Atšķirības starp "689540" versijām
| 62. rindiņa: | 62. rindiņa: | ||
<p style="text-align: right; ">'''DZINTARS ĀBIĶIS,'''</p><p style="text-align: right; ">Rīgas 41. vidusskolas skolotājs</p> | <p style="text-align: right; ">'''DZINTARS ĀBIĶIS,'''</p><p style="text-align: right; ">Rīgas 41. vidusskolas skolotājs</p> | ||
<br /> | <br /> | ||
| + | |||
| + | <addthis /> | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 19. janvāris, plkst. 01.07
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Strādāju par ģeogrāfijas skolotāju astoņus gadus. Šai laikā radušās dažādas pārdomas.
Pēdējā laikā presē parādās daudz rakstu par nepieciešamību uzlabot Latvijas PSR vēstures mācīšanu. Dzimtās zemes izzināšanas ģeogrāfiskais aspekts nav mazāk svarīgs, tāpēc tapa šis raksts.
Atis Kronvalds savā darbā «Tēvzemes mīlestība» apraksta tos avotus, no kuriem rodas šī mīlestība — tie ir Tēvzemes pazīšana, vēsture, tēvu valodas cienīšana un kopšana, turēšanās pie tēvutēvu krietnām ieražām, pie kopības prāta.
Kā mūsdienās ir ar tēvu zemes pazīšanu? Mana atbilde ir viennozīmīga — ļoti slikti. Un, ja ir slikti ar pazīšanu, tad ir slikti arī ar mīlestību. Tā nevar rasties abstraktā vidē. Jo nevar taču iemīlēt to, ko nepazīst.
Bet kā gan lai izskaidro, kāpēc mūsu apkārtne tiek postīta: gāzti pieminekļi, izdemolētas mājas, piesārņotas upes, lauki, ar krūmiem aizaudzētas upju ielejas un leknākās pļavas, indētas veselas pilsētas? Droši vien tāpēc, ka šo zemi nemīlam. Kāpēc?
Esmu iztaujājis vidusskolēnus, ko viņi zina par māju, kurā dzīvo, par Rīgu, Latviju, tās dabu un vēsturi. Pārsteidzoši, bet gandrīz — neko. Nezina arī tādi, kuru senči dzīvojuši Latvijā kopš neatminamiem laikiem. Pazīstu cilvēku, kas Rīgā nodzīvojis 30 gadus, bet nekā nav dzirdējis ne par Pētera baznīcu, ne Doma ērģelēm...
Jā, bet ko dara skola? Tā taču ir iestāde, kurai šo zināšanu vakuumu vajadzētu aizpildīt. Pieņemot iestājeksāmenu ģeogrāfijā LVU, secinu, ka vidusskolu absolventi par kādu ārvalsti bieži zina pastāstīt vairāk nekā par Latviju. Kāpēc tāda ačgārna situācija? Atsevišķs LPSR ģeogrāfijas kurss skolā nav paredzēts. Paši pamati tiek apgūti jaunākajās klasēs. Diemžēl.
7. un 8. klasē, kad paralēli PSRS fiziskās ģeogrāfijas un PSRS ekonomiskās ģeogrāfijas kursiem ir jāapgūst Latvijas PSR ģeogrāfija, zināšanas paliek labi ja mazāko klašu līmenī. Bieži vien skolotāji Latvijas ģeogrāfijas jautājumus atstāj apgūšanai mācību gada beigās. Bet parasti dažādu iemeslu dēļ laika pietrūkst pat PSRS ģeogrāfijas kursam... Tāpēc būtu nepieciešams atsevišķs Latvijas PSR ģeogrāfijas kurss.
No kā mācīties ģeogrāfiju? Lielas cerības lieku uz jauno LPSR ģeogrāfijas grāmatu, ko raksta LVU pasniedzēji J. Jankevics un K. Ramans. Cerams, ka šī grāmata drīz ieraudzīs dienasgaismu, jo vecā, maigi izsakoties, ir nepilnīga. Pārāk maz vietas tajā atvēlēts LPSR fiziskajai ģeogrāfijai. Piemēram, grāmatā nosauktas tikai četras Latvijas upes, pāris ezeru. Arī 8. klasē ir temati, kas atspoguļoti ļoti vāji. Tēma «LPSR iedzīvotāju nacionālais sastāvs» ir viens vienīgs frāžu savārstījums par tautu draudzību, bet nemaz nav izskaidrotas reģionālās atšķirības vēsturiskās likumsakarībās utt. 8. klasē šo jautājumu biju uzdevis sagatavot patstāvīgi. Nākošajā stundā, kad atprasīju uzdoto, skolēnu atbilde bija: «Bet tur jau nekas nav rakstīts!», kaut gan nodrukātais aizņem veselu lappusi…
Skolas beidzot ir saņēmušas lielisku LPSR ģeogrāfijas atlantu (arī latviešu valodā). Pārējie mācību atlanti ir krievu valodā, un, ticiet man, tas sagādā lielas grūtības pareizai ģeogrāfisko objektu nosaukšanai latviešu valodā, tad rodas ne tikai «Gimalaju lāči» vien...
Kādreiz Mantnieka apgādā tika iespiestas tūristu kartes, kuras bija pietiekami precīzas, lai varētu orientēties apvidū. Neviens jau pašreiz neprasa smalkas topogrāfiskās kartes, bet, ja jau pašlaik nav pieejamas tādas kartes, kurās būtu attēloti paprāvi ezeri, ceļi un upes, kas ir saskatāmi no kosmosa pat ar neapbruņotu aci, tad tas nekur neder.
