Atšķirības starp "490366" versijām
No Barikadopēdija
(Migrate data to 'Written by' and 'About domain' templates) |
|||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
{{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} | {{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}} | ||
{{About domain|Folklora}} | {{About domain|Folklora}} | ||
| − | + | {{About domain|Politika}} | |
| + | {{About domain|Vēsture}} | ||
| + | {{About year|1988}} | ||
<div>Pašreiz uzliesmojušās kaislības un strīdi ap latviešu tautas vēsturi, tās nacionālajām krāsām vieš arī sāpi, kurai ir sava, nu jau vai gadsimta garumā izaugusi vēsture. Sāpe par lokālo šaurību un tendenciozo seklumu atskatos uz senāko, latviešu kā tautas veidošanās un pastāvēšanas procesu. Vai pārliekā pieķeršanās pie dažām XIII gadsimta vācu sacerētām «Rīmju (Atskaņu) hronikas» frāzēm un zinātniskais apmulsums rakstītu vēstures dokumentu šķietamas nabadzības priekšā jau mūs neapzīmogo ar zināmu gara nabadzības zīmogu? Ja konkrēti runājam par tautas sensenis tradicionāli lietotām krāsām un simboliku, tad bez dziļāka ieskata šīs tautas kultūras vēsturē nevar iztikt. Šī nepieciešamība diemžēl kaut kā nav ievērota. Domāju, ka lielākajai daļai viena vai otra viedokļa aizstāvju trūkst pat elementārāko zināšanu par tautas mitoloģiju un tajā sakņoto folkloru, bet, galvenais, tautiskajiem rakstiem ar senākajiem rakstu un krāsu salikumiem.</div><div>Mūsu laime, ka citas indoeiropiešu izcelsmes tautas savās nacionālajās interesēs nav tikušas vēstures gaitā tik daudz svaidītas un tās mūsu senču mitoloģijas, valodas un atribūtikas izpētē dažās jomās ir zinīgākas par mums pašiem un pašmāju vēsturniekiem. Ja tautas atmodas laikmeta sākumos cieņā nāca tautas atmiņas saglabātās unikālās bagātības pasaules kultūras vēsturei, tad jo drīz savu vārdu teica arī dažādas attieksmes. Īpaši tas sakāms par mitoloģiju un pagānisma kultiem, ar ko baznīcai nikns cīniņš tik tikko kā bija pieklusis. Dabiski, blakus dainām, teikām un pasakām nevarēja nepacelties arī senie ticējumi un ar tiem saistītas gudrības. Vispirms derīgi būtu palasīties ārzemju indoeiropiešu un jo sevišķi baltu vēstures pētnieku publicētos secinājumus. Vienā jautājumā gan latviešu tautisko rakstu pašmāju izpēte ir «pasaules līmenī», proti, atzīstot, ka senākās krāsas ir ar mitoloģisku pamatojumu un tās figurē senākajos krāsu salikumos, kur bijušas tikai trīs — balta, sarkana un melna krāsa.</div><div>Pirmā bijusi saistīta ar gaismu, ar pasauli, ar visu, ko uztur gaisma (krievu «свет»), otrā — ar dzīvību šajā pasaules gaišumā, bet trešā — ar zemi. Ne velti, piemēram, senākajos Nīcas un Rucavas jaunavu un līgavu tērpos, kā arī līgavaiņu un vedēju cimdos dominē vispirms baltā un tad sarkanā krāsa. Sarkans uz balta — dzīvības turpinājums baltajā pasaulē (villainēs, sagšās), kas arī ir kāzu uzdevuma pamatos. Sarkani brunči senlaikos maģiski nodrošināja sievieti dzīvības turpinātājas misijai. Protams, runājot vispārināti un neiedziļinoties baltās vai melnās krāsas piedevu jēgā. Cits jautājums