot nepieciešamību nodrošināt līdzvērtīgus dzīves apstākļus visām republikā dzīvojošām nacionālajām un etniskajām grupām, uzsvērts, ka republika pauž visu tās pilsoņu intereses, pie kam visa vara pieder tautai, ko veido visu republikas pilsoņu kopums.

Konstitūcijas 10. un 11. panta redakcija nodrošina republikas ekonomisko patstāvību.

Pasludinot, ka republikas ekonomiskās sistēmas pamatā ir sociālistiskais īpašums, tiek paredzētas daudzveidīgas īpašuma formas — republikas īpašums, vietējo padomju īpašums, kooperatīvais īpašums, sabiedrisko organizāciju un citu veidu kolektīvais īpašums.

Sevišķi nozīmīgs ir konstatējums, ka «Latvijas PSR kopā ar citām savienotajām republikām ir federatīvās mantas īpašniece».

Republikas suverenitāte izpaužas atzinumā, ka vienīgi Latvijas PSR īpašumā ir zeme, tās dzīles, iekšējie ūdeņi un jūras teritoriālie ūdeņi, kontinentālā šelfa un jūras dzīvie un nedzīvie resursi, citi dabas resursi. Pasvītrots, ka vienīgi Latvijas PSR realizē jurisdikciju attiecībā uz gaisa telpu virs republikas teritorijas un ūdeņiem. Pasludināts, ka vienīgi republikas īpašumā ir kultūrvēsturiskās vērtības, rūpniecības uzņēmumi un citi tautas saimniecības objekti, izņemot tos, kas veido savienoto republiku kopīpašumu.

Konstitūcijas 68. pants deklarē, ka «Latvijas PSR realizē visu valsts varu savā teritorijā un nosaka to valsts pilnvaru loku, kuras realizējamas patstāvīgi vai kopīgi ar citām savienotajām republikām».

Lai nodrošinātu republikas likumdošanas varas neatkarību, Konstitūcijas 71. pantā atrisināts jautājums par Savienības un republikas likumu savstarpēju attieksmi. Pašreizējā redakcija, kas nosaka, ka PSRS likumi bez kaut kādām ierunām ir obligāti republikas teritorijā, aizstāta ar norādījumu, ka PSRS Konstitūcija un PSRS likumi stājas spēkā republikas teritorijā tikai pēc to ratificēšanas attiecīgi Latvijas PSR Tautas deputātu kongresā vai Augstākajā Padomē. Vienlaikus noteikts, ka ratificētā PSRS Konstitūcija un PSRS likumi ir obligāti un, ja republikas Konstitūcija vai likums ir pretrunā ar minētiem Savienības aktiem, tad darbojas pēdējie.

II. PAR VIETĒJO PADOMJU TAUTAS DEPUTĀTU VĒLĒŠANĀM

Pirms sākšu iztirzāt likumprojektus par vietējo padomju vēlēšanām un attiecīgiem grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā, vajadzētu acīmredzot atbildēt uz jautājumu, kāda ir šo likumprojektu nepieciešamība.

Atļaušos vispirms atgādināt Padomju Savienības Komunistiskās partijas XIX Vissavienības konferences un tās rezolūcijas konsekventu norādi, ka izšķirošais politiskās sistēmas reformas virziens ir nodrošināt neierobežotu varu tautas deputātu padomēm kā sociālistiskā valstiskuma un pašpārvaldes pamatam.

Konference atzina par nepieciešamu nostiprināt padomju likumdošanas, pārvaldes un kontroles funkcijas, nodot tām izskatīšanai un atrisināšanai visus svarīgos valsts dzīves saimnieciskās, sociālās un kultūras dzīves jautājumus, atjaunot vēlēto orgānu vadošo stāvokli attiecībā pret izpildorgāniem.

Pirmais solis šajā virzienā ir padomju veidošana un to darbības organizēšana uz patiesas demokrātijas un atklātības pamatiem, visā pilnībā īstenojot vienu no mūsu valsts un sabiedrības pamatprincipiem «Visu varu padomēm!».