Ļoti pietrūkst arī labu ceļvežu. Skolu bibliotēkās to nav. Pēdējos gadu desmitos iespiesto ceļvežu ir visai maz, tāpēc pat ģeogrāfijas skolotāju personiskajās bibliotēkās tie ir deficīts. Protams, īsti entuziasti var apmeklēt Viļa Lāča Valsts bibliotēkas Letonikas fondus, tomēr provinces skolotājiem to izdarīt ir grūti.
Sava novada vēstures, ģeogrāfijas nepazīšana, nevēlēšanās iepazīt ekoloģijas jautājumus rada bēdīgas sekas — savas Dzimtenes nemīlēšanu. Ļoti lielai daļai cilvēku sava zeme beidzas ar dzīvokļa slieksni vai privātmājas vārtiem. Ārpus tās — abstrakta, nepazīstama un līdz ar to arī nekopjama vide.
Tikai viens piemērs — Daugavpils HES. Vai daudzi no tiem simtiem un tūkstošiem, kuri parakstījās zem HES celtniecības pārtraukšanas petīcijas, vispār par šo problēmu domāja? Atzīšos atklāti, arī es līdz publikācijai «Literatūrā un Mākslā» šajā jautājumā nebiju iedziļinājies, jo pats esmu dzimis kurzemnieks un šo Latvijas Latgales daļu pazīstu diezgan slikti. Arī Baikāls atrodas mūsu Dzimtenē, bet vai mēs skaidri apzināmies, ko zaudētu padomju tauta un visa cilvēce, ja šī pērle tiktu iznīcināta? Un tāpēc ir jāmācās ģeogrāfija, tāpēc ir jāiepazīst Dzimtene, lai mēs apjēgtu, ka daba ir mūsu eksistences avots, lai mēs nezaudētu ne Baikālu, ne Daugavu, ne to mazo upīti, kas tek tepat mežmalā. Un vai ekoloģiskās izglītības vispārējs trūkums nav viens no cēloņiem tam, ka mūža vidējais garums pie mums jau gadus divdesmit nepalielinās? Joprojām zeme tiek pārāk ķimizēta, netiek ievērotas sanitārās zonas ap upēm.
Joprojām no lidmašīnām smidzina ķimikālijas, kaut gan Latvijas hidrogrāfiskais tīkls un tīrumu mazā platība ir ar to pretrunā.
Cilvēki, kuri ir atbildīgi par šim nebūšanām, vai nu nemīl savu zemi, vai neapjēdz savas rīcības sekas: cietīs taču arī viņi paši un viņu bērni un mazbērni.
Vai mēs cienām tos cilvēkus, kuri ir daudz darījuši un joprojām dara Dzimtenes labā? Vai atbalstām Jāni Matuzālu, kas netālu no Valdemārpils izveidojis brīnišķīgu meža muzeju un dendrāriju, kurā Dzimtenes mācībstundā piedalījušies tūkstošiem cilvēku?
Un vai ir daudz domubiedru Talsu rajona kolhoza «Draudzība» lauku brigādes strādniekam Viktoram Stepančenko, kurš ieguvis labu tiesu ienaidnieku tikai tāpēc, ka cīnās par to, lai Stendes upē būtu zivis, lai saglabātu netālo meža ezeru sistēmu un neizcirstu lielos kokus?
Un vai nevarētu piešķirt kolhoziem ievērojamu novadnieku vārdus — bieži vien trafareto bezpersonisko nosaukumu vietā? Latvijā ir astoņas «Cīņas», desmit «Draudzības», deviņas «Uzvaras», septiņas «Vienības». Nosaukumam taču būtu jāraksturo vietējais novads.
Un vēl par ko es domāju. Cik liela teikšana, piemēram, ir ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam? Vai viņš ir spējīgs pamatoti runāt pretim, ja tas nepieciešams, vietējam «monarham», kolhoza priekšsēdētājam? Labi, ja šis «monarhs» ir tālredzīgs zemes kopējs, kāds bija, piemēram, Edgars Kauliņš, bet ja nu tā nav?
Vai Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs ir spējīgs «runāt pretim» Vissavienības ministrijām, kuru organizācijas ar kālija sāls «palīdzību» pārvērš tuksnesī Ventspili un indē ventspilniekus? Un vai Jūrmalas izpildkomitejas priekšsēdētājs var aizturēt Vissavienības resoru «iebrukumu» kūrortā?
Katram ir jābūt atbildīgam par savas Dzimtenes likteni. Un tāpēc gribu vēlreiz atgādināt Ata Kronvalda rakstīto: «Bet tēvuzemi nevar caur kādām sausserdīgām tabelēm mācīties pazīt. Vajag jauno audzi mācīt apskatīt, aplūkot un ievērot, un vajag tai dzīvus, skaidrus Tēvijas viduču aprakstus dot lasīt.
Vecākiem, skolotājiem, rakstītājiem pie šī darba jāķeras... Jaunā audze jāmāca mūsu darba jaukumus apbrīnot, visādus senatnes lieciniekus cienīt, ļaužu bagātības avotus nosvērt un saprast, visus industrijas un mākslas augļus godāt, tad jaunā audze sāks savai tēvišķai zemītei dedzīgi pieglausties. Tad tā vairs nebūs svešiniece pašā Tēvzemes vidū.»
DZINTARS ĀBIĶIS,
Rīgas 41. vidusskolas skolotājs