ir par melnās krāsas šķietamu nepopularitāti senajos tautiskajos rakstos, izraugoties krāsas vitāli jo svarīgu notikumu vai rīcības maģiskam nodrošinājumam. Taču šāds priekšstats ir maldīgs, jo melnais fons baltā un sarkanā kombinācijām sastopams ļoti bieži, daudz biežāk par sarkanā un baltā divsalikumu. Zeme senajiem zemkopjiem bija iztikas pamats. Zeme barotāja, zeme kā mūža darbalauks, kā tēvtēvu zeme un visbeidzot kā aizkapa veļu valstība ar melno krāsu izteikta pamatfonos ļoti plaši.</div><div>Taču baltā un sarkanā divsalikumi liecina par īpašu maģisku nodrošinājumu īpašās situācijās, kurās zemes klātbūtnei vairs nav izšķirīga nozīme. Karogi kā valstisku veidojumu vai noteiktas tautas simboli mūsdienīgā sapratnē nebūt nav tik seni, lai šādā sapratnē skatītos uz to karogu, kuru nesuši rīmju hronikā pieminētie zemessargi, pildot vācu karaklaušas viņu karagājienā pret zemgaļiem.</div><div>Tolaik taču gan vairogi, gan ieroči, bruņas, gan arī apģērbs bija izrakstīti ar zīmēm un simboliem, kam bija sargājoša un uzvaru veicinoša jēga, tāpat kā to laiku karogiem, kuri kauju laikā papildus vēl orientēja uz noteiktu formējumu atrašanās vietu, jo karoja taču karaspēks, nevis bars. Un ko gan vāciešiem bija darīt ar karaklaušās piepulcinātajiem vietējo zemessargiem? Varbūt pavēlēt ierasties tērptiem zvērādās un bruņotiem ar zaru rungām? Visu klaušu pamatā taču bija likums, ka visas klaušas jāpilda ar saviem spēkiem, arī ar saviem ieročiem un citiem kara vešanas piederumiem, neizslēdzot kara karogus, lai vācieši paši varētu atšķirt savus iedzimtos no zemgaļu pagāniem. Un vai varam droši noliegt zemessargu pulciņa karoga slēptāko jēgu aprakstītajā situācijā? Durbes kauja pierādīja, ka klaušu kārtā sapulcinātie letgaļi un lībieši izdevīgā brīdī pārgāja pagānu pusē, bet tādās situācijās visiem pagāniem zināmiem karogiem bija svarīga nozīme.</div><div>Bet. Ja arī karogu nesa līdzi tikai maģiskā nozīmē, tas nenovirza norādes no sarkanbaltsarkana karoga vēsturiskas pastāvēšanas. Pat vēl vairāk: maģiski krāsu salikumi nevarēja pastāvēt dažādās variācijās, bet tikai vienā noteiktā kombinācijā. Jebkura kara pamatā taču bija kaujas, kurās saikne ar zemes auglību vai veļu valstību kļuva nevajadzīga, pat nevēlama. Palika tikai doma par saglabāšanos vai uzvarēšanu tālākdzīvošanai pasaulē.</div><div>Der neaizmirst paralēles ar kāzu krāsām, lai aiztaustītos līdz nacionālās sarkanbaltsarkanā karoga vispārpieņemšanas vēsturiskajām saknēm. Tās iesniedzas tautas dabiskajās un mūžsenajās izdzīvošanas tieksmēs, rīcībā un situācijās, kad izšķīrās — būt vai nebūt. Uz dzīvību pamatotā ļaužu pasaules pastāvēšana. Vidū balts, apkārt sarkans. Šādā kombinējumā kara družīnu karogi bijuši arī krieviem, un baltais ar sarkano tagad mijas daudzu valstu karogos, kaut gan to sākotnēja jēga, tāpat kā mūsu cimdu rakstos, saglabājusies tikai tālo senču mitoloģijā un tautas saglabātās atmiņu drumslās.