Atšķirības starp "066152" versijām
| 36. rindiņa: | 36. rindiņa: | ||
{{About place|Rīga}} | {{About place|Rīga}} | ||
{{About place|Daugavpils}} | {{About place|Daugavpils}} | ||
| + | {{About event|E1989050500}} | ||
| + | {{About event|E1989020201}} | ||
{{About year|1989}} | {{About year|1989}} | ||
{{About year|1988}} | {{About year|1988}} | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 7. maijs, plkst. 17.33
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Literārās gadagrāmatas «Tautu pagalms» un avīzes «Jūrnieks» redaktors Jānis Kreicbergs savās «Atmiņās par Krišjāni Valdemāru» raksta, ka tautas pašapziņas atmodā jaunā latviešu studenta K. Valdemāra centienus nav sapratis pat tāds mācīts vīrs kā Tērbatas augstskolas rektors. Uzzinājis, ka jauneklis pie sava dzīvokļa durvīm pielicis «vizītkarti»: «Krišjānis Valdemārs, latvietis», rektors izsauc viņu pie sevis un vāciski skaidro, ka tas, kurš piesavinājies vācu kultūru, tas vairs latvietis neesot.
Valdemārs atbildējis: «Labi, rektora kungs, bet, ja es piesavināšos arī franču, un vēlāk, varbūt, angļu, kultūru, sakiet, vai tad es būšu īsta trijādība: vācietis — anglis — francis, vai kas cits, vai tomēr tikai latvietis?»
Rektors sapīka un iesaucās: «Jūs varat iet.»
* * *
Ja paklausāmies kareivīgajās interfrontiešu runās, valsts valodas jautājumu apspriežot, arī viņi nihilistiski brīnās: «Ko jūs, nacionāļi, darāt? Kā savu vien latviešu valodu uzdrīkstaties par valsts valodu atzīt? Tā ir diskriminācija! Mēs sūtīsim par to sūdzību pašam PSKP CK plēnumam!»
Un kaismīgākie «internacionālisti» 21. aprīļa mītiņā savas runas nobeidza ar tiem pašiem vārdiem kā Staļins 1941. gada 3. jūlijā: «Mūsu lieta ir taisnīga! Mēs uzvarēsim!»
Vai ir taisnīga? Vai taisnīgi veltīt visus pūliņus, lai tikai torpedētu Latvijas PSR valodu likuma projektu, ko jau akceptējis Augstākās Padomes Prezidijs, — likumu par latviešu dzimtās valodas aizsargāšanu viņu pašu dzimtenē?
Interfrontes līderu vidū kareivīgākie divu valsts valodu aizstāvji ir Aļeksejevs un Ždanoka, kā arī «nevienā frontē nesastāvošais» apakšpulkvedis Alksnis. «Latgales krieviski runājošais vairākums,» priekšvēlēšanu kampaņas laikā rakstīja V. Alksnis, «nez vai ar entuziasmu sagaida valsts valodu, tā ka tās ieviešana būs saistīta ar piespiešanu. Ja dziļāk aplūkojam, tad var atrast ļoti daudz kopēja pat vēsturiskā plānā ar Kalnu Karabahas problēmām. Mēs visi lieliski zinām, pie kā noveda tās «azerbaidžanizācija». Bet pie kā novedīs Latgales «latišizācija»?»
Tik tiešām Latgalē, īpaši Daugavpilī, biezais birokrātijas slānis valsts valodu ar entuziasmu nesagaida — uzņem likumu kā zobu sāpes...
Tomēr Latgales «latišizācijas» biedu autors nav vis Alksnis, bet cits vīrs, kas 50. gadu beigās enerģiski «latišizāciju» šajā Latvijas novadā atvairīja. Un rezultāti ir «lieliski»: Zilupes vidusskolā no 75 skolēniem latviešiem vairs tikai trīs runājot dzimtajā valodā…
Bet kā ir «uzplaukusi» latgaliešu rakstu valoda, literatūra? Jāņa Kalnbērziņa «Padomju Latvijas augšameja» un vēl pāris brošūru ir viss mantojums, kas 40 gados Padomju Latvijā laists klajā latgaliešu literārajā rakstu valodā: emigrācijā — desmitiem romānu, stāstu, dzejas izdevumu, dokumentālās un zinātniskās literatūras, Latgales rakstniecības vēsture utt.
Nē, latviešus Latgalē nebiedē «latišizācija», un citām etniskajām grupām arī asimilācija nedraud. (Ja jau tā nenotika 20 pilsoniskās Latvijas gados…) Ne jau no tās puses dzestrie asimilācijas vēji pūš, kur tos iedomājies redzam Viktors Alksnis.