Lai to panāktu, būtiski jāpārskata pašreizējā vēlēšanu sistēma. Apstākļos, kad pārvaldes metodes balstījās uz komandēšanu un administrēšanu, kad uzplauka birokrātisms un formālisms, padomju būtībai raksturīgas pilsoņu tiesības brīvi izvirzīt tajās savus pārstāvjus tika aizstātas ar tādām vēlēšanām, kurās pilsoņiem ļāva balsot tikai par vienu kandidātu, kas faktiski tika izvirzīts bez paša vēlētāja gribas izpausmes. Tas noveda pie tā, ka vairākums vēlētāju izturējās vienaldzīgi pret kandidātu, toties piedalījās vēlēšanās, jo bija izplatīta pamatota pilsoņu pārliecība, ka balsošana pret šo vienīgo kandidātu vai arī nepiedalīšanās vēlēšanās varētu būt iztulkota kā demonstrācija pret valsts varu. Daudzu kandidātu un vēlāk deputātu apziņā šāda prakse transformējās par viņu pašu lomas ļoti zemu novērtējumu. Līdz ar to izveidojas tieša psiholoģiska atkarība starp vēlētāju vienaldzību un deputātu pasivitāti.

Vēlēšanu sistēmas negatīvi faktori rada nepieciešamību tās pilnīgai rekonstrukcijai. Reformas pamatuzdevums celt vēlētāju aktivitāti un uz tās pamata ievērojami uzlabot deputātu korpusa kvalitatīvo līmeni. Padomēs jābūt tādiem deputātiem, kas spējīgi patiešām izlemt valsts, saimnieciskās, sociālās un kultūras celtniecības jautājumus, ievērojot savu vēlētāju vajadzības un intereses. Bez iniciatīviem un kompetentiem deputātiem nevar būt aktīvas un kompetentas padomes. Lai to panāktu, nepieciešams nodrošināt vēlētāju reālu un efektīvu piedalīšanos visās pirmsvēlēšanu un vēlēšanu stadijās. Nepieciešams likvidēt kandidātu atlasi bez vēlētāju piedalīšanās un tās vietā izveidot vēlēšanu mehānismu, kas nodrošinātu kandidātu sacīksti uz patiesas demokrātijas principiem un ļautu pilsoņiem brīvi izvēlēt savus pārstāvjus.

Jūsu izskatīšanai iesniegto likumprojektu nolūks nodrošināt tiesisko pamatu augstāk norādīto politisko uzdevumu izpildei. Tos sagatavojusi Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likumu izstrādāšanas darba grupa, kuru izveidoja Augstākās Padomes Prezidijs un kuras sastāvā iekļauti daudzu valsts iestāžu pārstāvji, ievērojami juristi, kā zinātniskie, tā arī praktiskie darbinieki, dažādu sabiedrisko kustību pārstāvji.

Likumprojekti vairākkārtīgi apspriesti tam pašam uzdevumam izveidotajā deputātu komisijā, kā arī skatīti Augstākās Padomes Prezidija sēdē un beidzot nodoti tautas apspriešanai. Republikas iedzīvotāji publicētos likumprojektus uzņēma ar lielu interesi. Divu mēnešu laikā atsevišķi pilsoņi, kā arī darbaļaužu kolektīvi atsūtīja vairākus tūkstošus priekšlikumu un piezīmes. Atsauksmju konstruktīvais, dažkārt arī kritiskais raksturs norāda uz tām būtiskām pārmaiņām, kādas notikušas mūsu cilvēku psiholoģijā demokrātijas un atklātības attīstības gaitā.

Visumā pozitīvi raksturojot likumprojektus, pilsoņi izteikuši dažādus, arī polārus viedokļus. Viena apspriešanas dalībnieku grupa pamato nepieciešamību veikt vēl revolucionārākus pasākumus republikas politiskās sistēmas tālākajai pārkārtošanai. Citi iestājas par mērenību un pakāpeniskumu, par esošo tradīciju ievērošanu. Tātad likumi, pēc kuriem mums nāksies dzīvot un strādāt, izgājuši, varētu teikt, «sabiedrības ekspertīzi».

Atbilstoši izteiktajiem priekšlikumiem un piezīmēm likumprojektos izdarīti daudzi labojumi un precizējumi.

Vēlēšanu sistēmas reformas pamatuzdevums ir atdzīvināt mūsu valsts politisko pamatu — tautas deputātu padomes, ar kuru starpniecību tauta realizē valsts varu. Jo sevišķi tas nepieciešams vietējām padomēm, kuru vēlēšanām veltīts jums izsniegtais likumprojekts «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām». Vienlaikus paredzēti arī attiecīgi grozījumi un papildinājumi Latvijas PSR Konstitūcijā.

Likumprojekti visiem deputātiem izsniegti un tāpēc es pakavēšos tikai pie tiem projektu pantiem, kuri, pēc mūsu domām, pelna sevišķu uzmanību.