</div><div>Šo drumslu vākšanai esmu ziedojis vairāk nekā 40 gadu, izbaudīdams arī «nacionālisma» vajāšanas sūrumu ne sliktāk par saviem pagāniskajiem senčiem. Par vienas no senākajām mitoloģijas un rakstu maģijas latviešu tautā visvairāk saglabātām atbalsīm. Tā nav subjektīva, nacionālā pašlepnuma uzjundīta atziņa. Tā dzimusi ārpus Latvijas, ārzemju vēsturnieku baltu un indoeiropiešu pirmtautu kultūras izpētes publicējumos, no kuriem daži tapuši reizē ar latviešu tautas atmodu pagājušajā gadsimtā un arī vēl agrāk. Šo darbu nosaukumi un to ceļš līdz mūsu grāmatu plauktiem pagaidām ir mūsu grāmatnieku, vēsturnieku un tulkotāju lielākais parāds.</div><div>Sarkanbaltsarkanais karogs tomēr nav nesen saveidojies — no politisku kaislību katlā sasmalstītām putām. Laikmeti ir nākuši un gājuši, bet tauta palikusi ar mūžseno — būt vai nebūt. Un kritiskā savas pastāvēšanas brīdī tā savu pastāvēšanu atkal saskata dzīvības un pasaules krāsās.</div><div>Sarkans un balts nav kara krāsas. Dainās un nostāstos minēti melni kara svārki un melni kara kumeliņi, pretēji gaišajiem, dažādos rituālos lietotajiem gaišajiem tērpiem un zirgiem. Bet tas jau ir cits temats, mūsu mitologu parāds savas tautas kultūras vēsturei.</div><div style="text-align: right; ">O. OZOLIŅŠ, </div><div style="text-align: right; ">novadpētnieks</div><div><br /></div> | <div>Pašreiz uzliesmojušās kaislības un strīdi ap latviešu tautas vēsturi, tās nacionālajām krāsām vieš arī sāpi, kurai ir sava, nu jau vai gadsimta garumā izaugusi vēsture. Sāpe par lokālo šaurību un tendenciozo seklumu atskatos uz senāko, latviešu kā tautas veidošanās un pastāvēšanas procesu. Vai pārliekā pieķeršanās pie dažām XIII gadsimta vācu sacerētām «Rīmju (Atskaņu) hronikas» frāzēm un zinātniskais apmulsums rakstītu vēstures dokumentu šķietamas nabadzības priekšā jau mūs neapzīmogo ar zināmu gara nabadzības zīmogu? Ja konkrēti runājam par tautas sensenis tradicionāli lietotām krāsām un simboliku, tad bez dziļāka ieskata šīs tautas kultūras vēsturē nevar iztikt. Šī nepieciešamība diemžēl kaut kā nav ievērota. Domāju, ka lielākajai daļai viena vai otra viedokļa aizstāvju trūkst pat elementārāko zināšanu par tautas mitoloģiju un tajā sakņoto folkloru, bet, galvenais, tautiskajiem rakstiem ar senākajiem rakstu un krāsu salikumiem.</div><div>Mūsu laime, ka citas indoeiropiešu izcelsmes tautas savās nacionālajās interesēs nav tikušas vēstures gaitā tik daudz svaidītas un tās mūsu senču mitoloģijas, valodas un atribūtikas izpētē dažās jomās ir zinīgākas par mums pašiem un pašmāju vēsturniekiem. Ja tautas atmodas laikmeta sākumos cieņā nāca tautas atmiņas saglabātās unikālās bagātības pasaules kultūras vēsturei, tad jo drīz savu vārdu teica arī dažādas attieksmes. Īpaši tas sakāms par mitoloģiju un pagānisma kultiem, ar ko baznīcai nikns cīniņš tik tikko kā bija pieklusis. Dabiski, blakus dainām, teikām un pasakām nevarēja nepacelties arī senie ticējumi un ar tiem saistītas gudrības. Vispirms derīgi būtu palasīties ārzemju indoeiropiešu un jo sevišķi baltu vēstures pētnieku publicētos secinājumus. Vienā jautājumā gan latviešu tautisko rakstu pašmāju izpēte ir «pasaules līmenī», proti, atzīstot, ka senākās krāsas ir ar mitoloģisku pamatojumu un tās figurē senākajos krāsu salikumos, kur bijušas tikai trīs — balta, sarkana un melna krāsa.