280495

Juris Laksovs

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 20. janvāris, Nr. 5

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 5 Datums: 20.01.1991 Tirāža: 150000"" can not be assigned to a declared number type with value 150000. Lappuse: 2 Virsraksts: „Tiem, kas ir pie varas, apvērsums nav vajadzīgs" Papild­virsraksts: Maskava Rubika asarām netic Rubrika: Tēmas: Deputātu grupa «Sojuz» PSRS tautas deputāts PSRS tautas deputātu II kongress Nozares: Politika Organizācijas: PSRS Augstākā Padome PSRS Tautas deputātu kongresi Mediji: Cilvēki: Viktors Alksnis, Vadims Bakatins, Anatolijs Deņisovs, Dmitrijs Jazovs, Vladimirs Lopatins, Alberts Makašovs, Nikolajs Petrušenko, Nikolajs Rižkovs, Volkogonovs Vietas: Notikums: Gads: 1934, 1989, 1991

Viņš ir majors, nevis pulkvedis, un Vladimirs, nevis Igors. Un tomēr — Lopatins. Par spīti uzvārdam, gaiša personība. 30 gadus vecs. PSRS tautas deputāts, KPFSR Valsts sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Vladimirs Lopatins ir pirmais, kas atļāvās atklāti izaicināt padomju militārās mašinērijas nesātīgo lāci.

— Jūsu uzstāšanās PSRS Tautas deputātu II kongresā ir kļuvusi par vēsturisku. Atgādiniet, par ko toreiz runājāt!

— Pirmām kārtām dalījos pārdomās par varas problēmām. Lai efektīvi vadītu, būtu par lietišķu politiķi, vajadzīgi vismaz divi nosacījumi.

Pirmais — pateikt visu patiesību. Otrais — uzzināt iemeslu, kāpēc ir tieši tā, nevis citādi. Es atgādināju Nikolajam Ivanovičam Rižkovam labu franču parunu: sulaiņi veido karali. Mēs esam pilnīgi atjaunojuši Ministru Padomes sastāvu, taču aparāts palicis nemainīgs. Un nevis ministri šobrīd vada, bet viņus, ministrus, izrīko. To drīkst darīt tikai tautas deputāti, bet patiesībā tā ir maldinoša izkārtne.

Uzstāšanās otrā daļa bija par armijas nebūšanām. Kā zināms, līdz 1989. gada decembrim par militāro reformu nedrīkstēja bilst ne vārda, to sīksti liedza Aizsardzības ministrija: pārmaiņas mums nav vajadzīgas! Kongresā nolasītās pasaciņas un dažu ģenerāļu smieklīgie pārskati vēlreiz apliecināja, ka armiju un militāros resorus neviens nekontrolē. Patiesība par kara rūpnieciskā kompleksa diktātu, kas nosaka visas armijas un valsts dzīvi, tiek rūpīgi slēpta.

Lai kaut mazliet sabangotu šo milzīgo dīķi, tika izveidota deputātu virsnieku grupa, kurā sākumā bija seši cilvēki. Mēs izstrādājām militārās reformas projektu un aicinājām apspriest to plašākās virsnieku aprindās. Lai noliedz, lai kritizē — bet apspriež! Tomēr armijas sabiedrības sapulcē, kas notika PSRS Tautas deputātu II kongresa priekšvakarā, vārds mums netika dots. Pēc sapulces tika sarīkota obstrukcija, mūs draudēja atlaist no dienesta. Un es pirmo reizi sapratu, cik milzīgs spēks ir koncentrēts varaskāro ģenerāļu rokās.

Tad otro reizi tikos ar ģenerāli Makašovu, kas ne vienu vien reizi ir biedējis PSRS demokrātus ar sarkanarmieša plinti un kārojis pēc ūsainā tautu tēva ideāliem. Pirmā saskarsme ar Makašovu bija 1989. gada 22. maijā, kad deputātu virsnieki tikās ar aizsardzības ministru. Toreiz Jazovs nolamāja savus kolēģus nevis kā padotos, bet kā deputātus. Savukārt tie padevīgi klausījās, galvas noliekuši. Es atļāvos publiski paziņot, ka biedra Jazova nostājai nepiekrītu, ka ministrs nav tiesīgs strostēt deputātus. Mēs, deputāti, viņu ieceļam, nevis otrādi. Un, lūk, pēc pusgada pie manis pienāk kaut kur redzēts cilvēks un saka: "Biedri Lopatin, es visu mūžu esmu nicinājis izlēcējus. Tagad es jums roku nedošu!" "Kas jūs esat?" jautāju. „Ģenerālis Makašovs." „Tas pats, ko tik enerģiski kaunināja biedrs Jazovs, un jūs viņam neko neatbildējāt?" Viņš nosarka: „Jā." Es teicu: „Jums drosmes, ģenerāli, pietiek tikai attiecībā pret padotajiem…"

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Makašovs pats nekad neuzdrošinātos uzstāties ar saviem neostaļiniskajiem aicinājumiem, ja viņam kāds to neliktu darīt un ja vien viņš nejustu drošu aizmuguri. Kad viņa un viņam līdzīgo intereses apdraud priekšnieka griba, viņi aizmirst, ka ir cilvēki, viņi ir gatavi ciest pazemojumus, apvainojumus, ko pēc tam ar uzviju kompensē attiecībā pret saviem padotajiem. Tā rodas ģedovščina, kuras saknes iestiepjas pašās augšās. Mēdz teikt: komandiera pavēle ir likums. Taču pavēles ietvarus neierobežo nekādas tiesību normas.