Vispirms jāatzīmē Konstitūcijas 2. panta jaunā redakcija, kas nosaka, ka Latvijas PSR politiskais pamats ir tautas deputātu padomes, kuras kontrolē un kurām ir pakļauti visi citi valsts orgāni.

Tautas deputātu padomes personificē Latvijas PSR valstisko suverenitāti. Tās apejot vai tām paralēli Latvijas PSR teritorijā neviens nav tiesīgs realizēt varas pilnvaras.

Vēlēšanu likuma 2. pants un Konstitūcijas 85. pants piešķir tiesības izvirzīt vietējo padomju tautas deputātu kandidātus un tiesības vēlēt visiem pilsoņiem (neatkarīgi no pilsonības), kas sasnieguši 18 gadu vecumu un pastāvīgi dzīvo attiecīgās vietējās padomes teritorijā, bet par vietējās padomes deputātu var ievēlēt tikai Latvijas PSR pilsoni, kas sasniedzis 18 gadu vecumu un pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo attiecīgās vietējās padomes teritorijā.

Minētajā vēlēšanu likuma 2. pantā paredzēts, ka karavīri, viņu ģimenes locekļi un citi karaspēka daļu izvietojuma teritorijā dzīvojošie pilsoņi var vēlēt un tikt ievēlēti apgabalos, kas izveidoti tautas deputātu vēlēšanām no karavīriem, pie kam neatkarīgi no tā, vai viņi ir republikas pilsoņi.

Konstitūcijas 89. pants un vēlēšanu likuma 9. pants tiesības izvirzīt deputātu kandidātus piešķir darbu kolektīviem, mācību iestāžu audzēkņu un studentu kolektīviem, sabiedriskajām organizācijām, vēlētāju sapulcēm dzīvesvietās un karavīru sapulcēm karaspēka daļās.

Vēlēšanu likuma 31. pants, precizējot kandidātu izvirzīšanas kārtību, nosaka, ka deputātu kandidātus var izvirzīt ne tikai attiecīgajā vēlēšanu apgabalā izvietoto uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darba kolektīvi, bet arī to filiāļu un citu apakšvienību kolektīvi.

Dzīvesvietās vēlētāju sapulces sasauc attiecīgā tautas deputātu padome kopā ar vēlēšanu komisiju vai arī tās notiek pēc vēlētāju iniciatīvas, pie kam sapulce ir tiesīga izvirzīt deputāta kandidātu, ja tajā piedalās attiecīgā apgabala teritorijā dzīvojošie vēlētāji ne mazākā skaitā, kā to noteikusi rajona, pilsētas, pilsētas rajona, ciemata vai ciema vēlēšanu komisija.

Vēlēšanu likumprojekta 15. pantā, ievērojot daudzu vietējo padomju izpildkomiteju viedokli, ievērojami samazināts izveidojamo vēlēšanu apgabalu skaits. Vēlēšanu apgabalus izveido attiecīgās vietējās padomes vai to prezidiji ar vienādu iedzīvotāju skaitu visā šīs padomes teritorijā. Nosakot vēlēšanu apgabalu robežas, tiek ņemts vērā administratīvi teritoriālais iedalījums.

Šā likumprojekta 28. pants, reglamentējot kārtību, kādā pilsoņus ieraksta vēlētāju sarakstā, satur novitāti, nosakot, ka vēlētāju sarakstā ieraksta arī tos Latvijas PSR pilsoņus, kas atrodas ārpus republikas sakarā ar iesaukumu aktīvajā obligātajā karadienestā, nosūtījumu darbā vai mācībās un kuriem saskaņā ar likumu tiek saglabāta dzīvojamā telpa.

Projekta 38. pantā būtiski precizē deputāta kandidāta priekšvēlēšanu programmu, norādot, ka šī programma nedrīkst būt vērsta uz Latvijas PSR valsts un sabiedriskās iekārtas pamatu vardarbīgu grozīšanu, saturēt kara propagandu, aicināt uz nacionālo naidu un aizskart pilsoņu konstitucionālās tiesības, celt neslavu.