</div><div>Pirmā bijusi saistīta ar gaismu, ar pasauli, ar visu, ko uztur gaisma (krievu «свет»), otrā — ar dzīvību šajā pasaules gaišumā, bet trešā — ar zemi. Ne velti, piemēram, senākajos Nīcas un Rucavas jaunavu un līgavu tērpos, kā arī līgavaiņu un vedēju cimdos dominē vispirms baltā un tad sarkanā krāsa. Sarkans uz balta — dzīvības turpinājums baltajā pasaulē (villainēs, sagšās), kas arī ir kāzu uzdevuma pamatos. Sarkani brunči senlaikos maģiski nodrošināja sievieti dzīvības turpinātājas misijai. Protams, runājot vispārināti un neiedziļinoties baltās vai melnās krāsas piedevu jēgā. Cits jautājums ir par melnās krāsas šķietamu nepopularitāti senajos tautiskajos rakstos, izraugoties krāsas vitāli jo svarīgu notikumu vai rīcības maģiskam nodrošinājumam. Taču šāds priekšstats ir maldīgs, jo melnais fons baltā un sarkanā kombinācijām sastopams ļoti bieži, daudz biežāk par sarkanā un baltā divsalikumu. Zeme senajiem zemkopjiem bija iztikas pamats. Zeme barotāja, zeme kā mūža darbalauks, kā tēvtēvu zeme un visbeidzot kā aizkapa veļu valstība ar melno krāsu izteikta pamatfonos ļoti plaši.</div><div>Taču baltā un sarkanā divsalikumi liecina par īpašu maģisku nodrošinājumu īpašās situācijās, kurās zemes klātbūtnei vairs nav izšķirīga nozīme. Karogi kā valstisku veidojumu vai noteiktas tautas simboli mūsdienīgā sapratnē nebūt nav tik seni, lai šādā sapratnē skatītos uz to karogu, kuru nesuši rīmju hronikā pieminētie zemessargi, pildot vācu karaklaušas viņu karagājienā pret zemgaļiem.</div><div>Tolaik taču gan vairogi, gan ieroči, bruņas, gan arī apģērbs bija izrakstīti ar zīmēm un simboliem, kam bija sargājoša un uzvaru veicinoša jēga, tāpat kā to laiku karogiem, kuri kauju laikā papildus vēl orientēja uz noteiktu formējumu atrašanās vietu, jo karoja taču karaspēks, nevis bars. Un ko gan vāciešiem bija darīt ar karaklaušās piepulcinātajiem vietējo zemessargiem? Varbūt pavēlēt ierasties tērptiem zvērādās un bruņotiem ar zaru rungām? Visu klaušu pamatā taču bija likums, ka visas klaušas jāpilda ar saviem spēkiem, arī ar saviem ieročiem un citiem kara vešanas piederumiem, neizslēdzot kara karogus, lai vācieši paši varētu atšķirt savus iedzimtos no zemgaļu pagāniem. Un vai varam droši noliegt zemessargu pulciņa karoga slēptāko jēgu aprakstītajā situācijā? Durbes kauja pierādīja, ka klaušu kārtā sapulcinātie letgaļi un lībieši izdevīgā brīdī pārgāja pagānu pusē, bet tādās situācijās visiem pagāniem zināmiem karogiem bija svarīga nozīme.</div><div>Bet. Ja arī karogu nesa līdzi tikai maģiskā nozīmē, tas nenovirza norādes no sarkanbaltsarkana karoga vēsturiskas pastāvēšanas. Pat vēl vairāk: maģiski krāsu salikumi nevarēja pastāvēt dažādās variācijās, bet tikai vienā noteiktā kombinācijā. Jebkura kara pamatā taču bija kaujas, kurās saikne ar zemes auglību vai veļu valstību kļuva nevajadzīga, pat nevēlama. Palika tikai doma par saglabāšanos vai uzvarēšanu tālākdzīvošanai pasaulē.