Kādi gan varētu būt divu valsts valodu proponētāju pretargumenti likuma preambulā pasacītajam taisnīgajam, humānajam viedoklim: «Latviešu valodas valsts statuss neaizskar pārējo nacionalitāšu pilsoņu konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto valodu, vai citas valodas.»
Valodas likuma projekta apspriešanas laiks, lūk, esot bijis par īsu…
Par īsu? Kopš 1988. gadā 6. oktobrī Padomju Latvijas parlamenta deputāti nobalsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, ir pagājis pusgads! Juglā man nācies runāt ar krievu jauniešiem, kas pa šo laiku jau tik daudz valsts valodas apguvē paguvuši, ka prot runāt latviski!
Protams, šis laiks ir par «īsu», ja pret valsts valodu ietiepīgi izrāda tādu attieksmi, kā mūsu republikas Finansu ministrijas resorā. (Savā laikā jau par to rakstīju vēstulē Jānim Peteram.) Joprojām Rīgas krājkasēs strādājošie ierēdņi visus paziņojumus (par darba režīma grozījumiem u. c.) uzliek tikai krievu valodā, turklāt uzšņāptus rokrakstā! (Krājkasē Nr. 8248/059, Nr. 8248/0115. Nr. 4248/0117 — Proletāriešu rajonā). Bet, ja ierēdnīši palūgtu paziņojumus valsts valodā pārtulkot kaut vai saviem klientiem, vai kāds to nedarītu?
Ne mazākā mērā nevēlēdamies kaut kā diskreditēt «nevienā frontē nesastāvošo» deputātu V. Alksni (pasarg' Dievs no šāda «grēka»!), objektīvi konstatēju: ir bankrotējusi viņa ideja par referenduma sarīkošanu 26. martā, vēlēšanu dienā, valsts valodas statusa jautājumā. Vēl vairāk, lai gan no visiem deputātiem viņa priekšvēlēšanu programma bija visgrandiozākā (51 punkts!), tomēr vairāk nekā 28 tūkstoši Juglas apgabala vēlētāju nobalsoja «pret» (pat atkārtotajā balsošanā…).
Neuzticējās. Tāpat kā paklupienu vēlēšanās piedzīvoja (vēl sāpīgāku) daudzi no deputātu kandidātiem, kuri faktiski nostājās Interfrontes programmas pozīcijās valodu jautājumā, ignorējot reālo: tikai ar valsts aizsardzību var glābt latviešu valodu no izzušanas.
Varbūt es maldos, bet no Interfrontes 21. aprīļa mītiņa rezolūcijas par steidzamu likuma pieņemšanu par referendumiem Latvijā pretim dveš bezsirdīgi salts aprēķins. Vai šīs idejas autoru domubiedri Lietuvā arī vēlas referendumu? Protams, ne. Iedzīvotāju struktūrā Lietuvā taču vairāk nekā 80% ir lietuvieši…
Kā ļauns sapnis aculieciniekiem Rīgā paliks 10. aprīļa rīts, kad Vecrīgā Augstākās Padomes Prezidijā lēma par uzlabotā valodu likuma projekta variantu, bet Kirova ielā (tiešā V. I. Ļeņina pieminekļa tuvumā) dārdēja armijas bruņutransportieri. Vai tikai nejauša sakritība, vai spēka demonstrējums, to objektīvi parādīs laiks, vēsture.
Polarizējas abu frontu viedokļi par valsts valodu kā būtiskāko starpnacionālo attiecību noregulēšanas problēmās.
Skaistu domu izteicis «Padomju Jaunatnes» lasītājs jelgavnieks Jānis Lange: «Latvijai — mātei — vajadzīgi visi bērni, visi dialekti un valodas, tikai tad tā būs Latvija.»
Tikai tad tā būs Latvija. Šī atziņa ir dārga daudzu nacionalitāšu pilsoņiem republikā, kuri grib savus bērnus audzināt skolās dzimtajā valodā, attīsta savu kultūru. Ne vārdos, bet ar dziļāko iejūtību un cieņu izturas pret mazo baltu tautu pie Baltijas jūras.
«Valsts nodrošina visiem Latvijas PSR iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansējot latviešu valodas mācīšanas programmu», tāds ir likuma projekta pants. Un ticu savai valstij, tā garantijas īstenos.
Neesmu speciālists, lai analizētu izglītības veicināšanas risinājumus pilsoniskajā Latvijā (1920—1940. gg.), tomēr godīgi jāteic, ka valsts ir parādījusi gribu un saprātu savu minoritāšu izglītības veicināšanā un nacionālo skolu atbalstīšanā. Un korektumu.