Konsekventi uzskatot, ka vēlēšanu tiesībām jābūt saistītām ar pastāvīgu dzīvošanu attiecīga vēlēšanu apgabala teritorijā, likumprojekts nosaka īpašu balsošanas kārtību tiem vēlētājiem, kuri vēlēšanu dienā neatrodas savā dzīvesvietā. Šī kārtība izklāstīta projekta 47. pantā un tā paredz, ka šādiem vēlētājiem sakarā ar atrašanos obligātajā karadienestā, ceļazīmi uz sanatoriju, atpūtas namu, norīkojumu uz ārstniecības iestādi, komandējumu, mācību atvaļinājumu un citiem apstākļiem ir tiesības iepriekš izpildīt vēlēšanu biļetenus un nodot tos iecirkņa vēlēšanu komisijai pēc savas dzīvesvietas. Gadījumos, kad vēlētājam sakarā ar atrašanos slimnīcā, citā stacionārā ārstniecības iestādē vai citu iemeslu dēļ nav iespējams personīgi saņemt vēlēšanu biļetenus, viņš ir tiesīgs uzdot saņemt biļetenus viņa pilnvarotai personai.

Likumprojekta 48. pants paredz arī atšķirīgu balsošanas kārtību tiem vēlētājiem, kas vēlēšanu dienā atrodas uz kuģa.

III. PAR LATVIJAS PSR TAUTAS DEPUTĀTU VĒLĒŠANĀM

Kā jau ziņojuma sākumā informēju, likumprojekts «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām» un attiecīgi otrais likumprojekts «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» iesniegts sesijas izskatīšanai pirmajā lasījumā. Augstākās Padomes Prezidijs iesāka tādu šo projektu izskatīšanas kārtību sakarā ar to, ka projektu tautas apspriešanas gaitā izteiktas šaubas par to pamatnostādnēm. Daudzi apspriešanas dalībnieki iesaka atteikties no Tautas deputātu kongresa kā augstākā valsts varas orgāna un paredzēt, ka republikas augstākais varas orgāns ir Augstākā Padome. Šādā gadījumā Latvijas PSR deputāti tiek tieši izvēlēti Augstākās Padomes sastāvā un likumā noteiktajā pilnvaru laikā, t. i., 5 gadus, visi deputāti pilda pilnā apjomā deputāta pienākumus, šā jautājuma izlemšanai ir principiāla nozīme un no tās atkarīgs arī abu minēto likumprojektu saturs. Sesijas dalībniekiem nepieciešams izteikties un izlemt šo jautājumu.

Neslēpšu, ka uzskatu par pieņemamāku variantu, kas saglabā kongresu. Līdz ar to, pēc manām domām, nav izslēgta iespēja jau šajā sesijā pieņemt tos likumprojektus, kuri veidoti pēc principa, ka mūsu republikas augstākais valsts varas orgāns ir Latvijas PSR Tautas deputātu kongress.

Sakarā ar to, ka vēlēšanu sistēmas principi ir kopīgi kā vietējo padomju, tā arī Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, tad atļaušos atzīmēt tikai tos, kas raksturīgi vienīgi tautas deputātu vēlēšanām, kā arī atsevišķos risinājumus par augstākajiem valsts varas orgāniem un to funkcijām.

Ļoti būtiska ir likumprojektā «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» Konstitūcijas 82. panta redakcija, kas nosaka, ka jebkura «tautas deputātu padome nodrošina pakļautajā teritorijā sociālo un kultūras attīstību un tās iedzīvotāju labklājības pieaugumu, vada republikānisko un vietējo saimniecību patstāvīgi, balstoties uz pašpārvaldi un pilnīgu saimniecisko aprēķinu».

Saimnieciskā, sociālā un kultūras darbība, kas skar visu iedzīvotāju intereses, attiecīgajā teritorijā tiek realizēta tikai ar tautas deputātu padomes piekrišanu. Gadījumā, kad vietējā tautas deputātu padome atsakās piekrist republikāniskas nozīmes projektu realizācijai, jautājumu izlemj Latvijas PSR Tautas deputātu kongress.

Gribētu vērst deputātu uzmanību uz dažām republikas augstāko valsts varas orgānu pilnvarām, kurām kopā ar šodien jau atzīmētajām jānodrošina republikas patiesa suverenitāte.

Konstitūcijas 97. panta 2. punkts nosaka, ka republikas Tautas kongress ratificē līgumu starp Latvijas PSR un PSRS, starp Latvijas PSR un citām savienotajām republikām; ratificē PSRS Konstitūciju, kā arī likumus par tās grozīšanu un papildināšanu.

Ar to arī saistīts Konstitūcijas 102. panta 10. punkts, kas nosaka Augstākās Padomes pienākumu nodrošināt likumības vienotību republikas teritorijā, izlemt jautājumu par PSRS likumu stāšanos spēkā republikas teritorijā: apturēt PSRS valsts pārvaldes orgānu aktu izpildi republikas teritorijā, ja tie neatbilst Latvijas PSR Konstitūcijai un likumiem.