</div><div>Der neaizmirst paralēles ar kāzu krāsām, lai aiztaustītos līdz nacionālās sarkanbaltsarkanā karoga vispārpieņemšanas vēsturiskajām saknēm. Tās iesniedzas tautas dabiskajās un mūžsenajās izdzīvošanas tieksmēs, rīcībā un situācijās, kad izšķīrās — būt vai nebūt. Uz dzīvību pamatotā ļaužu pasaules pastāvēšana. Vidū balts, apkārt sarkans. Šādā kombinējumā kara družīnu karogi bijuši arī krieviem, un baltais ar sarkano tagad mijas daudzu valstu karogos, kaut gan to sākotnēja jēga, tāpat kā mūsu cimdu rakstos, saglabājusies tikai tālo senču mitoloģijā un tautas saglabātās atmiņu drumslās.</div><div>Šo drumslu vākšanai esmu ziedojis vairāk nekā 40 gadu, izbaudīdams arī «nacionālisma» vajāšanas sūrumu ne sliktāk par saviem pagāniskajiem senčiem. Par vienas no senākajām mitoloģijas un rakstu maģijas latviešu tautā visvairāk saglabātām atbalsīm. Tā nav subjektīva, nacionālā pašlepnuma uzjundīta atziņa. Tā dzimusi ārpus Latvijas, ārzemju vēsturnieku baltu un indoeiropiešu pirmtautu kultūras izpētes publicējumos, no kuriem daži tapuši reizē ar latviešu tautas atmodu pagājušajā gadsimtā un arī vēl agrāk. Šo darbu nosaukumi un to ceļš līdz mūsu grāmatu plauktiem pagaidām ir mūsu grāmatnieku, vēsturnieku un tulkotāju lielākais parāds.</div><div>Sarkanbaltsarkanais karogs tomēr nav nesen saveidojies — no politisku kaislību katlā sasmalstītām putām. Laikmeti ir nākuši un gājuši, bet tauta palikusi ar mūžseno — būt vai nebūt. Un kritiskā savas pastāvēšanas brīdī tā savu pastāvēšanu atkal saskata dzīvības un pasaules krāsās.</div><div>Sarkans un balts nav kara krāsas. Dainās un nostāstos minēti melni kara svārki un melni kara kumeliņi, pretēji gaišajiem, dažādos rituālos lietotajiem gaišajiem tērpiem un zirgiem. Bet tas jau ir cits temats, mūsu mitologu parāds savas tautas kultūras vēsturei.</div><div style="text-align: right; ">O. OZOLIŅŠ, </div><div style="text-align: right; ">novadpētnieks</div><div><br /></div> | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 12. februāris, plkst. 17.50
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pašreiz uzliesmojušās kaislības un strīdi ap latviešu tautas vēsturi, tās nacionālajām krāsām vieš arī sāpi, kurai ir sava, nu jau vai gadsimta garumā izaugusi vēsture. Sāpe par lokālo šaurību un tendenciozo seklumu atskatos uz senāko, latviešu kā tautas veidošanās un pastāvēšanas procesu. Vai pārliekā pieķeršanās pie dažām XIII gadsimta vācu sacerētām «Rīmju (Atskaņu) hronikas» frāzēm un zinātniskais apmulsums rakstītu vēstures dokumentu šķietamas nabadzības priekšā jau mūs neapzīmogo ar zināmu gara nabadzības zīmogu? Ja konkrēti runājam par tautas sensenis tradicionāli lietotām krāsām un simboliku, tad bez dziļāka ieskata šīs tautas kultūras vēsturē nevar iztikt. Šī nepieciešamība diemžēl kaut kā nav ievērota. Domāju, ka lielākajai daļai viena vai otra viedokļa aizstāvju trūkst pat elementārāko zināšanu par tautas mitoloģiju un tajā sakņoto folkloru, bet, galvenais, tautiskajiem rakstiem ar senākajiem rakstu un krāsu salikumiem.
