Atšķirības starp "881869" versijām
| 33. rindiņa: | 33. rindiņa: | ||
| − | {| border="1" | + | {| border="1" cellpadding="7" |
|+ '''''BATUN'' lobēšana: pieci periodi''' * | |+ '''''BATUN'' lobēšana: pieci periodi''' * | ||
|- | |- | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 2. maijs, plkst. 23.53
|
Uldis Bluķis — emeritētais profesors (Ņujorkas Pilsētas universitātes Bruklinas koledža)
1960: PhD ķīmijā (Kalifornijas Universitāte Bērkli (Berkeley))
1960–91: mācīja ķīmiju, zinātnes vēsturi, vispārējo zinātni Bruklinas koledžā
1966–91: viens no BATUN dibinātājiem un aktīvistiem
1991–98: diplomāts Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO
1994–2000: ANO Kontribūciju komitejās loceklis
Šis ir kāda biedra ziņojums par grupas projektu. Grupas biedri ir Apvienotā baltiešu aicinājuma organizācijas bijušie aktīvisti (organizācija labāk pazīstama pēc abreviatūras BATUN — pēc tās sākotnējā neoficiālā nosaukuma — Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām (Baltic Appeal to the United Nations)). Šis projekts ir BATUN vēstures sarakstīšana. Šis ziņojums fokusēts uz vienu no trijām BATUN vēstures daļām — BATUN īstenotā ANO dalībvalstu lobēšana. Otra daļa apskatīs BATUN finansēšanu un administrēšanu, un trešā — BATUN publisko diplomātiju.
Šī vēsture ir skatīta no iekšējās perspektīvas — tas ir, no BATUN aktīvistu skatupunkta. Šeit trūkst sistēmiskās to institūciju perspektīvas, pirmām kārtām ANO un tās dalībvalstu, kā arī indivīdu perspektīvas, kuri vai nu ietekmēja BATUN, vai paši tika tās ietekmēti. Šīs ietekmes varēja būt tiešas un netiešas. Eiropas Parlaments ietekmēja BATUN tieši, kad tas pieņēma rezolūciju Baltijas jautājumā 1983. gadā. 45 Baltijas disidentiem, kuri sastādīja 1979. gada 23. augusta deklarāciju, kas izsauca EP rezolūciju, bija netieša ietekme uz BATUN — caur EP. Dažos gadījumos mēs — grupa — varam sniegt ierobežotu informāciju par BATUN, kā tā ir uztverta no ārējiem skatupunktiem. Parasti mēs vienīgi identificējam nozīmīgas institūcijas vai indivīdus. Pilnīgāka vēsture iekļaus šos ārējos skatupunktus. Tos var iegūt no ANO dalībvalstu ārlietu ministriju arhīviem, kur daži vēl nav atvērti izpētei, un no šo valstu diplomātu domām (dažu domas gan paliks nesasniedzamas uz visiem laikiem), kuri uzņēma BATUN delegātus.[1]
BATUN lobēšanas mērķis bija tāds pats kā gandrīz visiem Baltijas trimdiniekiem Rietumos, — neatkarības atjaunošana Baltijas valstīs. BATUN uzskati par to, kas varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi, bija, iespējams, plašāki nekā vairumam trimdas organizāciju. Dažādos laikos BATUN saskatīja dažādas pieejas, piem., dekolonizāciju un cilvēktiesību aizsardzību, kā ieguldījumu neatkarības atjaunošanā līdztekus galvenajai pieejai – pašnoteikšanās tiesībām.
BATUN lobēja ANO dalībvalstis galvenokārt caur to pastāvīgajām pārstāvniecībām Ņujorkā. No 1971. gada BATUN lobēja delegātus, kas pulcējās gadskārtējās Cilvēktiesību komisijas (CTK) sesijās Ženēvā. Vienlaikus mediju pārstāvji, apmeklējot sesijas, saņēma informāciju. Cilvēktiesību centrs Ženēvā tika apmeklēts vairākkārtīgi. No 1984. līdz 1989. gadam BATUN neregulāri apmeklēja un lobēja Eiropas valstu ārlietu ministrijas. Sākot ar 1989. gada beigām, BATUN sāka veicināt tikšanās starp Baltijas valstu tautas frontēm un galvenokārt Eiropas valstu diplomātiem Ņujorkā un Ženēvā. Laiku pa laikam BATUN ieguva pieeju ANO Sekretariātam, ANO akreditētiem žurnālistiem un nevalstiskajām organizācijām (NVO).