Apņemšanās būt «saimniekiem savās mājās» izpaudusies arī tā paša panta 15. punktā, kas nodevis Augstākās Padomes kompetencē tiesības noteikt nepieciešamos pasākumus valsts drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, izlemt jautājumu par karastāvokļa vai ārkārtēja stāvokļa pasludināšanu vai arī īpašu pārvaldes formu noteikšanu.

Sevišķi principiāla nozīme tiek piešķirta Konstitūcijas 104. pantam, kas paredz, ka gadījumos, kad deputātu kongresam vai Augstākajai Padomei tiek iesniegti projekti, kas pārkāpj republikas suverenitāti vai ierobežo latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos — pilnīgas brīvības apstākļos bez iejaukšanās no ārienes noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu un pēc saviem ieskatiem realizēt savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, projekts tiek izskatīts tikai tādā gadījumā, ja par to nobalso visi klātesošie deputāti.

Konstitūcijas 98. un 100. panti nosaka Tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes sastāvu, un proti, paredzēts, ka Tautas deputātu kongresā ir 337 deputāti, no kuriem 325 deputāti tiek ievēlēti no teritoriālajiem vēlēšanu apgabaliem, bet 12 — no republikas teritorijā izvietotajām karaspēka daļām. Augstākajā Padomē ir 100 deputāti, ko aizklātā balsošanā no sava sastāva ievēl Tautas deputātu kongress.

Atšķirībā no PSRS Konstitūcijas, saskaņā ar kuru pirmo reizi mūsu valstī tiek veidota Konstitucionālās uzraudzības komiteja, jūsu izskatīšanai iesniegtajā likumprojektā par grozījumiem un papildinājumiem republikas Konstitūcijā (112. pants) minētās komitejas vietā paredzēta Konstitucionālā tiesa. Atšķirība starp komiteju un tiesu ir ne tikai nosaukumā, bet arī būtībā, jo noteikts, ka Latvijas PSR Konstitucionālā tiesa dod ne tikai atzinumus par atsevišķu likumu un valsts un sabiedrisko orgānu citu normatīvo aktu atbilstību republikāniskajai Konstitūcijai, bet likumprojektā norādītajos gadījumos — izskata attiecīgus jautājumus un pieņem lēmumus par aktu atzīšanu par spēkā neesošiem.

Nobeigumā atļaujiet pievērst jūsu uzmanību atsevišķiem atrisinājumiem likumprojektā «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām».

Republikas tautas deputātu vēlēšanās projekta 2. pants piešķir tiesības izvirzīt deputātu kandidātus un tiesības vēlēt Latvijas PSR pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, bet par Latvijas PSR tautas deputātu var tikt ievēlēts Latvijas PSR pilsonis, kas sasniedzis 21 gadu vecumu un pēdējos 10 gadus pastāvīgi dzīvo republikā.

Uzskatot, ka vēlēšanu demokrātisko principu ievērošanai ir izšķiroša nozīme un tām bez kaut kādām atkāpēm jānotiek uz vispārēju, vienlīdzīgu un tiešu vēlēšanu tiesību pamata, likumprojekta autori atteicās no sabiedrisko organizāciju īpašas pārstāvības, saglabājot tām tiesības vispārējā kārtībā izvirzīt tautas deputātu kandidātus.

Projekta 32. pantā noteikts, ka Latvijas PSR tautas deputātu kandidātus izvirza darba kolektīvi, mācību iestāžu audzēkņu un studentu kolektīvi, sabiedriskās organizācijas, kas darbojas attiecīgā vēlēšanu apgabalā.

Projekts atšķirībā no likuma «Par PSRS tautu deputātu vēlēšanām» ir atteicies no apgabala priekšvēlēšanu sapulcēm, uzskatot, ka tikai to kandidātu reģistrēšana, kas saņēmuši balsu vairākumu šādās priekšvēlēšanu sapulcēs, būtiski ierobežo vēlētāju tiesības kandidātu izvirzīšanai.

Biedri deputāti!

 Mēģināju īsumā raksturot jūsu izskatīšanai iesniegtos likumprojektus. Atļaujiet izteikt pārliecību, ka jūs atradīsiet par iespējamu tos akceptēt un līdz ar to radīt priekšnoteikumus mūsu republikas tālākajai demokrātiskajai attīstībai.

(LATINFORM)