Mūsu laime, ka citas indoeiropiešu izcelsmes tautas savās nacionālajās interesēs nav tikušas vēstures gaitā tik daudz svaidītas un tās mūsu senču mitoloģijas, valodas un atribūtikas izpētē dažās jomās ir zinīgākas par mums pašiem un pašmāju vēsturniekiem. Ja tautas atmodas laikmeta sākumos cieņā nāca tautas atmiņas saglabātās unikālās bagātības pasaules kultūras vēsturei, tad jo drīz savu vārdu teica arī dažādas attieksmes. Īpaši tas sakāms par mitoloģiju un pagānisma kultiem, ar ko baznīcai nikns cīniņš tik tikko kā bija pieklusis. Dabiski, blakus dainām, teikām un pasakām nevarēja nepacelties arī senie ticējumi un ar tiem saistītas gudrības. Vispirms derīgi būtu palasīties ārzemju indoeiropiešu un jo sevišķi baltu vēstures pētnieku publicētos secinājumus. Vienā jautājumā gan latviešu tautisko rakstu pašmāju izpēte ir «pasaules līmenī», proti, atzīstot, ka senākās krāsas ir ar mitoloģisku pamatojumu un tās figurē senākajos krāsu salikumos, kur bijušas tikai trīs — balta, sarkana un melna krāsa.
Pirmā bijusi saistīta ar gaismu, ar pasauli, ar visu, ko uztur gaisma (krievu «свет»), otrā — ar dzīvību šajā pasaules gaišumā, bet trešā — ar zemi. Ne velti, piemēram, senākajos Nīcas un Rucavas jaunavu un līgavu tērpos, kā arī līgavaiņu un vedēju cimdos dominē vispirms baltā un tad sarkanā krāsa. Sarkans uz balta — dzīvības turpinājums baltajā pasaulē (villainēs, sagšās), kas arī ir kāzu uzdevuma pamatos. Sarkani brunči senlaikos maģiski nodrošināja sievieti dzīvības turpinātājas misijai. Protams, runājot vispārināti un neiedziļinoties baltās vai melnās krāsas piedevu jēgā. Cits jautājums ir par melnās krāsas šķietamu nepopularitāti senajos tautiskajos rakstos, izraugoties krāsas vitāli jo svarīgu notikumu vai rīcības maģiskam nodrošinājumam. Taču šāds priekšstats ir maldīgs, jo melnais fons baltā un sarkanā kombinācijām sastopams ļoti bieži, daudz biežāk par sarkanā un baltā divsalikumu. Zeme senajiem zemkopjiem bija iztikas pamats. Zeme barotāja, zeme kā mūža darbalauks, kā tēvtēvu zeme un visbeidzot kā aizkapa veļu valstība ar melno krāsu izteikta pamatfonos ļoti plaši.
Taču baltā un sarkanā divsalikumi liecina par īpašu maģisku nodrošinājumu īpašās situācijās, kurās zemes klātbūtnei vairs nav izšķirīga nozīme. Karogi kā valstisku veidojumu vai noteiktas tautas simboli mūsdienīgā sapratnē nebūt nav tik seni, lai šādā sapratnē skatītos uz to karogu, kuru nesuši rīmju hronikā pieminētie zemessargi, pildot vācu karaklaušas viņu karagājienā pret zemgaļiem.