— Ko ir paveikusi jūsu grupa?

— Jau aprīlī mūsu reformas projektu izsūtījām uz visām republikām, iesniedzām Aizsardzības ministrijai, prezidentam. Trīs reizes iepazīstinājām ar to PSRS Augstākās Aizsardzības komiteju. Taču tur tika dota priekšroka Aizsardzības ministrijas izstrādātajam variantam. Pats smieklīgākais ir tas, ka pēc sešas stundas ilgas šā jautājuma apspriešanas ģenerālā štāba priekšnieka vietnieks ģenerālpulkvedis Deņisovs paziņoja: "Biedri, tas, ko jūs apspriedāt, ir nevis militārās reformas koncepcija, bet bruņoto spēku reformas projekts. Ekonomika, politika, nacionāli valstiskās iekārtas jautājumi ir nevis mūsu, ģenerāļu, bet jūsu, biedri deputāti, kompetencē." Pēc šādas atzīšanās es sapratu, ka Deņisovam neklāsies viegli. Būs vēl viens cilvēks opozīcijā, bet ģenerālajā štābā šāda opozīcija jau ir.

Nav šaubu, ka PSRS AP Aizsardzības komiteja ir kara rūpnieciskā kompleksa interešu aizstāve.

— Cik lielā mērā valsts varas struktūras saaugušas ar armijas struktūrām, kāda ģenerāļiem ir teikšana par valsts tautu likteņiem?

— Ģenerāļi ir dažādi. Es jau teicu par iekšējo opozīciju. Nu, salīdziniet, piemēram, Volkogonovu ar Makašovu! Diena un nakts.

Par struktūru saaugšanu. PSRS Augstākā Padome acīmredzami ir nopietni sasirgusi. Kāpēc? Apmēram 150 deputātu, Augstākās Padomes locekļu, uzrakstījuši iesniegumus par rotāciju. Pamatā tā ir parlamentā reāli strādājošo daļa.

Tajā pašā laikā parlamentā rotācijas veidā tiek iesūtīti atbrīvotie partijas darbinieki, atvaļinātie pulkveži, pensionāri. Viņus iekārto dažādās komisijās. Parlaments kļūst inerts un aizvien vairāk pakļaujas viena vai dažu cilvēku gribai. Tādējādi rodas šķietami likumīgas Konstitūcijas pārkāpšanas iespējas. Paklausīga parlamenta izveide draud ar situācijas maiņu izpildvaras struktūrās. Demokrātisko ministru novākšana nozīmē, ka ultralabējie spēki, kas pārstāv kara rūpnieciskā kompleksa reakcionāro spārnu, ģeneralitāti un partijniekus, ir sākuši uzbrukumu. Agrāk šis spiediens uz vadību nebija tik tiešs, turpretī tagad jau tiek draudēts. Šo ultimātu rupors — deputātu grupas "Sojuz" biedri Alksnis, Petrušenko un vēl viens otrs — rada pārsvaru pār pasīvo vairākumu un uzstājas tā vārdā, savus uzskatus dēvējot par vairākuma nostāju.

Ar deputātu korpusa vārdu šoreiz tiek «piesegti" vairāki nelikumīgi lēmumi, konstituētas vēl lielākas prezidenta pilnvaras. Nav skaidrs šo jauno varas struktūru saturs. Varam jau prognozēt, ka tie spēki, kas pieprasa reakcionāras pārmaiņas un mēģina nogriezt no politiskās arēnas demokrātus, drīzumā novāks arī pašu prezidentu. Viņa vietā ieliks kādu citu, kas izmantos jau esošā pilnvaras.

PSRS Augstākās Padomes sesijas 11. decembra sēdē, kurā piedalījos arī es, tika apspriests jautājums par Bakatinu. Ministru apsūdzēja par pievēršanos politikai. "Sojuz" deputāti apgalvoja, ka viņš esot sagrāvis iekšlietu sistēmu un tādējādi veicinājis noziedzības palielināšanos. Toreiz prezidentam jautāju: kāda politika būs Bakatina kursa vietā? Klusums. Apsūdzības bija nepamatotas, jo ministrs nevar nebūt politiķis. Sākumā viņam ir jādomā un tikai pēc tam jārīkojas.

