Atšķirības starp "192887" versijām
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | {{Memoir | + | {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2012/01/20 |Original title=Piezīmes uz 1991. gada hronikas malām }} {{Written by|Herberts Daugulis}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Tautas aptauja jeb referendums, 1991}} {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Vēsture}} {{About person|Gunita Nagle}} {{About organization|Pilsoņu komitejas}} {{About place|Rīga}} {{About year|1991}}Fantastiska cilvēku kopības sajūta, izpalīdzība, sirsnība — tās ir 1991. gada notikumu un īpaši barikāžu laika spilgtākās izjūtas, kas man saglabājušās atmiņā. Kaut ko līdzīgu nav nācies piedzīvot ne pirms, ne pēc tam. Straujajā notikumu virpuli pāri draudošajām briesmām un neziņai bija īpaša miera aura kā augstākas kārtas apziņa vai kolektīvais saprāts, kas izkristalizējās Latvijas neatkarības idejā. |
| − | |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) | + | |
| − | |Published on=2012/01/20 | + | Pret barikāžu aizstāvjiem vērsās divi naidīgi spēki — prokrievarmijiski noskaņotie un interfrontieši, kā arī latviešu pseidonacionāļi, kuri aģitēja pret barikādēm, pret balsošanu par neatkarību un vēlāk arī pret Latvijas valdību un Augstāko Padomi, jo tās, lūk, esot radītas okupētā valstī. Dažus gadus pēc 1991. gada notikumiem šie paši cilvēki, kuri iestājās pret barikādēm, apmeta kažokus uz otru pusi un sāka piedalīties barikāžu atceres pasākumos. |
| − | |Original title=Piezīmes uz 1991. gada hronikas malām | + | |
| − | }} | + | Gribētu minēt vēl kādu vairāk vai mazāk aizmirstu faktu. 1991. gada martā notika tautas aptauja (tolaik nedrīkstēja lietot vārdu "referendums") par Latvijas neatkarību. Nobalsošanas laikā es darbojos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas vēlēšanu iecirknī, kas atradās Skolas ielā 32. Biļetenus tolaik drukāja gan latviešu, gan krievu valodā. Tādēļ, skaitot biļetenus, bija iespējams aptuveni novērtēt, par ko ir balsojuši tā sauktie "krievvalodīgie" un par ko "latviešvalodīgie". Apkopojot rezultātus, izrādījās, ka mūsu iecirknī apmēram puse no krievu valodā nodrukātajiem biļeteniem bija par neatkarību. Latviešu tautības vēlētāju skaits rajonā bija aptuveni 45 procenti. Rezultātā — 67 procenti nobalsojušo bija "par". Šie procenti, iespējams, nav īpaši precīzi, jo rakstīti pēc atmiņas, bet ne jau procentu desmitdaļu absolūtā precizitāte ir galvenais. Es tikai vēlos atainot tā laika gaisotni un galvenās tendences. Turklāt ne jau visi, tostarp arī latvieši, kuri balsoja "par", bija pārliecināti Latvijas neatkarības aizstāvji. Daļai cilvēku balsošana pretēji Maskavas vēlmēm bija protests pret ideoloģisko presingu. |
| − | {{Written by|Herberts Daugulis}} | + | |
| − | {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} | + | Un vēl maza barikāžu laika ainiņa. Kādā 1991. gada janvāra naktī Doma baznīcā ievēroju puišu bariņu, kuri nakts melnumu pārlaida baznīcā. Puiši bija atnākuši ar gāzmaskām — tātad apzinājās, uz ko iet. Zēni bija kustīgāki, rosīgāki nekā pārējie baznīcā esošie cilvēki un runāja krieviski. Visticamāk — klasesbiedri no kādas krievu vidusskolas. |