Lobēšana notika ar divpusēju sanāksmju un vēstuļu un/vai dokumentu palīdzību. Apmeklējumu laikā tika nodoti dažādi dokumenti, tādi kā BATUN memorandi, jaunumi no Baltijas valstīm (daži no tiem ikgadēju hronoloģiju veidā; 1991. gadā tika veidotas mēneša hronoloģijas), Baltijas samizdats, kuru kopš 80. gadu beigām nomainīja brīvi cirkulējošie NVO dokumenti, un kopš 1990. gada tika iekļauti Baltijas valstu valdību dokumenti.
Lobēšanu salāgoja ar ANO dalībvalstu interesēm un ar ANO procedūrām un to dienas kārtības specifiskiem jautājumiem. Tā tiecās atdarināt ANO dokumentu neemocionālo un «fakti runā paši par sevi» stilu.
BATUN lobēšana mainījās līdz ar izmaiņām apstākļos, tādiem kā ietekmes, kas tika pieminētas iepriekš. Lobēšanu var iedalīt periodos, kā norādīts tabulā. Tabulas slejas norāda uz vienu no pieciem aspektiem katrā no pieciem periodiem: a) gadi, uz kuriem attiecas periods, un apstākļi; b) sanāksmes: ar ko un kur notika tikšanās; c) lobējošie vēstījumi, kuri atstāja lielāko iespaidu; d) lobēšanai izmantotā informācija. Perioda aprakstā zem katra aspekta norādīts, kas jauns ir šajā periodā. Attiecībā uz katru periodu ir jāsaprot, ka iepriekšējā perioda apraksts ir spēkā, ja nav noteikts savādāk.
| Periods | Apstākļu elementi | Tikšanās: ar ko, kur? | Galvenais (-ie) vēstījums (-i) | Sniegtā informācija |
|---|---|---|---|---|
| 1966–1970 | Dekolonizācijas deklarācija | Diplomātiem ANO pastāvīgajās misijās, Ņujorkā | Dekolonizēt Baltijas valstis | Historiogrāfija, Baltijas zelts AK un CT pārkāpums |
| 1971–1982 | Rietumus neinteresē dekolonizācija, interesē CTD; Helsinku vienošanās | CTK delegātiem un žurnālistiem, Ženēvā | CTD attiecībā uz Baltijas disidentiem un ECOSOC rezolūciju 1503 | CT pārkāpumi no samizdata |
| 1983–1989 februāris | EP rezolūcija par BV | Eiropas Ārlietu ministrijās | Dekolonizēt BV; CTK rezolūcija un runas par BV | Izsūtīto disidentu rakstiskas un mutiskas liecības |
| 1989 marts–1991 | BV neatkarības kustības, pēc tam nacionālās valdības | ANO Sekretariāta amatpersonas, Ņujorkā | Neatkarības atjaunošana | No neatkarības kustību amatpersonām BV un nacionālajām valdībām |
| Kopš 1992 | KF uzbrūk Baltijas valstīm par « CT pārkāpumiem»; starptautiski nepieredzējusi Baltijas sabiedrība | Tikai ar delegātiem CTK un žurnālistiem, Ženēvā, un Baltijas pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem | Aizstāv Baltijas valstu valdību CT īstenošanu; ieteic, palīdz nodibināt ANO biedrības BV | No Baltijas valstu valdībām |
* Tabulā lietotie saīsinājumi: AK — Apvienotā karaliste, BV — Baltijas valstis, CT — cilvēktiesības, CTD — Cilvēktiesību deklarācija, CTK — Cilvēktiesību komisija.