Ielūkojos tālaika dokumentā — «Daugavpils pilsētas pašvaldības 1938. gada finanču pārskatā». Šajā gadā izglītības veicināšanai pilsētā bija atvēlēti 614 tūkstoši 66, 80 lati. Skolotāju algām vien valsts pabalsts ir bijis relatīvi liels: 22 tūkstoši latu, ko par savu darbu saņēma kā latviešu skolas un Tautas konservatorija, tā arī 10. un 11. krievu sešgadīgā pamatskola, 14., 15. un 16. ebreju sešgadīgā pamatskola, 13. poļu sešgadīgā pamatskola. Un, protams, pašvaldībai bija jāuztur arī (valstij palīdzot) vidējās mācību iestādes, valodu kursi.
Mēs zinām, ka Rainis mudinājis pašas skaistākās jaunās skolu ēkas celt tieši Latgalē — no varmācībām visvairāk cietušajā latvju zemes novadā. Un tās arī cēla. Dzejnieks pats piedalījās Rēzeknes Skolotāju institūta ēkas atklāšanā.
Jāteic, ka trīsdesmitajos gados Latgales pamatskolās, ģimnāzijās un komercskolās strādāja daudzi no citiem novadiem atbraukušie skolotāji — viņu loma pa īstam nav vēl izvērtēta. Viņi bija gaiši, labestīgi, inteliģenti cilvēki, kurus pazinām, cienījām. (Viņu piemiņas grāmatas izdošana būtu jāsekmē Latgaliešu kultūras biedrību savienībai.) Varbūt par maz sabiedrībā novērtējam skolotāju lomu jaunu tautas talantu atraisīšanā. Izsenis tāda viņiem ir! Lasot B. Breino pētījumu «Daugavpils skolu direkcijas arhīvs», mani ļoti saviļņoja kāda tālaika draudzes skolas skolotāja labestība un pietāte pret latgaliešu trūcīga zemnieka zēnu. Apriņķa skolu direkciju skolotājs mudina darīt visu, lai skolnieks, kas izcēlies ar gaišu prātu un uzcītību, katrā ziņā gūtu iespēju mācīties arī ģimnāzijā. Cits pedagogs mudina mācīties par tautskolotājiem Rēzeknes novada jaunekļus P. Miglinīku, J. Rancānu, P. Čipānu… (Vēstules ir skaists XIX gs. dokuments, ko toreiz saņēmusi direkcija.) Cik šāda palīdzība talantiem ir vajadzīga, to redzam arī mūsdienās
28. aprīlī 50. dzimšanas diena apritēs aizsaulē pāragri aizgājušajai Latgales dzejniecei Ausmai Pormalei. Lasot šīs trauslās liriķes dzeju, krājumos «Atveru logu» (1966), «Izturība» (1969), «Zem kokiem klausīties» (1973), «Zvaigžņu krusts» (1987), dzejas draugiem nav ne jausmas, cik negaidīti ir veidojies un uzplaucis viņas talants. Ievērojusi, ka mazā meitene Līvānu 1. vidusskolā slikti rēķina, bet lieliski, dvēseliski prot dzejas aizmetņus veidot, un ka viņa ir kautrīga, vēstures skolotāja Helēna Gorbunova pati Ausmiņu veda uz Rīgu — pie Tautas dzejnieces Mirdzas Ķempes. Lai palīdzot. Sirdscilvēks būdama, M. Ķempe bez iebildes ņēma savu mazo dzejas māsiņu aprūpē. Un tā raisījās talants — dzima jaunā dzejniece! (Bet dotības varēja palikt neizkoptībā, stingumā…).
Ļoti žēl, ka pēc Mirdzas Ķempes nāves grūts dzīves ceļš ir bijis jānostaigā šai viņas audzēknei. Pat robustiem migrantiem — hokejistiem, futbolistiem — dzīvokļu dalītāji atrada dzīvokļus, bet mazas, atsevišķas istabiņas tiem nebija šai kultūras darbiniecei ko ierādīt.
Cik baismīga reizēm ir sociālā netaisnība! Un vienaldzība...
Organizēdami protestus (pat ar draudiem streikot!) pret Latvijas PSR Valodu likumu, Interfrontes idejiskie vadoņi bez šaubām demonstrē egocentrismu un vienaldzību pret latviešu tautai vitālākajām interesēm tās valodas saglabāšanā, lai kā savu rīcību paši censtos attaisnot.
Daugavmalā ir ienesti plakāti. «Prasām no Augstākās Padomes Prezidija trīs valsts valodas Latvijā — krievu, latviešu un latgaļu!»
Nē un vēlreiz nē šim ambiciozajam lozungam! Nav jāpārliecina, ko vēlas Latgales latvieši, kas valodu likuma projektu atbalsta: «Padomju Latvijā valsts valodai jābūt vienai vienīgai — latviešu valodai!» Un ar cieņu viņi vērtē darbu, ko projekta gatavošanā devuši lingvisti, juristi un citi speciālisti, taisnīgi un korekti formulēdami arī likuma 4. nodaļas 15. pantu.