Man bija iespēja iepazīties ar kādu interesantu dokumentu. Tas ir lēmuma projekts par ārkārtējiem pasākumiem cīņā ar likumpārkāpumiem. Daži no projektā paustajiem «paņēmieniem" ir izteikti antikonstitucionāli. Lai cik sarežģīta arī būtu situācija, diez vai var atbalstīt vēl lielāku prezidenta pilnvaru paplašināšanu, iekšējā karaspēka tiesību izmantošanu sabiedriskās kārtības uzturēšanai, prezidenta pilnvaroto nosūtīšanu "uz vietām"… Šie pilnvarotie būtu tiesīgi samazināt vietējo pašvaldības orgānu atbildību un tādējādi iejaukties suverēnu republiku iekšējās lietās. Valsts drošības komiteju ir paredzēts pārveidot par varenu valsts pārvaldītāju, kura pārziņā būtu pašas galvenās funkcijas. Nedod Dievs, ja tiks pieņemta 1934. gada "troiku" juridiskā analoģija un ja prokurors būs tiesīgs noprotestēt visu līmeņu padomju lēmumus.

Mums ir informācija, ka šiem priekšlikumiem ir tiešs sakars ar prezidentu, tomēr negribētos ticēt, ka tie izstrādāti pēc Gorbačova norādījuma.

— Tradicionāls, bet aktuāls jautājums, kas jāuzdod tieši jums: vai, jūsuprāt, savienībā pastāv militāra apvērsuma iespēja?

— Apvērsums tiem, kas tāpat ir pie varas, nav vajadzīgs. Kas ir vara? Tā ir iespēja veidot budžetu, "virzīt" naudu, finansēt, noteikt ekonomiku. Tās ir muļķības, ja jums saka, ka kara rūpniecības apjoms ir neliels. Visa mūsu ekonomika ir militarizēta, nav nevienas nozares, kas nestrādātu aizsardzības interesēs.

Šobrīd noteikts 1991. gada budžets 104 miljardu rubļu apmērā. Pieaugums notika, samazinot bruņojuma tehnikas iepirkumus. Kāpēc? Vai Aizsardzības ministrijas vaina? Nē! Tā tik tiešām sašaurina savas programmas. Pieaugums notika uz iepirkuma cenu palielināšanas rēķina. Nestabilitāte lika atzīt, ka pasakaini zemās bruņojuma tehnikas iepirkuma cenas ir nereālas, tās ir jāpalielina.

Tāpēc šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi pārorientēt visu kara rūpniecisko kompleksu uz brīvajām līgumcenām, lai izzinātu valsts militāro programmu reālās izmaksas.

— Kara rūpnieciskā kompleksa dumpošanās saistīta ar pārmaiņām valsts ārpolitikā un PSRS eiropeisko nostāju Kuveitas krīzes jautājumā…

— Irāka ir tikai iegansts tādiem cilvēkiem kā Alksnis un Petrušenko. Viņi spekulē ar tautas psiholoģisko pretreakciju uz jebkuru karu.

Salīdzinoši atklātā mūsu valsts tagadējā ārpolitika liks kara rūpnieciskajam kompleksam sākt runāt patiesību. Taču tā tiek teikta ne jau mums, savas valsts pilsoņiem. Mēs ilgi un pacietīgi ticam tam, kā patiesībā nav. Tikai Rietumi tam netic, pieprasot lielāku atklātību. Ja pasaule uzzinātu visu patiesību, izrādītos, ka nevis mēs tiekam apdraudēti, bet gan apdraudam paši.

Tautas apmuļķošanai ir divi galvenie paņēmieni. No vienas puses tā ir mākslīga mūsu kara varenības noniecināšana, no otras — eventuālā pretinieka militāro potenču pārspīlēšana. Pirms devos uz Portugāli, uz starptautisko konferenci drošības jautājumos, nolēmu no Padomju Savienībā izdotas uzziņu grāmatas iepazīties ar šo valsti. Uzzināju, ka Portugāle ir bruņota ar 470 tankiem, 150 kara lidmašīnām… Atbraucis turienes valdības locekļiem un parlamentāriešiem pajautāju: vai tiesa? Viņi smējās. Izrādās, ka Portugālē tanku skaits nepārsniedz simtu. Patiesībā tā bruņojuma ziņā ir visnabadzīgākā NATO valsts…

Ja mēs panāksim militāro programmu atklātu apspriešanu, noskaidrosies, ka tās vispār nav vajadzīgas. Bet norises valstī nebūtu pareizi saukt par militārā apvērsuma mēģinājumu: tā ir izaicinoša pretošanās atklātuma loģikai, alkatīga atgriešanās tumšajā brežņevisma nišā.

Intervējis Juris Laksovs

Maskava, 1990. gada decembris