Ko sasniedza BATUN lobēšana? BATUN politiskās spējas ANO bija ierobežotas. Varēja lietot tikai neformālu komunikāciju. Tai bija vājš neformālais spēks salīdzinājumā ar ANO dalībvalstu vai ANO Sekretariāta neformālo spēku. Resursi, ko šis spēks izmantoja, bija galvenokārt informatīvi, tiesiski, morāli un ģeopolitiski. BATUN bija vieglāka pieeja, un tā saņēma noteiktāku reakciju no Rietumu valstīm, sevišķi no Eiropas valstīm, kā arī no tām, kur bija ievērojamas baltiešu kopienas. Bija ļoti maz gadījumu, kad BATUN tika informēta, ka Baltijas tautām nav bijis tiesisku un morālu pamatu lietai pret PSRS. BATUN spēks bija pietiekams, lai atvērtu vairākuma ANO dalībvalstu pastāvīgo pārstāvniecību durvis. Informācija, ko BATUN iesniedza, bija vispārīgi atzīta un saņēma pozitīvas, dažkārt pat ļoti pozitīvas atsauksmes. BATUN pašnoteikšanās un citu cilvēktiesību lūgumi un priekšlikumi noveda pie rīcības tikai atsevišķos gadījumos. Parastā rīcība bija īsas tiešas un pat netiešas atsauces uz Baltijas jautājumu, tās tika ietvertas garākās runās, tādos ANO orgānos kā Ģenerālā asambleja un Cilvēktiesību komisija.
Norādes uz Baltijas jautājumu kļuva biežākas pēc 1988. gada, kad Baltijas valstu tautas frontes (un 1990. gadā valdības) sāka pārņemt vadību lūgumu adresēšanā ANO. Visnozīmīgākais – pēc 1990. gada marta Eiropas Kopiena (tagad Savienība) atkārtoti pieņēma paziņojumus, kuri mudināja Maskavu un Baltijas valdības atrisināt to pretrunas sarunu, nevis spēka lietošanas ceļā. BATUN bija ieteikusi EK paziņojumu Baltijas jautājumā kopš 1984. gada. EK paziņojuma iespēju apsprieda un noraidīja 1988. gadā.
1991. gada februārī Cilvēktiesību komisijā atzīmējama pirmā akcija, kura izgāja ārpus paziņojumu ietvariem. Pēc vardarbīgajiem notikumiem 1991. gada janvārī Viļņā un Rīgā CTK priekšsēdētājs panāca vienprātīgu piekrišanu savam paziņojumam, kas, cita starpā, «apsveica pasludināto Padomju Savienības valdības lēmumu ievadīt šo notikumu nopietnu izmeklēšanu un nodot tiesai atbildīgos; norādot uz Padomju Savienības valdības gatavību ziņot Komisijas priekšsēdētājam bez vilcināšanās par izmeklēšanas rezultātiem; atzīmējot neatrisinātās problēmas cilvēktiesību jomā Lietuvā un Latvijā, mudināja varas iestādes nodrošināt stāvokli, lai cilvēktiesības un fundamentālās brīvības tiek pilnībā baudītas bez diskriminācijas Latvijā un Lietuvā».[2] (Ir zināms, ka PSRS nesniedza ziņojumu CTK priekšsēdētājam pirms 26. augusta un, domājams, neizdarīja to līdz PSRS sabrukumam 1991. gada decembrī.)
Noslēgumā jāsecina, ka BATUN akcijām ANO bija samērā neliela iedarbība. Izšķirīgās akcijas, kuras izsauca neatkarības atjaunošanu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, notika Baltijas valstīs un Maskavā.
Pēc 1991. gada 17. septembra — dienas, kad atkal neatkarību atguvušās Baltijas valstis uzņēma ANO — pieci bijušie BATUN aktīvisti kļuva par Baltijas valstu pastāvīgo pārstāvniecību pie ANO locekļiem uz pilnu slodzi, kamēr vairāki citi — uz nepilnu slodzi. Daži no viņiem sniedza nozīmīgu ieguldījumu problēmu risināšanā, ar kurām sākotnēji sadūrās Baltijas valstu pārstāvniecības, tādām kā Krievijas Federācijas bruņotie spēki Baltijas valstīs, cilvēktiesību jautājumi un aprēķini iemaksām ANO budžetos.
Visi, izņemot vienu diplomātu ar BATUN pieredzi, atstāja viņu diplomātiskā dienesta amata vietas pirms 2000. gada. Ginte Damušīte (Gintė Damušytė, angliski: Ginte Damusis), kura darbojās BATUN valdē no 1980. līdz 1987. gadam, tagad ir Lietuvas vēstniece Kanādā. Līdz 2008. gadam un pēc 1996. gada, kad viņa atstāja Ņujorku, G. Damušīte kalpoja četros citos vēstnieka amatos Eiropā.
(No angļu valodas tulkojis Valdis Blūzma)