Cita starpā, daugavpilietis A. Bortkevičs vēstulē avīzes «Krasnaja znamja» redakcijai savas domas par interfrontes egocentrisma motīviem izteic šādiem vārdiem: «Es zinu, ka interfrontes locekļu vidū vairākums latviešu valodu nepārvalda, neraugoties uz to, ka Latvijā ir nodzīvojuši 15 — 20 gadus.»
Nesen pārlūkoju V. Bērziņas «Latviešu valodas gramatiku», ko ir rediģējis cienījamais baltu valodu pētnieks Jānis Endzelīns. (Viņa lekciju kursu mūsdienu latviešu valodas priekšmetā mēs, studenti, klausījāmies vislielākajā LVU auditorijā — Lielajā aulā.) Grāmatā ir īsa rindkopa no baltu valodu vēstures: «No baltu valodām ir uzglabājušās tikai leišu un latviešu valoda; pārējās izmirušas.»
Būsim optimisti un, garaspēka uzvarai pār karaspēku ticot, cerēsim, ka nākamībā mācību grāmatās baltu valodu vēsturē ierakstīs varbūt arī šādus vārdus: «XX gadsimta 80. gados no abām dzīvajām baltu valodām vislielākie izzušanas draudi bija latvju valodai. Bet visa latviešu tauta cēlās to nosargāt un krīzi pārvarēja. Asimilācija nenotika. Arhīvos varam atrast tūkstošiem vēstuļu, kurās Latvijas iedzīvotāji pauduši savu gribu valodu, un līdz ar to šo baltu tautu, nosargāt.» Valodas likums, tā īstenošana var kļūt par izšķirošo mūsu tautas pastāvēšanā. Daudz darāmā ir lingvistikā. Cilvēki gaida «Latviešu literārās valodas vārdnīcas» nobeiguma sējumus, latviešu-leišu sarunvārdnīcu, latviešu valodas mācību grāmatas citām nacionalitātēm utt.
Nav mums latviešu-krievu sporta terminu vārdnīcas, lai gan komisiju tās izstrādāšanai nodibināja jau 1963. gadā… Nav, lai gan lepnīgi paši Latviju saucam par «sportisku valsti» un pat pretendējam uz vietu Starptautiskās olimpiskās komitejas locekļu saimē! (Tās vadītāji Lozannā mums pamatoti var iebilst: «Cienījamie latvieši! Jums nav pat savā valodā ne vien sporta vēstures grāmatas, bet nav arī… terminoloģijas izdevuma! Un šāda replika būtu vietā.)
Nav savas gramatikas un pareizrakstības vārdnīcas latgaliešu valodu mācīties gribētājiem, un pirmā kārtā Latgales kultūras darbiniekiem.
Filologus gaida liels, interesants darbalauks.
Nekad vēl Latgales sēta Brīvdabas muzejā nav bijusi tik krāšņa, gaiša kā tad (folkloras festivāla «Baltica-88» laikā), kad tur kādu svētdienas rītu sanāca dziedošie, muzicējošie pašu ļaudis kopā ar saviem viesiem no daudzām Eiropas un Amerikas zemēm. Un sapratās.
Šāds bezgala dzidrs rīts katram, kas to pieredzējis, ir neaizmirstams. Mīļi man tie «Dubnas» labie lauku ļaudis, kuri saudzējuši bērzu savā tīrumā. (Pavisam mazā Latgales ciemā to bērzu pie mājas loga ir stādījis vecvectēvs — manā pirmajā dzīves pavasarī.)
Dziļā cieņā pieminu manus lepnos novadniekus (dzīvo pie Dubnas un Daugavas), ka viņi, par spīti visam, pratuši vienai no pilsētas ielām saglabāt Krišjāņa Valdemāra vārdu. Vairāk nekā 60 gadus…
Atcerēsimies: ienācis Tērbatā zemnieka pelēkajos svārkos, jaunais Krišjānis lepni un pašcieņas pilns lika pie savām durvīm apliecinājumu: «Krišjānis Valdemārs, latvietis.» Viņa biogrāfi raksta, ka viņš ar svētu godbijību, ar silti jūtīgu akcentu vienmēr minējis vārdus «skola», «izglītība», «inteliģence», labvēlīgi un saudzējoši stāstījis par saviem skolotājiem.
Jaunā Valodu likuma atbalss tautā drīz sāks uzjundīt darbībai. 5. maijā Rīgā 11. sasaukuma 11. sesijā deputāti balsos par vienu no vishumānākajiem likumiem jauno laiku Latvijas PSR parlamenta vēsturē.
Valodu likuma pieņemšanu gaida visā Latvijā, visos mūsu vēsturiski etnogrāfiskajos novados.
PĒTERIS VILCĀNS