| − | {{About topic|Tautas aptauja jeb referendums, 1991}} | + | |
| − | {{About topic|Starpnacionālās attiecības}} | + | Kad pēc gadiem par to stāstīju kādam "pareizi nacionāli" domājošam kolēģim, viņa reakcija bija: "Nevar būt! Bet, ja arī tā, tad tie bija spiegi." Kā saka, muļķība komentārus neprasa. Cilvēkiem ar šauru redzesloku patiesība, ja tā neatbilst viņu uzskatiem, nav pieņemama. |
| − | {{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}} | + | |
| − | {{About domain|Politika}} | + | Kopumā, manuprāt, Doma laukumā un pie Augstākās Padomes krievu tautības cilvēku nebija daudz, bet viņi bija. Arī starp šoferiem, Augstākās Padomes apsardzē un citur. Kāpēc man tas šķiet svarīgi? Tāpēc, ka arī starp cittautiešiem bija izlēmīgi cilvēki, kuri, dzīvodami citā informācijas telpā nekā latvieši, spēja izdarīt patstāvīgu izvēli un būt kopā ar mums, atjaunojot Latvijas valsti. |
| − | {{About domain|Vēsture}} | + | |
| − | {{About person|Gunita Nagle}} | + | Un vēl viens it kā naivs jautājums: vai par barikāžu laiku ir jārunā? Ir. Jo cilvēku pašcieņas, eiropeiskas tolerances un nacionālas pašapziņas pamats ir savas vēstures zināšana un cieņa pret to. Mūsu attieksmi pret šādām "neienesīgām" un "gaisīgām" matērijām ilustrē piemineklis piemineklim (akmens spice ar plāksnīti) Pārdaugavā pie dzelzceļa tilta, kas jau gadiem vēsta, ka šajā vietā tiks uzcelts piemineklis 1919. gada Rīgas aizstāvjiem. Akmentiņš vientuļš stāv, garāmejošie puišeļi to ir apskrāpējuši un sašvīkājuši, mainās tā sauktie Rīgas saimnieki, bet nekas nenotiek. |
| − | {{About organization|Pilsoņu komitejas}} | + | |
| − | {{About place|Rīga}} | + | Gribot negribot nāk atmiņā teiciens, ka lielu pārmaiņu laikā uzpeld ekskrementi. Mums par laimi, šī substance sadalās pietiekami ātri. Vēsture agrāk vai vēlāk noliks visu savās vietās. Cerēsim, ka nākotnē vairs nebūs tāds stāvoklis, par kādu 2000. gada 20. janvārī laikrakstā "Diena" raksta Gunita Nagle: "Ne Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, ne Vēstures institūtā "Dienai" tomēr neizdevās noskaidrot nevienu vēsturnieku, kas būtu pievērsies 1991. gada notikumu pētniecībai." |
| − | {{About year|1991}} | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 21. janvāris, plkst. 10.06
|
Fantastiska cilvēku kopības sajūta, izpalīdzība, sirsnība — tās ir 1991. gada notikumu un īpaši barikāžu laika spilgtākās izjūtas, kas man saglabājušās atmiņā. Kaut ko līdzīgu nav nācies piedzīvot ne pirms, ne pēc tam. Straujajā notikumu virpuli pāri draudošajām briesmām un neziņai bija īpaša miera aura kā augstākas kārtas apziņa vai kolektīvais saprāts, kas izkristalizējās Latvijas neatkarības idejā.
Pret barikāžu aizstāvjiem vērsās divi naidīgi spēki — prokrievarmijiski noskaņotie un interfrontieši, kā arī latviešu pseidonacionāļi, kuri aģitēja pret barikādēm, pret balsošanu par neatkarību un vēlāk arī pret Latvijas valdību un Augstāko Padomi, jo tās, lūk, esot radītas okupētā valstī. Dažus gadus pēc 1991. gada notikumiem šie paši cilvēki, kuri iestājās pret barikādēm, apmeta kažokus uz otru pusi un sāka piedalīties barikāžu atceres pasākumos.