Tolaik taču gan vairogi, gan ieroči, bruņas, gan arī apģērbs bija izrakstīti ar zīmēm un simboliem, kam bija sargājoša un uzvaru veicinoša jēga, tāpat kā to laiku karogiem, kuri kauju laikā papildus vēl orientēja uz noteiktu formējumu atrašanās vietu, jo karoja taču karaspēks, nevis bars. Un ko gan vāciešiem bija darīt ar karaklaušās piepulcinātajiem vietējo zemessargiem? Varbūt pavēlēt ierasties tērptiem zvērādās un bruņotiem ar zaru rungām? Visu klaušu pamatā taču bija likums, ka visas klaušas jāpilda ar saviem spēkiem, arī ar saviem ieročiem un citiem kara vešanas piederumiem, neizslēdzot kara karogus, lai vācieši paši varētu atšķirt savus iedzimtos no zemgaļu pagāniem. Un vai varam droši noliegt zemessargu pulciņa karoga slēptāko jēgu aprakstītajā situācijā? Durbes kauja pierādīja, ka klaušu kārtā sapulcinātie letgaļi un lībieši izdevīgā brīdī pārgāja pagānu pusē, bet tādās situācijās visiem pagāniem zināmiem karogiem bija svarīga nozīme.
Bet. Ja arī karogu nesa līdzi tikai maģiskā nozīmē, tas nenovirza norādes no sarkanbaltsarkana karoga vēsturiskas pastāvēšanas. Pat vēl vairāk: maģiski krāsu salikumi nevarēja pastāvēt dažādās variācijās, bet tikai vienā noteiktā kombinācijā. Jebkura kara pamatā taču bija kaujas, kurās saikne ar zemes auglību vai veļu valstību kļuva nevajadzīga, pat nevēlama. Palika tikai doma par saglabāšanos vai uzvarēšanu tālākdzīvošanai pasaulē.
Der neaizmirst paralēles ar kāzu krāsām, lai aiztaustītos līdz nacionālās sarkanbaltsarkanā karoga vispārpieņemšanas vēsturiskajām saknēm. Tās iesniedzas tautas dabiskajās un mūžsenajās izdzīvošanas tieksmēs, rīcībā un situācijās, kad izšķīrās — būt vai nebūt. Uz dzīvību pamatotā ļaužu pasaules pastāvēšana. Vidū balts, apkārt sarkans. Šādā kombinējumā kara družīnu karogi bijuši arī krieviem, un baltais ar sarkano tagad mijas daudzu valstu karogos, kaut gan to sākotnēja jēga, tāpat kā mūsu cimdu rakstos, saglabājusies tikai tālo senču mitoloģijā un tautas saglabātās atmiņu drumslās.
Šo drumslu vākšanai esmu ziedojis vairāk nekā 40 gadu, izbaudīdams arī «nacionālisma» vajāšanas sūrumu ne sliktāk par saviem pagāniskajiem senčiem. Par vienas no senākajām mitoloģijas un rakstu maģijas latviešu tautā visvairāk saglabātām atbalsīm. Tā nav subjektīva, nacionālā pašlepnuma uzjundīta atziņa. Tā dzimusi ārpus Latvijas, ārzemju vēsturnieku baltu un indoeiropiešu pirmtautu kultūras izpētes publicējumos, no kuriem daži tapuši reizē ar latviešu tautas atmodu pagājušajā gadsimtā un arī vēl agrāk. Šo darbu nosaukumi un to ceļš līdz mūsu grāmatu plauktiem pagaidām ir mūsu grāmatnieku, vēsturnieku un tulkotāju lielākais parāds.
Sarkanbaltsarkanais karogs tomēr nav nesen saveidojies — no politisku kaislību katlā sasmalstītām putām. Laikmeti ir nākuši un gājuši, bet tauta palikusi ar mūžseno — būt vai nebūt. Un kritiskā savas pastāvēšanas brīdī tā savu pastāvēšanu atkal saskata dzīvības un pasaules krāsās.
Sarkans un balts nav kara krāsas. Dainās un nostāstos minēti melni kara svārki un melni kara kumeliņi, pretēji gaišajiem, dažādos rituālos lietotajiem gaišajiem tērpiem un zirgiem. Bet tas jau ir cits temats, mūsu mitologu parāds savas tautas kultūras vēsturei.
O. OZOLIŅŠ,
novadpētnieks
