Atšķirības starp "991785" versijām
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
Tādas ir manas pārdomas un šaubas, kas radās, lasot Latvijas PSR Valodu likuma projektu. | Tādas ir manas pārdomas un šaubas, kas radās, lasot Latvijas PSR Valodu likuma projektu. | ||
| − | '''Gunvalds Šķēle''' | + | <p style="text-align: right; ">'''Gunvalds Šķēle'''</p> |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 15. janvāris, plkst. 20.16
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
pārdomas izraisa 3. panta formulējums: «.. ir garantētas tiesības lietot latviešu valodu tiklab runā, kā arī rakstos». Tas ir ļoti labi, tātad tiesības mums ir, bet — vai kādam ir arī pienākums pret latviešu valodu? Mūs tagad vairs nevar nosodīt par latviešu valodas lietošanu — mums tiek garantētas tiesības to lietot, bet vai latviešu valodas pilnvērtīgai funkcionēšanai ar šīm tiesībām vien būs līdzēts? Vai varbūt «tiesības» un «pienākums» ir identiski jēdzieni un viens otru aizstāj?
II sadaļā 6. pantā formulējumu: (.. ja deputāts pilsoņa izvēlēto valodu neprot...» — vajadzētu papildināt: «Izņemot latviešu un krievu valodas». Citādi iespējams skaidrojums, ka deputāts drīkst neprast arī latviešu valodu, bet tas taču būtu absurds!
2. nodaļa. 12. pants: «Tiesvedība Latvijā notiek latviešu valodā vai arī attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valodā.» Vai ir kādi draudīgi spēki Latvijas teritorijā, kuriem nepatīk, ka «tiesvedība Latvijā notiek valsts valodā», un tādēļ izdarīta šī piekāpšanās formulējumā? Vai paredzams, ka Latvijā būs teritorijas, kur latviešu valoda nebūs valsts valoda, bet to aizstās kāda «iedzīvotāju vairākuma valoda»? Varbūt tā būs lībiešu vai latgaļu valoda? Likumā tas ir jāprecizē. Pašreizējā redakcijā 12. pants ir pretrunā ar 1. sadaļas 1. pantu un 2. sadaļas 6. pantu.
4. nodaļā 21. pantā ir teikts: «Atbilstoši vajadzībām tiks radīti apstākļi šajās specialitātēs iegūt izglītību arī krievu valodā» un 23. pantā ir teikts — «Nepieciešamības gadījumā izveidojamas grupas ar krievu vai citu mācībvalodu». Vajadzētu precizēt, kas noteiks šo vajadzību vai nepieciešamību. Varbūt var līdzīgi kā 6. pantā minēt, ka to nosaka Latvijas PSR Ministru Padome?
Šeit rodas arī pārdomas: skaidrs, ka PSRS unikālu specialitāšu apgūšanai — kuras nevar apgūt nekur citur, kā tikai Latvijā — ir nepieciešamas grupas ar krievu mācībvalodu. Bet vai pie unikālām būtu jāpieskaita Konservatorijā vai Mākslas akadēmijā apgūstamās specialitātes? Vai ar šādu piekāpšanos neizdarām lāča pakalpojumu krievu valodā runājošiem jauniešiem, kuri padziļināti gribētu apgūt latviešu valodu un kultūru? To labi zinu, ka man krievu valodas apgūšanā ļoti daudz deva mācību process Rīgas Politehniskajā institūtā. Jo sevišķi militārajā katedrā. Un vēl — ja es zinātu, ka manis izvēlētā specialitāte nav apgūstama latviešu valodā Latvijas augstskolās, bet tāda iespēja būtu, piemēram, Rostovā pie Donas, man nebūtu par grūtu doties uz turieni mācīties šo specialitāti savā mātes valodā.
Tādas ir manas pārdomas un šaubas, kas radās, lasot Latvijas PSR Valodu likuma projektu.
Gunvalds Šķēle