Gribētu minēt vēl kādu vairāk vai mazāk aizmirstu faktu. 1991. gada martā notika tautas aptauja (tolaik nedrīkstēja lietot vārdu "referendums") par Latvijas neatkarību. Nobalsošanas laikā es darbojos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas vēlēšanu iecirknī, kas atradās Skolas ielā 32. Biļetenus tolaik drukāja gan latviešu, gan krievu valodā. Tādēļ, skaitot biļetenus, bija iespējams aptuveni novērtēt, par ko ir balsojuši tā sauktie "krievvalodīgie" un par ko "latviešvalodīgie". Apkopojot rezultātus, izrādījās, ka mūsu iecirknī apmēram puse no krievu valodā nodrukātajiem biļeteniem bija par neatkarību. Latviešu tautības vēlētāju skaits rajonā bija aptuveni 45 procenti. Rezultātā — 67 procenti nobalsojušo bija "par". Šie procenti, iespējams, nav īpaši precīzi, jo rakstīti pēc atmiņas, bet ne jau procentu desmitdaļu absolūtā precizitāte ir galvenais. Es tikai vēlos atainot tā laika gaisotni un galvenās tendences. Turklāt ne jau visi, tostarp arī latvieši, kuri balsoja "par", bija pārliecināti Latvijas neatkarības aizstāvji. Daļai cilvēku balsošana pretēji Maskavas vēlmēm bija protests pret ideoloģisko presingu.
Un vēl maza barikāžu laika ainiņa. Kādā 1991. gada janvāra naktī Doma baznīcā ievēroju puišu bariņu, kuri nakts melnumu pārlaida baznīcā. Puiši bija atnākuši ar gāzmaskām — tātad apzinājās, uz ko iet. Zēni bija kustīgāki, rosīgāki nekā pārējie baznīcā esošie cilvēki un runāja krieviski. Visticamāk — klasesbiedri no kādas krievu vidusskolas.
Kad pēc gadiem par to stāstīju kādam "pareizi nacionāli" domājošam kolēģim, viņa reakcija bija: "Nevar būt! Bet, ja arī tā, tad tie bija spiegi." Kā saka, muļķība komentārus neprasa. Cilvēkiem ar šauru redzesloku patiesība, ja tā neatbilst viņu uzskatiem, nav pieņemama.
Kopumā, manuprāt, Doma laukumā un pie Augstākās Padomes krievu tautības cilvēku nebija daudz, bet viņi bija. Arī starp šoferiem, Augstākās Padomes apsardzē un citur. Kāpēc man tas šķiet svarīgi? Tāpēc, ka arī starp cittautiešiem bija izlēmīgi cilvēki, kuri, dzīvodami citā informācijas telpā nekā latvieši, spēja izdarīt patstāvīgu izvēli un būt kopā ar mums, atjaunojot Latvijas valsti.
Un vēl viens it kā naivs jautājums: vai par barikāžu laiku ir jārunā? Ir. Jo cilvēku pašcieņas, eiropeiskas tolerances un nacionālas pašapziņas pamats ir savas vēstures zināšana un cieņa pret to. Mūsu attieksmi pret šādām "neienesīgām" un "gaisīgām" matērijām ilustrē piemineklis piemineklim (akmens spice ar plāksnīti) Pārdaugavā pie dzelzceļa tilta, kas jau gadiem vēsta, ka šajā vietā tiks uzcelts piemineklis 1919. gada Rīgas aizstāvjiem. Akmentiņš vientuļš stāv, garāmejošie puišeļi to ir apskrāpējuši un sašvīkājuši, mainās tā sauktie Rīgas saimnieki, bet nekas nenotiek.
Gribot negribot nāk atmiņā teiciens, ka lielu pārmaiņu laikā uzpeld ekskrementi. Mums par laimi, šī substance sadalās pietiekami ātri. Vēsture agrāk vai vēlāk noliks visu savās vietās. Cerēsim, ka nākotnē vairs nebūs tāds stāvoklis, par kādu 2000. gada 20. janvārī laikrakstā "Diena" raksta Gunita Nagle: "Ne Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, ne Vēstures institūtā "Dienai" tomēr neizdevās noskaidrot nevienu vēsturnieku, kas būtu pievērsies 1991. gada notikumu pētniecībai."
